Bez valsts, karoga un himnas, bet ar zeltu - Krievijas hokeja 1992. gada pieredze

Jau pašlaik viedokļi par šādu spēlēšanu ir dažādi, proti, vieni saka, ka, ja nav, tad nav un apšauba arī spēlētāju motivāciju cīnīties par visai abstraktām vērtībām, nevis savu valsti, citi saka – jāpiedalās ir obligāti, jo, lai arī savu valsti pārstāvēt nevar, tā ir lieliska iespēja tikt pie olimpiskā zelta laikā, kad Nacionālās hokeja līgas (NHL) hokejisti olimpiskās hokejā cīņas vēros no malas.

Tik tiešām, sportā, vismaz ārēji, ļoti svarīgi ir tas ko sportists vai komanda pārstāv. Vai tā ir valsts, vai tas ir klubs vai pat vienkāršs darba kolektīvs, taču tā ir piesaiste un cilvēki zina par ko cīnās. Nav piesaistes, nav par ko cīnīties. Ja vēl individuālo sporta veidu pārstāvji var sevi motivēt ar kādām personīgajām ambīcijām, tad komandu sporta veidos, kuros viens pats sportists neko daudz nevar izšķirt, tas jau ir daudz grūtāk.

Tiesa, ja mēs atskatāmies pagātnē, tad Krievijas (tolaik vēl PSRS) hokeja izlase jau reizi bija nonākusi šādā situācijā un pretēji tam kā būtu jānotiek, proti, nemotivētiem hokejistiem jāatslido savas spēles un jābrauc prom, šī komanda 1992. gadā izcīnīja zelta medaļas, finālā ar 3:1 pārspējot Kanādas izlasi. Kas un kāda bija šī komanda?

Jāsāk ar to, ka 1992. gads bija trauksmains ne tikai visām bijušajām PSRS valstīm, bet arī sporta organizācijām un hokejs nepalika malā. Kāda situācija bija tolaik? Krievijas hokejs pārdzīvoja ļoti smagus laikus, jo visi spēlētāji, bet viņu vidū bija ļoti daudz pasaules klases meistaru, saprata, ka vismaz līdz viņu karjeras beigām ne par kādu izcilo hokeju ierastajos ledus laukumos nebūs jārunā, tāpēc pēc iespējas ātrāk vēlējās pamest PSRS/Krieviju un doties pie Ziemeļamerikas profesionāļiem.

Sergejs Prjahins bija pirmais, kuram tika ļauts pārcelties uz NHL, bet viņam sekoja vēl virkne citu spēlētāju un uz Ziemeļameriku devās visi, kas to vien vēlājās, ieskaitot Vjačeslavu Fetisovu ar saviem maiņas partneriem, kā arī tolaik vēl ļoti jaunos Sergeju Fjodorovu un Aleksandru Moģiļniju. Beigu beigās, kā pēc tam rakstīja Krievijas mediji, NHL nonāca ne tikai valsts hokeja tagadne, bet arī nākotne un tā kā pārtraukumus uz olimpiskajām spēlēm tolaik Ziemeļamerikas profesionāļi netaisīja, tad arī PSRS izlases treneru korpusam, ko vadīja Viktors Tihonovs, bija jāveido izlase no "tiem, kas palika pāri."

Izdarot nelielu atkāpi, šeit var vilkt paralēles ar mūsu dienām, jo arī pašlaik Krievijas izlasei nav pieejami NHL hokejisti, jo Gerija Betmena vadītā organizācija atkal ir lēmusi par labu savām biznesa interesēm, nevis starptautiskā hokeja pabalstīšanu.

Kāda komanda tika salasīta? Jāsāk ar to, ka līdz šim PSRS izlases formēšanas princips bija ļoti vienkāršs – ir Maskavas "CSKA", kas ir izlases bāzes komanda un starptautiskajiem mačiem tika pieaicināti atsevišķi spēlētāji no citām komandām, lai aizpildītu nosacīti vājās "armijnieku" pozīcijas.

