Daugaviņš: "Jaunībā par paraugu man kalpoja Sergejs Žoltoks"

Neviens no latviešiem, kuri jebkad spēlējuši KHL, nav sakrājuši tik daudz punktu vienā sezonā. Vai šis rekords ir kā īpašs notikums?
- Es par šo rekordu uzzināju vai nu pēc tam, kad atkārtoju to, vai arī tad, kad pietrūka viena. Man par to pastāstīja "Vityaz" preses sekretārs. Protams, ka ir prieks. Katram hokejistam mērķis ir rezultatīvi spēlēt no sezonas uz sezonu. Priecē tas, ka man ir šosezon izdevies sasniegt ļoti labus rādītājus.

Vai zināt, kurš no latviešu hokejistiem bija iepriekšējā rekorda īpašnieks?
- Jā, apsteidzu Lauri Dārziņu un Miķeli Rēdlihu.

Viņi abi gandrīz visu karjeru ir pavadījuši Rīgā. Turpretim jūs esat nomainījis daudzus klubus Krievijā, bet dzimtenē gandrīz neesat spēlējis. Kurš no ceļiem ir vienkāršāks, lai sasniegtu šādu rekordu?
- Lai aizvadītu labu sezonu, visiem apstākļiem jāsakrīt labvēlīgi. Šogad man ir liels spēles laiks, kas nozīmē, ka esmu ieguvis trenera uzticību - tā ir ļoti nepieciešama. Ir labi komandas biedri, ar kuriem mums ir laba savstarpējā ķīmija. Visi šie komponenti var sakrist gan spēlējot mājās, gan tālu no Rīgas. "Dinamo" esmu pārstāvējis tikai vienu sezonu. Tad spēle man negāja. Pēc spēlēšanas Amerikā nespēju ilgi pierast pie vietējā hokeja.

Vai ir kaut kas tāds, kur Lauris Dārziņš ir labāks par tevi?
- Sākšu ar to, ka Lauris man ir labs draugs. Mēs daudz laika pavadām kopā - spēlējam golfu. Viņš ir lielisks komandas līderis, viens no tehniskākajiem spēlētājiem, kurus pazīstu. Viņā ir neiedomājams miers. Dārziņš var izturēt pauzi līdz pēdējai sekundei. Tas padara viņu par lielu meistaru. Lauris, iespējams, neskraida "pa galvu, pa kaklu" un nespēlē aktīvu spēka spēli, bet lieliski spēlē ar ripu.

Vai vari pateikt iemeslu, kāpēc atšķirībā no jums vairums latviešu hokejistu nespēj nostiprināties Krievijas klubos un drīz atgriežas Rīgas "Dinamo"? Tas attiecas gan uz Dārziņu, gan uz Rēdlihu, gan uz Indraši.
- Galvenais ir pierast pie ārzemju vides. Piemēram, Dārziņš jūtas labāk mājās. Viņš ir tāds cilvēks. Viņam patīk spēlēt savu līdzjutēju priekšā. Kādam par problēmu kļūst valodas barjera. Miķelim Rēdliham agrāk krievu valoda nepadevās. Varbūt viņam tas traucēja nostiprināties Jaroslavļas "Lokomotiv". Man ir vieglāk. Kopš 15 gadu vecuma sāku braukāt pa pasauli. Spēlēt un dzīvot ārzemēs man jau "ir asinīs". Daudz ir atkarīgs arī no tā, kurā komandā tu nokļūsti. Lauris savulaik nonāca Kazaņas "Ak Bars", kur bija ļoti spraga konkurence un bija grūti iekļūt pirmajos divos virknējumos.

Jūs daudziem hokejistiem Latvijā kalpojat kā paraugs: KHL komandas kapteinis un viens no tās vadošajiem spēlētājiem. Kurš jums kalpoja par piemēru bērnībā un jaunībā?
- Sergejs Žoltoks man bija tāds hokejists, kuram es gribēju būt līdzīgs. Viņš arī bija līderis, un viņš augstākajā līmenī spēja uzvarēt. Man bija laimējies spēlēt Otavas "Senators", kuru Sergejs iepriekš bija pārstāvējis. Diemžēl mēs nespēlējām kopā. Tāpat, es biju Sanda Ozoliņa komandas biedrs 2014. gada Olimpiādē. Viņš bija ne tikai hokejists "Nr. 1", bet cilvēks "Nr. 1" Latvijā! Pat 42 gadu vecumā Ozoliņš bija līderis. Ne tikai vārdos, bet arī uz ledus. Nesen satiku viņu Ņižņijnovgorodā. Sandis, tāpat kā Sergejs Žoltoks, man kalpoja par piemēru.

