Rihards Bukarts: "Pie Boba sapratu, ka desmit vārti sezonā - tas jau ir rādītājs"

Diezgan konkrēti atceros sarunu ar Robertu 2016. gada pavasarī. Toreiz viņš par jūsu attiecībām teica: “Rihards dzīvē un hokejā zina tieši to pašu, ko es. Tikai viņš to uzzina piecus gadus jaunāks.” Šosezon abi nonācāt vienā komandā. Savelkot to kopā, gribas izdarīt secinājumus.
To, ka nonācām vienā komandā, vienā vietā, drīzāk gribētos saukt par apstākļu sakritību. Tas viennozīmīgi vērtējams ar plusa zīmi, jo pēc treniņiem varam kopā pastrādāt gan zālē, gan uz ledus, parunāties par niansēm. Katrs spēli redzam citādi, un varam pēc tam apspriest, ko vajag uzlabot, kur var pielikt, un ko darām labi. Analizējam viens otru un tā kļūstam labāki hokejisti.

Personīgo mērķu sacīkstes rīkojāt?
Zinu, ka Robertam ir mērķi, ko viņš pats sev uzliek pirms sezonas, bet par tiem jāprasa viņam pašam. Man nav tādu konkrētu mērķu, bet gribu katru sezonu aizvadīt individuāli labāku nekā iepriekšējo. Eju un spēlēju, gatavojos katram mačam, lai varētu nospēlēt pēc iespējas labāk. Gribu būt lietderīgs komandai tieši konkrētajā dienā.

Kad rudenī runājām, sēdēji bez līguma, bet par to īpaši nepārdzīvoji - palika sajūta, ka atelpa pat bija nepieciešama. Kā bija turpinājumā - nebija stresa par to, ka pienācis novembris, bet joprojām neesi licis parakstu uz kontrakta?
Kad parakstīju pārbaudes laika līgumu ar Rīgas “Dinamo”, zemapziņā jau skaidri zināju, ka šeit palikšu līdz sezonas beigām. Stresa nebija. Ej ārā un rādi labāko sniegumu. Pirms līguma parakstīšanas - arī bez stresa. Iepriekšējos divus trīs gadus spēlēju Vācijā, bet tur tobrīd nenotika pilnīgi nekas. Priecājos, ka pievienojos “Dinamo”.

Vasarā tev bija sarunas ar Pēteri Skudru. Tās beidzās ar neko, teiksim tā. Kā bija šoreiz - kuram kurš bija jāpārliecina?
Es labi apzinājos situāciju, kurā atrodos. Atgriezties KHL - man tas bija izaicinājums. Treneris, ar kuru nekad nebiju strādājis, un man bija interesanti, kā iekļaušos komandā. Rīgā bija lielas pārmaiņas, un bija interesanti saprast, kā būs. Domāju, KHL līmenis uzrunā ikvienu hokejistu Eiropā. Pievienošanās bija mierīga - džekus no izlases zinu, bija pāris leģionāru. Sagatavojos, lai būtu attiecīgajā formā, un pēc tam neizlaidu nevienu spēli.

🚨🚨 Rihards Bukarts pic.twitter.com/tkCx6Fo7gD

— Dinamo Riga (@hcDINAMORIGA) January 21, 2021

Skaidrs, komandas biedrus pazīsti labi, problēmu ar iekļaušanos kolektīvā nebija. Taču - viņi tobrīd spēlēja jau trīs mēnešus, bet tu vilcienā iekāpi tikai trešajā stacijā.
Pagāja laiciņš, lai ieskrietos. Lai saprastu situāciju - man pirmajos treniņos pulss bija 199, kas man ir ļoti neraksturīgi daudz, it īpaši uz ledus. Ķermenis ar laiku pierada. Iegāju formā, jo pastrādāju individuāli - pavilkām lielās gruzovika riepas, paskrējām apļus, darbs zālē. Pusotras divu nedēļu laikā uzņēmu formu un biju ritmā. Tobrīd jutos labi, tikai ķermenim bija šoks, ka tik milzīga slodze, tāpēc sākās visādas mikrotraumas. Bet tas normāli.

