Jelgavnieki pierāda neatlaidību, bet „Ozolnieki/Monarch” meistarību
2013. gada 09. oktobrī Jelgavas ledus hallē norisinājās kārtējā Zemgales hokeja derbija starp HK „Zemgale/LLU” un HK „Ozolnieki/Monarch”. Hokeja mīļiem abu komandu spēles vienmēr ir kā saldais ēdiens, kurā neformāli cīnās divu apdzīvoto vietu hokeja grupējumi. Savukārt jelgavniekiem bija interesanti, kā komanda mainījusies pēc iepriekšējās sagrāves pieredzējušai Ozolnieku komandai un kā komanda atkopās no nepatīkama zaudējuma HS „Rīga/Prizma”.
Iekšēji jelgavnieki un viņu atbalstītāji atnākuši uz spēli ar dziļu, garīgu pārliecību, ka Ozīši piedzīvos zaudējumu. Vainot viņus par šo ticību komandai nevajadzētu, jo viņu uzticība Jelgavas hokejam vairojās no gada uz gadu. Pirmās trešdaļas minūtes neliecināja par kādu no komandas pārsvaru, līdz brīdim, kad sestā minūtē HK „Ozolnieki/Monarch” nenonāk mazākumā. Jelgavnieki, ērti iekārtojušies pretinieka zonā, uzsākuši metodiski apšaudīt Nikolaja Žurkova sargātos vārtus. Pirmo vairākumu realizēt neizdevās, bet tam sekoja nākamais, kurā ledus saimnieki turpināja bezkaislīgi apdraudēt viesu vārtus. Arī otrā mazākumā HK „Ozolnieki/Monarch” vārtsargs spēja nosargāt komandas godu. Tad pienāca brīdis, kad HK „Zemgale/LLU” spiesta spēlēt mazākumā un viesi nepalaida garām iespēju atklāt spēles rezultātu. Pēc Sergeja Durdina un Valentīna Feoktisova piespēlēm vārtus gūst Elviss Želubovskis – 0:1. Jelgavas „dzelzs” puiši turpina metodiskus un pārdomātus uzbrukums uz Ozīšu vārtiem, līdz trešdaļas astoņpadsmitajai minūtei, kad „iekrīt” aizsardzībā, kas ļauj Aleksandram Kerčam junioram un Mihailam Bogdānovam nogādāt ripu līdz Edgaram Lipsbergam, kurš dubulto viesu rezultātu – 0:2. Pirmās trešdaļas beigās, kļuva 100% skaidrs, ka pretinieks ir ārkārtīgi pieredzējis un izmanto jebkuru mazāko kļūdu, pat neskatoties uz to, ka laukuma saimniekiem pieder pārsvars visā spēlē.
Otrās trešdaļas divdesmitā sekundē, azartiskais HK „Zemgale/LLU” uzbrucējs Artjoms Ogorodnikovs pēc Viestura Cimermaņa piespēles, pierāda, ka jelgavnieki nebūs ar pliku roku ņemami – 1:2. Ledus saimnieki turpina uzbrukt un liek viesiem pārkāpt noteikumus, bet diemžēl arī šī iespēja paliek neizmantota. Nākošie uz sodīto soliņa sēžas jelgavnieki un viesi atkal pierāda savu meistarību. Pēc Valentīna Feoktīsova un Sergeja Durdina piespēlēm vārtus gūst Aleksandrs Kerčs juniors – 1:3. Lai arī jelgavnieki turpina nemitīgus uzbrukumus uz pretinieku vārtiem, ripa atsakās tajās iekļūt. Kā paziņoja viens no komandas faniem: „Pat vārtu stabiņi spēlē par labu Ozīšiem”.
Trešo trešdaļu jelgavnieki sāk ar nolaistām rokām un uzbrukumi vairs nav tik agresīvi. Tomēr komandā atrodas daži spēlētāji, kuri nav noskaņoti padoties. Devītā trešdaļas minūtē pēc Kirila Tambijeva un Artura Batraka piespēlēm vārtus gūst Klāvs Plancis – 2:3. Noskaņojums momentāni uzlabojās un papildinās viņš ar Ozīšu noraidījumu. Diemžēl noskaņojumu sabojā kļūda aizsardzība, kuru mazākumā izmanto jau pazīstama trijotne. Pēc Mihaila Bogadānova un Edgara Lipsberga piespēlēm vārtus gūst Aleksandrs Kerčs juniors – 2:4. Pēc zaudētiem vārtiem, trešdaļā atlika vēl 10 spēles minūtes un jelgavnieki izmantoja tās visas līdz pēdējai sekundei. Ledus halle pilnīgi vaidēja, kad mājiniekiem neizdevās ieraidīt ripu vārtos, brīžos, kad likās, ka tai vairs nav kur likties. Īpaši šī situācija saniknoja Artūru Batraku, kurš steidza uz pretinieku vārtiem caur augumā raženiem Ozīšu aizsargiem. Vienā no tādā izrāvieniem, pēc Klāva Planča un Ģirta Zemīša piespēlēm, viņš spēja ieraidīt ripu vārtos un lika uzgavilēt visiem priekos – 3:4. Bet atkal jāatkārtojas, diemžēl atlikušajās spēles minūtes rezultātu mainīt neizdevās un komanda pārdzīvoja otru zaudējumu pēc kārtas.
Zaudējumu rūgtumu pastiprināja tas, ka komandas atbalstītāji bija sirsnīgi cerējuši uz komandas uzvaru. Tomēr nevar neatzīmēt, ka šoreiz spēle neatgādināja sagrāvi, kā tas bija iepriekšējā spēlē. Jā, puišiem vēl trūkst meistarības, bet tieši tāpēc viņi trenējās un iziet uz ledus, lai noteikti priecētu mūs nākamās spēlēs. Svarīgi nenokārt degunus un turpināt strādāt tālāk, jo ceļš pie medaļām nekad nav kaisīts ar rozēm.