Aizbrauca uz Norvēģiju kopā ar Balceru, bet izvēlējās citu ceļu: Ponomarenko stāsts

“Liepājas metalurga” hokeja sistēmu bija skārušas lielas pārmaiņas, un arī jaunajiem spēlētājiem lika parakstīt līgumus ar ilgtermiņa saistībām. Vecāki ar to nebija mierā, tāpēc meklēja izeju no situācijas. Maksima Ponomarenko ģimene uzrunāja vairākas komandas Norvēģijā, kas grasījās doties uz “Riga Cup”. Vislielāko atsaucību izrādīja “Lorenskog” vienība, kas uzaicināja Ponomarenko un Rūdolfu Balceru pierādīt savas spējas turnīrā. Abi liepājnieki nodemonstrēja labu sniegumu un saņēma uzaicinājumu doties uz Norvēģiju.

“2011. gada jūnijā kopā ar Rūdi aizbraucām uz Norvēģiju un mēnesi paskatījāmies, kas tur notiek. Atbraucām atpakaļ uz Liepāju un kopā ar ģimenēm izlēmām pārvākties. Diezgan spontāns lēmums, un nevarēju iedomāties, ka tur palikšu tik ilgu laiku. Tas nebija tikai hokeja lēmums – Norvēģijā tomēr ir labāka dzīve, labākas algas vecākiem,” stāstīja Ponomarenko. Viņš bija pārliecināts – arī gadījumā, ja būtu jāpārceļas vienam pašam, nevis kopā ar vecākiem, ģimene dotu zaļo gaismu.

Tomēr jau pēc divām sezonām Ponomarenko un Balcera ceļi šķīrās. Aizsargs palika “Lorenskog” rindās, bet uzbrucējs pieņēma lēmumu doties uz Stavangeras “Oilers” sistēmu, no kuras pēcāk tika draftēts Nacionālajā hokeja līgā. “Sākumā abi gribējām braukt uz Stavangeru, viss jau bija nokārtots. Beigās tomēr pārdomāju. Nezinu, kā būtu bijis – par to var tikai fantazēt. “Lorenskog” solīja Oslo privātskolu hokejam, ļoti gribēja, lai paliekam. Rūdim arī solīja. Viņš lēmumu jau bija pieņēmis, bet es pārdomāju,” pauda Ponomarenko. Viņš sāka trenēties kopā ar pieaugušo komandu, un skolā dotas dažādas atlaides, lai veicinātu hokeja karjeru.

View this post on Instagram

A post shared by Max Ponomarenko (@maxii55)

“Norvēģijā pēc 9. klases pabeigšanas tālāk jādomā, pa kādu līniju gribi mācīties. Stavangerā bija izveidota jauna sistēma, es aizgāju virzienā, kurā būvniecība bija apvienota ar hokeju. Tāda kā hokeja skola. Vairāki no komandas izdomājām, ka brauksim uz Stavangeru, bet daudzus pēdējā brīdī pārliecināja,” pieņemto lēmumu atmiņā atsauca Balcers. “Nezinu, kas būtu noticis, ja paliktu “Lorenskog”. Varu tikai pateikt to, ka Stavangera ir profesionālākais hokeja klubs Norvēģijā. Jauna halle, apstākļi bija labāki, un viss forši aizgāja.”

Ja Balcers prom devās jau 2013. gadā, tad Ponomarenko “Lorenskog” vienību pameta vien 2017. gadā, lai izmēģinātu savus spēkus Zviedrijas pēc spēka otrajā līgā. Gadu iepriekš latvieši satikās Norvēģijas čempionāta finālsērijā, un ar 4-2 pārāka bija Balcera pārstāvētā komanda.

“Skatījos uz Zviedrijas otro līgu, jo tas tomēr ir solis uz priekšu. Gribējās tur ieķerties, jo pēc tam būtu vieglāk tikt uz Zviedrijas spēcīgāko līgu. Nesanāca. Aizbraucu uz komandu, kurai prognozēja netikšanu play-off, bet tā vietā “Timra” kļuva par čempioni un spēlēja kvalifikācijas mačus par tikšanu augstāk. Neparedzēju, ka komanda būs tik laba. Man nedeva spēles laiku, tāpēc sezonas vidū izlēmu – labāk atgriezties Norvēģijā, nevis aizvadīt pa piecām minūtēm spēlē,” teica Ponomarenko.

