2016. gada pērles: veči bez pautiem, grāmatvede, opiņā un Mīkstais Juris

Rīgas „Dinamo” gada sākumā problēmu bija ne mazāk kā šobrīd, bet par to saknēm pēc atbrīvošanas no amata nekautrējās runāt bijušais galvenais treneris, soms Kari Heikile.

„Saprotu, ka „Dinamo” nav lielbudžeta klubs, taču arī šādos apstākļos varētu izstrādāt sekmīgu attīstības modeli. Bet interesanti, ka tieši viduslīmeņa komandas nereti sagaida, ka nu tikai mums jāuzvar Gagarina kausā. Nelaime tā, ka cerības un realitāte visbiežāk nesakrīt. […] Latviešu hokejistiem būtu svētīgi sajust, ka kāds viņiem elpo pakausī. Tad vismaz norisinātos cīņa par vietas saglabāšanu komandā, spēlētājiem nāktos smagi strādāt, lai pierādītu savu lietderību. Paraugoties plašāk – nav daudz latviešu hokejistu, kas varētu izveidot veiksmīgas karjeras citos KHL klubos. Tostarp pārcelties uz kādas citas Eiropas līgas komandu viņi nevēlas, jo tur algas ir krietni zemākas nekā Rīgā. Šeit viņi ir apmierināti ar dzīvi. Un tas ne vienmēr ir tas labākais...”

Kluba valdes priekšsēdētājs Juris Savickis iemeslus neveiksmēm meklēja citur un nāca klajā ar sev raksturīgu risinājumu.

„Es domāju, ka jātaisa tā – dzīvo Rīgā, bet dzīvo visi kopā, un iet pie ģimenēm ar trenera atļauju. Savādāk saprotiet, kā sanāk – viņš atbrauc kā brīvlaikā, patrenējas pusotru, divas stundas uz ledus, vakarā nospēlē. […] Es jau nesaku, ka mēs tā darīsim, bet kaut kas ir jāmaina. Tas arī saliedētu komandu, nevis nospēlē, dušā un pie sievām vai meitenēm. Forši, dzīve notikusi. Lai Savickis kopā ar Ulmani un pārējiem cepas. Tā neiet krastā.”

Latvijas Futbola federācijas prezidenta vēlēšanas gaidot, abiem kandidātiem bija ko teikt par otra kandidāta līdzšinējā darbā un dzīvē pieņemtajiem lēmumiem. Īpaši runīgs bija Krišjānis Kļaviņš.

„Es piedāvāju cilvēkiem izvēli – vai nu arī viņi vēlas dzīvot pēc vecā komunistu/KGB stila, kur tu nevari izteikt savu viedokli. Ja izsaki to Tu uzreiz, boksa terminoloģijā runājot, tiec iekaustīts un pēc tam, kad esi kritizējis viņus, tu esi viņu ienaidnieks – nav nekādas diskusijas, ir tikai viena taisnība. […] Mēs atlaidīsim 95% no cilvēkiem, kas strādā LFF un būvēsim jaunu namu. Ir tikai daži cilvēki, kurus es gribētu paturēt, taču jebkurā gadījumā pārbaudīsim katra cilvēka padarīto darbu – ko viņi pēdējos gados darījuši, kā tērējuši naudu un vai to darījuši godīgi. Es redzu tikai vienu izeju – zem šī brīža nama jānoliek dinamīts, nams jāuzspridzina un jābūvē jauns nams.”

Esošais LFF prezidents Guntis Indriksons vārdu kaujās iesaistījās nelabprāt, taču gluži vis neklusēja.

„Es nedarīšu tā, kā viņš – nemelošu, neblefošu, nenodarbošos ar demagoģiju un populismu. Bet pateikšu skaidri un gaiši – šis cilvēks ir visos iespējamos melnajos sarakstos par spēļu manipulācijām. […] Mums ir oficiāli dokumenti no augstāk stāvošām futbola institūcijām, kurām nav šaubu, ka šis cilvēks ir bijis šajā melnajā biznesā. Spriežot pēc sarunām, kuras pētām un analizējam, atļaušos domāt, ka viņš joprojām ir tur. Man nav ne mazāko šaubu, ka šī ir atklāta cīņa par to, lai šie melnie spēki atkal tiktu iekšā futbolā.”

