Pirmais finālturnīrs: etiķetes kursi, pacilātība, smadzeņu satricinājums un eskorts

1993. gads - Latvijas regbija-7 izlase PK finālturnīrā

1991. gadā Jelgavas RAF triumfēja PSRS čempionāta 1. līgā un ieguva tiesības nākamajā sezonā startēt augstākajā sabiedrībā, tomēr Latvijas neatkarības atjaunošana mainīja sporta vidi. Līdz 1993. gadam RAF it kā vēl uzturēja profesionālas komandas statusu, taču bija arī reizes, kad sportistiem nācās strādāt ne tikai laukumā, bet arī rūpnīcas presēšanas cehā. 1992. gada pavasarī uz Latviju atbrauca ukraiņu treneris Igors Bobkovs, kurš vietējos iepazīstināja ar regbija paveidu regbiju-7. Vīri trenējās visu vasaru, jaunās vēsmas regbistiem šķita saistošas. Tā laika federācijas prezidents Andris Ozols panāca, ka par spīti starptautiskās federācijas vēlmei atdot vietu pirmajā Pasaules kausa finālturnīrā Krievijai tiek sarīkots kvalifikācijas turnīrs. Vēl neticamāk - Latvijas regbija-7 izlase šajā turnīrā Maskavā uzvarēja gan Gruziju (20:5), gan Krieviju (12:10), kuru sastāvā spēlēja PSRS augstākās līgas regbisti, kuri acīmredzot vēl nebija uzķēruši atšķirības starp klasisko regbiju un regbiju-7.

"Tolaik mums pat pasūtīja visiem vienādus uzvalkus, lietusmēteļus un cepures, lai mēs tiešām izskatītos kā komanda," atceras izlases spēlētājs Armands Višņevskis. Etiķetei regbijā ir liela nozīme, jo svarīgi ir arī tas, kā sevi pasniedz ārpus laukuma. "Tādēļ mums tika noorganizētas nodarbības ar etiķetes speciālistiem un angļu valodas kursi, jo bija paredzēta pieņemšanas Edinburgas mērijā un dažādi citi pasākumi, kuros jāreprezentē Latvija."

Višņevskis atminas kultūršoku, ko piedzīvoja Homo Sovieticus, izkļuvuši brīvajā pasaulē kā līdzvērtīgi partneri. "Aptuveni nedēļu dzīvojām Edinburgā četru zvaigžņu viesnīcā. Padomju cilvēkam šķita nesaprotami, ka uz galda bļodā stāv mandarīni, kas ir nolobīti un sadalīti pa daiviņām. Gaļas ēdieni, jūras veltes un saldie. Pirmajās dienās daļa spēlētāju nespēja atteikties no kārdinājuma un pirms treniņa pārēdās, kas beidzās ar vemšanu treniņa laikā. Ja tas nebūtu mūsu pirmais finālturnīrs, tad satraukums par sportisko pusi nebūtu tik liels. Pirmoreiz spēlējām 40 tūkstošu stadionā, kas bija aizpildīts līdz pusei - tas vien jau bija šoks. Ja tas nenotiktu pirmoreiz, tad mēs noteikti parādītu labāku sniegumu," pārliecināts ir 1993. gada finālturnīra dalībnieks.

Latvijas izlase PK finālturnīrā

1993. gads - Latvijas vīriešu basketbola izlase EČ finālturnīrā

Pāris mēnešus pēc regbistiem uz savu pirmo lielo turnīru devās vīriešu basketbola izlase. Līgo vakarā izcīnītā uzvara pār 1991. gada Eiropas vicečempioni Itāliju un dienu vēlāk gūtā uzvara pār Izraēlu ieveda Latviju otrajā kārtā. Komanda bija tuvu iekļūšanai astotniekā, taču izšķirošajā spēlē tika piedzīvots zaudējums pret Bosniju un Hercegovinu.

