Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:8, Did:0, useCase: 0

Latvijas izlases kapteinis Dude paziņo par karjeras beigām valstsvienībā

Agris Suveizda

Latvijas izlases kapteinis Dude paziņo par karjeras beigām valstsvienībā
Ingars Dude. Foto: AFP/Scanpix

Latvijas rokasbumbas izlases kapteinis Ingars Dude intervijā federācijas mājaslapā atklājis, ka ir pieņēmis lēmumu 34 gadu vecumā beigt karjeru valstsvienībā. Klubu karjeru Francijas augstākajā līgā spēlējošais Dude grasās turpināt.

Šajā nedēļas nogalē Francijas čempionātā “Lidl Starligue”, Latvijas handbolista Ingara Dudes pārstāvētā Limoges aizvadīja pēdējo spēli šajā sezonā. Diemžēl traumas dēļ Ingars komandai palīdzēt nevarēja. Sezona ir noslēgusies un Limoges komanda ar 27 izcīnītajiem punktiem, kopvērtējumā ierindojās 9. vietā sešpadsmit komandu konkurencē. Ingars komandas sastāvā aizvadīja 21 spēli un guva 11 vārtus. Latvijas Handbola federācija aicināja Ingaru uz sarunu, bet šoreiz mēs runājām ne tikai par handbolu, bet arī par ģimeni un dzīvi Francijā.

Kā jūsu ģimenei sokas Francijā?
Iet tiešām ļoti labi. Lai gan pēc četriem gadiem Vācijā pārcēlāmies uz Franciju ar domu, ka nospēlēšu vienu, divas sezonas Francijā un atgriezīsimies Vācijā, jo tur mums ļoti patika. Bet sanāca tā, ka pēc pirmās sezonas ar komandu tikām augstākajā Francijas līgā, kas tajā mirklī bija viena no spēcīgākajām līgām handbola pasaulē un kļuva tikai spēcīgāka. Nospēlēju vēl vienu sezonu, tad nomainīju komandu. Un pēc trešās sezonas Francijā, izvērtējot situāciju un piedāvājumus, nolēmām palikt Francijā. Tagad jau piekto sezonu esmu "Limoges" komandas sastāvā. Savā ziņā, tas bija solis atpakaļ, bet šobrīd esam atpakaļ augstākajā līgā un, kā izradās, tas bija pareizs lēmums.

Kā Tu raksturotu dzīvi Francijā?
Ar sievu Aneti Francijā esam iegādājušies māju un apsveram iespēju šo vietu saukt par mājām arī tad, kad vairs nebūšu aktīvajā handbolā. Es novērtēju to, ka mums ir sava vietiņa, savs dārzs, var padarboties, iekārtot un atslēgties no handbola. Bērniem ir vieta, kur izskrieties un pasportot.
Francijā es novērtēju, to, ka bērniem skolas ir ļoti augstā līmenī, klubs ir ļoti atsaucīgs, ir, palīdzējis un ieteikuši ģimenei labākās skolas un reģionus. Šobrīd dzīvojam ļoti skaistā reģionā, Francijā esam dzīvojuši trīs dažādās vietās, katra ir bijusi pavisam citāda. Tādēļ visiem iesaku apceļot Franciju, jo šeit ir tik daudz dažādības, ko redzēt, Alpi, Pireneji, okeāns, jūra, meži, pļavas. Esam pieraduši pie franču kultūras, sākumā gan tas nenācās viegli. Nu jau dzīvojam pēc franču tranquil, kas nozīmē – bez stresa.

Kāda ir ģimenes ikdiena?
Sieva šobrīd nestrādā, bet turpina apgūt franču valodu, kuru jau zina ļoti labā līmenī. Tāpat viņa apmeklē interjera dizaina kursus un plāno, iespējams, arī studēt šajā jomā. Anete jau ir īstenojusi pāris projektus, viņai ļoti labi izdodas. Palīdz arī draugiem gan ar padomiem, gan praktiskām lietām, ir iekārtojusi arī mūsu māju. Vecākais dēls Ralfs (9 gadi) spēlē handbolu un sāka spēlēt arī hokeju, bet pēc laika hokeju pameta. Tad nolēma izmēģināt futbolu, arī basketbolu, labi sanāca, bet šobrīd atkal jau saka, ka ies atpakaļ uz hokeju. Labi, ka handbols viņa dzīvē ir nemainīga vērtība. Par to prieks, jo mūsu klubā ir sakārtota un attīstās arī jaunatnes sistēma. Tikko dēls dāvanā saņēma Niklass Landina (Dānijas izlases vārtsarga) kreklu, par kuru dēls ir sajūsmā. Paldies Dainim, ka palīdzēja sarūpēt. Jaunākais dēls Gustavs, kuram drīz būs divi gadi, uzsāks bērnudārza gaitas, bet nākamgad sāks iet skolā (Francijā skola/pirmsskola ir no trīs gadu vecuma).