Tenisa kortos nesekmīgs šis gads izvērtās Ernestam Gulbim, tomēr savu aso mēli un drosmi izteikties par dažādām tēmām viņš nebija pazaudējis.

„Pirms diviem gadiem šeit spēlēju pusfinālā, bet šogad pret spēlētājiem, kuri spēlē 18. kortā, izturas kā pret sūdiem. Vaicāju, vai tas ir labs korts spēlei, un viņi atbildēja – nē, ej kortā. Treneru štābam pat nav savas ložas, kur apsēsties un skatīties spēli. Jūtos nedaudz necienīts, jo jebkurš tenisists laukumā atdod labāko, kas viņam ir. […] Cilvēkiem manā situācijā ir jālūdzas, lai jebkurā dienas laikā uz stundu vienatnē tiktu treniņu kortā. Un, tad varam redzēt, ka izsētie spēlētāji tur jau divas stundas strādā vienatnē ar treneri. Kā gan tādā situācijā var sacensties?! Mums ir viena stunda laika uz četriem cilvēkiem kortā, kamēr mums jāsacenšas ar puisi, kurš ir labi sagatavojies un kuram viss ir perfekti.”

Arī mums viss ne tuvu nav kārtībā, nodomāja hokejisti un sāka kratīt sirdi par savām nedienām. Pirmais bija bijušais izlases kapteinis Jānis Sprukts.

„Pateicu, ka vispirms jānokārto parādi par pagājušo gadu. Kirovs Lipmans uzmeta spēlētājus, neizpildīja mutiskās vienošanās. Tas nav normāli, ka viņš vienmēr saka – esmu vislabākais, nekad nekļūdos, bet pārējos neuzskata par cilvēkiem. […] Arī tādas vienkāršas lietas kā cimdi. Tev pasaka, ka iedos tad, kad tiksi komandā, un iedod pirms paša pasaules čempionāta, taču tie ir divas nedēļas jāienēsā. Stulbi varbūt skan, bet, ja skatās no profesionālā viedokļa, tas nav normāli, turklāt atkārtojas gadu no gada. Man ir apnicis. Šī sistēma ir jānolīdzina līdz ar nulli un jābūvē no sākuma.”

Bet tad ierunājās arī pašreizējais izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš...

„Ir dienas, kad uznāk „melnie”. Ja salīdzina, tad mēs dzīvojam kā bomži. Pasaules čempionātā vēl kaut cik ir kārtība, jo ir iedota ģērbtuve un viss ir sakārtots. Citreiz, aizbraucot uz „Volvo” halli, šķiet, ka žurkas tur var ieraudzīt. Somas samet kaudzē, formas kaut kur mētājas. Kaut paklāju nopirktu, lai jūties kā mājās un lai treniņā būtu pozitīvisms. Ir dienas, kad gribas savākt somu un aizbraukt prom, jo nav patīkami – tur smird, tur slapjš.”

Kamēr spēlētāji sūkstījās Latvijas plašsaziņas līdzekļos, to pašu Krievijas medijos darīja Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans.

„Pirmkārt, daudzi apskauž mani kā veiksmīgu uzņēmēju. Cilvēku psiholoģija ir tāda – strādāt negribam un arī nestrādāsim. Toties visi ir gatavi uzlidot kā maitu lijas un piesavināties paveikto. Sapņo savas kabatas piepildīt ar citu cilvēku nopelnītu naudu. Otrkārt, daudzi latvieši ir ļoti lieli nacionālisti. Viņiem ir spēcīgas antipātijas pret krieviem, pret ebrejiem. Ja es nebūtu ebrejs, bet gan latvietis, attieksme būtu pavisam cita un mani nēsātu uz rokām. Zvēru, tā tas ir.”

Pēc Latvijas basketbola izlases nesekmīgajiem centieniem olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā uzradās tēli no pagātnes – Kaspars Kambala un Kristaps Valters, kuri lika savu parakstu zem vēstules, kurā bija arī šādas sazvērestību teorētiķus veldzējošas rindas.