Pirms 1992. gada ziemas spēlēm šī sistēma bija jau izjukusi, taču viena no fundamentālajām padomju hokeja idejām, par to, ka ir jāveido ne tikai individuāli spēcīgi hokejisti, bet spēcīgas maiņas, dzīva, tamdēļ arī šis princips tika ieviests jaunās izlases komplektācijā. Jaunās gan pēc apstākļiem, gan vecuma, jo tolaik Tihonovam nācās saukt lielajā komandā tos puišus, kas vēl nesen bija izcīnījuši zeltu U-20 čempionātā un arī viņiem nācās spēlēt jau zem sev neierastā NVS karoga, ko komandai piešķīra jau turnīra gaitā (šajā komandā spēlēja arī Sandis Ozoliņš un Sergejs Žoltoks). Vidējais komandas vecums bija 23.5 gadi.

Beigu beigās uz Albervilu devās tādi spēlētāji kā Vjačeslavs Bikovs, Sergejs Zubovs, Dmitrijs Juškevičs, Aleksejs Žamnovs, Aleksejs Kovaļovs, Vjačelavs Bucajevs, Nikolajs Habibuļins kā arī divi "ārzemnieki" – ukrainis Aleksejs Žitņiks, kurš gan savas dzimtās valsts izlasē tā arī nekad nespēlēja, kā arī lietuvietis Dariuss Kasparaitis. No mūsu dienām raugoties uz šo komandu, sastāvs ir visnotaļ iespaidīgs, ja vēl ņem vērā NHL spēlētāju nepiedalīšanos – pat ļoti labs, taču jāatceras, ka šajā laikā viņi bija vēl pašā karjeras sākumā un visus lielos panākumus guva jau pēc 1992. gada olimpiskajām spēlēm. Ne velti ārzemnieki šo komandu apzīmēja vienā, bet ļoti ietilpīgā vārdā – "bērnudārzs".

Teikt, ka kāds cerēja, ka PSRS izlase izcīnīs zeltu, nozīmē ļoti stipri samelot, jo viņiem neticēja ne tas, ka neviens, viņi paši, kā atzinās vēlāk, īsti nesaprata uz kurieni brauc un kādas spēles viņiem ir priekšā. Ceļojums – tajos laikos jau pats brauciens uz ārzemēm vēl aizvien bija kaut kas grandiozs. Arī tas fakts, ka puišiem, kā vienā no intervijām izteicās Dariuss Kasparaitis, daudz vairāk interesēja jaunās "GameBoy" un "Tetris" portatīvās spēļu konsoles, nekā domas par gaidāmo turnīru, arī parādīja noskaņojumu komandā.

Tiesa, uz ledus šī komanda ne ar ko nebija sliktāka par saviem priekšgājējiem, jo grupu turnīrā sagrāva tās komandas, kuras bija jāsagrauj (8:0 pret Franciju un 8:1 gan pret Šveici, gan Norvēģiju), kā arī ar 5:4 pārspēja Kanādu. Tiesa, turnīra gaitā bija arī zaudējums Čehoslovākijas komandai ar 3:4, pēc kura, kā atceras paši hokejisti, Viktors Vasiļjevičs esot pamatīgi ārdījies un pieminējis visus hokejistu grēkus, taču tas jaunos puišus, kuri jau, pēc ļoti pārliecinošā turnīra sākuma, bija atslābuši, mobilizēja un tāpēc viņi uz maču pret Kanādu izgāja ar dubultu motivāciju - vispārējo un Tihonova "iedoto".

Nevar teikt, ka izslēgšanas mačos šai komandai bija kādas aizķeršanā – 6:1 pret Somiju un 5:2 pret ASV (visu trīs vārtu pārsvaru gan guva pēdējā periodā). Vien atkārtotā tikšanās ar Kanādu bija līdzīga, jo pirmajos divos periodos komandas nespēja gūt vārtus, visu atliekot uz pēdējām 20 minūtēm. Tajās ar 3:1 izlase bez karoga un himnas pārspēja Kanādu ar ne mazāk perspektīvu spēlētāju sastāvu, jo tajā spēlēja tādi deviņdesmito gadu NHL hokeja spīdekļi kā Eriks Lindross, Džo Džuno, Šons Burks un Trevors Kids.