Vai tiekat ar sievu uz randiņiem?
Diemžēl netiekam, mums nav šeit ne omes, ne opju, kuriem varam uzticēt bērnus, kamēr pavadām laiku divatā. Tā mums ļoti pietrūkst - gan vecāku, gan draugu, māsu un brāļu. Cerams, ka nu jau viss ies uz labo pusi un tiksim uz Latviju pie savējiem, tad arī aizvedīšu sievu randiņā.

Kāda jūsu komandai bija šī sezona, vai viss izdevās?
Pēc sezonas 2. līgā pirmo sezonu aizvadījām augstākajā līgā. Vasaras posmā komanda pastiprinājās un ieguva jaunus augstas klases spēlētājus, komanda uzreiz izmainījās un kļuva profesionālāka. Mums uzdevums bija saglabāt vietu augstākajā līgā, bet ātri vien sapratām, ka mērķim jābūt augstākam. Sezonu labi sākām. Neskaitot pirmo spēli, kur zaudējām, kopumā sezonas sākums bija izcils, uzvara pēc uzvaras, un pussezonu atradāmies otrajā vai trešajā vietā un pie Daiņa [Krištopāna] uz Parīzi braucām spēlēt par pirmo vietu. Bet diemžēl nospēlējām ļoti slikti, nebija runas par uzvaru, bet par cienīgu spēli, bet tas mums neizdevās. Pirmajā sezonas pusē mums gāja labi, bija veiksme, arī vārtsargi “pavilka”, turpretim otrajā sezonas pusē it kā spēlējām labi, bet diez gan daudz spēles zaudējām pa vienu, diviem vārtiem. Tas mums neļāva noturēties sešiniekā, lai nākamsezon spēlētu Eirokausā. Bet tāpat pirmā sezona augstākajā līgā tiek vērtēta kā izdevusies, par mums runā, mūs atpazīst.

Kāda bija Tava loma un kā kopumā vērtē savu sniegumu?
Mans uzdevums ir savākt komandu ģērbtuvēs, rādīt piemēru, esmu komandas kapteinis. Neesmu tas spēlētājs, kurš met daudz vārtu pēlē, vairāk spēlēju aizsardzībā, un, man tas ļoti patīk. Šosezon varbūt sanāca mazliet mazāk spēles laika, bet es par to neesmu ne dusmīgs, ne neapmierināts. Savā ziņā, tas ir man par labu, neesmu tik noguris, noslogots, līdz ar to varu pavilkt garumā savu handbolista karjeru, ja vēlēšos vēl spēlēt. Rūgtumiņš palicis par traumu. Biju labā formā, gatavs spēlēt un plosīties, pēc traumas gūšanas, nogāju malā, bet atgriezos atpakaļ spēlēt, jo pēc pirmajām pārbaudēm pateica, ka deguns nav lauzts, ticēju, bet pēc tam izrādījās, ka tomēr ir lauzts un vēl plusā dabūju smadzeņu satracinājumu. Diemžēl tas nozīmēja, ka sezona man bija galā.

Vai pie jums handbols ir atgriezies, vai tomēr ir jūtami vēl ierobežojumi?
Šī sezona bija atgriešanās Francijas augstākajā līgā, visi bija izsalkuši pēc handbola, arī kovids to ietekmēja, tādēļ bija prieks atkal atgriezties laukumā. Bija liels atbalsts no ģimenes un paldies draugiem un arī nepazīstamiem cilvēkiem, kuri nekautrējās uzrakstīt kādu pozitīvu sveicienu. Mums nav bijuši īpaši ierobežojumi, mūs vismaz reizi nedēļā testēja, man ir taisīti vismaz 50 testi. Vienīgais acīmredzamais ierobežojums bija skatītāju trūkums, bet arī, tas pēdējās mājas spēlēs jau bija savā ziņā atcelts. Uz spēli ieradās ap 800 skatītāju. Bet sajūtas tādas, ka bija 4000. Kad vēl nebija kovida, tad arī uz spēlēm nāca 4000 – 5000 skatītāju, man tas ir ļoti svarīgi, spēlēt uz publiku, just atbalstu un emocijas.