„Basketbola aprindās klīst runas, ka Artūrs Kalnītis aizskatuvē ir noslēdzis vienošanos ar Ainara Bagatska dēlu Edvardu, kurš, starp citu, arī ir aģents, par spēlētāju rotēšanu caur izlasi, lai celtu viņu vērtību un pelnītu lielāku naudu aģentu komisijās no klubiem. Uz to norāda divi fakti. Pirmkārt, Andžejam Pasečņikam nākamgad ir paredzēts NBA drafts, tāpēc pēc ļoti neizteiksmīgās sezonas ACB līgā, viņam izlase bija nepieciešama kā ēst. Parādot sevi no labākās puses, palielinātos iespēja draftā tikt izvēlētam ar augstāku pozīciju, noslēgt labāku līgumu un ar augstiem procentiem atalgot savus aģentus. Arī Aigara Šķēles noslēgtais līgums ar BK „Ventspils” jau pēc iekļūšanas izlasē liek aizdomāties, vai no Kalnīša puses tā nav bijusi tikai spēlētāja „iesaiņošana”, lai iegūtu iespēju viņu labāk notirgot potenciālajiem pircējiem. Tāpat klīst runas, ka Bagatska asistents Artūrs Štālbergs, kurš nupat ir kļuvis par VTB līgas Ņižņijnovogorodas komandas galveno treneri, savai komandai vēlas piesaistīt divus perspektīvus latviešu spēlētājus, taču, lai viņus dabūtu sastāvā, bija nepieciešams izlases ieraksts CV.”

Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs Mārim Štrombergam neizdevās kļūt par trīskārtējo olimpisko čempionu. Pēc pēdējā brauciena ceturtdaļfinālā ar kritisku aci notikušo izvērtēja treneris Ivo Lakučs.

„Nebijām gaidījuši, ka būs tik traki. Ļoti lielu lomu šodien nospēlēja vējš – pavējš pirmajā taisnē, kas mums galīgi nebija parocīgs, un nenormāls pretvējš otrajā, kur, nākot no virāžas, tika pieļautas tās drausmīgās kļūdas. Viens nokrīt, nākamais, Džoriss Dodē ārā, Filipss ārā, Štrombergs ārā... Te iet uz dzīvību un nāvi, kā karā. Taču – kā ir, tā ir. Nesavāca nevienu braucienu – nav pelnījis tikt tālāk, tas ir skaidrs. Nebijām parēķinājuši, ka šveicietim, kurš divas reizes krita, vēl ir cerība. Bija doma, ka jāvinnē tikai dienvidāfrikānis, tur nebija vajadzīgs nekāds lielais darbs. Lai vai kā, ar trim šādiem braucieniem – veči, piedodiet, bet... Nekur tikt nevar.”

Par sociālo tīklu zvaigzni pāris dienu laikā izdevās kļūt Lauras Ikaunieces-Admidiņas trenerim Andim Austrupam. „Sports ir nežēlīgs, visu labu! Beidzu tēlot treneri, man ir svarīgākas lietas, ko dzīvē darīt! Ir ļoti sāpīgi, bet jāiet savs ceļš!”

Kad emocijas jau šķietami bija norimušas, treneris uz sportistes izteikumiem presē, reaģēja komentāru sadaļā…

„Man bija izvēle - turpināt trenēt iedomīgu, neuzticamu un mantrausīgu lelli, bez savām smadzenēm, vai turpināt savu darbu ar savu grupu, kurā ir jauni talanti. Tas bija mans pareizākais lēmums dzīvē, atkratīties no Tevis. Mēs norunājām viens par otru vairs nekad nerunāt, bet pati uzprasījies! Aizveries un strādā, es visu izdarīju pareizi un Tu visu izdarīji pareizi, tikai nekad vairs nerunā par mani! Publiska veļas mazgāšana? Savādāk viņa nesaprot!”

Dažas dienas pirms Phjončhanas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra Kirovs Lipmans sarūpēja pārsteigumu pat tik norūdītiem ļaudīm, kā Latvijas hokeja līdzjutēji. No amata tika atbrīvots izlases galvenais treneris Leonīds Beresņevs.