Vēlāk šo uzvaru nosauca par Padomju hokeja gulbja dziesmu, jo tas bija un vēl aizvien ir pēdējais olimpiskais zelts Krievijas (PSRS) izlases izpildījumā, bet pēc šīs uzvaras sekoja ilgie gadi bez panākumiem starptautiskajā arēnā. Nagano-1998 tika izcīnīts sudrabs, bet Soltleiksitijā-2002 komanda tika pie bronzas. Pasaules čempionātos vēl 1993. gadā Krievija uzvarēja, taču līdz nākošajam titulam bija jāgaida 15 čempionāti. Spēlētājiem uz ļoti ilgu laiku biļete no Maskavas uz jebkuru Ziemeļamerikas pilsētu hokeja izpratnē (ļoti daudziem – arī vispār) bija vienvirziena, bet hokeja funkcionāri dalīja ietekmi, kas izrādījās katastrofa vietējam čempionātam.

Vai starp to un šo komandu var vilkt kādas paralēles? Gan jā, gan nē. Vispirms ir jāsagaida Kreivijas hokeja federācijas lēmums par dalību, jo pagaidām pat pašu hokejistu vidē nav vienprātības (arī IIHF vēl gaida no SOK situācijas skaidrojumu). Pretēji tam ko redzējām pirms vairāk kā 25 gadiem, šoreiz Krievijas hokejistu komanda, ja uz olimpiskajām spēlēm dosies tādā sastāvā kāds tiek gatavots, kā reiz būs favorīti un nekas cits kā tikai zelts no viņiem netiek gaidīts. No otras puses, šī olimpiāde noteikti būs vēl viena gulbja dziesma. Tai paaudzei, kas atgrieza Krievijas hokeju tajā līmenī, lai varētu bez lielām iebildēm runāt, ka ledus laukumos ir divas lielvaras – Kanāda un Krievija. Pēdējā iespēja Iļjam Kovaļčukam, Pavelam Datsjukam un pārējiem tikt pie nozīmīgākās starptautiskā hokeja balvas.

Tāpat pie līdzīgā var minēt arī izlases komplektēšanas principus, jo, paskatoties Krievijas izlases sastāvu pirms noslēdzošajām pārbaudes spēlēm, mēs redzam nospiedošu Sanktpēterburgas "SKA" un Maskavas "CSKA" spēlētāju pārsvaru.

Motivācija? Vairāki no 1992. gada zelta izlases ir teikuši, ka viņiem fakts, ka uz formām ierastā "CCCP" vietā bija tukšums neko nenozīmēja. Viņi zināja ko viņi pārstāv, bet tikpat ierastās himnas neatskaņošana strādāja kā reiz kā papildus motivators. Vai tā būs arī šobrīd? Pašā Krievijā šādos gadījumos mēdz teikt, ka viņiem "jo sliktāk, jo labāk", norādot, ka visas šīs pirmsolimpiskās peripetijas strādā tikai par labu kā Oļegam Znarokam, tā citiem treneriem, jo viņiem savi padotie nebūs kaut kā īpaši jāmotivē.

Vai krieviem ir jāpiekrīt visiem nosacījumiem un jāpiedalās olimpiskajās spēlēs? Domāju, ka jā. Sporta vēsturē ir ne viens vien gadījums, kad politika salauž sportistu likteņus, kad medaļas netiek iegūtas nevis tāpēc, ka sportists ir vājš, bet gan tāpēc, ka viņam neļauj startēt. 1992. gada komandai šāda dilemma nepastāvēja, jo pārāk īsu brīdi pirms paša turnīra kļuva zināms, ka PSRS viņi vairs nevarēs pārstāvēt, tāpēc hokejisti arī nenogurdināja sevi ar šādiem jautājumiem. Gāja un spēlēja, jo bija stipri.

Nē, noteikti nav tā, ka es uzreiz karinu krieviem medaļas kaklā, vēl pirms vispār ir sākušās spēles un nebūt nav tā, ka zelta medaļas stāv plauktos un gaida tik kad tās tiks paņemtas, taču spēles bez NHL jau mums būs, ja vēl no turnīra "aptveres" izkritīs viena no spēcīgākajām izlasēm, tad , piedošanu, bet tad tas būs parasts pārbaudes spēļu turnīrs, kādus aizvada pirms katra Pasaules čempionāta.

Par kvalitatīvu hokeju!