Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:844, Did:0, useCase: 0

Majone: "Nebiju Skudras mīļākais spēlētājs. Tādu stilu pieredzēju pirmo reizi"

Ulvis Brože
Ulvis Brože @UlvisBrozhe

Majone: "Nebiju Skudras mīļākais spēlētājs. Tādu stilu pieredzēju pirmo reizi"
Metjū Majone. Foto: Kaspars Volonts, Dinamo Rīga

30 gadus vecais kanādiešu aizsargs Metjū Majone Kontinentālās hokeja līgas kluba Rīgas “Dinamo” kreklu mugurā vilka trešo sezonu pēc kārtas. Ar 41 spēlē sakrātajiem 15 punktiem viņš bija otrais rezultatīvākais aizsargs komandā, kaut brīžiem tika atstāts rezervē un pat izmēģināts kā ceturtās maiņas uzbrucējs. Intervijā ar portālu Sportacentrs.com Majone šķetināja nesekmīgās sezonas iemeslus, atcerējās daudzās karantīnas un komentēja attiecības ar galveno treneri Pēteri Skudru. “Viņa trenēšanas stils - pavisam citāds, nekā biju redzējis iepriekš karjerā. Visatšķirīgākais no visiem treneriem, kas man bijuši. Nospriegots, agresīvs stils,” teica Majone, kurš sezonas turpinājumā spēlēs Vācijā.

Kādi ir pirmie iespaidi pēc ierašanās Minhenē?
Pagaidām vēl neesmu īsti redzējis pilsētu, jo nupat ierados, nodevu analīzes un pa taisno devos uz viesnīcu, kur būs jādzīvo piecas dienas. Taču ir iespaidi par klubu - ļoti profesionāla attieksme, palīdz visos jautājumos, parūpējās par mani, sarūpēja visu, kas vajadzīgs.

Variants pievienoties “Red Bull” - tas nāca pēkšņi vai jau laicīgi sāki domāt par variantiem, kur turpināt sezonu pēc Rīgas?
Visu laiku skatījos riņķī. Jau labu laiku zinājām, ka nepiedalīsimies izslēgšanas spēlēs. Ņemot vērā, ka šosezon citas līgas sākās un beigsies stipri dažādos laikos, apzinājos, ka varētu būt iespēja aizbraukt kaut kur. Nebija tā, ka pats ļoti meklēju variantus. Man patīk spēlēt Rīgā, un negribēju doties prom no komandas pirms sezonas noslēguma. Bija komandas, kas zvanīja, prasīja. Dažādas līgas. Visi redzējām, ka [Džeisī] Lipons aizbrauca uz Zviedriju. Sagaidīju piedāvājumu, kas man likās pareizais, un te nu es esmu. Esmu priecīgs, ka pabeidzu sezonu Rīgā, ka nebija jāizlaiž neviena spēle.

Rīgas “Dinamo” sezonu pabeidza pēdējā vietā. Murgs, izgāšanās - tikai daži no vārdiem, kas tikuši lietoti, lai apzīmētu notikušo. Tu biji kopā ar komandu no paša sākuma, redzēji un pieredzēji visu. Noteikti esi aizdomājies par to, kas nogāja greizi. Esi nonācis pie skaidrojuma, pie iemesliem?
Man šķiet, ka tā bija daudzu faktoru saiešana kopā vienā veselā. Nav iespējams nodalīt vienu iemeslu. Protams, ka ietekmēja situācija pasaulē. Mūsu treniņnometne sākās ļoti vēlu. Citas komandas jau trenējās, jau bija izveidojušas sastāvus, kamēr “Dinamo” nebija ne trenera, ne ģenerālmenedžera. Ja iepaliec jau no paša sākuma, tās ir problēmas ne tikai menedžmentam, bet arī spēlētājiem. Bija savāds gads. Karantīnas, lielas pārmaiņas sastāvā… Nekad nebiju piedzīvojis, ka vienā komandā uzspēlē tik daudz hokejistu! Savāds gads.