Kādi ir jūsu ģimenes nākotnes plāni, vai atgriezīsieties Latvijā?
Līgums man ir uz vēl vienu gadu. Ar klubu esam runājuši arī par tālāko, protams, nekad neko nevar zināt. Bet esam atklāti izrunājuši visu, un kluba vīzija ir tāda, ka viņi mani šeit labprāt redzētu vēl vismaz trīs gadus. Par tādiem tālākiem plāniem, šobrīd varu teikt, ka plānojam vēl vismaz desmit gadus palikt Francijā, kaut vai bez handbola, lai bērni apgūst valodu, tas viņiem būs liels plus. Atgriezties Latvijā būtu droši vien viegli, jo būtu atkal tuvu ģimenei, draugiem, bet tajā pašā laikā, man šķiet, grūti būtu atkal pielāgoties latviešu dabai, jo mēs tomēr esam pieraduši pie šīs kultūras.

Vai mēs Tevi vēl redzēsim Latvijas izlases sastāvā?
To jau esmu vairākkārt atklājis, ka šī bija mana pēdējā sezona izlasē, tieši tādēļ, ka vēlos vēl pavilkt garumā savu profesionālo karjeru, arī tajā brīdī, kad ir izlases spēles, bieži vien klubā ir brīvs, līdz ar to šo laiku es varētu veltīt ģimenei un pavadīt laiku ar viņiem. Un es uzskatu, ka līnijas pozīcijā mums ir jaunie spēlētāji, kuriem ir jādod iespēja, lai sevi pierāda un pilnveido. Man gan gribējās nospēlēt pēdējo spēli un to arī oficiāli paziņot, bet trauma izjauca plānus. Man vienmēr ir paticis spēlēt izlasē, neko nenožēloju un nepārdzīvoju, bet tagad vēlos, lai spēlē jaunie. Ja nepieciešams, es nekad neatteikšu savu padomu, bet aktīvi laukumā izlasē es vairs nespēlēšu. Šosezon par izlases spēlēm varu teikt, ka čaļi ir malači, ņemot vērā visus ierobežojumus, arī to, ka daudziem spēlētājiem ir ģimenes un darbs, mēs nospēlējām labi, mēs varējām “aizķerties”, bet šoreiz zvaigznes nesakrita.

Kāds ir Tavs viedoklis, kas šobrīd notiek Latvijas handbolā?
Mans viedoklis, skatoties uz Latvijas handbolu, ir tāds, ka izlases jau ir tikai visas sistēmas pēdējais etaps, bet mums jāsakārto ir mūsu handbola piramīdas apakša. Man šķiet, ka nevajag ieciklēties, sapņot un cerēt par lielo izlasi, vajag sākt ar pašu apakšu. Ir smags darbs jādara, tad pēc pieciem, pat desmit gadiem būtu rezultāts, kuru mēs varētu izbaudīt. Tāpēc novēlu veiksmi un izturību handbola federācijai, klubiem, sporta skolām un treneriem.

Izmantotie resursi:
https://handball.lv/news/intervija-...

  +3 [+] [-]

, 2021-06-08 13:29, pirms 2 nedēļām
Paldies par ziedoto laiku izlasē! Viens no savas paaudzes maniem mīļākajiem LV spēlētājiem! Tiešām īsts cīnītājs un kapteinis! Veiksmi nākotnē!

  +2 [+] [-]

, 2021-06-08 14:18, pirms 2 nedēļām
A kas ar Aivi Jurdžu? Spēles vēl?

  -1 [+] [-]

, 2021-06-08 16:39, pirms 2 nedēļām
Gribu Tavu kreklu! Because I'm the DUDE.

  +1 [+] [-]

, 2021-06-08 16:52, pirms 2 nedēļām
Dobeles Tenax LJBL laikos spēlēju vienā komandā. Mums bija tas gods izklaidēt skatītājus ar skaistiem dankiem (cik nu skaisti 10..11 klasē varēja būt). Citi tanī laikā nevarēja iedankot, bet es un Ingars viens otram skaistus alīšus devām

  +4 [+] [-]

, 2021-06-08 19:53, pirms 2 nedēļām
Žēl, 34 gadi handbolā galīgi vēl nav nekas. Stabils LV izlases līderis līnijā. Smags zaudējums LV izlasei. Paldies par gadiem izlasē✊👏🇱🇻

     [+] [-]

, 2021-06-09 06:06, pirms 2 nedēļām
Tad nu gan. Grūti būtu pierast pie Latvijas. Pilnīgas muļķības, neba jau no zīdaiņa vecuma ēd vardes Francijā. Tukša muldēšana.