Žirū: "Nauda nekad nav bijusi prioritāte komandas izvēlē"

Jāsāk ar klasisko jautājumu: kā pievērsies hokejam?
Slidot sāku, kad biju tikai divus ar pusi gadus vecs. Jā, diezgan agri. Ģimenē visi slidoja un spēlēja hokeju – mans tēvs pat pārstāvēja Kvebekas "Nordiques" [Klubs pārcēlās uz Denveru un kļuva par Kolorādo "Avalanche" – aut.]. Piecu gadu vecumā notiek pārbaudes, lai tiktu komandā. Biju ātrs un starp labākajiem, un kopš tā brīža zināju, ka gribu spēlēt hokeju. Kanādā to spēlē visi, taču citi atkrīti, kamēr citi turpina kāpt pa karjeras kāpnēm.

Kad saprati, ka hokejs būs tavs darbs un nākotne?
Domāju, ka tas notika 14 vai 15 gadu vecumā. Tad notiek labāko junioru līgu drafti, pēc pirmā gada junioros ir Nacionālās hokeja līgas drafts. Principā trīs gadus pēc kārtas tiek smagi strādāts mērķa labā. Kad tiku junioru komandā, zvanīju tēvam un jautāju, vai man joprojām jāiet uz skolu un vai nevaru koncentrēties tikai hokejam. Tieši ar šo telefona zvanu kā prioritāti noteicu hokeju.

Tevi ar tikai 213. numuru draftēja Otavas "Senators". Prognozes un cerības nebija augstākas?
7. kārta – tas tomēr ir ļoti vēlu, tomēr drafta numurs negarantē kontraktu. Šķiet, vien pāris vietas pirms manis izvēlējās Henriku Zeterbergu [Detroitas "Red Wings" zviedru izvēlējās ar 210. numuru – aut.], un tas pierāda, ka ir iespējams izsisties. Mans mērķis bija aizvadīt NHL kaut vienu spēli. Tas bija garš ceļš. Veiksmīga sezona pēc drafta pavēra ceļu pirmajam līgumam. 20 gados spēlēju "Senators" fārmklubā, biju jaunākais hokejists līgā. Loģiski, ka vairāk uzticības bija pirms manis izvēlētajiem, tā rezultātā nācās sevi pierādīt, lai tiktu pie ilgāka spēles laika un varētu parādīt, ko spēju. Mans mērķis bija nosprausts, un biju laimīgs, to sasniedzot un aizvadot dažas spēles NHL.

Vai nebija grūti, kad tavs vārds draftā ilgi netika nosaukts un kriti arvien zemāk?
Jā, tā bija smaga diena. Manuprāt, prognozēs biju 3. kārtā. Kad pienāca nākamie raundi, sēdēju pavisam sašļucis un pat nedzirdēju savu vārdu. Pēc "Senators" izvēles ģimene mani sāka bakstīt, teica, ka esmu izvēlēts. [Smejas] Biju patīkami satraukts, taču 17 un 18 gados neredzi kopējo ainu. Domāju, ka "jā, esmu draftēts, pavisam noteikti spēlēšu NHL!" Tomēr tā nav. Daudzi netiek pie līguma un pat ne pie iespējas. Drafts ir tikai viena diena, lai ieliktu kāju durvīs un tiktu iekšā profesionālajā hokejā.

Lai gan tevi draftēja "Senators", NHL debitēji Ņujorkas "Rangers" kreklā.
Tiku aizmainīts uz Ņujorku. Patiesībā to uzzināju tikai no ziņām – redzēju savu vārdu, zvanīju aģentam, kurš informāciju apstiprināja. Maiņa bija laba iespēja, lai sāktu visu no jauna citā organizācijā. Lokauta laikā kopā ar vairākiem labiem spēlētājiem dabūju daudz laika uz ledus, apliecināju sevi, un nākamajā sezonā tiku izsaukts uz "Rangers". Debitēju Tampā, laukumā pavadīju vien dažas minūtes, taču tās bija maģiskas – spēru soļus uz NHL ledus, mājās visi cītīgi pie televizoriem sekoja līdzi. Lieliska pieredze.

