Bez "Dinamo" - Znaroks viens pats pasaulē?

Viena no plašākajām diskusijām ir par Rīgas Dinamo projekta ietekmi uz Latvijas hokeja attīstību. Triviāli pasniedzot, vieni uzskata Rīgas Dinamo par mākslīgi radītu monstru, kas sagrauj Latvijas hokeju, jo aiz Rīgas Dinamo ir tukšums. Proti, mums ir milzis uz māla kājām, kas stāv aizas malā un, ja kājas sāks drupt, tad milzi sagaida ilgstošs brīvais kritiens. Citi, savukārt, domā, ka līdz ar šo projektu Latvijas hokejs ieguvis jaunu elpu. Vietējie spēlētāji var spēlēt augstā līmenī un jaunajiem ir uz ko tiekties, ir „taustāms” mērķis acu priekša. Proti, mums ir pavērti plašāki ūdeņi un pelde starp haizivīm attīsta cita līmeņa peldēt prasmi.

Neiedziļinoties šajā diskusijā pēc būtības, jo tāds ambiciozs mērķis drīzāk piestāvētu LSPA doktora darbam, aicinu nofiksēt esošo situāciju un apskatīties, kas tad Latvijas hokejā vēl ir bez Rīgas Dinamo. Piedāvāju izveidot Latvijas izlases sastāvu, ar noteikumu, ka komandā netiek iekļauts neviens spēlētājs, kurš šosezon ir spēlējis Rīgas Dinamo sastāvā. Proti, apskatīsimies vai tiešām bez Dinamo Znaroks paliktu viens pats pasaulē.

Hokeja lielvalsti viena no raksturojošām iezīmēm ir spēja izveidot vairākas alternatīvas nacionālās izlases, saglabājot konkurētspēju. Arī Latvijas kontekstā šāds vingrinājums varētu palīdzēt saprast vismaz divas lietas – vai vispār iespējams izveidot šādu komandu un, ja ir iespējams izveidot, vai tā komanda, vismaz uz papīra, izskatās konkurētspējīga.

Komandu piedāvāju veidot pēc formulas: 13 uzbrucēji, 7 aizsargi un 3 vārtsargi.
Sāksim ar uzbrucējiem. Izrādās, ka arī bez Rīgas Dinamo pienesuma vadošajās pasaules hokejā līgās spēlē virkne labu spēlētāju ar Latvijas pasēm: Ivanāns (NHL), Širokovs (KHL), Saulietis (KHL), Karsums (AHL), Daugaviņš (AHL) un Vasiļjevs (DEL). No šiem 6 spēlētājiem, jādomā, ka vismaz četri spēlēs arī Olimpiskajās spēlēs. Ziemeļamerikā cīnās Štāls (IHL) un Brancis. Uz šo izlasi noteikti kandidē arī izlasē pabijušie – Bļinovs (BAČ) un G.Džeriņš (šķiet pašlaik bez kluba), kā arī nupat pārbaudes spēlēs spēlējušie Želubovskis (BAČ) un Pečura (KAL). Tepat Latvijā rezultatīvi cīnās Brahmanis (BAČ), viņam piepalīdz Skvorcovs (BAČ). Atzīstami spēlē arī Rīgas Dinamo jaunākie brāļi – Straupe (BAČ), Indrašis (BAČ), Vilkoits (BAČ). Dānijā turpina spēlēt un šai izlasei noderīgs varētu būt arī mūsu, nu jau pieredzējušais spēlētājs - Macijevskis. Kā redzams, pat neejot dziļumā daudzajās zemākās līgās vai junioru līgās, ir iespējams nokomplektēt uzbrucēju rindas un pat izveidot konkurenci uz vietu sastāvā.

Aizsargi. Nokomplektēt aizsargu rindas ir krietni vieglāks uzdevums. Labu aizsargu ārpus Rīgas Dinamo, Latvijas hokejā netrūkst: Skrastiņš (NHL), Bārtulis (NHL), Kulda (AHL), Jerofējevs (KHL), Pujacs (KHL), Reķis (DEL), Andersons (ČEL), Saviels (BAČ). Vēl jau Latvijas hokejā ir arī Jass, Ivanovs, Feldmanis, kā arī Ignatjevs, Astašenko, Durdins. Arī starp aizsargiem ir konkurence uz vietu sastāvā.

