Latvijas hokeja balerīna. Hokeja leģendu Elmāru Bauri pieminot

Elmārs Bauris
Hokejists, uzbrucējis
Dzimis 1918. gada 30. septembrī Alūksnē
Miris 2019. gada 14. septembrī
Spēlējis: LSB, RDKA, “Universitātes sportā”, Rīgas “Dinamo” un “Daugavā”, kā arī Maskavas “Spartakā”.
Iesaukas: Sportene, Balerīna.
Ļoti ātrs, tehnisks, bezbailīgs un rezultatīvs uzbrucējs.
Trenējis: VEF, RER un b. Smirnova komandu (maskēts ASK), PSRS līmenī – “Dinamo” un “Daugavas” juniorus. Pirmais treneris, kurš “Daugavas” juniorus aizvadīja līdz PSRS junioru čempionāta finālturnīram (1961/1962 – 5.v. J. Repsis, B. Samovičs, E. Spāde, Ē. Vītoliņš).
Bijis VEF stadiona direktors.
Dzīvojot Berģos, organizējis “Zelta ripas” sacensības.
Ievērojamākie audzēkņi: G. Andersons, A. Bušs, J. Linkevičs, H. Mellups, H. Norītis. J. Repsis, K. Ronis, Ē. Grabovskis, E. Rozenbergs, Ē. Vītoliņš, A. Ansveriņš, J. Banovs, A. Hendelis, A. Kraulis.

Baura statistika meistarkomandās

Lepns un spītīgs latvietis
Hokeja dievs man nebija devis iespēju redzēt, kā spēlē Elmārs Bauris. Pirms 35 gadiem, sākot rakstīt par hokeju, protams, Baura uzvārdu biju dzirdējis. Pēckara gadi likās kā kaut kas no citas ēras – Harijs Mallups, brāļi Voldemārs un Roberts Šūlmaņi, Harijs Vītoliņš I, Alfons Jēgers un, protams, Bauris. Elmāru pirmo reizi redzēju kaut kad 1992. vai 1993. gadā, kad viņš bija atgriezies no savas piespiedu trimdas Krimā (1979-1992). Nē, nē, neviens ar varu viņu prom no Latvijas nedzina, taču Bauris nevarēja pieņemt apkaunojumu, ka no Kazahijas atbraukušajam speciālistam Vladimiram Rešetņikovam atdod viņa junioru komandu “Dinamo 62/63”. Lepns un spītīgs latvietis. Kurš Krimā uzcēla savu trešo māju – pirmā VEF apkaimē Bērzaunes ielā, otrā Berģos - , un audzināja nevis hokejistus, bet audzēja vīnogas. Kaut kad, kad Latvija atkal bija brīva, Bauris atgriezās un 75 gadu vecumā bija atnācis pie sava bijušā audzēkņa Jevgeņija Linkeviča uz treniņu “Daugavas” pūslī. Lai 1979. gada “Latvijas bērza” puikām parādītu, kā pareizi jāslido un jāmet ripa ar “pantiem”, kā viņš sauc plaukstas metienu. Tad arī pirmo reizi dzirdēju Baura kunga stāstus par hokeju. Centrālā persona, protams, Elmārs pats. Latviešiem varbūt neraksturīgi pašslavinošs un pat plātīgs, bet pamats tam visam bija. Spēlējot pēckara “Dinamo” un “Daugavas” meistaros, Bauris gandrīz visas desmit sezonas bija pats trāpīgākais metējs. “Tikko kā es aizgāju no komandas, tā sākās Latvijas hokeja pagrimums,” tā deklarēja Bauris. Un viņam bija taisnība. Pirmajā sezonā bez Baura (1956/1957) “Daugava” PSRS čempionātā nokrita līdz 12. vietai, lai pēcāk grimtu vēl zemāk. Ar Bauri – ceturtās, piektās, sestās vietas, Jā, bija arī divas desmitās, bet Elmārs tās sevišķi neakcentēja.