Tātad tā ir taisnība, ka reizēm hokejisti par savu nākotni vispirms uzzina no televīzijas un medijiem?
Jā. Patiesībā toreiz biju kopā ar draugu, kuram piezvanīja draudzene un jautāja, vai esmu kopā ar viņu. Pēc tam, kad viņa izstāstīja par maiņu, draugs paskatījās uz mani un atbildēja: "Domāju, ka viņš par to vēl nezina." [Smejas] Klubs un treneri pēc tam atvainojās par to, ka man bija jāuzzina tādā veidā. Bet tas ir hokejs un tādas lietas notiek. Ja netiktu aizmainīts, varbūt nekad nespēlētu NHL, tāpēc notikušo vērtēju pozitīvi.

Nākamā sezona jau kopā ar Vašingtonas "Capitals".
Kļuvu par brīvo aģentu. Tobrīd līgumu man piedāvāja pat astoņas vai deviņas komandas. Redzēju "Capitals" vārdu un sapratu, ka komanda ir man piemērota. Aizvadīju labu treniņnometni, taču kā pēdējais tiku atskaitīts uz fārmklubu, kurā treneris uzticējās. Izdevās aizvadīt veiksmīgu sezonu, turklāt "Capitals" rindās togad tiku pie deviņām spēlēm. Varēja būt vairāk, bet, ja aizvadi 10 spēles, tad vēlāk nākas tikt cauri neaizsargāto spēlētāju sarakstam. Pēc nosūtīšanas lejā biju vīlies, taču kopā ar "Capitals" biju mēnesi vai pat divus, jutos kā komandas sastāvdaļa.

Aleksandram Žirū sapni par spēlēšanu NHL izdevās piepildīt. Taču viegli neklājās. Šajā epizodē pēc tīra spēka paņēmiena viņam no mugurpuses uzbruka Maiks Duko. (Foto: AP/Scanpix)

Tieši "Capitals" rindās guvi savus pirmos vārtus NHL. Atceries, kuru vārtsargu sarūgtināji?
Vārtos bija… Vairs pat neatceros. Šķiet, iemetu spēlē pret Toronto "Maple Leafs". Interesants stāsts. Mani izsauca no fārmkluba, taču Bostonā plosījās sniega vētra. Atcelti nebija tikai divi reisi – uz Ņujorku un Vašingtonu. Visu dienu neēdu, pārtiku tikai no ūdens un batoniņiem, ģērbtuvē ierados jau pēc sapulces sākuma. Pēc tam paskatījos uz tāfeles un neredzēju sevi 4. maiņā. Nodomāju: "Es nespēlēšu?!" Nebiju arī maiņu augstāk, taču, kad tiku līdz pašai augšai, redzēju savu vārdu blakus Aleksandram Ovečkinam un Jirži Novotnijam pirmajā maiņā! Nodomāju: "Ak, Dievs!" Un pirmajā iznācienā uz ledus guvu vārtus!

Kādas bija emocijas pēc pirmajiem vārtiem? Varbūt kā Ovečkins leci aizsargstiklā?
Nepavisam nē. [Smejas] Biju šokā un uz mirkli apstājos. Tas bija īpašs moments, jo ģimenei un vēlāk arī bērniem varu stāstīt, ka esmu guvis vārtus NHL. Lai gan mainīju vairākas komandas, spēju atzīmēties.

Pēc Vašingtonas spēlēji Edmontonas "Oilers" un Kolumbusas "Blue Jackets".
Tur nokļuvu kā brīvais aģents. "Capitals" vienmēr man piedāvāja jaunu vienvirziena kontraktu, taču komanda bija laba, daudzsološi talanti, un sapratu, ka šādā kompānijā izkarot vietu būs grūti. Ja nebūtu aizgājis no Vašingtonas, neaizvadītu vēl 17 spēles NHL. Katrs hokejists mēģina izsisties līdz virsotnei, tāpēc lēmumu aizbraukt nenožēloju.