Neilgi pēc pievienošanās apslimi. Tas neizsita pamatu zem kājām, sak, ieguldītais darbs vējā?
Kad pievienojos, tad trenerim pateicu: pateikšu, kad būšu gatavs. Tāda mums bija vienošanās. Kad runājām ar Pēteri pirms manas pievienošanās, tad tā arī pateicu - lai es būtu lietderīgs komandai, man pirms tam jāuzņem attiecīgā forma. Jā, vienā brīdī saķēru klepu, bet tas nebija arī tik nopietni, lai es nespēlētu. Kad pārgāja klepus, tad vēl mazliet pastrādājām. Pirms spēles pret “Kunlun” pateicu, ka esmu gatavs lēkt iekšā un maukt!

Iekāpšana trešajā stacijā savu nospiedumu tomēr atstāja - iesākumā ripa vispār negāja vārtos, kaut momentu netrūka.
Pirmajās astoņās spēlēs vārtus neiemetu, bet - būsim reāli: tur bija jābūt vismaz četriem pieciem vārtu guvumiem. Pret “Severstal” mājās neiemetu, pret “Vityaz” neizmantoju, Sočos bija septiņi metieni pa vārtiem. Ripas varēju salasīt… Lai gan - tikai normāli. Deviņus mēnešus neesi spēlējis hokeju, un ir vajadzīgs laiks, lai ieietu ritmā, iegūtu pārliecību, atcerētos detaļas. Tālāk jau vari spēlēt ar instinktiem.

Kā pieminēji, tā uzreiz atausa atmiņā tavs moments pret Čerepovecu, kad pie pustukšiem vārtiem gribēji izdarīt vēl mazliet skaistāk… Izdevās sevi nesākt grauzt pie pirmās neveiksmes?
Hokejā ir tāda interesanta lieta - cik nomaiņas un cik metienus vajag, lai gūtu vārtus? Vienu. Jau iepriekš esmu bijis situācijās, kad ripa neiet vārtos. Tajos brīžos sāc sasteigt lietas, jo iekšā ir stress. Bet tieši vajag saglabāt mieru. Mest tur, kur zini, ka vari trāpīt, tur, kur ir jau atstrādāts metiens, un ripa pati ielidos vārtos.

Dinamo Rīga piekāpjas Omskas Avangard ar rezultātu 1:5. Vienīgo vārtu autors Dinamo rindās – Rihards Bukarts. pic.twitter.com/6Y2TPheLY4

— TV3 Sport Latvija (@TV3SportLatvija) February 9, 2021

33 spēlēs iemeti 11 vārtus. Rezultatīvs metiens ik katru trešo maču - labākais vidējais rādītājs starp visiem “Dinamo” hokejistiem. Esi apmierināts?
Ja vēl ierēķina, ka pirmajās astoņās spēlēs neiemetu vārtus… Nevaru novērtēt uz KHL fona, bet vispārīgi - ja sezonā iemet desmit vārtus, tas ir labs rādītājs. Jebkurā līmenī. Pie Boba Hārtlija pirmajā gadā bija sapulce, kurā viņš lika pacelt rokas tiem, kuri aizvadītajā sezonā iemetuši vismaz desmit vārtus. Pācēla tikai divi cilvēki - Gatis Gricinskis, kurš spēlēja Alpu līgā, un Roberts Čehijā. Pēc Boba man galvā iesēdies: desmit vārti - tas jau ir rādītājs.

