Kaspars Daugaviņš: "Gribu spēlēt NHL"

2006-08-17 13:35 Jānis Pārums

@JanisParums

Kaspars Daugaviņš ir viens no talantīgākajiem jaunajiem hokejistiem, kurš paspējis uzspēlēt pieaugušo izlasē. Intervijā eSports.lv hokejists stāsta par savu gatavošanos jaunajai sezonai un atceras iepriekšējo.

Kā notiek tava gatavošanās jaunajai sezonai?
Treniņus uzsāku “Rīga-2000” sastāvā, bet komandai braucot uz treniņnometni, es līdzi ņemts netiku, jo viņi zināja, ka braukšu prom. Vēlāk piedalījos izlases treniņos – divas nedēļas bija zālē, pēc tam divas nedēļas gan uz ledus, gan svaru zālē. Pārsvarā tur trenējās tie, kam klubos jāierodas vēlāk.

NHL draftā tevi ar 91. numuru 3. kārtā izvēlējās Otavas "Senators". Cik augstu pats cerēji tikt draftēts?
Protams, cerēju tikt augstāk – ap kādu 75. vietu, taču labi, ka vispār tiku draftēts un vēl labāk, ka pirmajās trijās kārtās. Esmu dzirdējis, ka tiem, kas tiek draftēti pirmajās trijās kārtās ir lielākas iespējas “aizķerties” komandā.

Vai ar "Senators" vadību ir bijušas kādas pārrunas? Kas tajās apspriests?
Nekādas īpašās sarunas nav bijušas, jo neesmu bijis kluba treniņnometnē. Treniņnometne bija uzreiz pēc drafta, taču man nebija iespēju tik ātri iegūt vīzu. Man ir zvanījis Otavas kluba direktors, mazliet aprunājāmies, un viņš arī atzina, ka daļēji tā ir bijusi viņu vaina, ka laikus nespēju nokārtot vīzu.

Pēc cik gadiem ceri iekļūt "Senators" komandā?
Grūti pateikt. Centīšos jau sastāvā “aizķerties” katru gadu. Noteikti tuvākajos četros gados jācenšas iekļūt “Senators” sastāvā. Varbūt tas ir mazliet par ātru, bet centīšos, jo pēc tam tādas iespējas var arī nebūt. Parasti spēlētājus skatās līdz gadiem 23-25, bet pēc tam, ja neesi neko īpašu parādījis ar tevi vairs nerēķinās.

Tevi ar trešo numuru draftēja arī CHL klubs Toronto "St. Michael's Majors". Kad komanda sāks gatavošanos jaunajai sezonai?
Komandai ir ieplānota treniņnometne, kas sāksies 31. augustā, bet man būs jābrauc uz turieni ātrāk, jo jādzīvo būs ģimenē un jānokārto citi jautājumi, kas saistīti ar spēlēšanu. Vēlāk būs trīs nedēļu ilgi treniņi un draudzības spēles, un tad jau arī sāksies sezona.

Toronto klubs draftēja arī Krišu Grundmani. Cik svarīgi ir tas, ka nebūsi vienīgais latvietis komandā?
Tas, ja godīgi, ir ļoti liels pluss, jo vieglāk būs iedzīvoties, nekā tas būtu bijis, ja es komandā būtu vienīgais latvietis. Vienmēr būs ar ko parunāties un arī atpūsties kopā.

Ziemeļamerikā patstāvīgi spēlēsi pirmo reizi. Kādas izjūtas?
Patstāvīgi jā, un es ceru, ka viss būs “ok”. Sajūtas ir diezgan labas. Esmu spēlējis kādu laiku arī Maskavā un nebija ne vainas. Protams, gribēsies uz mājām, bet cita ceļa nav – ja vēlies kaut ko sasniegt, kaut kas arī ir jāupurē.

Kā sadzīvo ar “zvaigžņu slimību”?
Ir daudz cilvēku, kas tā ir teikuši, taču viņi nezina katra cilvēka pieeju tai lietai – ir hokejisti, kas gatavojas spēlēm klusi un nopietni, bet ir arī tādi, kas to dara otrādi – ar jokiem un vieglu prātu tam pieiet. Parasti tādus arī aprunā. Es uzskatu, ka nav iemesla, lai man būtu zvaigžņu slimība, jo nekas liels jau vēl nav sasniegts.

Esi pazīstams kā atraktīvs hokejists…
Tāds esmu arī dzīvē – jautrs un atraktīvs un uzskatu, ka tas man tikai palīdz, ne traucē. Man nepatīk būt pārāk nopietnam. Ne draugi, ne komandas biedri man nekad par to kāds esmu nav neko aizrādījuši, visiem tas patīk, jo lielākā daļa draugu ir tādi paši.

