Koba Jass: "Kaušanās nesagādā baudu, taču citreiz bez tās nevar"

Kad sākās pirmās sarunas par spēlēšanu „Kurbadā”?

Es biju „Inbox” hallē Piņķos, kur skatījos vienas komandas treniņu un satiku komandas kapteini Tomu Bluku. Aprunājāmies, esam pazīstami jau sen, jo agrāk spēlējām kopā Ogres ASK. Sākotnēji man bija doma decembra beigās doties prom uz Kladno, kas spēlē Čehijas 1. līgā, jo es agrāk jau tur spēlēju, taču Toms jautāja, vai vēlētos pievienoties „Kurbadam”. Uzreiz atbildi nevarēju sniegt – teicu, ka abām pusēm ir jāapsēžas pie galda un jāizrunājas. Vēlāk jau sarunu ceļā panācām vienošanos, ka sezonu turpināšu Latvijā. Neslēpšu – ir liela vēlme palīdzēt klubam un pacelt čempionu kausu.

Pirmā spēle Latvijā tev tomēr dažas dienas iepriekš bija „Prizma” rindās Latvijas kausa ietvaros. Toms tevi uzrunāja pēc šī mača?

Jā, vienu spēli „Prizmas” rindās biju nospēlējis, bet nākamajā dienā tikāmies.

Ko klubs sagaida no tevis?

Ilgāku laiku neesmu spēlējis Latvijas klubos, taču es domāju, ka esmu labi zināms spēlētājs „Kurbadam” un treneri noteikti zina manas stiprās puses. Protams, izlasē un klubā man var būt atšķirīga loma, taču galvenais, lai spēju palīdzēt komandai. Zinu, ka varu palīdzēt ar savu atdevi un enerģiju laukumā.

Tāpat kā Aleksandram Galkinam, arī tev pirmajā debijas mačā kluba rindās gūti vārti.

Tas ir patīkams moments, jo ir svarīgi iejusties komandā, lai gan pēdējā spēle nebija tā labākā. Protams, priecājos, ka uzvarējām. Kolektīvs ir draudzīgs, un pazīstu daudzus puišus.

Tavs brālēns Māris Jass kādā no intervijām teica, ka uz vecumu paliek mierīgāks un vairs nevēlas tik bieži kauties laukumā kā agrāk. Kā ir ar tevi? Arī Koba paliek rāmāks?

Nav tā, ka pirms mača domāju – šodien izkaušos, taču manī iekšā ir spītīgums un es nevaru pagriezt muguru, ja tiek aizskarts mans komandas biedrs. Ar kaušanos Latvijā man nevienam nekas nav jāpierāda, taču, ja tieku provocēts…

No kautiņa var gūt kaifu?

Ne gluži, tā nav bauda. Ārpus laukuma mani ir grūti izprovocēt uz kautiņu, bet uz ledus es nedomāju par principiem un ir situācijas, kad saprotu, ka citādāk nevar. Čehijā atklātību uztvēra kā manu vājību, bet, kad parādīju agresiju un izkāvos ar līgas lielāko spēlētāju, es kļuvu viņu draugs un mainījās arī attieksme. Tas man cilvēkos tomēr nepatīk.

Pieminēji Čehiju. Pēdējās sezonās tavi klubu pieraksti bijuši Kazahstānā, Čehijā un Slovākijā. Vai divas sezonas Čehijas Ekstralīgā Liberecas sastāvā var izcelt kā labākās pēdējo gadu laikā?

Es teiktu, ka tomēr Kladno bija vistuvāk sirdij. Tā bija pirmā sezona Ekstralīgā, līga ir ļoti spēcīga, katru dienu televīzijā bija hokeja translācijas, un cilvēki dzīvo hokejā. Bija sajūta, ka viss ir pakārtots tikai un vienīgi hokejam. Pēc Kladno mani sauca Maskavas „Spartak”, biju nometnē trīs nedēļas, taču tajā vasarā klubs bankrotēja un atsauca dalību no KHL. Bija pieci piedāvājumi karjeru turpināt Ekstralīgā un es izvēlējos Liberecu. Tajā gadā mums bija ļoti spēcīgs sastāvs.

Ja nemaldos, pēc Čehijas pabiji arī Rīgas „Dinamo” nometnē.

Jā, tā bija. Mani uzaicināja uz pirmssezonas treniņnometni. Pirms nometnes sākuma pabiju Slovākijā pie viena drauga, kuram pieder treniņu centrs. Aizvadīju tur treniņus un ierados Valmierā pie „Dinamo”. Pašam likās, ka sevi labi parādīju, taču man nedeva iespēju sevi apliecināt laukumā. Somu speciālists Kari Heikile it kā mani vēlējās redzēt sastāvā, taču kaut kas tur līdz galam nesanāca un līgums netika noslēgts. Es devos uz Skalicu, Slovākijā, tomēr jāatzīst, ka Slovākija nebija mans mērķis. Zināju, ka varu spēlēt augstākā līmenī Čehijā, un Slovākija tobrīd bija tikai atspēriena punkts. Pirmajā sezonas spēlē iedzīvojos savainojumā, taču turpināju spēlēt. Decembrī atkal zvanīja Heikile un sacīja: „Klau, vai vari atbraukt uz Latviju, mums ir problēmas ar spēlētājiem.” Tobrīd man bija iespēja ierasties un likās, ka beidzot pievienošos „Dinamo”, taču atkal man nezināmu iemeslu dēļ līgums netika parakstīts. Nedaudz vēlāk janvārī devos uz „Martin” turpat Slovākijā, bet tas sakrita ar laiku, kad Heikile tika atlaists no „Dinamo”,un atkal viņš man zvana un aicina, bet nu jau kā Tamperes „Ilves” galvenais treneris. Taču mani nelaida prom no Martinas, lai gan varbūt būtu devies.