Tavi ierastākie partneri bija Mārtiņš Dzierkals un Jānis Švanenbergs. Pieļauju, šī bija pirmā reize profesionālajā karjerā, kad biji savas maiņas pieredzējušākais spēlētājs. Tavuprāt, kāpēc šī trijsavienība strādāja tik labi?
Mēs ar Dzieri esam diezgan dinamiski spēlētāji. Jauni, izsalkuši un gribējām sevi pierādīt. Tas bija numur viens. Ielika Švāni centrā, un viņš darīja savas funkcijas. Neslikti spēlējām kopā. Nevaru izskaidrot, kāpēc sanāca. Nebija tā, ka sapratāmies no pusvārda. Drīzāk izsalkums un vēlme sevi pierādīt - man šķiet, ka tas bija galvenais faktors. Nebijām nekādi Morozovs - Zinovjevs - Zaripovs, kas visus rāva gabalos un izspēlēja līdz tukšiem. Cik atceros, vispār neviena tāda gola nebija. Vienreiz tikai ar Dzieri divi pret vienu izgājām. Ātri, dinamiski spēlētāji ar labu tehniku. Man visi uzdod šo jautājumu, bet es pat nezinu, ko lai atbildu! Katram bija savas ambīcijas, tāpēc dažreiz bija nesaskaņas, bet tas ir tikai normāli.

🚨🚨🚨 Rihards Bukarts (Mārtiņš Dzierkals) pic.twitter.com/wBC1t0fKlH

— Dinamo Riga (@hcDINAMORIGA) December 30, 2020

Starp tevi un Mārtiņu gandrīz vai gribētos likt vienādības zīmi. Un tad aizdomājos, kā noraksturot Švanenberga pienesumu. Tika galā ar saviem pienākumiem aizsardzībē, bet par uzbrukumu gribētos teikt, un domāju to ar ļoti pozitīvu pieskaņu, - nemaisījās pa kājām. Arī tas ir jāmāk.
Jā. Viņš sameta savus pāris golus, vairākumā tika galā ar darbu zonas vidū, arī iemetienos viņam labi gāja, vismaz pēc sajūtām tā bija. Kustīgs un dinamisks. Man pašam ir izdevīgi spēlēt ar centru, kuram ir labais satvēriens. Ja kreisais, ripa būs uz otru pusi, un pārsvarā jau visi grib dot piespēles no ērtās.

Sezonas beigās spēlēji krietni mazāk. Kas notika?
Man bija veselības problēmas. Rīgā pret “Spartak” - no rīta viss bija labi, bet pirmsspēles iesildīšanās laikā sajutu asas sāpes. Bija paceles cīpslas savainojums, nebija tā labākā pašsajūta. Teicu trenerim par situāciju, bet viņi izdomāja, ka jāspēlē - labāk mazāk, bet tomēr atrasties kopā ar komandu. Saspringts grafiks, bija pārslodze, tāpēc sezonas beigās sāka parādīties traumas. Tagad staigāju uz procedūrām. Cerams, ka līdz pasaules čempionātam jutīšos labi. Šobrīd jau ir labāk.

Citi jau spēlēja, bet tu tikai trenējies un gaidīji līgumu. Paskatoties no psiholoģiskās puses, pienāca brīdis, kad viss jau bija līdz kaklam?
Vienā brīdī sapratu, ka vajadzīga pauzīte, vajadzīgs restarts. To arī izdarīju. Kādas divas nedēļas, ja ne mēnesi, negāju uz zāli, baigi netrenējos. Mājās izgāju ripiņas pamētāt, kopā ar čomiem ar riteņiem pabraukājāmies. Vispār par hokeju centos nedomāt. Apzinos, ka iepriekšējos septiņus gadus vasarā strādāju, ieguldīju ļoti lielu darbu, un tā forma nepazudīs nekur. Fiziskā bāze iekšā ir ļoti liela, un neliela atpūta netraucē. Jā, aizbraucu ar izlasi uz Vāciju un tur sākumā knapi varēju tikai pakustēties, bet pēc pievienošanās “Dinamo” jau viss bija kārtībā. Pa divām nedēļām var atgūt formu.

