Vēl viens spogulis. Ar jaunām iespējām

Rīgas domes kausa izcīņā jau iepriekš minēto likumsakarību dēļ interesēja ne tik daudz komandas sniegums kopumā, cik atsevišķu spēlētāju sniegums. Vilšanos bija vairāk. Bez Ģirta Lilienfelda, Armands Uščina, Margota Valkovska un Ingara Dudes komanda objektīvi nebija maksimāli spēcīga, taču tādās reizēs tieši izdodas sevi apliecināt tiem, kuriem iepriekš tāda iespēja bija retāk dota. Izņemot vārtsargu Artūru Kuģi, kuram izdevās pat negaidīti laba debija izlasē, viņa kolēģi Gati Kozlovu, zināmā mērā arī Jāni Gremzdi un pēdējā spēlē arī Egilu Politeru, neviens cits nepadarīja sevi par stabilāku pamatsastāva spēlētāju vai nepietuvojās pamatsastāvam. Drīzāk pat otrādi... Spēlēšana zemākās pēc ranga un līmeņa līgās nekā iepriekšējā sezonā krasi un uz slikto pusi bija ietekmējusi Austra Tuminska un Elvija Borodovska sniegumu, kas nevarēja neietekmēt arī komandas sniegumu kopumā, jo tie tomēr nav tālākie rezervisti, bet gan tuvākie rezervisti vai pat pamatspēlētāji, ja izkrīt kāds no līderiem. Taču vēl vairāk par atsevišķu spēlētāju neveiksmēm neapmierināja un pat radīja neizpratni vairāku spēlētāju attieksme - sak, ja reiz vajag, tad uzspēlēšu... Mums jau tā ir maz iespēju tikties ar tāda līmeņa komandām, kādas bija Krievija un Baltkrievija, īpaši pašmāju klubu handbolisti par tādu iespēju var tikai sapņot, taču tāda iespēja vairākiem diemžēl nekļuva par emocināla pacēluma iemeslu. Laikam pārāk ieilguši bija Ziemassvētki... Bet varbūt dažs labs gluži vienkārši neko pa īstam arī negrib sasniegt un jau ir samierinājies ar to, kas ir? Jācer, ka tā tomēr nav, ka daudz lielāka tomēr bija svētku noskaņas ietekme.

Šīs nedēļas nogalē Latvijas izlase piedalās starptautiskā turnīrā Francijā un tā būs vēl viena iespēja ieskatīties spogulī, turklāt jau pavisam citā spogulī. Tā būs lielāka iespēja nekā Rīgā sevi apliecināt. Apliecināšana pirmām kārtām attiecas uz pašmāju klubu spēlētājiem un dažiem vājāku ārzemju komandu spēlētājiem. Turnīrā piedalīsies divi no spēcīgākajiem Francijas Pro2 līgas jeb otrās spēc ranga līgas klubiem "Dijon" un "Mulhouse" (ieņem attiecīgi trešo un otro vietu un cer tikt virslīgā), kuru rindās ir vairāki leģionāri no Serbijas, Horvātijas, Ungārijas, Čehijas, Bosnijas un Hercegovinas, Brazīlijas... Plus vairāki gados jauni Francijas handbolisti. Šīs komandas nav salīdzināmas ar Krievijas vai Baltkrievijas izlasēm, taču katra no šīm komandām ir ievērojami spēcīgāka par to Lietuvas klubu komandu, kas spēlēja Rīgā. Sestdien Latvijas izlase tiekas ar "Mulhouse" komandu, bet Dižonas klubs (tā galvenais treneris ir savulaik viens no Francijas izlases līderiem - 1995. gada pasaules čempions, 1993. gada vicečempions un 1992. gada olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvējiem un viens no Barselonas olimpiskā turnīra rezultatīvākajiem spēlētājiem Francijas izlases rindās Deniss Latū) tiksies ar Liebritānijas izlasi. Mums būtu ļoti vērtīgi uzvarēt, lai mačā par pirmo vietu varētu spēlēt ar Dižonu, par kuras uzvaru pār Lielbritāniju lielu šaubu nevajadzētu būt. Interesanti, protams, pēc ilgāka laika atkal būs redzēt Latvijas izlases rindās Evaru Klešniku, taču tas pat nav svarīgākais. Tāpat kā svarīgākais nav Dudes, Valkovska un Uščina piedalīšanās (Lilienfelds potītes traumas dēļ diemžēl arī šoreiz nespēlēs). Svarīgākais ir iespēja uz Francijas handbola skatuves sevi apliecināt tiem, kuriem izaugsmei ļoti derētu pārcelties uz kādu spēcīgāku un profesionālāku līgu - Oskaram Arājam, Tuminskim, Gremzdem, Kozlovam, Kasparam Lisovskim un varbūt vēl arī kādam no Vācijas 3. līgas klubiem. Žēl, ka turnīrā nespēlēs Borodovskis (atsākas Nīderlandes čempionāts), jo viņam spēles tajā būtu noderīgākas par Eredivisie čempionāta maču - Elvim jātiecas tikt augstāka līmeņa turnīr;ā nekā Eredivisie un jācer, ka pēc spēlēm Rīgā viņš pats to arī saprata.

Mūsu klubi nepiedalās Eiropas kausu izcīņā, bet Latvijas virslīgas čempionātam un arī Baltijas līgai netiek pievērsta tik liela uzmanība, lai pat izcila spēle tajos pievērstu tev uzmanību no labiem ārzemmu klubiem. Ja nu vienīgi uzaicina kāds no labākajiem baltkrievu, somu, igauņu vai lietuviešu klubiem, taču - neaicina arī tie... Diezin vai kāds handbola lielvalstu klubs īpaši seko spēlētāju sekmēm arī Nīderlandes čempionātā vai piešķir tām lielu nozīmi. Veidojas gandrīz vai apburtais loks, no kura iztauties pašreiz var gandrīz tikai ar izlases starpniecību (Vācijas 3. līgā, piemēram, ļoti labu spēli pamanīs un novērtēs 2. bundeslīgas vai pat 1. bundeslīgas pārstāvji, kā arī kaimiņvalstu Austrijas un Šveices līgās, taču vispirms vēl ir jātiek arī līdz vācu 3. līgas klubam...). Un arī tāpēc tamlīdzīgi turnīri, īpaši vēl ārzemēs, ir ļoti nozīmīgi, tieši tāpēc attieksmei pret tamlīdzīgiem spoguļiem ir jābūt visnopietnākajai. Protams, ja vien pašam ir vēlēšanās kaut ko sasniegt un kaut kur "izsisties".

Šajās dienās Prešovā (Slovakijā) starptautiskā turnīrā piedalās Latvijas U17 puišu un meiteņu izlases un tas ir ļoti svētīgi. Jo ātrāk mūsu labākie spēlētāji sāks krāt starptautisku pieredzi, jo ātrāk sāks parādīties ārpus Latvijas (ne tikai kaimiņvalstīs), jo tas ātrāk nāks par labu gan pašiem, gan rokasbumbai kopumā. Vairākiem klubiem, kas spēlē Prešovā, jauno spēlētāju atlases un trenēšanas iespējas ir pat lielākas nekā visā Latvijā kopumā, tā ka mājup atvestās pieredze un atziņas (arī treneriem un lai treneri palīdz saviem audzēkņiem saprast redzēto un piedzīvoto!) jau sāks izpausties tuvākajā laikā.