17 gadu vecumā uzvarējāt savā pirmajā pasaules čempionātā [pasaules čempionātā U18 1. divīzijā - aut. piez.]. Toreiz turnīrs notika Rīgā. Kā tas bija?
- Tas bija mans mazais sapnis, kura īstenošanai es piegāju kārtīgi, lai viss izdotos kā iecerēts. Oļegs Znaroks toreiz bija izlases konsultants. Pēc pasaules U18 čempionāta viņš aicināja mani arī uz Pjotra Vorobjova trenēto pieaugušo izlasi. 2006. gadā mani pasaules čempionātā pieteica kā 13. uzbrucēju. Tas bija kaut kas neticams - spēlēt Rīgā, savu līdzjutēju priekšā 17 gadu vecumā. Mans pirmais mačs bija pret Kanādu. Zaudējums, protams, bija smags - 0:11. Bet spēlēt pret Sidniju Krosbiju un Brendanu Šenehanu, kad skaļo tribīņu dēļ neko nevar laukumā dzirdēt - tās bija neaizmirstamas emocijas. Ir grūti aptvert, ka ir pagājuši jau 15 gadi.

Pēdējoreiz Latvijas izlasē jūs spēlējāt 2017. gadā. Kāpēc nepiedalījāties nākamajos pasaules čempionātos?
- Kā jūs zināt, tad pagājušais turnīrs tika atcelts Covid-19 dēļ. Bet divus pasaules čempionātus es palaidu garām savainojumu dēļ. Vienā gadījumā tā bija maza operācija, bet pirms brauciena uz Dāniju [2018. gadā] man uz kājas uzgāzās Kristaps Sotnieks. Sasodīti žēl, ka tas notika tieši tajā dienā, kad mēs braucām uz pasaules čempionātu.

Pēc 15 gadiem pasaules čempionāts atgriezīsies Rīgā. Bet izredzes, ka tas notiks ar līdzjutēju klātbūtni, nav lielas. Vai ir jēga pasaules čempionātu aizvadīt “burbulī”?
- Protams, bez līdzjutējiem pasaules čempionāts gan nav tas. Mēs to redzam KHL. Bet cilvēki pie visa pierod. Visi cer, ka līdz maijam situācija uzlabosies. Varbūt kādu tribīņu daļu ļaus piepildīt ar līdzjutējiem. Mēs spēlējam viņu dēļ. Latvijas izlasi mūsu līdzjutēji vienmēr ir vilkuši kā sestais spēlētājs. Viņi katru gadu ierodas pasaules čempionātos citās valstīs, palīdz mums cīnīties ar top līmeņa komandām.

Pēdējā laikā hokejistus, kuri pārsnieguši 30 gadu slieksni, mēdz norakstīt, tomēr jūsu sniegums līdz ar lielāku vecumu tikai uzlabojas. Vai 32 gadus vecumā jūtaties labāk nekā 25 gados?
- Joprojām jūtos labi. Sasniedzot 30 gadu slieksni, tu labāk iepazīsti savu ķermeni. Man ir personīgais treneris, kurš palīdz būt labākajā formā. Drīzumā man paliks 33 gadi, bet jūtu, ka varu spēlēt vēl ilgi. Man palīdz gadu gaitā iekrātā pieredze.

Iepriekšējos gados strādājāt ar pašreizējo Rīgas "Dinamo" galveno treneri Pēteri Skudru. Kādā valodā runājat ar viņu?
- Kad bijām vienatnē, tad varēja runāt arī latviešu valodā. Bet ģērbtuvēs, ar komandu - tikai krievu vai angļu valodā, lai visa komanda saprastu. Tas nav pareizi, kad divi cilvēki runā un citi nesaprot.

Izmantotie avoti:
https://www.khl.ru/news/2021/02/05/...