“Dinamo” sastāvā šosezon spēlēja 53 hokejisti. Leģionāri atbrauca un leģionāri aizbrauca. Tavuprāt, cik labi jums kā kolektīvam klājās ar vienotas dūres izveidošanu, lai laukumā varētu iet kā viens vesels?
Nebija komandas atmosfēras. Bija tik daudz hokejistu, kurus atlaida. Brīžos, kad puse komandas atradās karantīnā, spēlēja daudzi jaunie. Piedzīvojām patiesi trakus laikus! No šīs sezonas varēju mācīties ļoti daudz. Tu sēdi četrās sienās, mazā viesnīcas istabā, bet jāspēj sevi uzturēt formā, lai uzreiz pēc tam varētu atgriezties laukumā. Ja biji kontaktpersona, karantīnā jāsēž desmit dienas. Slimajiem 14 dienas. Trīs četras dienas vēlāk jāpiedalās mačā pret komandu, kas visu šo laiku ir spēlējusi. Tas bija izaicinājums ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Pieliec klāt visas pārdomas, kas rodas galvā brīžos, kad redzi, ka komandas biedri tiek atlaisti, viņu līgumi tiek izpirkti. Pie sevis domā: kas notiks ar mani? Tas ir liels spiediens.

Foto: Kaspars Volonts, Dinamo Rīga

Visa komanda karantīnā atradās divas reizes, un nācās piedzīvot arī tehniskos zaudējumus, kas situāciju nepadarīja labāku. Uzturēt sevi formā - tas vispār ir reāli?
Es pats karantīnā biju spiests sēdēt trīs vai četras reizes. Pats saslimu, bet pirms tam trīs reizes biju kontaktpersona. Protams, ka ir ļoti grūti palikt formā. Mums atveda svarus, atveda velotrenažierus, vēlāk varējām individuāli pēc pieraksta doties uz trenažieru zāli. Visi hokejisti zina - ja neej uz ledus, ir ļoti grūti turēt sevi nepieciešamajā līmenī. Neviens pret mums laukumā neizgāja ar žēlastību un mazākiem apgriezieniem tikai tāpēc, ka mēs nebijām spēlējuši divas nedēļas. Nē, viņi gāja pēc uzvaras. Bija smagi. Lielas uzslavas pelnījis personāls ap komandu, jo savainojumu ziņā nebija lielas problēmas, ja ņemam vērā visus apstākļus.

Iespēja sagrozīt pagātni un mainīt pieņemtos lēmumus… Kā tev šķiet, līgas vadība varēja izdarīt tā, lai iznākšana no karantīnas un ieskriešanās būtu vieglāka?
Neapskaužu viņus, jo katra situācija ir citāda. Tā ir slimība, kuru tu nevari prognozēt. Mūsu komandā bija 19 un 20 gadus veci spēlētāji, kuri nonāca slimnīcā ar augstu temperatūru. Tikmēr man nebija nekādu simptomu. Vienīgās problēmas sajutu, kad atsāku trenēties - sajutu sāpes krūtīs. Nav iespējams izveidot vienu protokolu visiem cilvēkiem. Nebija iespējams pieņemt lēmumu, kas apmierinātu pilnīgi visus.

Sezonas pirmais izbraukums bija uz Novosibirsku un Habarovsku. Atbraucot atpakaļ, pusei komandas bija pozitīvas analīzes. Kādas bija tavas pirmās sajūtas?
Mēs visi sēdējām maskās. Vienmēr un visur - gan lidmašīnā, gan citviet. Bez maskām bijām tikai spēļu laikā. Jā, kaut kur galvā sēž bažas, jo nezini, kā slimošana ietekmēs tevi. Komandā bija vairāki saslimšanas viļņi. Divas lielās karantīnas, bet pa vidu tāpat bija hokejisti, kuri slimoja. Risks bija reāls. Kad esi tik tuvu un apzinies, ka pastāv liela iespēja saslimt, zemapziņā tas atstāj savu nospiedumu.

Atgriešanās pēc pirmās karantīnas bija visnotaļ veiksmīga. Tu guvi vārtus, komanda bullīšos pieveica Minskas “Dinamo”. Tam sekoja 12 zaudējumi laukumā un vēl divi tehniskie zaudējumi. Tobrīd viss izjuka pa vīlēm?
Pret Minsku mums puse no komandas bija juniori. Tā ir atšķirība starp Rīgas “Dinamo” un Krievijas komandām. Viņiem ir fārmklubi ar profesionāliem hokejistiem, bet mūsu rezerves bija juniori, kuri nebija spēlējuši profesionālā līmenī. Viņi centās, novērtējam to, ka viņi nāca palīgā, bet jāapzinās, ka tas ir pavisam cits līmenis. Junioru hokejs un profesionālais hokejs - to nevar salīdzināt. Es arī esmu bijis situācijā, kad esmu jaunais, cenšos no visas sirds, pretī redzu hokejistus ar lieliem vārdiem. Uzvarējām Minsku, bet pēc tam piedzīvojām sāpīgus zaudējumus. Tādu šajā sezonā bija ļoti daudz.

