Turpmāk - bez "Puškina". Miris Anatolijs Stepkāns...

Vēl pavisam nesen runājām pa tālruni, neiztika arī jau bez tdaicionālā jautājuma par to, kad atkal atbarukšu uz Ludzu. Ar Anatoliju Stepnāku vienmēr bija, par ko parunāt, ko atcerēties un apspriest, arī pastrīdēties ne tikai rokasbumbas sakarā. Viņš līdz kaulam bija sporta cilvēks jau kopš bērnības un bija viens no pirmajiem Ludzas handbolistiem (sāka spēlēt Kārsavas skolā).
Ar savu vārdabrāli Anatoliju Stepkānu iepazināmies 80. gadu beigās ceļā uz Ščecinu, kur devāmies kopā ar Murjāņu sporta ģimnāzijas sportistiem. Dzīvojām sporta kluba viesnīcā vienā numuriņā, kopā gājām uz handbolistu spēlēm, staigājām pa pilsētu, gājām uz slaveno poļu tirgu. Toreiz jau bija parādījušies Latvijas sakranbaltsarkanie karodziņi un mums bija tādas nozīmītes, par ko poļi izrādīja vispirms lielu interesi, bet tad arī ne mazāku cieņu. Kopš tā laika esam (nevaru uzrakstīt - bijām...) labi draugi, esam vairākkārt tikušies ne tikai handbola laukuma malā. Anatolijs Stepkāns tad jau bija treneris, viņš vairākus gadus bija arī Ludzas sporta skolas direktors, taču "kabineta darbs" laikam tomēr nebija viņa sirdslieta. Viņam vajadzēja būt darbībā pašam.
Studējot toreizējā LVFKI (tagad LSPA), Anatolijs 1970. gadā bija arī Latvijas čempions, bet pēc studijām atgriezās dzimtajā pusē un sāka darboties sporta smagākajā un atbildīgākajā lauciņā - jauno sportistu trenēšanā un audzināšanā. Starp viņa pazīstamākajiem audzēkņiem ir dvīņubrāļi Artūrs un Ēriks Cjunski, kuri spēlēja arī "Celtnieka" meistarkomandā, pazīstami spēlētāji junioru izlasēs un vēlāk Latvijhas čempionātos bija vēl vairāki viņa audzēkņi (Varfolomejevs, Pisarenko, Vasiļevskis, Lastovka, arī tagadējais LSPA rekotrs Jānis Žīdens; lai atvaino tie, kurus nepieminēju). Anatolijs bija viens no SK "Latgols" veidotājiem un bija sieviešu komandas treneris, viņš bija pie kluba stūres, kad tas Eiropas kausu izcīņā spēlēja pret slaveno Kijevas "Spartaku" (komandā un Latvijas izlasē spēlēja arī Anatolijs jaunākās meitas dvīnes Ineta un Iluta). Vairākus gadus Anatolijs darbojās no sporta tālākā sfērā, taču nekad viņš Ludzas sportā nebija malā stāvētājs.
Tuvākie draugi rokasbumbas aprindās Anatoliju Stepkānu sauc par "Puškinu". Tā viņu agrā jaunībā iesauca kuplo un čirkaino matu dēļ. Nezinu un nekad neesmu jautājis, vai Anatolijs ir rakstījis arī dzeju (nebūtu nekāds brīnums, ja viņš to būtu darījis kaut vai tikai savam priekam), taču grāmatu viņš gan ir uzrakstījis. Pirms diviem gadiem Ludzas sporta skolas 50. gadadienas svinībās Anatolija Stepkāna grāmata par savas sporta skolas 50 gadiem tika prezentēta. Katrs novads varētu lepoties ar tādu grāmatu! Vēl Anatolijam ir muzejs. var teikt, ja persīnīgai un ģimenes sporta muzejs, taču tas nebūs īsti pareizi - viņa paša rokām izveidotajā muzejā ir lielā mērā visa novada sporta vēsture.
Aizgājis izdienes pensijā, Anatolijs neatgriezās aktīvajā handbolistu trenēšanā, taču savu padomu neliedza nevienam trenerim vai spēlētājam un viņa padomus uzklausīja. Viņš piedzīvoja to brīdi, kad par Latvijas čempioni pirmo reizi kļuva Ludzas vīriešu handbola komanda un viņa asaras ludzāniešu triumfa brīdī bija neviltotas. Tā bija arī viņa uzvara. Rokasbumbā un sportā vispār Anatolijs Stepkāns paspēja paveikt ļoti daudz, taču svarīgāks par viņa paša rezultātiem un viņa audzēkņu (daudzi paši kļuva par treneriem tieši viņa tiešā vai netiešā ietekmē) rezultātiem ir viņa cilvēcīgums un atvērtā sirds. Anatolijs Stepkāns - tas ir latgaliskās viesmīlības un atvērtības paraugs.
Lai Tev vieglas smiltis, vārdabrāli...

P.S. Anatolijs Stepkāna izvadīšana būs 9. jūlijā plkst. 11 no Ludzas kapličas.