Vārtsargi. Ar vārtsargiem šķiet ir vissarežģītākā situācija. Un pirmajā brīdī šķiet, ka vārtos atkal nāksies stāties Kirovam. Tomēr, apdomājot, arī vārtsargi mums ir. Par „amatieri” nokristītais Naumovs šādā izlasē būtu kandidāts Nr.1. Uz dublieru lomām kandidētu vietējie puiši – Žabotinskis (BAČ) un Enkuzens (BAČ). Vēl jau ir Lūsiņš, Žurkovs, Jurčers un jaunieši, kuri cīnās okeāna otrā pusē.

No apzinātā spēlētāju loka mēģināšu izveidot komandu. Salikt maiņu virknējumus ar noteiktām lomām un uzdevumiem laukumā. Pieņemot, ka visi izvēlētie spēlētāji ir pie labas veselības un labā sportiskajā kondīcijā, mani izvēlētie maiņu virknējumi būtu sekojoši.

Pirmā uzbrucēju maiņa: Daugaviņš – Vasiļjevs - Karsums. Maiņa, kuras uzdevums laukumā būtu veidot un aktīvi spēlēt abos virzienos. Galvenais spēks vairākuma izspēlēs.

Otrā uzbrucēju maiņa: Brahmanis – Širokovs – Saulietis. Maiņa, kuras primārais uzdevums būtu rūpēties par saviem vārtiem, tomēr spēlēt aktīvi un meklēt uzbrukuma/ pretuzbrukuma iespējas.

Trešā uzbrucēju maiņa: Ivanāns – Pečura – Štāls. Spēka spiediena maiņa. Uzdevums spēlēt aktīvu spēli pa visu laukumu, pie iespējas spēlējot ķermenī, maksimāli izvairoties no noraidījumiem.

Ceturtā uzbrucēju maiņa: G.Džeriņš - Bļinovs – Straupe. Uzdevums līdzīgs kā otrajai maiņai, tikai bez akcenta uz uzbrukumiem/ pretuzbrukumiem. Aktīva spēle pa visu laukumu, galvenais uzdevums neielaist un dot atelpu vadošajām maiņām. Ja izdodas iemest, lieliski, bet tas nav šīs maiņas uzdevums.

Rezervists. Macijevskis. Rezervista lomā varbūt prasītos kāds jaunāks, bet pie šiem nosacījumiem un spēlētāju izvēles, es ņemtu Macijevski.

Aizsargu pāri: Skrastiņš - Bārtulis, Pujacs - Reķis, Kulda - Jerofējevs. Kā septītais aizsargs – Andersons. Aizsardzības pamatakmens būtu Skrastiņš aktīvi piepalīdzot Reķim. Vairākumā nozīmīga loma arī Pujacam.

Vārtsargi: Naumovs, Žabotinskis, Enkuzens.

Manuprāt, Znarokam ir izveidojusies ļoti solīda kompānija. Un Znaroka vadībā, izvēloties atbilstošu spēles modeli (manā skatījumā tā būtu - aktīva, disciplinēta un atbildīga spēle pa visu laukumu ar galveno akcentu uz ciešu spēli vidējā un savā zonā), šai komandai būtu arī visas iespējas būt konkurētspējīgai. Izrādās, ka Latvijas hokejam arī bez Rīgas Dinamo ir ko piedāvāt.

Tomēr, ja skatāmies no „milzis ar māla kājām” perspektīvas, tad redzam, ka varētu vēlēties lielāku vietējā hokeja pienesumu (atļaušos būt elastīgs un BAČ spēlējošās komandas pieskaitīt pie vietējā hokejā, jo pārējās Latvijas čempionātā spēlējošās komandas šogad ir krietni „amatieriskas”). Te gan atklāts ir jautājums, vai par mālu atbildīgs Rīgas Dinamo, vai tomēr citi mūrnieki.

Ja skatāmies no „plašo ūdeņu” skata punkta, tad, pieņemot, ka pārskatāmā nākotnē turpināsim peldēt kopā ar haizivīm, galvenais secinājums ir, ka Latvijas hokeja dīķītis dotajā brīdī ir pietiekami dziļš, lai kādu brīdi no tā būtu ko pasmelt. Attiecīgi Latvijas hokejam ir dots laiks. Laiks, lai nostiprinātu vai pārveidotu māla kājas. Laiks, lai glāzē papildinātu ūdeni, proti, izveidotu sistēmu, izmantojot tās iespējas, kas Latvijas hokejam šobrīd ir pieejamas.

Protams, ka esošā ekonomiskā situācija, kā arī Latvijas ekonomikas izmērs kā tāds, uzliek savus ierobežojumus, bet viss kā jau vienmēr, atkarīgs no uztveres – vai saredz iespējas vai šķēršļus, vai glāze ir pus pilna vai pus tukša.