Foto: Kaspars Volonts, Dinamo Rīga

Rīgas “Dinamo” -, skatoties statistikā, absolūti sliktākā pirmo trešdaļu komanda. Tikai astoņos mačos bijāt vadībā pēc pirmajām 20 minūtēm. Bieži spēle sāka parādīties, kad rezultāts jau bija 0:3...
Pat ja aizvadi sliktu pirmo trešdaļu, priekšā tāpat vēl ir lielākā daļa no spēles. Tas nav attaisnojums. Ir iespējams atrast daudzus jo daudzus iemeslus, kāpēc sezonu pabeidzām tur, kur pabeidzām. Nekad karjerā nebiju spēlējis komandā, kas zaudētu tik daudz. Kā es redzu hokeju - visiem jābūt profesionāļiem, visiem jāsagatavo pašiem sevi. Kad izeju uz iesildīšanos, domāju par to, kā sagatavot savu ķermeni un savu prātu. Nedomāju par to, vai kāds komandas biedrs būs gatavs mačam. Es vienkārši to sagaidu, jo mēs esam profesionāļi. Taču - hokejs ir komandas sports. Ja kāds nav gatavs, sāk parādīties caurumi. Kad komandā bija lielas pārmaiņas, vienkārši nespējām justies kā vienots kolektīvs. Kāds nevarēja parādīt labāko sniegumu, jo satraucās, ka tiks atlaists. Šajos apstākļos negribi palikt bez darba. Mēs spēlējam hokeju, nevis tenisu. Uz ledus viens spēlētājs var spēlēt labi un četri var spēlēt slikti, un vienatnē neko nepanāksi. Arī es esmu bijis situācijā, kad nespēlēju labi. Visi ir bijuši tādā situācijā. Ir labas dienas, ir sliktas dienas. Taču nedrīkst būt tā, ka kāds nespēlē labi, jo nav sagatavojies.

Grūtībās mēs citā gaismā ieraugām gan sevi, gan citus. Ko jaunu uzzināji par sevi?
Atradu kaut ko tādu, kas man patika - ka esmu izturīgs. Piedzīvoju daudz. Man draudēja, ka atlaidīs. Nepaņēma līdzi izbraukumā, tāpēc nedēļu trenējos pie junioriem. Bija jāiziet cauri plašam pieredžu spektram, lai tiktu līdz galam. Kad zaudē, nav viegli braukt uz halli. Zaudēt - tas patiešām nav patīkami.

Foto: Kaspars Volonts, Dinamo Rīga

Tevi nepaņēma uz izbraukumu. Citreiz atstāja rezervē, citreiz pieteica kā septīto aizsargu. Bija mači, kuros spēlēji kā uzbrucējs.
Esmu komandas spēlētājs. Ja mums ir savainojumi un man prasa, vai nevaru spēlēt kā uzbrucējs, tad - nekādu problēmu! Gribu palīdzēt komandai izcīnīt uzvaru. Nebija viegli, kad sēdēju tribīnēs un skatījos, kā citi spēlē. Draudi par atlaišanu… Cita loma laukumā - brīžiem vispār nespēlēju vairākumā, bet tikai mazākumā. Tas viss bija liels izaicinājums. Bet pieredze, kad pret mani neizturas labi, man palīdzēja. Tagad zinu, ka esmu gatavs arī tādiem apstākļiem.

Draudi, ka tevi atlaidīs - tā bija tieša saruna?
Apkārt notika tik daudz un dažādu lietu. Īpaši ar ārzemniekiem. Nevienam nav noslēpums, ka KHL uz leģionāriem tiek izdarīts liels spiediens. Kopā ar mani Rīgā bija sieva un suns, citiem bija ģimenes un bērni, un nav viegli, kad katru dienu jāuztraucas par to, vai man vēl būs darbs. Aizvadi sliktu spēli, un domas pašas atnāk. Arī tad, kad pēc sliktas nomaiņas tevi nosēdina rezervē.