Vai tas, ka jau šopavasar debitēji lielajā izlasē pašam nebija pārsteigums?
Mazliet jau bija, taču es uz to tiecos, ļoti gribēju iekļūt izlasē jau šogad un galu galā arī savu mērķi sasniedzu.

Kā sapraties ar Vorobjovu? Raksturo viņu kā treneri...
Nekādu problēmu ar Vorobjovu man nebija – darīju to, ko viņš lika, centos izpildīt visus viņa norādījumus un neko jaunu neizdomāju. Vorobjovs ir ļoti labs treneris, taču viņam bija par maz laika, lai izlasi sagatavotu maksimāli labi, bet neatkarīgi no tā, uzskatu, ka viņš paveica lielu darbu.

Pavasarī vairāki spēlētāji izteica neapmierinātību ar Beresņevu kā izlases treneri. Kā tu līdz šim esi sadzīvojis ar treneriem?
Man pretenziju nav bijis ne pret vienu treneri. Es nejaucos viņu darbā un daru to, ko treneris liek un beigās var redzēt – ir rezultāts vai nav. Turklāt katram trenerim ir sava pieeja darbam...

Izlases treniņā pasaules čempionāta laikā izkāvies ar Semjonovu? Vēlāk teici, ka tas bija nepieciešams, lai cienītu jaunos...
Konflikta tur nebija, tas bija cīņas karstumā un hokejā tā notiek bieži – ne tikai cīņās ar pretinieku, bet arī savā starpā cīnoties par vietu sastāvā. Spēlēs gan visi ir draudzīgi, jo visiem ir viens mērķis – uzvarēt.

Kā ir šobrīd – izlases pieredzējušie “veči” jaunos ciena?
Uzskatu, ka vienmēr pret jaunajiem vecie izturēsies savādāk, nekā pret savējiem, bet nevajag baidīties no tā – ja neparādīsi raksturu, viss tādā garā arī turpināsies. Pēc kautiņa viss bija kārtībā, arī pret citiem jaunajiem uzreiz bija cita attieksme.

Ko tev kā spēlētājam deva spēlēšana Rīga-2000 sastāvā? Vai nebija labāk sezonu aizvadīt kādā ārzemju klubā?
No vienas puses tas, protams, bija labi, jo spēlēju Rīgā un varēju pierādīt sevi izlases treneriem, kas vēroja visas “Rīga-2000” spēlēs. Iespējams, tas arī bija viens no faktoriem, kāpēc tiku izlasē. Taču no otras puses – NHL draftā es biju zemāk, nekā cerēju. Ja gribi iegūt labu vietu draftā, tad jāspēlē tajās līgās, kur skauti vēro katru tavu spēli, nevis tikai piecas spēles gadā.

Esi spēlējis U-20 sastāvā arī pasaules čempionātā U-20. Ko iemācījies no vecākajiem kolēģiem, piemēram, Karsuma?
No Karsuma var daudz ko mācīties, jo viņš tiešām ir augstas klases spēlētājs. Ir daudzas nianses, kuras jāņem vērā un jāmācās. Spēlējot ar Karsumu un viņa vienaudžiem, sapratu savas kļūdas, redzēju savas vājās vietas, tāpēc zinu pie kā ir jāpiestrādā.

U-18 čempionātā Rīgā izcīnījāt ceļazīmi uz A divīziju, izšķirošajā spēlē pārspējot Dāniju. Vai pirms spēles bija pārliecība, ka uzvarēsiet un kas bija galvenais panākuma iemesls?
Uz spēli gājām tikai ar vienu domu – otras tādas iespējas nebūs un nekas cits kā uzvarēt mums neatliek. Mēs spēlējām savu skatītāju priekšā, kuri uz mums cerēja un nevarējām atļauties zaudēt. Galvenais iemesls kāpēc uzvarējām bija ļoti draudzīga un saliedēta komanda. Iepriekš bieži bijām spēlējuši kopā vairākos turnīros – arī tas es domāju nospēlēja lielu lomu.

Kādus mērķus sev tuvākajai nākotnei esi uzstādījis?
Protams, centīšos pēc iespējas ātrāk iekļūt NHL.

Noteikti ir kādi jaunie hokejisti, kuri sākuši sportot redzot tavu spēli…
Varu novēlēt, lai nav tā, ka hokejs priekš viņiem ir tikai atnākt un patrenēties, bet kaut kas daudz, daudz vairāk – sirdslieta.