Čempions Japānā: Zolmanis par zemestrīci spēles laikā un japāņu fanošanas kultūru

Latvijas hokejists Japānā - tā tomēr ir nestandarta izvēle. Kā nonāci līdz šādam variantam un cik ilgas bija pārdomas?
Kā jau visi zina, pēc pagājušās sezonas “Kurbads” izlēma, ka vairs nespēlēs Latvijas čempionātā. Man bija mutiska vienošanās ar viņiem, ka palikšu komandā, bet - nācās meklēt ko jaunu. Aprīlī vai varbūt maijā piezvanīja Aldis Girgensons un piedāvāja šādu variantu. Apsvēru ideju, aprunājos ar sievu un tuviniekiem. Apzinājos, ka tas ir interesants piedāvājums un ka ne kuram katram izdodas aizbraukt uz Japānu. Šeit komandām ir divu leģionāru limits, tāpēc ārzemnieks Japānas hokejā - tas ir retums. Runājām ar īpašnieku par līgumu, un principā vienojies biju jūnijā.

Ņemot vērā pasaulē notiekošo un visus ierobežojumus, biji drošs, ka izdosies aizbraukt un pievienoties komandai? Japāna - tas tomēr nav aizlidot uz Zviedriju vai Vāciju.
Līgums bija spēkā no 1. augusta, bet Japāna bija noteikusi dažādus ierobežojumus Eiropas Savienībai, tāpēc viss ievilkās. Ja godīgi, aizbraucu tikai 16. oktobrī. Ap to laiku ieradās arī citu komandu leģionāri, bet Aldis un Jānis [Auziņš] gan bija uz vietas, jo tur dzīvoja arī pagājušajā gadā. Uz gadu dod rezidenta karti, ar tām viņi tika iekšā un tad pagarināja. Viņi bija vienīgie, kuri varēja ierasties augustā. Pārējiem nācās pagaidīt. Vēl bija jāsēž divu nedēļu karantīna Tokijā… Iekšā visu laiku ticēju, ka agrāk vai vēlāk, bet te nonākšu. Lēmums bija viņu valdības rokās. Latvijā jau tobrīd bija laba statistika, varbūt pat labākā Eiropā.

Nupat izcīnījāt titulu, sestdien bija tikšanās ar komandas faniem. Pēc tā laikam var spriest, ka tagad pandēmijas situācija Japānā ir labāka nekā Latvijā, jo pie mums nekas tāds decembrī nevarētu notikt.
Tikšanās bija, bet bez tuva kontakta - tā, ka cilvēki turas divu trīs metru attālumā. Paklanīšanās un sasveicināšanās - tas arī viss. Viņiem parasti ir tradīcija, ka pēc spēles fani nāk uz ledus, dod mazas dāvanas, saldumus. Tagad viņi varēja tikai caur stiklu paskatīties, kā izejam laukumā. Cilvēki uz hokeju nāk, bet fanošanas kultūra ir pavisam citāda - klusi sēž, aplaudē varbūt tikai tad, kad iemet vārtus.

Tā ir, ka šeit situācija ir labāka nekā mājās. Boulings ir vaļā, kafejnīcas strādā. Nekas īsti nav ciet. Cilvēki uz spēlēm drīkst nākt, vienīgi - jāsēž tā, lai viens krēsls pa vidu būtu brīvs. Ļoti interesanti, ka mūsu fani brauc līdzi visos izbraukumos. Vienmēr redzēsi kādus simts cilvēkus ar mūsu atribūtiku. Halles ietilpība ir 3000, šajos apstākļos nāk ap tūkstoti. Hokeja pilsēta - neviens cits profesionālais sports šeit nav. Tas izveidojies vēsturiski, šeit arī atrodas Japānas hokeja sieviešu izlases bāze. Iepriekš šeit arī bija komanda, tikai ar citu nosaukumu un citiem īpašniekiem. Tituliem bagāta komanda, tāpēc hokejs šeit ir populārs - par mums runā, jāiet uz intervijām radio un televīzijā. Pilsētā aptuveni 150 tūkstoši iedzīvotāju.