Grabovskis: Partneriem Baura repertuārā bija paredzētas otrās lomas
Tā kā savām acīm Bauri viņa labākajos gados hokejā neesmu redzējis, aizņemšos no Ēvalda Grabovska, kādu viņš redzējis savu kaimiņu un elku hokeja laukumā: “Baurim tajā laikā jau bija īpaša loma komandā. Viņš bija līderis un uzvedās atbilstoši statusam. Savas sporta karjeras sākumā Elmārs bija iemacījies labi slidot. Varbūt kāda nozīme bijusi arī draudzībai ar tā laika Latvijas daiļslidošanas meistari Alīsi Dzeguzi – to netieši apliecina daudzie fotouzņēmumi Elmāra jaunības dienu albumā. Labumā bija gājis arī Cēsu ielas slidotavā pavadītais laiks. Ne velti viena no Baura iesaukām bija “balerīna”, protams, “uz ledus”.

Pēc dabas būdams egocentrisks, patmīlīgs, skaļš un ārišķīgs, Elmārs ar sevi lepojās katrā iespējamā brīdī. Vēl tagad man acu priekšā šāda izrāde: 15 minūtes pirms tam, kad sāka iesildīties abu komandu spēlētāji, uz “Daugavas” stadiona spoguļgludā ledus izslidoja Elmārs viens pats. Tauta tribīnēs jau sanākusi, galvenajā ložā hokejistu sievas – arī Elmāra sieva Emīlija kažokā un lidotājiem domātajiem zvērādas zābakiem kājās. Un sākas Elmāra paraugdemonstrējumi – dzirnaviņas, šķērītes, kuģīši, pagriezieni, apgriezieni, lēcieni, piruetes... Emīlija staro, tauta sajūsmā. Pēc sirds patikas izslidojies, publikas sveikts, Elmārs Bauris bija gatavs spēlei.

Bauris nevarēja lepoties ar dižu augumu, bet ideāli pārvaldīja gan slidas, gan ripu, turklāt bija nepārtraukti noskaņots gūt vārtus vai vismaz tos apdraudēt. Nevarētu teikt, ka Elmārs ignorēja partnerus, bet viņiem repertuārā bija paredzētas otrās lomas. Individuālists, jā. Taču idividuālā meistarība ļāva viņam tādam būt. Reizēm Elmārs aizrāvās ar savas prasmes demonstrēšanu, izraisot partneros atbilstošu reakciju, bet veči savā starpā kaut kā galā tika. Meistarība tika cienīta. To viņš labi apzinājās un par to atgādina vēl šodien – savs ego taču jābaro. Kolektīvs Bauri neatraidīja, jo arī atsevišķos gadījumos viņš izvēlējās parādīt to, ka ir īpašs. Piemēram, laikā, kad starp Maskavas veikalu ķemmēšanu un hokeja spēlēšanu vīri pa druskai atslābinājās un spēlēja kārtis, Elmārs sēdēja Lielā teātra pirmajā rindā, izstiepis baltās čībiņās tērptās kājas, un skatījās “Gulbju ezeru”. (Ēvalds Grabovskis,”Hokeja elpas skartie”.)

Hokeja skatītājiem, kuru līdzjušanas stāžs sākas ar 1997. gadu, droši vien šķiet, ka piruetes aizsācējs ir Aleksandrs Beļavskis vai Oļegs Sorokins, bet tā nav tiesa. 1938. gada gada ziemā Elmārs Bauris publikai pirmo reizi parādīja slidošanas meistarstiķi – pirueti.

Pirmā slēgtā slidotava – Cēsu ielā 3
Sporta zinātāji ar stāžu droši vien atcerēsies, ka Rīgas ASK basketbolistus savulaik trenēja Aleksandrs Gomeļskis. Ļoti veikls un izdarīgs sporta speciālists. Kurš vienmēr prata izvairīties no jebkurām nepatikšanām. Kad 1983. gada rudenī PSRS Tālajos Austrumos notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu, sporta aprindās runāja: “Ja tajā lidmašīnā atrastos Aleksandrs Jakovļevičs, gan jau viņš kaut kā izkruķītos, lai paliktu dzīvs.” Gandrīz tikpat apsviedīgs savā dzīvē bijis arī Bauris. Lūk, kā viņš pats atceras Otrā pasaules kara gadus: “Pavēle – esot jābrauc uz Krieviju. Braucam pa Vidzemes šoseju prom. Kaut kur aiz Siguldas mašīnas piestāj, lai varētu ieskriet meža pačurāt. Bet es jau neesmu dulls, lai brauktu uz Sibīriju. Mežā pagaidīju, kamēr citi aizbrauc, un kājām aizgāju uz Alūksni. Radinieki iedeva drēbes, karavīra formu sadedzināju. Nogaidīju, kad viss nomierinās, un atbraucu uz Rīgu. Frontei strauji aizveļoties uz Krieviju, nepagāja ilgs laiks, kad dzīve jau bija normalizējusies. Neviens mūs neaiztika, karot gāja tikai tie, kas pieteicās brīvprātīgi. Šāds režīms turpinājās līdz 1944. gada rudenim.”