Nezinu nevienu treneri, kuram spēlētāju nosēdināšana rezervē mača gaitā patiktu vairāk kā Pēterim Skudram. Pasargāti nebija ne ceturtās maiņas hokejisti, ne komandas kapteinis.
Neizlikšos, ka zinu, kas notika. Man bija noslēgts līgums par spēlēšanu, neesmu treneris. Kad izsauca manu vārdu, devos laukumā. Kaut vai viena maiņa periodā. Koncentrējos lietām, kuras varu ietekmēt. To, vai mani izlaidīs laukumā - tā ir lieta, ko nevaru kontrolēt. Katram trenerim ir savas metodes, savs stils.

Šonedēļ tika paziņots, ka Skudra nesaglabās trenera un ģenerālmenedžera amatu. Krievijā viņam ir slava kā ļoti skarbam trenerim, bet pirms šīs sezonas Skudra bija apņēmības pilns lauzt šo stereotipu. Kāda bija tava pieredze darbā ar viņu?
Es nebiju viņa mīļākais spēlētājs, tas nu ir pavisam droši. Viņa trenēšanas stils - pavisam citāds, nekā biju redzējis iepriekš karjerā. Visatšķirīgākais no visiem treneriem, kas man bijuši. Ļoti citāds, ļoti nospriegots, agresīvs stils.

Pirms sezonas tu parakstīji pārbaudes laika līgumu. Noteikti, ka pirms paraksta likšanas aprunājies ar Pēteri. Kāda bija viņa vīzija saistībā ar tavu lomu uz ledus?
Nevienam nav noslēpums, ka galvenokārt esmu uzbrūkošs aizsargs, ka mana loma ir vairākums. Kad runājām, viņš gribēja pārliecināties, ka esmu atveseļojies. Pagājušās sezonas janvārī pēc netīra spēka paņēmiena iedzīvojos traumā, un ir tikai loģiski, ka viņš gribēja redzēt, ka esmu vesels, tāpēc bija jāiztur pārbaudes laiks. Viņš pateica visas pareizās lietas. Visu, ko es vēlētos dzirdēt no trenera. Sezona sākās, un plāni mainījās. Pēkšņi sēdi un domā - kura ir labā un kura ir kreisā puse?

Sezonas ievadā komandā bija gana daudz Ziemeļamerikas hokejistu. Tas palīdzēja justies komfortablāk nekā iepriekš?
Man ļoti patīk Rīga, manai sievai ļoti patīk Rīga. “Dinamo” komandā ir lielisks personāls. Fizioterapeiti, ekipējuma menedžeri, fiziskās sagatavotības treneris - viņi visi strādā tik augstā līmenī. Man šeit ir māju sajūta. Jau viņu dēļ vien ir vērts atgriezties “Dinamo”. Jau no iepriekšējām sezonām labi pazinu vietējos spēlētājus un viņu ģimenes, viņi zināja mani. Protams, bija patīkami, kad ģērbtuvēs vairākiem hokejistiem dzimtā valoda bija angļu. Taču - man svarīgākais ir tas, lai uz ledus izietu pati iespējami labākā komanda. Ārzemnieki vai latvieši - galvenais, lai ir laba komanda. Pirms diviem gadiem mums pietrūka tikai viens punkts, lai tiktu Gagarina kausā. Un tajā sezonā komandā nemaz nebija tik daudz leģionāru.

Ja šovasar zvanīs kāds no “Dinamo” un piedāvās jaunu līgumu, tad…
Protams, ka būšu priecīgs. Esmu šeit bijis trīs gadus, un esmu izbaudījis katru dienu. Daudzi nezina, kur atrodas Latvija, cik patīkami cilvēki šeit dzīvo, cik ļoti viņi mīl hokeju un basketbolu. Ar lielāko prieku atgrieztos Rīgā. Redzēsim, ko pieņems darbā kā treneri un ģenerālmenedžeri, kāda viņiem būs vīzija. Ja ietilpšu plānos, par to tikai priecāšos. KHL vēl skaitos gana jauns hokejists. Uzskatu, ka varu dot pienesumu.