Komandai cits nosaukums, bet - pilsētai vēl viens hokeja tituls. Kādas bija emocijas pēc tā izcīnīšanas?
Visi bija ļoti priecīgi, jo kausi palīdz veidot nākamās sezonas budžetu. Komandai ir daudz sponsoru - ap 200. Lielāko daļu savāc paši spēlētāji, jo viņi daļu summas var paņemt sev. Bijām pie mēra, katrs aizbrauca pie sponsoriem. Viss pozitīvi. Kluba ofisā bija izliktas bildes, trofejas, puķes.

Izved cauri procesam - kā notiek sponsoru piesaistīšana no spēlētāju puses?
To dara tikai vietējie hokejisti, ārzemniekiem tādas iespējas nav. Piemēram, ir tā - spēlētājs atved sponsoru, kurš 80% naudas dod klubam, bet 20% drīkst ņemt pats hokejists. Interesanti ir tas, ka spēlētājs nāk no citas pilsētas, viņš tur atrod sponsoru un piesaista komandai, kas spēlē pavisam citur. Kā nu kurš var palīdzēt, jo tā veidojas budžets. Japāņi nesaņem slikti, visi ir profesionāļi - nodarbojas tikai ar hokeju. Turklāt viņiem sezonas līgums ir uz desmit mēnešiem, man - uz astoņiem.

Japāna un Āzija - tā ir cita kultūra, cits dzīvesveids, citas vērtības. Ar kādiem pārsteigumiem sadzīvē esi sastapies?
Kad biju karantīnā, tad drīkstēju aiziet līdz veikalam, jo ēdienu neviens klāt neved. Izej uz ielas un saproti, ka esi citā pasaulē. Pirmais iesit, ka atrodies uz salas kaut kur tālu prom. Cilvēki ir citādi, daba - arī. Mums bija pusfināls. Pirms trešā perioda sēžam ģērbtuvēs, un tad sākās zemestrīce. Diezgan spēcīga - piecas balles, varbūt vairāk. Desmit sekundes kratīja, tad norimās, tad vēl desmit sekundes. Interesanta pieredze… Paskatījos, pat vietējiem sejas bija kļuvušas bālākas. Diezgan nopietni. Laukumam gar bortiem bija atlūzis ledus, nācās pastrādāt, pirms varējām turpināt spēli. Laipni un izpalīdzīgi cilvēki, kuriem ir ļoti svarīgs privātums. Viņiem patīk nolīst malā.

Ja cilvēki ir rezervēti, tad kā tevi uzņēma komandā un kā veidojās saliedētība?
Paiet laiks, kamēr viņi aprod ar tevi. Vietējiem ir uzskats, ka te leģionārus vispār nevajag. Kamēr nepierādi sevi kā noderīgu… Parasti šeit brauc hokejisti ar plašākiem CV - uzspēlējuši NHL vai AHL, Zviedrija, Čehija, KHL. Es tādās komandās neesmu spēlējis, bet man paveicās šeit tikt. Uzskatu, ka nerādu sliktāku sniegumu. Parasti šeit ierodas spēlētāji karjeras norietā - 35 gadi, pēdējās sezonas…

Lēnām kaut kā iedzīvojies, mēģini atrast savu vietu komandā. Hokejā ir citādi - lielākā daļa ir bijuši ārpus Japānas, zina, kas notiek Eiropā, kas notiek pasaules čempionātos. Vidējais japānis ir ļoti privāts, hokejisti tomēr atšķiras, jo ir redzējuši vairāk. Ar laiku sadraudzējies, bet par labākajiem draugiem te nevar kļūt. Jāzina un jājūt robeža. Interesanti, ka viņiem patīk runāt aiz muguras, kad kaut ko ne tā izdari. Acīs nepateiks, ka nepatika. Tāpēc jābūt uzmanīgam.

Ir sanācis dzirdēt, ka arī par tevi runā aiz muguras?
Pats neesmu izjutis, bet sanāk pavērot, kas notiek komandā, kad kāds kaut ko izdara - kāda ir reakcija. Aldim un Jānim šis ir otrais gads, viņi daudz palīdz. Tādi ir viņu novērojumi. Tad pats pavēro no malas un analizē.