Ko klubi Čehijā spēlētājiem nodrošina? Piemēram, tā pati Libereca tavā gadījumā?

Man bija auto, dzīvoklis, apmaksāts transports un alga 24 mēnešus, jo līgums bija uz diviem gadiem.

Alu var dzert pēc spēlēm?

Autobusā dzērām. Viņi pret alu izturas citādāk nekā mēs, jo to dzer bieži. Tas ir gandrīz visur, un dzer gan gados jauni, gan veci cilvēki.

Cik drīkstēja izdzert pēc spēles?

0,3l varēja bez problēmām.

Liberecā kluba sponsors bija arī kāda no alus darītavām?

Mums bija savs alus, kas bija kluba sponsors.

Tātad nācās dzert tikai savējo.

Nē, tur ir citādāk nedaudz. Viņiem ir populārs „Pilsner”, kas skaitās zīmols, un lielākā daļa dzēra tieši šo.

Parunāsim nedaudz par dzīvi ārpus hokeja. Tu šogad miji gredzenus ar savu draudzeni Vitāliju. Pastāsti, lūdzu, nedaudz sīkāk par savām kāzām un šo unikālo notikumu tavā dzīvē.

Pirms gada mēs saderinājāmies un šogad Jūrmalā pie jūras apprecējāmies. Ar sievu esam pareizticīgie un šovasar bijām Gruzijā. Izlēmām, ka vēlamies kāzas arī pēc pareizticīgo tradīcijām un plānojam nākamgad doties salaulāties baznīcā Gruzijā. Man tur ir arī mantojumā atstāta māja no tēva. Ilgu laiku tur nebiju bijis un domāju, ka tur noteikti kāds dzīvo, taču, kad ierados, tur neviena nebija.

Māja atrodas kalnos?

Nē, blakus Tbilisi. Tur blakus ir baznīca, kad man bija viens gads, mani tur kristīja un tieši tajā baznīcā vēlamies arī salaulāties. Gruzijā cilvēkiem ir cita mentalitāte.

Tu nākotnē vēlētos dzīvot tur?

Tas lielā mērā atkarīgs, kur es spēlēšu hokeju un kāds būs mans dzīves ritms, bet, kad tagad tur biju, sāku domāt, ka varbūt manas mājas nemaz nav Latvijā, bet gan tieši Gruzijā.

Klau, tagad ir Ziemassvētku laiks. Kas būtu pirmā lieta, kuru tu nopirktu Ziemassvētku tirgū?

Droši vien kādu desiņa vai šmorētus kāpostus (smejas). Ja vajadzētu dāvanu, es izvēlētos vilnas zeķes, jo man patīk adījumi. Piparkūkas gan es nepirktu, tās pats varu izcept, bet vispār man patīk šie tirdziņi un tajos valdošā atmosfēra. Kad spēlēju ārzemēs un bija brīvdienas, katru reizi ar draudzeni braucām uz lielajām pilsētām, piemēram, Berlīni, un apmeklējām šādus tirdziņus. Man patīk tāda veida atpūta.

Koba, izskanējušas runas, ka tu drīzumā atvērsi konditoreju jeb kafejnīcu. Tā ir taisnība? Pastāsti pats vairāk.

Jā, tā tiešam ir, blakus tirdzniecības centram „Origo” esmu atvēris konditoreju. Gaidu visus ciemos!

Tas ir tavs sapnis vai arī tu vēlējies izmēģināt spēkus šajā, es teiktu, latviešiem populārajā uzņēmējdarbībā?

Sapnis tas nav, bet, godīgi sakot, es pat nebiju domājis par to. Principā tas viss notika nejauši, es vairāk vadījos pēc zīmēm, ko man dzīve deva. Esmu iesācis vienu citu projektu, kas saistīts ar hokeju un bērniem, taču pagaidām sīkāk par to negribu runāt, kamēr tas nav novests līdz galam. Bet konditorejas atvēršanas plānošana notika paralēli, jo man paziņas piedāvāja labu vietu tirdzniecībai. Padomāju un sapratu, ka tā ir ļoti laba vieta šādam biznesam. Ar vienu domubiedru salikām kopā savas idejas un plānus un sanāca, ka mums jau daudz kas ir nodrošināts, lai varētu sākt realizēt savus mērķus.

Kasparam Daugaviņam padomu prasīji? Viņam arī ir sava kafejnīca.

Nē, nejautāju gan. Man ir bijusi vēlēšanas atvērt restorānu Jūrmalā, kur varētu paēst labu šašliku. Par to domāju un prasīju padomus, taču daudzi mani no tā atrunāja.

Bet tu esi nopietni pievērsies šim biznesam?

Man nepatīk raustīties - ja kaut ko daru, tad pa īstam. Galvenais bija savākt labu komandu un īstos cilvēkus. Ja tādu nav, tad nav vērts sākt.

Bet ideja par šašliku restorānu paliek dzīva?

Jā. Es gan pats gaļu negribu cept (smejas), bet gribētu nelielu vietu, kur varētu garšīgi paēst.

Izmantotie resursi:

hkkurbads.lv