Ja tev šodien piezvanītu kāds hokejists, kuram piedāvāts līgums Rīgā un kuram nepieciešams padoms, ko tu pastāstītu?
Diezgan bieži cilvēki domā, ka šeit viss ir tāpat kā Krievijā. Nē, nē - ir ļoti lielas atšķirības. Rīga ir Eiropas pilsēta. Patīkama pilsēta. Vecrīga vienmēr ir piemērota pastaigai, parki, lieliski restorāni, iespēja izīrēt mašīnu, pasūtīt ēdienu uz mājām caur dažādiem servisiem. Te ir viss, lai justos komfortabli un droši. Pārcelties uz citu valsti nav viegli, un hokejistiem parasti ir svarīgi, lai viņiem dzīvošana būtu ērta un ģimenes varētu justies droši.

Tev bijusi privilēģija spēlēt dažādās valstīs - Kanāda, ASV, Slovākija, Somija, Ķīna, Baltkrievija, Latvija. Pagājušo sezonu sāki “Kunlun Red Star” rindās. Vispirms spēlējāt Šeņdžeņā, pēc tam Pekinā. Tā noteikti bija atšķirīga vide.
Pieredze, ko iespējams gūt tikai vienu reizi dzīvē. Cita kultūra, cita vide, un tas ir ļoti interesanti. Aizbraucu un apskatīju Lielo Ķīnas mūri un citus vēsturiskos objektus. Tā ir pavisam citāda kultūra.

Šī sezona bija dīvainākā. Vai pagājusī sezona tev bija smagākā? Tiki atbrīvots Ķīnā, uz brīdi piestāji Minskā, bet Rīgā jau ceturtajā spēlē iedzīvojies smagā traumā.
Pirms Ķīnas nometnes man bija trauma - sarāvu cirksni. Lika spēlēt jau pēc sešām nedēļām, un atgriešanās bija sasteigta. Manuprāt, vajadzēja vairāk laika. Kā jau teicu, KHL ārzemniekus pieskata īpaši rūpīgi. Aizvadi pāris vājas spēles, un spiediens ir milzīgs. Viņi izpirka manu līgumu, bet varbūt tas pat nāca par labu. Aizlidoju mājās un varēju pārliecināties, ka esmu 100% vesels. Tad pievienojos Minskai, kur galvenais treneris ir Kreigs Vudkrofts. Mums bija ļoti labas attiecības, viņš gribēja, lai palieku līdz sezonas beigām. Taču komanda bija pēdējā vietā, un vadība negribēja tērēties. Saņēmu zvanu no Kanādas federācijas ar piedāvājumu doties uz Špenglera kausu, un tā bija neticama pieredze. Tālāk sekoja sarunas ar vairākām komandām, līdz man piezvanīja Ģirts [Ankipāns]. Kā jau teicu: ja man ir iespēja atgriezties Rīgā, vienmēr ļoti nopietni apsvēršu šo variantu. Atbraucu, bija labas spēles, bet - tā notiek… Hokejs ir kontakta sporta veids. Bija netīrs spēka paņēmiens, un tas pielika punktu manai sezonai.

Rīgas “Dinamo” savus fanus pēdējos gados nav lolojusi ar panākumiem. Pagājušajā sezonā komanda cīnījās, lai nepaliktu pēdējā vietā. Šajā sezonā izpalika pat šāda cīņa… Kādu vēsti tu vēlētos nodot “Dinamo” faniem?
Esmu spēlējis pilnā “Arēnā Rīga”, kad skan bungas, skan saukļi, cilvēki jūt līdzi komandai un priecājas. Tas patiešām palīdz noturēt enerģiju visaugstākajā līmenī. Zinu, ka pretinieku komandām ļoti nepatīk braukt uz Rīgu, kad šeit ir laba komanda un pilna halle. Cerams, ka nākamajā sezonā cilvēki varēs atbalstīt komandu klātienē. Bēdāšos, ja nākamajā sezonā nespēlēšu “Dinamo” sastāvā, jo tā ir vide, kurā varu baudīt hokeju. Hokejistiem šajos laikos ir jāapzinās, ka spēlēt ar kaislīgiem faniem tribīnēs ir privilēģija.

  +3 [+] [-]

, 2021-03-07 20:39, pirms 7 mēnešiem
Paldies par interviju, sakarīgs džeks. Veiksmi Majonem Vācijā un lai izdodas vēl uzspēlēt Rīgā.

     [+] [-]

, 2021-03-08 00:25, pirms 7 mēnešiem
Paldies par interviju!

     [+] [-]

, 2021-03-08 05:46, pirms 7 mēnešiem
Paldies, Maione, vienmeer gaidiits Riigaa!