Saigo: "Braucot uz Eiropu, lielais mērķis ir KHL"

2014. gada olimpisko spēļu čempione Kanāda aizsardzības pārī vēlējās vienu spēlētāju ar kreiso satvērienu, otru - ar labo satvērienu. Kādus ieguvumus redzi šādai pieejai?
Kad spēlē savā pusē, ērtajā satvērienā, jūties komfortablāk, un par to domā daudzas komandas. Aizsargam ir vieglāk izdarīt piespēli partnerim, īpaši neitrālajā un uzbrukuma zonā uz zilās līnijas. Nav pat jāskatās. Kad spēlē neērtajā pusē, jāsagriež ķermenis, ripa jāpārliek uz otru pusi. Protams, pienāks reize, kad nāksies darīt arī to.

Tagad spēlē kopā ar Tomāšu Kundrāteku. Pirmo reizi esi vienā pārī ar labroci?
Nē, koledžā divus gadus spēlēju neērtajā pusē, arī Somijā pavadīju laiku kreisajā malā, tāpēc man tas nav nekas jauns.

Cik ļoti labais nūjas satvēriens tev ir palīdzējis karjerā?
Izskatās, ka tas ir liels retums, arī mūsu komandā tādi esam tikai divi. Nezinu, kāpēc tā. Tas ir liels deficīts, īpaši uzbrūkošie aizsargi.

Esi kreilis?
Nē, visu daru ar labo roku. Nezinu, kāpēc spēlēju uz labo pusi, nevaru atcerēties pašu sākumu. Varbūt pirmā nūja bija tāda, varbūt tētis zināja, ka būs deficīts, domāja vairākus soļus uz priekšu. [Smejas.]

Seko līdzi tam, kas notiek Kanādā?
Ziņām pārāk lielu uzmanību nepievēršu, jo Kanādā uzturos ļoti maz - katrā no pēdējiem sešiem gadiem sanāk tikai trīs mēneši. Nacionālajā hokeja līgā sekoju spēlētājiem, ar kuriem esmu bijis vienā komandā, kurus pazīstu. Twitter apskatos labākos momentus. Tas arī viss.

Visu laiku esot ārzemēs, kas ir pats grūtākais?
Būt prom no mājām, prom no ģimenes, jo tā ir ļoti cieša - tantes, onkuļi, māsīcas un brālēni dzīvo rokas stiepiena attālumā. Vasarās daudz laika pavadām kopā. Kad aizbraucu, pirmajā mēnesī ļoti ilgojos pēc mājām, pēc suņiem un fermas, kurā uzaugu. Dzīvošana pilsētā ir neierasta, lai gan esmu to darījis jau vairākus gadus. Ir patīkami atgriezties mājās, plašumos.

Kādi dzīvnieki mīt tavā fermā?
Mums ir laikam septiņi zirgi. Pirms aptuveni mēneša saņēmu bildi ar pēdējo papildinājumu; pēdējo trīs gadu laikā piedzimuši trīs zirgi. Trenējam viņus. Ir arī meža kaķi un pieci suņi.

Cik tuvu vai tālu atrodas tuvākā pilsēta, tuvākais hokeja laukums?
Ridžainas piepilsētas daļas ir 25 minūšu brauciena attālumā. Līdz hallei jābrauc vēl 15 vai 20 minūtes. Apkārt ir daudz laukumu - septiņu, desmit, 20, 30 minūšu attālumā -, taču lielākā daļa vasarā netur ledu.

Negāji tipisko kanādiešu ceļu, jo priekšroku devi Amerikai un studijām universitātē. Kāpēc?
Kad biju jaunāks, ap 13 vai 14 gadiem, mācījos Saskačevanā, kur liels uzsvars tika likts uz skolu. Protams, daudzi devās spēlēt junioru līgās, bet es nebiju pārāk liels, attīstījos vēlāk nekā citi.16 gados spēlēju junioros, bija interese gan no citam komandām, gan no universitātēm, bet jau biju izdarījis izvēli - secināju, ka koledža būs labākais variants. Ja spēlē junioros, uzreiz pēc tam jābūt gatavam profesionāļa karjerai, varbūt jāspēlē ECHL, bet es to negribēju. Tāpat zināju, ka daudzi spēlētāji no koledžas ir iekļuvuši Nacionālajā hokeja līgā vai Amerikas Hokeja līgā, un tas kalpoja kā piemērs.