Kad Rīgā ienācis krievu karaspēks, Bauris izracis dārzā Cēsu ielā 3 bedri, ievilcis tur elektrību, radio un ārā nācis tikai naktīs. Māte un tēvs nesuši ēdamo, tā dzīvojis vairākus mēnešus, līdz licies, ka var atkal brīvi staigāt. Tomēr pēc kāda laika čekisti viņu savākuši un Elmārs aizsūtīts uz nometni pie Lādogas ezera, bet jau pēc diviem mēnešiem, notēlojot invalīdu, viņš atkūlies līdz Rīgai un viss nokārtojies. Elmārs atkal varējis spēlēt hokeju. Bet šiem notikumiem pa vidu ierakstāms, iespējams, nozīmīgākais Baura posms Latvijas hokeja izaugsmē. Proti, no 1942. līdz 1944. gadam Cēsu ielā 3 darbojās t.s. Elmāra Baura slidotava. Tēva dārzniecība tika izmantota kā hokeja laukums, kur savu meistarību slīpējusi ne viena vien pēckara latvju hokeja zvaigzne. Par šo slidotavu ar meistaru runājām pirms vienpadsmit gadiem. Tagad Cēsu ielā 3 saimnieko “Rīgas Siltums”, uzceltas vairākas mājas, un Bauris rāda: “Te, kur caurlaides telpā sēž sargi, bija mūsu māja, te tēvam bija dārzniecība. Te izauguši visi pēckara meistari. Te slidot nāca “Universitātes sporta” komanda, retāk – ASK, tās mums bija divas spicākās vienības. Pats spēlēt sāku LSB (Latvijas sporta biedrība, J. M.) otrajā komandā. Augumā biju pamazs, tikai 1,64 metri, un mani tur negribēja ņemt, kaut slidoju labi un arī ripu pratu savaldīt. Uz kādu macu LSB-2 bija atnākuši tikai pieci hokejisti, bet, lai sāktu spēli, vajadzēja sešus. Nu lika fiksi man pārģērbties, iedeva kreklu, tas gandrīz līdz ceļgaliem, lai liekot biksēs. Iemetu savu ripu un tiku komandā.”

Bauris stāsta, ka viņa slidotava zem jumta, proti, malkas šķūni bijusi lielāka, citi to gadu slidotāji atceras, ka apmēram 12x4 metru lielā malkas šķūni, iznesot ārā malku, Elmārs ar draugiem paildzinājis ziemu un, kaut ārā jau bijis pavasaris, varējuši vēl slidot un spēlēt hokeju.

Nezin kādēļ no nostāstiem atceros, ka tur tirgota arī tēja, kas ir tikai normāli. Parādot, ka Bauris vienmēr bijis arī veikls veikalnieks. Bet visam pa priekšu hokejs. Daudz piespēļu atdevis Šūlmanim, kurš tad bijis otrais labākais metējs. Pēc Elmāra piespēlēm. Jo ripu jāprot arī pieņemt! Elmārs palielās arī, kā hokejā izvedis Alekseju Antonovu: “Netika puisis “Lokomotīves” sastāvā. Piekodināju, lai skrien uz vārtiem tikai tad, kad esmu ieslidojis stūrī un paceļu galvu. Iedevu piespēli tieši uz lāpstiņas, Antonovs iemeta ripu vārtos un nu bija arī sastāvā. Bet piespēli ir jāmāk arī pieņemt. Ja to dara ar stingrām rokām, tad ripa atlec nost, rokām ir jābūt mīkstām. Treniņā noliku vienu puisi pie apmales un tik piespēlēju, bet visas ripas lidoja pāri apmalei – pārējie smējas, vēderus turēdami. Kamēr nepateicu, ka ar saspringtām rokām tā būs vienmēr. Visvisādus stiķus esmu mācījis jaunajiem, sākot ar Spruktu, tāpat pamācīju Dārziņu. Desmit gadu, kamēr biju Krimā, neviens jau ar jaunajiem nestrādāja...” Tā Bauris man stāstīja pirms vienpadsmit gadiem.