Saka - jo vecāks paliek spēlētājs, jo labāk viņš pazīst savu ķermeni un to, kas tam nepieciešams. Cik pakāpienus uz augšu esi spēris pa šīm kāpnēm?
Vēl apgūstu savu ķermeni un cenšos saprast. Jo vecāks kļūsti, jo vairāk sāc saprast. Uzticos savām sajūtām, savai pašsajūtai. Ja jūtu, ka vajadzīga atpūta, tad arī atpūšos. Ja eju uz leju, tad vajag zālē aktīvāk pastrādāt, pamīt riteni, paskriet sprintus un krosiņu. Laika gaitā apgūsti ķermeni. 30-32 gados jau sagatavoties paliek vieglāk. Zini, kas vasarā jādara un cik daudz laika nepieciešams, lai atrastos top formā.

Vai tas, ka dzīve ārpus hokeja pašlaik neizskatās tāda, kāda tā bija iepriekš, atstāja iespaidu uz sniegumu laukumā?
Spēlēt pie tukšām tribīnēm - tas psiholoģiski ir daudz grūtāk, tas lika par sevi manīt. Iedomājies - tu uztaisi interviju, bet izlasa tikai viens cilvēks. Tas būtu ļoti skumji un droši vien vairs netaisītu… Nebija fanu, nebija “Arēnas Rīga” atmosfēras. Citādi nekas diži neatšķīrās - spēles, pārlidojumi, viesnīcas, ēdiens, miegs, jauna pilsēta, pārlidojumi, mājas, ģimene. Tas ritms diezgan vienāds. Vienīgais, ka jāstaigā maskā un nevari ar ģimeni vai draugiem aiziet uz restorānu vakariņās. Patiesībā Maskavā pat varēja kaut kur aiziet. Sarežģīta sezona. Cerams, ka viss drīz uzlabosies.

View this post on Instagram

A post shared by RIHARDS BUKARTS (@buky10)

Dabiskā ceļā esam nonākuši līdz restorānu tēmai. Cik tālu pavirzījušās domas un projekti?
Šobrīd ir pilnīga pauze. Apvienot ar hokeju var, bet es neesmu tas cilvēks, kurš dara vairākas lietas vienlaikus. Tagad arī nav vērts neko domāt tālāk, jo redzam, ka nekas apkārt nestrādā. Kādu laiciņu viss vēl būs uz pauzes. Tā joprojām ir lieta, kas mani aizrauj un interesē. Gribētu būt tajā iekšā, bet, kā būs tālāk, to neviens nevar zināt.

Sportacentrs.com Instagram sekotāju jautājumi

Cik Covid-19 analīzes sezonas laikā veici?
Hm, labs jautājums. 30 līdz 40.

Spēlēt kopā ar brāli izlasē un spēlēt kopā ar brāli “Dinamo” - ir atšķirība?
Izlase ir turnīrs, kluba sezona - dzīve. Katru dienu ir rutīna. Izlasē atbrauc, ilgi neesi ticies, ir tik daudz kas runājams. Ja klubā visu laiku esi kopā, emocijas nav tik augstas. Katru dienu redzi cilvēku, tāpēc pierodi. Izlasē emocijas ir lielākas.

Vai spēlēsi Rīgas “Dinamo” arī nākamsezon - esi par to domājis?
Nē, šobrīd domāju tikai par pasaules čempionātu. Neesmu domājis, ko pēc tam. Gribu maksimāli labi sagatavoties pasaules čempionātam un parādīt labu sniegumu. Gan pats, gan sasniegt mērķus ar džekiem. Tad redzēsim, ko nākotne nesīs.

Kāpēc BMW, nevis “Mercedes”?
Nedaudz agresīvāka izskata mašīna. “Mercedes” vairāk klasiski, BMW - agresīvi. Es laukumā esmu ātrs un agresīvs. BMW sevi pārstāv arī šosejas sacīkstēs un rallijos. Tāpēc BMW.

Ja būtu maiņa, kurā kopā spēlētu visi trīs brāļi Bukarti, tad kā sadalītu pozīcijas?
Rodžers 100% būtu centrs. Parasti izlasē es biju labajā un Robis bija kreisajā malā. Atdodu vecākajam brālim, lai viņam tiek tā kreisā mala. Un Bobam arī patik, ka spēlēju pa labo malu. Kā šefs saka, tā jādara.