Ko tu mācījies?
Sporta menedžmentu un fitnesu. Nezinu, vai ar to saistīšu savu dzīvi, bet tobrīd tas šķita interesanti. Interesējos par hokeja fiziskajiem aspektiem. Tāpat varu būt haļļu vadītājs. Tiesa, neesmu drošs, vai pēc karjeras to gribētu darīt.

Mācīšanās palīdzēja labāk izprast, kā ķermenis reaģē dažādās situācijās?
Noteikti. Bija lekcijas par uzturu, anatomiju, fizisko sagatavotību, kuras pasniedza viens no hokeja treneriem. Iemācījos strādāt gudri, nevis tikai smagi. Sapratu, cik svarīgi ir atpūsties. Mazas lietas, kuras vari pielietot dzīvē, izmantot katru vasaru. Un katru reizi uzzinu ko jaunu par sevi.

Kas ir koledžas lielākais pluss? Esmu dzirdējis, ka komanda ir viena liela ģimene, ka ir daudz laika treniņiem.
Jā, tieši tas, ko nosauci. Līga ir laba vieta, kur attīstīties, jo spēles notiek tikai piektdienās un sestdienās, turklāt ir brīvās nedēļas. Piemēram, spēlē piecas nedēļas pēc kārtas, tad vienu atpūties. Ir daudz laika treniņiem. Ierados no junioriem, kur bija 60 spēles sezonā, tāpēc nācās pielāgoties, jo treniņi bija smagāki un vairāk. Un spēles ir smagas - to nav daudz, tāpēc katra komanda sitas. Visus gadus kopmītnēs man bija viens un tas pats istabas biedrs, kļūstat labi draugi. Lielākā daļa komandas dzīvojām vienā vietā.

Kāds ir grafiks spēles dienā?
Piektdienās piecēlos ap astoņiem, no deviņiem līdz desmitiem bija nodarbība. Nākamā sekoja no 10:15 līdz 11:15. Varēja būt vēl viena, bet tikai reizēm. Tad treniņš un pusdienas. Dodies mājās un gatavojies spēlei, kas sākās septiņos vai 7:30. Sestdienās bija tikai mačs.

Pēc koledžas parakstīji amatiera pārbaudes laika līgumu un uz deviņām spēlēm pievienojies Amerikas Hokeja līgas komandai Abotsfordas "Heat". Kā atceries pirmos soļus profesionāļa karjerā?
Tā bija laba pieredze. Koledžā piedalījāmies izslēgšanas spēlēs. Svētdien zaudējām, pirmdien atgriezos skolā, otrdien saņēmu zvanu un piedāvājumu. Gribēju izmantot iespēju, lai gan neveicās tik labi, cik gribēju. Beigās tā izvērtās par labu pieredzi. Sapratu, kāds ir profesionālais hokejs. Daudziem nemaz nav iespējas uzreiz pēc koledžas doties uz profesionālu komandu, jo vispirms jātiek cauri treniņnometnei. Bija smagi, jo ierados ar pārbaudes laika līgumu, un bija daudz aizsargu, kuri cīnījās par vietu Kalgari "Flames" sastāvā, un daudz aizsargu, kuri cīnījās par vietu fārmklubā. Komanda netika izslēgšanas spēlēs, tāpēc katrs cīnījās par sevi, par laiku laukumā. Milzīgs kontrasts, salīdzinot ar koledžu, kur visi turējās kopā, krita cits par citu. "Heat" rindās svarīgi bija individuālie panākumi.