„Domāju, Beresņeva lieta ir pasūtījums. No vienas puses... No otras, domāju, ka viņš vienkārši nobijās. Tikko viņš uzzināja, ka Vācijai ir septiņi NHL spēlētāji, uzreiz sākās nepatīkamā lieta. Es esmu mierīgs. Saprotu cilvēkus un viņu psiholoģiju. Par vienu mēnesi nebija samaksāts. Pateicu, ka atnāks grāmatvede no atvaļinājuma un samaksās. Šodien atnāca un visu samaksājām. Visu kā vajag. Tas bija tikai iemesls. Citur mēnešiem nemaksā algu un viņi iziet spēlēt.”

Ažiotāža pieauga pēc nekvalificēšanās olimpiādei, jo jau pēc mēneša bija gaidāms LHF ikgadējais kongress. Tajā notika acīmredzamais neticamais un Lipmans zaudēja organizācijas vadītāja statusu, bet ar spilgtu runu izcēlās viens no Latvijas hokeja piruešu meistariem Oļegs Sorokins.

„Man ir paveicies, ka esmu uzspēlējis Latvijas izlasē. Manā laikā Lipmans ne reizi nepiemānīja spēlētājus, tobrīd maksāja naudu. Bet tā ir viena no lietām - nauda, nauda, nauda. Kāpēc jūs, Lipamana kungs, viens lemjat par naudu, ko maksājat? Kāpēc ieejat ģērbtuvē un piesoliet desmit tūkstošus, tikai lai uzvarētu? 30 tūkstoši sponsoru naudas? Hokeja klubā „Venta” ir vairāk nekā 100 tūkstoši bērniem savākti. Man nav žēl, ka maksā prēmijas. Atzīstat, Kalvīša kungs, „Dinamo” ar algām ir sačakarējis situāciju. Tagad maksā mazāk, bet spēlē tie paši. Kāpēc spēlētājiem jāmaksā 12 tūkstoši eiro par 13. vietu. Divi tūkstoši maksimums, un tad viņiem pašiem būs kauns iet pēc naudas. Visu laiku tikai nauda, nauda. Man tas ir riebies, ka maksājam vairāk, bet līmenis hokejā krīt.”

Jaunais LHF prezidents Aigars Kalvītis drīz pēc ievēlēšanas papildināja Sorokina teikto ar zīmīgu rindkopu.
„Motivēšana mums ir problēma. Tas hokejs tomēr ir jāmīl vairāk nekā tā nauda. Es teikšu tā – nedrīkst apprecēties ar mašīnu, labāk iet gulēt ar hokejnūju!”

Pasaules kausa kvalifikācijas ciklu Latvijas futbola izlase sāka Andorā, no kurienes galvenais treneris Marians Pahars gribēja tikt prom pēc iespējas ātrāk. Taču pēc zaudējuma Fēru salām mukt vairs nebija kur…

„Ko varu pateikt. Līdzjutēji, kuri saprot – viņi saprot. Līdzjutēji, kuri nesaprot – viņi nesaprot. […] Kad spēlēju Anglijā, tur bija vienalga – komanda uzvar vai iet uz pirmo līgu, otro, trešo -, cilvēki tāpat nāca uz spēlēm un atbalstīja. Manuprāt, šeit ir tāda pati situācija. Nevaram runāt, ka ir kaut kāda krīze. Kāpēc?! Nebijām zaudējuši sešas spēles. Šodien zaudējām, bet mēģinājām un, manuprāt, izveidojām daudz iespēju.”

Bet, varbūt skaidrojumu Latvijas izlases problēmām jau vasarā pēc izstāšanās no Eirokausiem sniedza „Jelgavas” komandas kapteinis Gints Freimanis.