Rūdolfs Balcers, Aleksandrs Visockis un Maksims Ponomarenko

“Man nebija sajūtas, ka nevelku līmeni. Lai tiktu priekšā zviedram un spēlētu, jābūt daudz labākam par viņu. Ja esi tāds pats vai tikai mazliet labāks, tad vienmēr priekšroka tiks dota vietējam spēlētājam. Varbūt augstākajā līgā tā nav, bet “Allsvenskan” tā bija,” pauda aizsargs, kurš “Timra” rindās aizvadīja 16 spēles. Sezonas vidū viņš pieņēma lēmumu par atgriešanos “Lorenskog” un parakstīja pusotra līgumu. Tomēr realitāte atšķīrās.

“Komandas īpašniekam bija problēmas ar biznesu, viņš nevarēja nomaksāt nodokļus un bankrotēja. Komanda pazuda uz trešo līgu, tāpēc nācās meklēt ko jaunu. Man šķiet, tas bija jūlijs, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka nekas nebūs. Līdz sezonai četras vai piecas nedēļas, bet nometnes sākas jau 1. augustā. Bija panika. Neko nevarēju atrast, jo visas komandas jau bija nokomplektētas. Visu augustu trenējos viens pats, tikai septembrī atradu komandu.”

View this post on Instagram

A post shared by Rudolfs Balcers (@rudolfsbalcers)

Priekšplānā Rūdolfs Balcers, aiz viņa – Maksims Ponomarenko

Tā Ponomarenko pievienojās “Stjernen” – vienībai, kuras rindās aizvadīja pēdējās trīs sezonas. Labākajā no tām viņš 45 spēlēs sakrāja 16 punktus. Savukārt šī sezona Norvēģijā oficiāli beidzās martā, kad valdība tomēr nedeva zaļo gaismu, kaut iepriekš bijuši solījumi. Gaidīšanas periods bija ilgs – Ponomarenko vienība iepriekšējo maču aizvadīja 2. janvārī. Turpinājumā daudzas komandas bija spiestas ievērot karantīnu, un tas izjaucis kalendāru. Karantīnā bija arī “Stjernen” – saslimuši pilnīgi visi, izņemot latvieti. “Pat aizgāju uztaisīt antivielu testu, lai paskatītos, vai tiešām neesmu saķēris. Protams, komandā gāja joki, ka katru rītu Covid-19 atbaidu ar vodku.”

Pēc trim gadiem vienas komandas rindās Ponomarenko lēma par labu pārmaiņām un aprīļa vidū parakstīja līgumu ar Sarpsborgas “Sparta”. Lai gan tā aizvadītās sezonas kopvērtējumā atradās divas vietas aiz “Stjernen”, 23 gadus vecais aizsargs uzskata, ka tas ir solis uz priekšu. “Domāju, ka tur būs daudz labāk. Zinu, ka tur ir nopietnāks treniņu process, galvenais treneris ir asistents Norvēģijas izlasē. Šajā sezonā viņi bija aiz “Stjernen”, bet nākamsezon tā vairs nebūs.”

“Bija jūtams, ka tur esmu sasniedzis visu, ko viņi var iedot, tāpēc pēc trim gadiem gribējās kaut ko pamainīt. Gribējās pamēģināt ko citu, kas varētu palīdzēt attīstīties kā spēlētājam un spert nākamo soli uz priekšu,” stāstīja Ponomarenko. “Sparta” interese sākusies jau pagājušā gada novembrī, un beigās piedāvājums pārliecinājis latviešu hokejistu. “Tā ir komanda, kas spēlē fizisku hokeju, spēlē no aizsardzības. Tas ir arī mans spēles stils. Viņi gribēja komandā spēcīgu aizsargu, kurš vispirms domās par saviem vārtiem, bet arī grib attīstīties uzbrukumā. Viens šāda tipa aizsargs aizgāja, tāpēc tika meklēts aizstājējs, un izvēle tika izdarīta par labu man.”