Psiholoģiski bija grūti no koledžas tikt iemestam vilku barā?
Bija dīvaina situācija. Paveicās, ka komandā bija spēlētājs no manas koledžas, kurš skolu beidza vienu gadu ātrāk. Bijām kopā pavadījuši trīs gadus, tāpēc viņš mani uzņēmi labi. Bet tāpat bija pavisam citādi. Paveicās arī, ka viesnīcā istabas biedrs bija cits aizsargs Brets Kulaks, kurš šo sezonu sāka Kalgari "Flames". Bija ar ko parunāt, jo atradāmies līdzīgā situācijā. Gājām uz treniņu, slidojām, pavadījām laiku trenažieru zālē, un tad atpakaļ uz viesnīcu. Kopā ar citiem spēlētājiem nepavadīju pārāk daudz laika, bija grūti pielāgoties atmosfērai. Lai gan centos uztraukties tikai par sevi, uzkrāt pieredzi, aizvadīt pēc iespējas vairāk maču. Neierados komandā, lai iegūtu jaunus draugus.

Aizvadīji deviņas spēles, izdarīji divas rezultatīvas piespēles. Pēc tam sekoja piedāvājums nākamajai sezonai?
"Heat" pievienojās daudz draftā izvēlētu spēlētāju, tāpēc nebija pārāk daudz brīvo vietu. Varēju doties uz citām nometnēm, jo esmu drošs, ka varētu spēlēt Amerikas Hokeja līgā. Taču ir citas svarīgas lietas - laiks laukumā, situācija komandā. Vienā dienā tevi var aizsūtīt uz ECHL. Labākā izvēle bija Eiropa, jo patīk šeit piekoptais spēles stils.

Kāda izvērtās saruna ar aģentu, kad viņš piedāvāja spēlēt Somijā?
Viņš zvanīja un pateica, ka ir komanda Somijā, kas vēlas mani redzēt. Tas bija pārbaudes laika līgums, bet teica, lai neuztraucos, jo tāpat tikšu komandā. Augustā parakstīju vienošanos uz 1+1 sezonu. Jutos patīkami, jo pēc Abotsfordas mēnesi vai divus vienkārši gaidīju, nervozēju, nezināju. Trenējos kā parasti, bet nezināju, kurā pasaules malā spēlēšu.

Somijā dzīvoklī bija sauna?
Pirmajā sezonā bija, otrajā nebija. Kad pēc spēles bija četras brīvdienas, komanda sapulcējās hallē un kopā pavadīja laiku saunā. Dzērām alu, un es varēju izturēt varbūt vienu vai divus. Nesaprotu, kā somi varēja vairāk.

Kāds ir Somijā valdošais spēles stils, jo laukumi ir mazāki nekā citviet Eiropā?
Daži laukumi ir mazāki, bet lielākā daļa bija olimpiskajā izmērā. Turku bija lielāks laukums, bet otrajā sezonā to samazināja. Ātrs hokejs, šajā ziņā Somija varētu sacensties ar Kontinentālo hokeja līgu. Taču tas ir haotiskāks. Pirmās divas maiņas ir labas visās komandās, bet trešā un ceturtā ir kritums meistarībā, un tā ir vēl viena atšķirība. Labs, ātrs, fizisks hokejs, un somi ir ļoti nepiekāpīgi.

Pielāgošanās lielākam laukumam nesagādāja problēmas?
Koledžā lielākajai daļai komandu bija lielie laukumi, arī mūsu komandai bija lielāks nekā Nacionālajā hokeja līgā. Protams, nācās pielāgoties, it īpaši aizsardzības zonā, jo no vārtiem līdz stūrim ir lielāks attālums. Bija jāpielāgojas, bet tas notika gana ātri.

Nacionālā hokeja līga joprojām ir tavs sapnis?
Tas ir sapnis ikvienam. Man ir tikai 25 gadi, un ir daudz spēlētāju, kuri pirmo līgumu parakstīja tikai 27 vai 28 gadu vecumā. Ceru. Jācīnās no spēles uz spēli, no sezonas uz sezonu, un tad jāskatās. Ja būs pareizā iespēja, noteikti to izmantošu.