„Nebija tā, ka izgājām un padevāmies. Katrs darīja, ko varēja. Nezinu, vai jāsoda futbolisti. Zinu, ka daudzi droši vien sāks kaut ko teikt, ka, re, kur amatieri, „Jelgava” utt., bet mēs vismaz cenšamies spēlēt futbolu. Domāju, ka jāper ir tie, kuri mums ir mācījuši spēlēt futbolu, nevis mūs, jo es to esmu darījis pēc vislabākās sirdsapziņas. To, ka varbūt nevaru iedot piespēli, prasiet no pagātnes cilvēkiem, nevis no manis.”

Gada nogalē „Dinamo” komandā atgriezās Sandis Ozoliņš, kurš trenera statusā jau savā pirmajā intervijā papildināja Latvijas sporta hrestomātijas arhīvu.

„Man nav brīnumnūjiņas, ar kuru es pieskaršos un vienas dienas laikā kaut kas radikāli mainīsies, tādu spēju man nav. […] Šogad esmu skatījies katru „Dinamo” spēli. Lielāko daļu kā līdzjutējs, bet pēc tam nedaudz vairāk. Man, kā jebkuram līdzjutējam, jeb „dīvāna trenerim” ir atbildes uz visiem jautājumiem. Pa labi, pa kreisi, uz priekšu, atpakaļ. Visu zinu. Bet man ir pietiekami daudz pieredzes, lai saprastu, ka patiesībā tā nav.”

Bet, kad gads jau tuvojās mazliet garlaicīgam finišam, par sevi atgādināja Juris Savickis.

„Man nepatīk, kad politiku pārāk jauc ar sportu. Varbūt viņi tā nolēma, jo paši slikti brauc? Domāju, ka viņi nav labā sportiskajā formā, tāpēc arī negrib braukt uz tādiem turnīriem… Nu, dopings. Bet kurš tā īsti ir pārbaudījis Latvijas skeletonistu situāciju ar dopingu? Ir kas tāds bijis? Lai viņus pašus vispirms pārbauda. […] Piedodiet, bet 99,9% Latvijas iedzīvotāju par viņiem vispār neko nezināja līdz šim. Pavaicājiet jebkuram, šaubos, ka kāds nosauks kaut vienu vārdu un uzvārdu.”

Pēc saviem izteikumiem „Dinamo” valdes priekšsēdētājs tika pie jaunas palamas, ar kuru Latvijas sporta līdzjutējus iepazīstināja Artūrs Irbe.

„Veči, vajag beidzot pamosties, ir beidzot jāsāk runāt to, ko tu jūti vai to, ko tu domā. Piemēram, es neteikšu, ka tas ir Svētais Juris, es teikšu, ka tas ir Mīkstais Juris. Jo tā ir mīkstā vara – Mīkstais Juris. „Dinamo” jau no paša sākuma ir bijis mīkstās varas simbols. Es nedomāju, ka tauta priecājas, un tas atbalsts jau arī nav tik liels, kā mēs domājam. Bet nu, runājot par Juri, cepuri nost – viņš Mīkstais Juris paliek līdz beigām. Ja viņš ir bijis kegebešņiks, ja viņš ir čekā strādājis, tad čekā paliec uz mūžu. Tas ir tā kā mafijā – ja tu esi iekšā, tad ārā vairs netiec.”

Bet 2016. gadu noslēgt labāk gribētos ar Kristapa Porziņģa ierunāto reklāmas rullīti ESPN kanālā. Latviešu valodā.

„Opiņā! Ziemassvētku vecīt, man nebija ne jausmas, ka tu proti latviski. Malacis! Latviešu valodu ir ļoti grūti iemācīties. Droši vien nevari vien sagaidīt „Knicks” pret „Celtics” spēli Ziemassvētkos.”

P.S. Par mums

Noslēgumam arī daži šīgada citāti, kurus vērts izlasīt, iegaumēt un paņemt no tiem svarīgāko, lai nākamais gads būtu veiksmīgāks.

