Pujacs: "Latvijas izlasē spēlēju prestiža dēļ"

Georgij, kā risinājās tava pāreja uz "Avangard"?
Pirms Jaunā gada "Sibir" bija neveiksmīga spēļu sērija, un mūsu izredzes iekļūt "play-off" strauji tuvojās nullei. Es sazvanījos ar aģentu, un viņš painteresējās, vai es vēlētos pāriet uz citu komandu. Man piedāvājumus izteica vairākas komandas, taču izvēlējos "Avangard".

Krievijā allaž esat spēlējuši tādās komandās, kas nepretendē uz augstākajām vietām...
Visām manām līdzšinējām komandām mērķis ir bijis vismaz tikt "play-off". Savukārt "Avangard" ir laba komanda ar lielām ambīcijām. Tāpēc rēķinos ar labu iznākumu.

Pirmajā mačā pret Maskavas "Dynamo" treneris Raimo Sumanens tevi laida laukumā pašos atbildīgākajos brīžos.
Godīgi sakot, biju pārsteigts, ka jau pirmajā spēlē treneris man deva tik lielu spēles laiku un ka laida vairākumā. Kopumā nospēlēju neslikti.

Taču jau 1. minūtē komanda ielaida vārtus, kad biji laukumā.
Izgāju laukumā kā pa miglu. Pirmajā periodā nevarēju pārorientēties uz jauno spēles stilu. Pie tam aizsardzības kreisajā malā sen nebiju spēlējis. Taču esmu jau pieradis - jaunajās komandās vienmēr slīcinu pirmos kucēnus.

Bet dzirdēji, ko treneris Raimo teica par tevi pēc pirmās spēles?
Ko tad viņš teica?

Viņš teica, ka nav ar tevi tā īsti aprunājies, taču jau sapratis, ka Pujacs ir īsts vīrs [мужик - krievu val.].
Interesanti. Pa šo laiku pavisam maz esmu kontaktējies ar Raimo. Par ko runājām? Pirmām kārtām viņš vēlas, lai "Avangard" gūtu vairāk vārtu, tāpēc liek biežāk mest pa vārtiem. Arī treniņos liek lādēt pa vārtiem.

"Sibir" tu biji komandas kapteinis. Interneta komentāros "Sibir" līdzjutēji nožēlo, ka Žora, kā viņi tevi sauc, pametis komandu.
Patīkami, ka līdzjutēji mani atceras. Un nostaļģija gan pret pilsētu, gan komandu kādu laiku, protams, paliks. Bet vispār šādu faktu nezināju, jo nelasu interneta forumus. Kaut kur lasīju, ka internets ir sportista ienaidnieks, tāpēc cenšos izvairīties no tādas informācijas. Mazāk zini, labāk guli.

Pēdējos sešos gados esi spēlējis sešās dažādās komandās, kā arī divreiz Latvijas izlases sastāvā Olimpiskajās spēlēs. Kas tev liek doties uz pasaules čempionātu pēc nogurdinošās sezonas?
Man tas ir prestiža jautājums. Latvijā ir īsts hokeja kults. Kaut arī pēc līdzjutēju aptaujām hokejs mūsu valstī nav pirmajā vietā, taču domāju, jūs esat redzējuši, kas notiek to hokeja spēļu laikā, kas notiek Rīgā. Tāpēc vienmēr braucu spēlēt par savu valsti. Starp citu, arī krievu čempionātā tiku caur izlasi. Izlasi toreiz trenēja Pjotrs Vorobjovs, kurš mani pēc tam uzaicināja uz "Khimki".

Latvija ne tuvu nav pasaules hokeja līdere. Uz ko ceri, kad spēlē izlases sastāvā?
Uz katru pasaules čempionātu braucam ar mērķi iekļūt "play-off". Man ir interesanti spēlēt pret pasaules grandiem. Pēdējo gadu laikā esam apspēlējuši visas planētas spēcīgākās izlases.

Grūti noticēt, ka bērnībā nodarbojies ar daiļslidošanu.
Maniem vecākiem paziņu lokā bija daiļslidošanas treneris. Un četru gadu vecumā nonācu daiļslidošanas grupiņā. Man tas ātri apnika, jo šķita, ka tā nav zēnu nodarbe. Un tad sāku uz nodarbībām ņemt līdzi nūju. Treneri to pamanīja un visai ātri lika nomainīt grupu. Tā es no piecu gadu vecuma sāku trenēties hokejā. Mans tētis kādreiz sapņoja kļūt par hokejistu, taču pēc kara bija grūti laiki - nebija laika domāt par hokeju. Taču var teikt, ka viņš realizēja savu sapni caur mani. Tagad tētis skatās manas spēles un pat dod padomus.

Vai tu sapņo par to, lai arī tavs dēls spēlētu hokeju?
Šorīt no rīta pie manis atbrauca mana ģimene no Novosibirskas. Sagaidīju sievu un sešgadīgo dēlēnu peronā. Makars jau pusgadu trenējas hokeja grupā. Noteikti noskaidrošu, kur var aizvest dēlu trenēties arī Omskā. Taču mēs viņu nepiespiežam. Kad viņš sāk slinkot, saku viņam: "Makar, ja nepatīk, neej." Taču pagaidām viņš turpina.

Kā atpūties no hokeja?
Kad man nākamajā dienā ir spēle vai treniņš, pilnībā atslēgties neizdodas. Citādi ir vasarā - mums ar ģimeni patīk braukt uz jūru.

Vai bērnībā tev bija elks?
Tas bija ziemeļamerikāņu aizsargs Rejs Burks. 1999. gadā mani draftēja Bostonas "Bruins", un es devos pāri okeānam uz treniņnometni. Tad arī ieraudzīju šo vareno aizsargu, kuram tobrīd bija jau gandrīz 40 gadu. Taču viņš bija fantastiskā formā. Uzreiz pievērsu uzmanību viņa trakajam plaukstas metienam. Bija patīkami atrasties uz ledus kopā ar hokeja leģendu.

Kā izskatās pirmssezonas treniņnometne viņpus okeānam?
Nokļuvu tur 18 gadu vecumā. Tagad saprotu, ka pārāk agri turp devos - nebiju gatavs ne fiziski, ne psiholoģiski. Tur bija īsta gaļasmašīna. Visi jauniņie gribēja sevi apliecināt. Atceros, ka pirmajā treniņspēlē bija deviņi kautiņi, otrajā - vienpadsmit. Gāju uz ledus un domāju: "Tūlīt arī man tiks" Tikai vēlāk sapratu, ka savā starpā attiecības skaidro kaušļi, un ka ar mani viņiem darīšanu nebūs.

Daudziem aizsargiem ir briesmu stāsti par to, kā trāpījusi ripa. Kā ir tavā gadījumā?
Kad spēlēju junioros, ripa trāpīja sejā. Man sašuva abas lūpas. Kas interesanti, zobi palika neskarti, lai gan allaž spēlēju bez zobu kapām (aizsargiem). Trīs nedēļas nevarēju normāli paēst - nācās zupu caur salmiņu sūkt. Šajā laikā notievēju par astoņiem kilogramiem. Toreiz viņpus okeānam man iedeva iesauku Bubble jeb Burbulis, jo mana lūpa bija milzīga izmēra.

Pēc tam nebija bail kāpt uz ledus?
Sākumā bija nedaudz bail - sāc raustīties un griezties prom no ripas. Taču pēc tam, kad pāris reizes bloķē ripu, viss atgriežas vecajās sliedēs.

Izmantotie resursi:
иПЛЛЕКОЩК ЛМХВ бчбозбтд - пНУЛБС ПВМБУФШ