Dzied un spēlē kā Rozenštrauhs
Elmārs Bauris ir viens no pēdējiem t.s. pēckara hokeja romantiķu paaudzes. Kas, saņemdami par hokeja spēlēšanu kaut kādu naudiņu, principā tomēr bija amatieri. Uz spēlēm vai spēļu tūrēm braucot ar vilcienu, treniņometnes aizvadot kaut kur Urālos, kur rudenī jau bija dabīgais ledus. Līdz ar to komandai ilgstoši esot kopā. Uz Urāliem tad vilciens gājis pat trīs dienas... Ko letiņi? Brīvajā laikā uzspēlē kārtis, grēks tikt, bet tā arī bijis – iedzer un tad, protams, arī dzied. Un spēlē dažādus mūzikas intrumentus. Neesmu par simts procentiem pārliecināts, bet esmu dzirdējis, ka kaut kad Čeļabinskā “Dinamo/Daugavas” hokejisti spēlējuši pat... restorānā. Kādi no tie piecdesmito gadu sākumā bija. Izja Gurmans pie klavierēm, Kārlis Ronis un Oļģerts Zariņš ar ģitārām, Elmārs Bauris vai Gurmans – ar akordeonu. Katrā ziņā pēc spēlēm, kas tad notikušas kā sabraukums vairākām komandām kopā, viesnīcu foajē dziedājuši un spēlējuši ne tikai rīdzinieki, bet arī ACSK un dažas citas Krievijas komandas.

Bauris pie sava izcilā akordeona gan ticis tikai pēc 1956. gada ziemas olimpiskajām spēlēm, kad viņam to no Kortinas d' Ampeco atvedis PSRS hokeja izlases aizsargs Nikolajs Sologubovs. Pašmācības ceļā apguvis akordeona spēli, Elmārs spēlē un dzied gandrīz kā Eduards Rozenštrauhs. Repertuārs vismaz tas pats. Nu jau dažos Ziemssvētkos hokeja veterānu saietos viņa akordeons vairs neskan, bet vēl pirms gadiem pieciem sešiem “Volvo” hallē Bauris dziedāja gan Broņislavas Mārtužas “Jaunību”, gan par šķērssvītroto muskuli, kurš kādreiz apstāsies.

Vienā no šādām dziedāšanām Baura dzīvoklī Ūnijas ielā nepakautrējos viņam pavaicāt, kur viņam pašam patiktu labāk nonākt – paradīzē vai ellē?

“Laikam jau ellē. Tur droši vien priekšā būtu arī daudzi mani cīņu biedri. Lai kādi mums arī savā starpā nebūtu bijuši ķīviņi un plēšanās, es ne uz vienu ļaunu prātu neturu. Man tikai nepatika, ka viens otrs tad par daudz dzēra.” Pēc brīža padomājis, Elmārs tomēr izvēlas debesis: “Ļaunu nevienam neesmu darījis, un laikam jau man rezervēta vieta debesīs, ja Dievs ļauj priecāties par dzīvi šajā saulē. Tēvs jau arī mani mācīja, lai neejot tur, kur citi mani negribot, tikai tur, kur labi cilvēki. Man jau visur priekšā ir savi cilvēki.”

Paradīzē vai ellē, bet tur, kur būs Bauris, vienmēr būs jautri un interesanti. Ar Elmāru pašu visam pa vidu. Paldies, Meistar, par Tavu mūžu un Tavu labo sirdi! Atvadīšanās no Elmāra Baura 18. septembrī plkst. 14.00 Rīgas krematorijas Lielajā zālē.