Māris Štrombergs:
„Pārāk daudz skaudības. Mēs nemākam sanākt kopā un izdarīt. Mums nav īsti ko dalīt, mēs esam tik mazi, bet visi skatāmies cits uz citu ar aizdomām. Katram liekas, ka tas otrs noteikti grib kaut ko apčakarēt – ka viņš ir vainīgs pie tā un tā, tāpēc „es ņemšu pats un viņam neko nedošu”. Cilvēki neredz lielo vīziju, viņi redz tikai savas aizdomas un mazos aizvainojumus. Latvijas BMX – mūsu taču patiesībā ir tik maz, bet visiem vienalga liekas: lūk, tas – tas ir ļaunais, bet tas Ivo – tas jau vispār tikai par Māri domā... Cilvēki nesaprot, ka pa vienam neko lielu nevar izdarīt.”

Ainars Bagatskis:
„Tā paaudze, kas izlasē ienāca pirms sešiem septiņiem gadiem – Strēlnieks, Bertāni, Freimanis -, šobrīd ir ideālajā vecumā. Viņi ir nobrieduši kā spēlētāji, spēlē labos klubos, viņu īstais pļaujas laiks tikai sākas. Un viņiem ir sekotāji, spēcīga jaunā paaudze, galu galā – ir Porziņģis, viens no potenciāli labākajiem lielajiem spēlētājiem pasaulē! Ja tas viss savīsies kopā, mēs vairs nedrīkstam kaut kur braukt ar domu piedalīties, mums ir jābrauc spēlēt, uzvarēt un nokļūt tur, kur vēl neesam bijuši. Jāmācās spēlēt no pirmās pozīcijas.”

Viesturs Koziols:
„Nav mums veču ar pautiem. Nav! Tāpēc mums arī vairs nav NHL nevienas zvaigznes. Tikai trešās, ceturtās vai sestās maiņas spēlētāji. Raksturu nav. Tā savā ziņā ir tāda latviešu mentalitāte kopumā. Teiksim, amerikāņiem nav otrās vietas, tikai pirmā. Pat tad, ja viņi zina, ka nekad nevinnēs to čempionātu – viņi tik un tā visi brauc to vinnēt! To Latvijā ir jāmaina visos līmeņos, ne tikai sportā. Ko mums māca literatūras stundās – māca to, ka Kristīne labāk aiziet pie plenča Edgara, nekā pie bagāta tēva dēla. Māca, ka labais ir trešais dēls – muļķītis. Antiņš nevis divi pārējie, kas štuko un darbojas. Kaķīša dzirnaviņās kaķītis noliecis galvu staigā pa pasauli, nevis iedod ar kulaku pa muti tiem, kas viņu aptīra. Fundamentāli jāmaina jau tas, ko mums māca literatūrā! Jo mums māca zaudēt un samierināties. Gadu desmitiem mācījuši un joprojām māca.”

Mairis Briedis:
„Ko es domāju par Toniju Beljū? Nezinu. Neesmu ar viņu runājis, nepazīstu viņu personiski. Mēs visi esam dažādi cilvēki – dažiem patīk daudz runāt, dažiem nē. Man nepatīk daudz runāt, tā vietā es savas labākās spējas parādu ringā. Es neizrādos preses konferencēs, jo gribu sevi pierādīt vispirms ringā un tad arī var sākt skaļi runāt preses konferencēs un ar medijiem.”

Vilnis Baltiņš:
„Visādi var uz dzīvi skatīties, bet man ir pase, mēs braucam uz olimpiskajām spēlēm, pasaulē esam kā tauta, man neviens neko nediktē, viss atkarīgs no manis paša. Esmu laimīgs. Negatīvās puses dzīvē būs vienmēr. Bet šāda runāšana un spriešana parasti ir tiem, kas ļoti labi dzīvo. Pie mājas stāv džips, bet viņš lamā visu pasauli! Vienmēr un visos laikos cilvēki sūdzējušies par dzīvi. Šeit, Ugāles pusē, lielu gaušanos nedzirdu. Visi tagad dzīvo labāk nekā krievu laikos. Visi! Pēdējais nabags, kuram ir maza pensija – ieej viņa istabā, ledusskapis pilns. Bet negatīvisms, kas tiek mākslīgi kultivēts, ir šausmīgs. Lielā mērā tas nāk līdzi no padomju laikiem. Dzīvojam divdesmit piecus gadus neatkarīgā valstī, bet joprojām neesam atrāvušies no tās sistēmas.”