Fārmklubos 771 spēlē sakrāji 704 punktus. Kāpēc tā arī nespēji nostiprināties NHL?
Esmu punktu guvējs, bet pastāv sistēma, ka to galvenokārt dara pirmās divas maiņas. Vašingtonā spēlēja Ovečkins, Niklass Bekstrēms, Aleksandrs Sjomins, Brūkss Laiks – uzbrucēji, kas saņem piecus, sešus un pat septiņus miljonus. Nekad nezināju, kad tikšu nosūtīts atpakaļ, ar ko spēlēšu nākamajā dienā vai pat nākamajā maiņā. Psiholoģiski ir ļoti grūti, nepieciešama pārliecība, jo nevēlies kļūdīties un gribi spēlēt labi. Ir grūti nodemonstrēt savas spējas deviņās vai desmit spēlēs. Ja man dotu iespēju 30 mačos, bet gūtu tikai divus vārtus, atzītu, ka problēma un vaina ir manī. Taču parasti aizvadīju piecas vai tikai vienu spēli un devos atpakaļ uz fārmklubu. AHL vienmēr biju labās komandās ar meistarīgiem partneriem, kuri palīdzēja krāt statistiku. Neesmu no tiem, kas pēc pazemināšanas žēlojas. Turpināju smagi strādāt, rādīt labāko sniegumu un krāt punktus, lai atkal tiktu izsaukts uz NHL vai vismaz nodrošinātu labu līgumu nākamajai sezonai. Gribēju krāt punktus, lai pēc tam varētu pierādīt – ja man dotu iespēju, būtu labs arī NHL. Tas ir tavs darbs, un labākais sniegums jārāda, lai kur spēlētu.

Guvi vārtus 15 spēlēs pēc kārtas un lauzi AHL rekordu. Nebiji dusmīgs, ka NHL tevi neņem vērā?
Nē, dusmīgs nebiju. Par savu rekordu biju lepns, jo tas tika sasniegts ar smagu un grūtu darbu. Iemetu pirmajās astoņās vai deviņās spēlēs, tad deviņas spēles aizvadīju NHL, tad atgriezos fārmklubā. Galvā nebija domu par to, ka nevēlos būt tur. Drīzāk vēlējos pierādīt, ka varu atgriezties. Guvu vārtus 15 spēlēs pēc kārtas, labojot NHL leģendas Breta Hala aptuveni 20 gadus veco rekordu. AHL patiesībā ir ļoti grūti – jāaizvada četras spēles piecās dienās, par vietu NHL jāsacenšas ar partneriem, bet tajā pat laikā jābūt kā komandai. Esmu lepns par sasniegto.

Pēc ceļojuma pa Ziemeļameriku nolēmi izmēģināt spēkus Eiropā. Bija daudz piedāvājumu?
Jā, no vairākām līgām. Kad sezonā guvu 75 vārtus [2009. gadā – aut.], jau tad bija ieinteresētas vairākas komandas, saņēmu konkrētus piedāvājumus. Par to biju priecīgs – tas pierādīja, ka dodos pareizajā virzienā. Tāpat patīkami, ka komandas, kas zvanīja maniem treneriem, nesaņēma sūdzības, tikai pozitīvas atsauksmes. Ir laba sajūta, ja uz galda stāv konkrēti piedāvājumi no Zviedrijas vai Šveices – hokeju nevari spēlēt pēc 40 gadiem, tāpēc jāpaņem maksimums.

Aleksandrs Žirū nelaiž garām iespējas piedalīties asumos un provocēt pretiniekus. Ar 14 soda minūtēm viņš in nedisciplinētākais "Dinamo" hokejists. (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64)

Kāpēc izvēlējies "Dinamo" piedāvājumu? Varbūt tas bija sadzīves vai naudas jautājums?
Patiesībā nekad neesmu tiecies pēc naudas. Pēdējo līgumu ar "Blue Jackets" parakstīju par krietni mazāku naudu nekā piedāvāja citas vienības. Aģentam ilgus gadus teicu, ka galvenā nav un nekad nebūs nauda. Viņš par to nebija priecīgs. Arī līgums ar "Oilers": zināju – ja netikšu pirmajā komandā, tad fārmklubā būšu pie laba trenera un labiem partneriem, un tas palīdzēs manai izaugsmei. Tāda nostāja man bija arī KHL. Protams, spēlē vien aptuveni 15 gadus un vajag iekrājumus, taču nauda nekad nav bijusi prioritāte. Nekad galvā nav bijušas domas: "Uz priekšu, pelnām naudu. Vienalga, kādā komandā tas notiek." Pirms līguma interesējos par Rīgu, un dzirdēju tikai labas atsauksmes – lieliski fani, treneru korpuss, spēlētāji, dzīvošana augstākajā līmenī, patīkama pilsēta, organizācijas attieksme pret hokejistiem. Tās bija prioritātes. Vai iederēšos komandā, vai man uzticēsies? Izlēmu pēc šiem apstākļiem, un nauda lēmumu neietekmēja.