"Citādais šajā turnīrā bija tas, ka esi kopā ar Latvijas komandu, zem Latvijas karoga, pārstāvot savu valsti spēlē pret Eiropas basketbola lielvalstīm. Uzspēlēt kopā ar latviešiem un bērnības draugiem turnīrā, kurā pat neesi cerējis kādreiz nokļūt. Atbildības sajūta, pacilātība, gods. Arī no sportiskās puses bija vēlme pierādīt sevi gan kā komandai, gan katram individuāli. Apliecināt, ka arī neliela valsts var apspēlēt kādu no grandiem," atceras tā laika Latvijas izlases līderis Kārlis Muižnieks, kurš ar vidēji mačā gūtiem 24,0 punktiem kļuva par "EuroBasket 1993" otro rezultatīvāko spēlētāju aiz bosnieša Sabahudina Bilaloviča (24,1).

Uz finālturnīru Vācijā valstsvienība devās "Bankas Baltija" uzsauktā lidmašīnā, taču menedžments tolaik vēl nebija līmenī, tādēļ spēļu formas pēdējā brīdī palīdzēja sarūpēt Vācijā dzīvojošais tenisists Ģirts Dzelde. Tādēļ pirmajos mačos Latvijas izlases kreklus rotāja uzraksts "Telekom". "Tolaik jau bija pārmaiņu laiks - radās jaunas valstis, citas atguva neatkarību, tāpēc neviens uz mums šķībi neskatījās. Nebija attieksme, ka esam zemāka līmeņa komanda. Sportā jau ir vienkāršāk nekā politikā vai ekonomikā - tu ej laukumā un parādi, kurš ir labāks. Tas kļūst redzams 40 minūšu laikā, kamēr politikā un ekonomikā tas ir ilglaicīgāks process. Ja tas nebūtu bijis mūsu pirmais finālturnīrs, droši vien pēdējā spēlē pret Bosniju un Hercegovinu izšķirošajos brīžos kā komanda būtu nospēlējuši ar vēsāku prātu. Pietrūka aukstasinības," atzīst Muižnieks.

Latvijas izlase EČ finālturnīrā

1993. gads - Latvijas sieviešu volejbola izlase EČ finālturnīrā

1993. gada rudenī pirmo finālturnīru pieredzēja arī Latvijas volejbols - atšķirībā no citiem komandu sporta veidiem volejbolā par pirmajām vēstnesēm kļuva dāmu valstsvienība. Zīmīgi, ja ņemam vērā, ka no 2005. līdz 2011. gadam Latvijas sieviešu volejbola izlase vispār nepastāvēja. Bet tolaik Latvijas volejbolistes kvalifikācijā aiz sevis bija atstāja Franciju, Ungāriju un Austriju. Finālturnīrā Čehoslovākijas pilsētā Brno latvietes četrās spēlēs izcīnīja vienu uzvaru, taču arī zaudētajās spēlēs ceļu pretiniecēm negrieza - pret mājiniecēm, kas vēlāk iekļuva finālā, trīs setos kopējā punktu attiecība 35:45, pret pusfinālisti Itāliju 41:47.

"Pati tad trīs gadus jau spēlēju Somijā, bet meitenes pazinu. Sajūtas tiešām bija sirreālas. Pirms desmit gadiem biju spēlējusi Eiropas čempionāta finālturnīrā, bet tagad to darīju ar savas valsts izlasi, uz krekliem bija rakstīts Latvija," atceras viena no Latvijas visu laiku labākajām volejbolistēm Vēsma Aistere. "Neviens jau tā īsti nezināja, kas ir Latvija pati par sevi, jo kopā bijām spēlējušas tikai PSRS Tautu spartakiādē. Vai jutāmies piederīgas Eiropas elitei? Nezinu. No Eiropas taču bijām. Turklāt nebija jau nekāda loterija, kurā kāds izvelk krustiņu vai mīnusiņu. Pašas vietu finālturnīrā vien nopelnījām."

Latvijas izlasei bija apsviedīgā un vēl PSRS laikos sevi pierādījusī menedžere Gundega Drēska, kura bija pazīstama visos līmeņos, tādēļ komandai bija noorganizētas skaistas formas. Visam bija jābūt uz tip top. "Sitāmies, bet drusku nepaveicās. PSRS čempionāts tomēr ir ilglaicīgāks turnīrs, bet Eiropas čempionāta finālturnīrā viss notiek ātri. Pa Eiropu bijām braukājušas, zinājām, kuras ir lielvalstis un kuras ne. Taču nekāda kopīga gatavošanās īsti nebija. Vairāk spēlējām uz iepriekšējo gadu bāzi, jo "Aurora" nebija kaut kāda pēdējā komanda PSRS augstākajā līgā," uzsver Aistere. (Rīgas "Auroras" volejbolistes PSRS čempionāta elitē 1990. un 1991. gadā ieguva attiecīgi 8. un 9. vietu.)