Japāna - tas tev ir tūrisma brauciens, ieradies sportisku mērķu vadīts vai gluži vienkārši piedāvātais līgums bija tāds, no kura grūti atteikties?
Jāsaliek kopā visi trīs. Gribu izbaudīt kultūru, jo vienmēr likusies interesanta. Hokejs arī nav slikts. Nav tāda struktūra vai taktika kā Eiropā, toties viņi ir ātri. Nepiebremzēs, nepaskatīsies, neatdos pie vārtiem. Ja nebūtu finansiāli izdevīgs piedāvājums, tad skatītos citādi. Hokejā šeit viss ir nodrošināts - tikai jāiet laukumā un jārāda sniegums. Nebija nekādu priekšstatu - tik, cik YouTube paskatījos, kas te notiek. Bet dzīvē - tas ir pavisam cits. Infrastruktūra te ir labāka nekā Latvijā, visam jābūt sakārtotam. Ja nebūs, tad paši spēlētāji ies un teiks, ka nevar darīt savu darbu, jo viņiem kaut kas pietrūkst. Alga aizkavējās vienu dienu, un viņiem jau nepatīk - iet un runā. Viss, kas ir vajadzīgs, tiek sagādāts.

Skrienošais hokejs, mazāks uzsvars uz kombinācijām… Kad esi pieradis “Kurbadā” spēlēt blakus Jānim Spruktam, kurš tevi pamanīs un atdos precīzu piespēli pat tad, ja sēdi tribīnēs - pārslēgties uz to, ka vari nesagaidīt piespēli un palikt ar gariem zobiem, ir izaicinājums?
Kad ierados, pirms tam nosēdējis karantīnā, piecas dienas patrenējos, bet sestajā jau bija spēle. Bija grūti. Kamēr pierodi pie ātruma, un, ja vēl neesi optimālajā formā, tad vajag laiku. Jau divus mēnešus spēlēju vienā virknējumā ar tiem pašiem partneriem. Viens ir ātrāks, varbūt tik labi neredz laukumu, bet uzvar divcīņas. Otrs - nu, viņš ir Japānas Jānis Sprukts. 37 vai 38 gadi, Japānas līgas punktu rekordists. Gan redz, gan var atdot. Lieliski izprot hokeju. Ar viņu izveidojusies laba valoda, viegli saspēlēties. Ja godīgi, japāņi mēdz pārsteigt - gan pozitīvi, gan negatīvi. Bija reize, kad spēlējām trīs pret trīs, un jaunais aizsargs ar atsitienu pret bortu atdeva tālu piespēli! No sāna varēju iziet pret vārtsargu, un iekrita. Negatīvajā ziņā tas, ka viņi mēdz aizrauties, uzskriet virsū un pazaudēt pozīciju.

Izcīnījāt Japānas čempionu titulu, tagad priekšā Japānas kauss. Kāda ir situācija ar Āzijas līgu? Septembrī vieni ziņoja, ka sezona vispār nenotiks, citi - ka tā notiks pavasarī.
Japānas kausā būs 32 spēļu regulārais čempionāts. Kuri pirmie, tie arī tiek kronēti par čempioniem. Āzijas līgā nekas nenotiks. Mūsu līgai šosezon nosaukums skaitās Āzijas līgas Japānas čempionāts. Nākamgad viņi plāno atsākt. Japānas komandas, divas no Dienvidkorejas, Sahalīna no Krievijas. Viņi meklē vēl kaut ko, grib paplašināties. Bija ideja, ka Āzijas līga varētu sākties pēc Jaunā gada. Dienvidkorejas komandas bija par, bet japāņi uzskatīja, ka tas ir pārāk riskanti. Japānā ir piecas komandas. Turīgākā ir “Oji Eagles”, atrodas uz mūsu salas, jābrauc četras stundas ar autobusu. Tur spēlē puse Japānas izlases, bāzes klubs. Pie “Tohoku Free Blades” jābrauc ilgāk - autobuss četras stundas līdz kuģim, pa nakti kuģis un pēc tam vēl pusstunda ar autobusu. “Nikko Icebucks” un “Yokohama Grits” ir kādu divu stundu attālumā no Tokijas, uz kurieni lidojam.