Ar ko tieši konsultējies par situāciju Rīgā?
Runāju gan ar spēlētājiem, kas iepriekš bijuši "Dinamo", gan ar hokejistiem, kas spēlējuši pret "Dinamo". Informāciju ievāca arī aģents, un beigās lēmums bija viegls.

Ja nauda nebija svarīga, izskatās, ka arī personīgā statistika izvēli neietekmēja, jo "Dinamo" pērn bieži iemeta vienus vārtus vai uzvarēja ar 2:1, un šādos apstākļos nav viegli gūt 30 vārtus.
Tā ir. Taču ja komanda bieži uzvar, gūstot, piemēram, divus vai trīs vārtus, tad sezonas beigās 20 vārti būs tas pats, kas 35 iemestas ripas. Galvenais ir palīdzēt uzvarēt. Ja spēli pabeigšu ar vārtiem, bet lietderības koeficientu -2, nebūs iemesla apmierinātībai.

Vai zināji, ka uzbrucējs Marcels Hosa "Dinamo" rindās sezonā guva 35 vārtus un bija līgas labākais snaiperis? Vai plāno viņa rekorda pārspēšanu?
Tas man ir jaunums. Ceru, ka varēšu rekordu labot. Jebkurā līgā meklēšu iespējas, lai gūtu vārtus. Varbūt šovakar gūšu divus. Iespējas ir – izdaru piecus sešus metienus, ripa atsitas pret vārtu stabiņu. Ja viena vai divas ripas iekritīs katrā spēlē, cerams, varēšu rekordu labot. Un ja gūšu daudz vārtu, tad noteikti palīdzēšu arī komandai uzvarēt, un tas ir pats galvenais.

Ko pirms došanās uz Rīgu zināji par KHL? Droši vien Čehovas "Vityaz" vārdu?
Bija labi un slikti stāsti, gluži tāpat kā NHL un AHL. Par sistēmu nezināju neko, par kaušļiem informāciju ieguvām tikai no YouTube klipiem. Taču sliktās puses mani neinteresēja. Gribēju kļūt labāks spēlētājs, spēlēt vienā no vadošajām pasaules līgām.

Ko sagaidīji no "Dinamo" pārbaudes spēlēm?
Sistēma bija pavisam jauna, tāpēc pat nezināju, ko gaidīt. AHL spēlēju ilgi un zināju, ko gaidīt no komandas un paša. Braucot šurp, protams, gribēju būt labākais partneris komandas biedriem, labākais treneru acīs. Pārāk daudz nedomāju par vārtiem un punktiem, vienkārši centos iespēlēties, lai sezonas sākumā būtu labā formā un gatavs palīdzēt komandai. Jāpaņem pozitīvais – aizvadīju daudz labu spēļu, paliekot bez punktiem. Mans mērķis ir rādīt labāko iespējamo sniegumu katrā mačā.

"Bez metieniem vārtu nebūs. KHL ir grūti uzvarēt, iemetot maz," atklāj Aleksandrs Žirū. Viņš 10 aizvadītajos mačos sāncenšu vārtus apdraudējis 28 reizes, atpaliekot tikai no Mika Indraša. (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64)

Drīz paredzēta spēle pret Minskas "Dinamo", kuras vārtus sargās soms Peka Rinne. Vai spēles pret superzvaigznēm ir īpašas?
Protams, ja gūsti vārtus pret Rinni, tas uzlabos pašapziņu un pārliecību. Bet nebūt nav tā, ka ģērbtuvēs runājam, ka viņam jāiemet seši vārti. Tā runājam par pilnīgi visiem. [Smejas] Ja varam uzvarēt Maskavas CSKA ar vairākiem labiem spēlētājiem, tad tas pierāda, ka komanda ir laba un spējīga paveikt lielas lietas. Protams, superzvaigznēm ir jāpievērš lielāka uzmanība, jo viņi ir superzvaigznes ne bez iemesla.