“Norvēģija noteikti nav sliktākā līga izaugsmei. Ja dod labu spēles laiku, tad vispār ideāli. Tagad Maksis ticis jaunā komandā. Jauni hokejisti, pieredzējis treneris no izlases. Labs treneris. Domāju, ka Maksim motivācija ir pietiekami augsta. Ja tur dos spēlēt, viņš varētu izšaut,” stāstam par soli uz labāku komandu piekrita arī Balcers.

Kad abi Norvēģijā spēlējošie liepājnieki pārstāvēja Latvijas U18 un U20 izlases pasaules čempionātos, viņi allaž dzīvoja vienā viesnīcas numurā. “Gribētu teikt, ka esam labi draugi. Joprojām uzturam kontaktu, sarakstāmies. Ja kopā jādzīvo divas nedēļas nometnē un divas nedēļas čempionātā, ir grūti iztikt bez kašķiem, bet draudzību nesačakarējām,” smejoties teica Balcers.

Viņš uz Latviju brauc retāk, kamēr Ponomarenko katru gadu vismaz vienu mēnesi dzīvo Liepājā. “Man izveidojies savādāk. Draudzene ir norvēģiete, esmu pieradis pie Norvēģijas dzīves vairāk nekā viņš. Tajā pat laikā – tāpat sevi uzskatu par latvieti,” norādīja Balcers. Kā atzina Ponomarenko, viņam nav kopīgas mentalitātes ar norvēģiem.

Jāpiezīmē, ka Ponomarenko Latvijas valstsvienībā debitēja pirms Balcera – 2016. gada rudens pret 2018. gada pavasari. Aizsarga pirmajā mačā Latvija ar 2:3 pagarinājumā piekāpās Slovēnijai. Kopumā Ponomarenko izlasē aizvadījis deviņus mačus un izcēlies ar divām rezultatīvām piespēlēm. “Pēdējā reize, kad biju izlasē – toreiz braucām uz spēlēm Dienvidkorejā. Pēc tam – klusums. Gribētos atgriezties,” cerību pauda Ponomarenko.

Viņš atzina – lai gan Norvēģijas līgas līmenis ceļas, izlašu ziņā pārāka ir Latvija. “Lielākā atšķirība ir tā, ka Latvijas izlasē tiek sapulcēti hokejisti no ārzemēm un Rīgas “Dinamo”. Norvēģijas izlasē vismaz puse, ja ne vairāk ir no vietējā čempionāta. Norvēģijas līga ir labi nodrošināta, tāpēc neviens īpaši neraujas prom. Zini – ja spēlēsi labi tur, tad tiksi izlasē.”

“Pagājušajā gadā izlēma, ka komandā turpmāk drīkstēs būt tikai seši ārzemnieki iepriekšējo septiņu vietā. Tas nozīmē, ka vari piesaistīt labāka līmeņa spēlētājus, jo nauda ir tikpat, bet jāmaksā sešiem, ne septiņiem. Ārzemnieki līmeni velk uz augšu,” pauda Ponomarenko. “Mūsu komandā leģionāri saņēma četrus piecus tūkstošus uz rokas. Vēl viņiem nodrošina mašīnu, dzīvošanu. Cik dzirdēts, Stavangerā ārzemniekiem maksā ap desmit tūkstošiem mēnesī.”

Tiesa, liela daļa ārzemju hokejistu Norvēģijā paliek tikai vienu sezonu. Tas saistīts ar nodokļu sistēmas īpatnībām. Proti, pirmajam gadam režīms ir atšķirīgs, bet otrajā sezonā jau jāmaksā vairāk. Tādējādi klubam izdevīgāk ņemt jaunu spēlētāju, nevis paturēt esošo un atvēlēt pāris tūkstošus no sava budžeta papildus nodokļiem.

“Vispār diezgan daudzi prasa, kur es būtu, ja neaizbrauktu uz Norvēģiju. Pats esmu sēdējis un domājis. Man nav atbildes. Nezinu, kur būtu tagad, kas ar mani notiktu, ja neaizbrauktu uz Norvēģiju,” pauda Ponomarenko – viens no talantīgā 1997. gada spēlētājiem. No tiem astoņiem aizsargiem, kuri kopā spēlēja U20 izlasē, seši joprojām turpina profesionālā hokeja gaitas.