Čebrikovs: "Par finansiālu atbalstu nesūdzamies!"

Kā handbolisti jūtas starp futbolistiem, basketbolistiem, hokejistiem, volejbolistiem…kaut kā mazāk dzird par handbolu?
Varbūt arī pelnīti, jo futbols ir futbols, par to mēs nespriežam, hokejs ir populārs ļoti daudzās valstīs, arī Latvijā. Ne velti uzcelti daudzi hokeja laukumi. Basketbols ir nacionālais sporta veids un nedz ar komandu skaitu, nedz arī spēlētgribētājiem, nevaram sacensties. Esam to piecu citu sporta veidu vidū, es negribētu noniecināt nevienu - tai skaitā arī florbolu, individuālās sporta spēles, galda tenisu utt. Esam kaut kur līdzvērtīgi ar volejbolu, kaut gan jāsaka, ka katram no jau pieminētajiem sporta veidiem ir bijuši gan kritumi, gan kāpumi un arī handbols šajā ziņā nav bijis izņēmums.

Cik tad situēts ir handbols, salīdzinot ar volejbolu un citiem šiem komandu sporta veidiem?
Ja runājam par finansiālu atbalstu, tad nevarētu tā īpaši sūdzēties. Ir labas attiecības visu piecu lielo sporta spēļu federāciju starpā. Bieži tiekas prezidenti, kopīgi tiek risināti dažādi jautājumi. Tiekamies ar juridiskajiem dienestiem, spriežam par to, kā varētu Latvijas ekonomiku pagriezt tā, kā savulaik akcīzes nodokļu atlaides no cigaretēm un alkohola. Vairāk piesaistīt sportam un sadalīt vairāk arī sporta spēlēm. Viena kopējā sporta spēļu problēma, ka tas ir ļoti darbietilpīgs process. Tas nav tas pats, kas individuālajos sporta veidos sagatavot vienu sportistu. Tādēļ ieteikums sporta vadībai pārdomāt jautājumu par to, kā savādāk atbalstīt nacionālās izlases.

Gluži kā slavenā TTT komanda, arī handbolisti gatavojas savai 50 gadei?
Esam nolēmuši svinēt maijā. 1958. gadā āra laukumā pie "Sarkanās zvaigznes", kur tagad ir tāds neliels klajumiņš blakus VEF sporta zālei, bija četru komandu turnīrs. Celtniecības tehnikuma komandā toreiz spēlēja Jānis Ķuzulis (vēlāk pazīstams handbola tiesnesis). Tādēļ mēs nolēmām atzīmēt šo atskaites punktu kā 50 gadus, kopš pirmajām oficiālajām handbola sacensībām.

Kas uzskatāmas par handbola 50 gades lielākajām veiksmēm ?
Tās ir personības, kuras ielikušas sporta veida pamatus. Pirmkārt, gribētu nosaukt trīs sportistus vīriešu komandās, tas ir Ēriks Veldre, Jānis Vilsons un Andris Gulbis (tagadējais Latvijas izlases treneris). Viņi guva lielus panākumus, būdami PSRS izlases spēlētāji. Sievietēm tā būtu Nora Pētersone un Natālija Kudrjavceva. Veiksmīgs bija 1965. gads, kad mēs uzvarējām Pirmās līgas sacensībās, negaidīti 1967. gadā izcīnījām bronzas medaļas jau augstākajā līgā.

Pekinas Olimpiskajās spēlēs Latviju atkal pārstāvēs tiesnešu duets - Renārs Līcis un Zigmārs Stoļarovs?
Viņi ir handbolisti līdz matu saknītēm. Renāra tēvs Pēteris Līcis-Lambergs piedalījās gan Tautu spartakiādēs, gan arī tiesāja rokasbumbu. Zigmārs savas sportista gaitas iesāka Murjāņos. Viņus abus varam uzskatīt par leģendāro tiesnešu Ķuzulis/Vītols darba turpinātājiem. Mūsu jaunie arbitri sasnieguši 30 gadus, abi ir vienāda auguma, manuprāt fiziskajā ziņā viņi starptautiskajā līmenī ir vieni no spēcīgākajiem .

Portāla eSports.lv lasītāji uzdevuši jautājumus, piemēram - kas traucē handbolam attīstīties vēl pilnvērtīgāk, vai tas nav nepietiekamais darbs no federācijas puses?
Daļēji tam varētu arī piekrist, bet tas ir kopējs darbs. Latvijā ir ļoti liela konkurence sporta spēļu vidū, lai gan handbols ir atlētiska spēle, tomēr konkurences cīņa citiem sporta veidiem zaudē skatītāju piesaistes ziņā.

Ja Baltijas līgas spēles notiek plkst.14 ,tad kam mēs spēlējam?
Pilnībā varētu piekrist, mēs ļoti cenšamies un to darīsim arī turpmāk, lai šādas spēles dienas vidū nenotiktu.

Cik ilgi handbols pastāvēs ar vienu pusprofesionālu klubu?
Tas ir grūts jautājums un ,protams, ka arī mēs gribētu, lai mums būtu profesionāļi. Visā pasaulē handbolisti ir profesionāļi un handbols ir viņu darbs. Tas protams nenozīmē, ka viņi nemācās un nekļūst par inženieriem, skolotājiem utt., bet viņi saņem pietiekamu atalgojumu par savu ieguldījumu handbolā. Ja mums būtu kādi 3 profesionāli klubi, tad tas būtu liels solis uz priekšu panākumiem Eiropā.