Lokauta laikā Džeisons Speca Šveicē spēlē bez atalgojuma, tāpat vairāki zviedru hokejisti dzimtenē spēlē par brīvu. Savukārt KHL neizdodas piesaistīt ārzemniekus. Redzi iemeslu?
Domāju, ka tādām zvaigznēm kā Speca viens mēnesis bez algas čeka nenodarīs lielu ļaunumu. Tas tikai pierāda to, ka viņš tiešām mīl hokeju, tā ir viņa kaislība un dzīve. Ziemeļamerikas hokejistiem šobrīd galvenais ir saglabāt fizisko formu līdz lokauta beigām, un viņi cenšas atrast piemērotāko vietu, lai to izdarītu.

Varbūt problēma ir sadzīves apstākļos? Piemēram, Pols Šekura Twitter rakstīja, ka viņam Krievijā nācies palikt briesmīgā viesnīcā.
Man šādu problēmu nav bijis. Kā jau teicu, parasti pievēršam uzmanību tikai sliktajiem stāstiem. Viesnīcas bija normālas, ēdiens citāds, taču nebraucu šeit, lai gaidītu tieši to pašu, ko saņemu mājās. Neredzu sliktas lietas, bet gan jaunu pieredzi. Mājās nestāstīšu, ka tas bija slikti, bet tas – briesmīgi. Varēšu paziņot, ka bija jauna pieredze un izmēģināju interesantas lietas.

Neesi sabijies par tālo ceļojumu uz Habarovsku? Tas tomēr ir turpat blakus Japānai!
[Smejas] Jā, esmu dzirdējis, ka lidojums ir ļoti ilgs. Taču jau atkal – būs interesanta pieredze, varēšu stāstīt, ka esmu spēlējis netālu no, piemēram, Ķīnas vai Mongolijas!

Laika starpība būs pamatīga.
Noteikti, ka nāksies pielāgoties. Bet jau atkal – būs jauks stāsts. Varēšu teikt, ka, piemēram, cēlos divos naktī, lai pusdienotu.

Pagājušajā sezonā "Dinamo" Habarovskā spēlēja astoņos no rīta.
Pielāgošanās noteikti būs grūta, taču nav iemesla sūdzībām, jo tas ir mūsu darbs. Nāksies doties un izcīnīt uzvaru tāpat kā to darītu piecos pa dienu.

Sezonas pirmās spēles neizdevās – tikai vienā gūti vairāk nekā divi vārti, turklāt trešā ripa iemesta tukšos vārtos. Kur slēpjas problēma?
Domāju, ka mums kā komandai ir jāspēlē labāk. Viss sākas no aizsardzības – ja tur darbosimies līmenī, tad būs arī momenti otrā laukuma galā. Un tie jāizmanto. Gadās, ka pretinieku vārtsargam ir lielā nakts, viņš no 40 metieniem ielaiž tikai vienus vārtus, taču dažās spēlēs iemetīsim četrus piecus vārtus, nebūs spiediena no malas, un uz šo posmu varēsim tikai atskatīties. Jādodas pēc atlēkušajām ripām un jāmet iekšā, jo šajā līgā grūti uzvarēt, iemetot maz vārtu.

Ovečkins vienā no pēdējām spēlēm izdarīja 11 metienus. Vienīgos ripu iemeta pēc lieliskas partnera piespēles tukšos vārtos.
Treneri mums turpina stāstīt – ja nemetīsiet, vārtu nebūs. Un uzbrucējam daudz metienu ir laba zīme – tas pierāda to, ka viņš bieži tiek pie ripas. Agri vai vēlu, bet ripa vārtos iekritīs. Reizēm tas notiek pēc trim metieniem, reizēm nepietiek pat ar 11. Taču ja būs 11 metieni arī nākamajā spēlē, noteikti būs vārti.

Salīdzini AHL ar NHL un KHL.
Ja salīdzinu AHL un NHL, tad NHL ir jādomā daudz ātrāk, nedrīkst kļūdīties – ja fārmklubā reizēm būs iespēja kļūdu izlabot, tad pasaules labākie spēlētāji tevi sodīs bez jebkādām problēmām. Runājot par KHL, varu teikt, ka šeit viss grozās ap meistarību. Hokejisti tiek audzināti citādi, treniņos ir citi vingrinājumi. Ziemeļamerikā cenšamies darboties kā komanda, kā viens vesels, savukārt šeit visu nosaka individuālā meistarība. Ir labi spēlēt KHL, lai parādītu talantu un savas prasmes. Daudzi no AHL varētu spēlēt gan NHL, gan KHL. Principā līgas atšķir tas, kā spēj pielāgoties attiecīgajam stilam.