Komanda noliek uz galda divvirzienu līgumu. Ņemsi?
Visticamāk. Ja būs pareizā komanda, pareizā situācija. Gribētu tiešām pamēģināt, jo lielākā daļa pirms došanās uz Eiropu vismaz kādu laiku spēlē Amerikas Hokeja līgā. Taču arī Eiropai nav ne vainas, arī šeit var izvērsties laba karjera. Taču Nacionālā hokeja līga ir mērķis.

Ko domā par karjeru Krievijā? Pirms diviem gadiem Mets Robinsons no Rīgas pārcēlās uz Maskavas "Dynamo". Pērn Čejs Genovejs devās uz Maskavas "Spartak".
Labprāt, jo šī ir lieliska līga. Viņi abi ir labi spēlētāji, pret abiem spēlēju koledža. Gribētu palikt, bet tas ir atkarīgs no šīs sezonas, tāpēc pagaidām koncentrējos sniegumam laukumā. Ja varētu palikt Kontinentālajā hokeja līgā, tas būtu lieliski, jo tā ir otrā labākā līga pasaulē, daudz labu spēlētāju.

Kāda būtu tava reakcija, ja zvanītu komanda no Habarovskas vai Vladivostokas?
Fēlikss Šics spēlēja Vladivostokas "Admiral" un teica, ka viņam tur patīk. Zinu arī aizsargu Loganu Pajetu, kurš Kanādā dzīvo desmit minūšu attālumā, un arī viņam patika Vladivostokā. Protams, ceļošana būtu smaga, bet pareizajā situācijā neatteiktos.

Ko nozīmē ceļot cauri Krievijai?
Jā, ir citādi nekā Ziemeļamerikā, pie kuras esi pieradis. Katrā pilsētā ir Holiday Inn, zini, ko sagaidīt. Bet, godīgi sakot, biju visu iztēlojies sliktāk nekā bija patiesībā. Kā teica komandas biedri, esmu bijis dažās no sliktākajām viesnīcām, taču nebija tik traki. Ceļošana ir citādi, it īpaši drošības kontrole lidostās. Somijā tālākā komanda atradās astoņu stundu brauciena attālumā, pēc mačiem vienmēr atgriezāmies mājās.

Ko tu gribētu sasniegt karjerā?
Spēlēšana Nacionālajā hokeja līgā ir mans sapnis un mērķis, un tā ir jebkuram hokejistam. Uzvarēt Stenlija kausā. Neatteiktos arī no olimpiskā zelta, bet nedomāju, ka tuvākajā laikā tikšu iekļauts Kanādas izlasē. Arī Gagarina kauss būtu lieliski, jo tas pavērtu ceļu uz Ziemeļameriku.

Kad Kanāda olimpisko spēļu ceturtdaļfinālā tikās ar Latviju, zināji, kur tā atrodas?
Īstenībā bija jāskatās kartē. Nebija ne jausmas, ka Latvija ir turpat blakus Somijai - otrpus jūrai. Spēlēju kopā ar Niklasu Luseniusu, un viņš Rīgu vienmēr pieminēja ar labu. Pēc pirmā gada mājās lidoju caur Rīgu. Nākamā lidmašīna bija jāgaida astoņas stundas, tāpēc izdevās apskatīt pilsētu. Patika. Zināju, ka šeit ir komanda. Kad pagājušajā vasarā uzzināju, ka došos uz Rīgu, biju ļoti priecīgs.

Cik stundas vajadzēja, lai pieņemtu Rīgas "Dinamo" piedāvājumu?
Braucot uz Eiropu, Kontinentālā hokeja līga ir lielais mērķis, tāpēc biju priecīgs. Pēc sezonas bija varianti no Somija un Čehijas. Un tad parādījās Rīga. Tas bija labākais piedāvājums, tāpēc nebija jādomā pārāk ilgi.