Ozoliņš: vienkāršs cilvēks, kuram dažreiz izdodas uzspēlēt hokeju

Vienīgo Latvijas hokejistu – Stenlija kausa ieguvēju Sandi Ozoliņu vaigā nebiju redzējis trīsarpus gadu.
Jaunāks nav palicis, un arī acu skats ir kā padzīvojušam sunim. Šķiet, tas vairs nav nebēdnīgais Sanča, kurš savā pirmajā pasaules hokeja čempionātā Cīrihē bija gatavs ne tikai spēlēt, bet arī sarīkot puišiem jautru festivālu. Kļuvis tāds kā apcerīgāks. Taču apņēmības pilns palīdzēt savai pirmajai profesionālai komandai – Rīgas "Dinamo". Pēc gandrīz 20 gadiem...

Turīnā pēc pēdējās spēles teici, ka negribot mūs, žurnālistus, vairs redzēt, bet pēc trim gadiem atgriezies Rīgā un "lien" uz TV tiešraides skatuves...

– Neatceros, ka Turīnā tā būtu teicis (smejas) un uz skatuves arī pats pēc savas gribas nelīdu, mani palūdza. Tas ir viens no profesionālā sportista pienākumiem – attiecības ar žurnālistiem, un man jābūt jebkurā laikā gatavam atbildēt uz jautājumiem, kas tieši saistīti ar sportu. Un šis bija tas gadījums, tas bija mans pienākums runāt. Pats nekad nelienu pie žurnālistiem, labāk spēlētu tikai hokeju un ne ar vienu par hokeju nerunātu. Taču ir pienākumi, kas jāpilda. Ceru, ka viss trakums ir pārgājis un tagad mierīgi varēšu gatavoties sezonai un nepārdzīvot par preses konferencēm. Turklāt vēl tiešajā ēterā, no kā man ir bail.

Es gan prognozēju, ka viss vēl tikai sāksies...

– Būs vēl sezonas pirmā spēle, bet tā ir sporta neatņemama sastāvdaļa un ar to ir jārēķinās.

Kā juties uz paaugstinājuma prožektoru gaismā?

– Biju uztraucies. Man nekad vienam pašam tādas preses konferences nav bijušas, cenšos neko daudz nelasīt un tam nepievērst uzmanību, bet tāpat jau pastāsta. Man ir daudz vieglāk spēlēt piecpadsmit, divdesmit tūkstošu skatītāju priekšā, nekā teikt uzrunas desmit cilvēkiem. Labāk paņemu ripu un skrienu tai pakaļ. Tad tas, kas notiek apkārt, mani neinteresē.

Cilvēki iepriecināti un pārsteigti, ka par visiem jautājumiem tu esot atklāti runājis.

– Es esmu tāds, kāds esmu. Esmu vienkāršs cilvēks, vienīgi atšķirība varbūt tā, ka man dažreiz izdodas nedaudz uzspēlēt hokeju. Man kā daudziem ir rakstura mīnusi, liekas, ka pat vairāk nekā pozitīvo īpašību. Esmu tāds pats cilvēks kā citi. Necenšos izvairīties, lai arī ir lietas, par kurām man gribētos mazāk runāt. Bet ja uzdod jautājumu, cenšos iespējami labāk un godīgāk atbildēt, nevis stāstīt kaut kādus brīnumus.

Cik tevi pazīstu, tāds esi bijis vienmēr.

– Es nezinu. Man pašam par sevi grūti spriest un sevi novērtēt. Sevi no malas neredzu. Mana sieva daudz labāk pazīst mani, nekā es pats. Vēl neesmu kaut ko iedomājies, bet viņa jau zina, ka es to domāšu, un brīdina: "Tu pat nemēģini tā domāt!"

Cik ilgi Sandra tevi pazīst? Bez hokeja izbraukuma pauzēm.

– Nesen nosvinējām 17 gadu kāzu jubileju.

Pirms tam skolā viņa arī tevi pazina.

– Jā, skolas laiks un iešana uz randiņiem laikam jāskaita klāt.

Sandi, kāds bija galvenais iemesls, kāpēc jau pirms gada nepievienojies "Dinamo"?

– Biju morāli un psiholoģiski noguris no hokeja. Fiziski jutos labi, arī tagad ir tāpat, bet psiholoģiskās spriedzes pirms gada man bija par daudz – es vairāk koncentrējos uz apkārtējām lietām nekā uz hokeju.

Arī pēdējā gadā Sanhosē?

– Nav nekāds noslēpums, ka pēdējie gadi ārpus hokeja man nav bijuši vieglākie un bez problēmām. Tas ļoti ietekmēja manu sniegumu un attieksmi pret spēli. Arī pērn gribēju spēlēt, bija piedāvājumi, bet tas nebija tā vērts: pārdzīvojumi, negulētās naktis, – es jau tā slikti guļu pēc spēlēm, un, ja tas vēl dubultojas... Man hokeja spēlēšana vairs nedeva kaifu. Apkārtējais mani pārāk ietekmēja, baidījos laukumā kļūdīties...

Bet tad jau tu vairs neesi Ozoliņš!

– Centos izpatikt treneriem, izpatikt skatītājiem. Un žurnālists var uzrakstīt, ka hokejists nespēlē pietiekami daudz aizsardzībā, nedara to un šito. Centos izpatikt visiem un pilnīgi pazaudēju savu identitāti.

Visu interviju lasiet 21.jūlija SA izdevumā

nra.lv: Ozoliņš: vienkāršs cilvēks, kuram dažreiz...