Latvijas izlase EČ finālturnīrā

1996. gads - Latvijas vīriešu florbola izlase pasaules čempionātā

1996. gada pavasarī uz pirmo pasaules čempionātu devās arī Latvijas vīriešu florbola izlase. Lai gan ar grandiem florbolisti tolaik spēkoties nespēja, Latvijas izlase bija viena no tikai divām komandām (otra - Norvēģija), kas visā turnīrā iemeta vārtus čempionei Zviedrijai (1:18). Prieks bija arī par to.

"Pasaules čempionāts risinājās Zviedrijā un mājinieki apzinājās, ka mēs tikko esam sākuši nodarboties ar florbolu. Zviedri visādos veidos palīdzēja un pamācīja, kā rīkoties labāk un pareizāk," stāsta pirmā pasaules čempionāta dalībnieks Dailis Skudrītis. "Šķiet, ka toreiz puse izlases bija bijušie hokejisti. Pašam atmiņas par turnīru ir dažādas. Bija tam laikam un gatavībai labas spēles, kurās zaudējām ar ne tik lielu starpību. Tāpat prātā palikusi epizode, kad saskrējos ar šveicieti. Man tas beidzās ar smadzeņu satricinājumu un slimnīcu, bet viņam bija jāuzliek šuves. Toreiz mēs krietni palīdzējām norvēģiem - ja Šveice būtu iemetusi vēl vienus vārtus, tad norvēģi netiktu pusfinālā."

Lielākais ieguvums no debijas bija atgriežoties mājās, kur ar iegūtajām zināšanām varēja palīdzēt attīstīties savai komandai. "Tas bija pats sākums - mēs ar mutēm vaļā tvērām katru informācijas drusku, ko ieraudzījām un ko mums parādīja. Tolaik tas bija kosmoss. Pēc tam savos klubos varējām parādīt, kā spēlēt pareizāk un labāk. Otrajā turnīrā vieglāk nebija, jo tad bija jāiespringst uz tiešajiem konkurentiem, kuru skaits pieauga," salīdzina Skudrītis.

Latvijas izlase PČ

1997. gads - Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātā

1997. gada pavasarī Latvijas hokeja izlase beidzot debitēja pasaules čempionāta augstākajā divīzijā. Pirmajās divās spēlēs tika piedzīvoti zaudējumi, kam sekoja divi neizšķirti pret Kanādu un Zviedriju, bet turnīrs tika pabeigts ar četrām uzvarām. Latvijas izlases uzbrucējs Aigars Cipruss norāda, ka ir svarīgi nošķirt kvalificēšanos pasaules čempionātam un došanos uz šo turnīru.

"Handbola izlasei pirmās emocijas bija tad, kad tā uzvarēja Slovēniju un kvalificējās finālturnīram. Līdzīgi bija arī mums, kad vinnējām B grupu un tikām A grupā. Otrais emociju vilnis ir tad, kad dodies uz elites turnīru. Mums tolaik bija iekšēji stipra saliedētības sajūta. No vienas puses ir padarīta darba sajūta, bet vienlaikus apzinies, ka tas ir tikai sākums, jo spēles augstākā līmenī gan fiziski, gan psiholoģiski ir līmeni augstāk nekā 1. divīzijā, tāpēc jābūt gataviem. Tas ļoti saliedē komandu. Mums bija labas spēles pret Kanādu un Zviedriju. Arī roķenē ir jācīnās pret iepriekšējo gadu Eiropas čempioniem. Tas saliedē kolektīvu, kas ir ļoti svarīgi, jo tajā līmenī ļoti daudz jau izšķir nianses," skaidro Cipruss, kurš debijas čempionātā izcēlās ar vārtiem un trim rezultatīvām piespēlēm.

Emocijas un vēlme pierādīt, ka esi piederīgs top līmenim. Debitantiem tie ir pirmie soļi, bet lielvalstīm ikdiena - viņi brauc un pierāda savu varējumu. Cipruss secina, ka nākamajos gados vieglāk nekļuva, tomēr, ik gadu noturoties elitē, tika uzkrāta pieredze un auga pārliecība. "Jo īpaši, ja tika aizvadīts labs turnīrs. Šajā līmenī ir svarīgi uzkrāt pieredzi, spēlējot pret top izlasēm. Vai nākamajā turnīrā būtu izvairījušies no nelaimīgā zaudējuma Itālijai? Fiziski noteikti viss bija kārtībā. Bijām taču vadībā ar 4:1, bet pēc tam pret Kanādu un Zviedriju nospēlējām ničukā. Katrai komandai ir kaut kas savs, un tas ievieš korekcijas. Pasaules čempionāts ir ātrs turnīrs. Pamirkšķini vienu aci un vari zaudēt vājākai komandai. Visu laiku esi spriedzē, ir jābūt gatavam katrai spēlei. Nevari atļauties domāt - ja šodien nesanāks, tad rīt. Šādā turnīrā vairs nebūs laika izlabot kļūdas," uzsver hokejists.

Latvijas izlase PČ

2004. gads - Latvijas futbola izlase EČ finālturnīrā

Viena lieta ir kvalifikācijas turnīra spēles, uz kurām izlases futbolisti sapulcējas dažas reizes gadā, aizvada maču un veic pārlidojumu uz nākamo spēli. Bet 2004. gada vasarā Latvijas valstsvienība vairākas nedēļas gatavojās savam pirmajam Eiropas čempionāta finālturnīram. Lai gan nekādu sastrēgumu jau nemaz nebija, komandas autobusu pavadīja eskorts ar bākugunīm. Tolaik skaitījāmies svarīgas personas, nosmej viens no to notikumu dalībniekiem Artūrs Zakreševskis.

Nedēļu pirms debijas spēles komanda devās uz Portugāli, kur tika izmitināta kūrortā Anadijā, ko varētu salīdzināt ar Ķemeru sanatoriju. "Pat nezinu, cik tālu bijām līdz normālai apdzīvotai vietai. Apkārt teritorijai bija divmetrīgs žogs. 15 minūtes pastaigājāmies, blakus bija mazs miestiņš, bet tālāk jau izeja uz šoseju, pa kuru kājām tālāk vairs netiksi. Tāpēc radās sajūta, ka "Euro 2004" notiek tepat netālu, bet patiesībā ikdienā redzam tikai savu komandu un mūsu dzīvesvietu. Trenējāmies desmit minūšu brauciena attālumā, bet uz treniņiem daudz cilvēku nebija. Finālturnīra atmosfēru reāli sajutām tikai spēlēs un braucot ar autobusu, kas bija izkrāsots komandas krāsās, tāpēc cilvēki šad tam mums pamāja."

Protams, Latvijas izlase jau bija spēlējusi lielos stadionos un pie pilnām tribīnēm, taču "Euro 2004" atmosfēra bija īpašāka. Portu tribīnēs bija pilns ar Vācijas līdzjutējiem, bet Bragā lielās tribīnes oranžas iekrāsoja Nīderlandes fani. "Kas zina, ja tas nebūtu pirmais finālturnīrs, varbūt nebūtu tik muļķīgi izlaiduši čehus, varbūt būtu nospēlējuši viltīgāk pret vāciešiem. Nu labi, pendeli neiedeva, bet vēl jau izgājiens viens pret vienu ar Oliveru Kānu, kurš nolasīja, ka Māris Verpakovskis sitīs tālajā stūrī. Pirmajā reizē visas sajūtas ir saasinātas. Pret lielvalstīm, tādām kā Vācija un Nīderlande, nebijām spēlējuši. Tomēr, manuprāt, nospēlējām labāk nekā abos 0:0 mačos deviņdesmito gadu sākumā pret Dāniju un Spāniju, kad par pretuzbrukumiem tā īsti pat nedomāja un galvenais bija neļaut iesist," uzskata Zakreševskis.

Latvijas izlase EČ finālturnīrā