Tihanovs: Izdarīju pareizo izvēli

2008-02-04 01:56 Raitis Puriņš

Tihanovs: Izdarīju pareizo izvēli — Helmuts Tihanovs
Foto: Zigismunds Zālmanis

Sezonas sākumā Latvijas handbola izlases vārtsargs Helmuts Tihanovs parakstīja līgumu ar Saksijas oberlīgas komandu (pēc spēka 4. līga Vācijā) "SC DHfK Leipzig". Intervijā eSports.lv handbolists stāsta par ceļu uz Vāciju, ikdienu Leipcigā un pagātni "Tusem Essen" klubā.

Kā nokļuvi handbolā?
Kādreiz bija fabrika VEF, kur kopā ar Ata Gaila tēti Juri strādāja arī mana mamma, kas mani sešu gadu vecumā aizsūtīja uz pirmo treniņu pie Jura Gaiļa. Es, protams, nezināju, kas handbols tāds ir. Pamētāju pa vārtiem. Apskatījos, kā citi spēlē, jo mani vienaudži vienu gadu bija jau trenējušies. Ieinteresēja. Ar katru gadu spēlējām aizvien labāk. Bija panākumi. Kad pabeidzu pamatskolu, vidusskolā bija jāizšķiras, ko darīt tālāk. Izvēlējos tradicionālo ceļu – Murjāņu sporta ģimnāziju. Sākumā visi spēlētāji, kurus pieņems, bija jau noskatīti, tāpēc mans treneris Juris Gailis uzrakstīta vēstuli, lai es kopā ar pārējiem tieku uz pārbaudes treniņu Murjāņos. Pirms tam spēlēju „insaidā”, centrā, četrus gadus biju līnijas spēlētājs, bet par vārtsargu kļuvu tikai Murjāņos, jo tur nebija otrā numura. Pabeidzu skolu, atgriezos Rīgā, un iekļuvu ASK sastāvā, kas, manuprāt, bija labākais variants.

Tavā pirmā komanda Vācijā bija “Tusem Essen”.
Es nemaz nesapņoju, ka varētu spēlēt Vācijā. Tajā laikā handbols Latvijā tikai sāka attīstīties. Evars uzzvanīja, kad viņu komanda bija izkritusi uz reģionālo līgu, viņi meklēja vārtsargu. Mani uzaicināja uz pārbaudes treniņiem. Es neatteicos, jo gribējās apskatīties, kā jūtās, kad aizbrauc atrādīties. Aizbraucu uz turieni, nedēļu trenējos un man piedāvāja līgumu. Tad atkal sāku domāt, vai man to vajag? Uz vienu gadu tomēr parakstīju, nospēlēju, patika. Kad pacēlāmies uz otro līgu, tad piedāvāja līgumu uz vēl diviem gadiem, piekritu. Pērn uzkāpām uz pirmo līgo, bet, kā trešais vārtsargs, es vairs Esenē negribēju palikt. Kad aizbraucu uz treniņnometni sezonas sākumā, treneris man pateica, ka varu vairāk netrenēties un meklēt citu klubu. Komandas galvenais treneris Jens Fenders ar vairākiem spēlētājiem izrīkojās līdzīgi, iepriekš nepabrīdinot aizsūtot prom. Ar mani kopā aizsūtīja vēl islandieti Johanu Sigsfonu un poli Ēriku Kalužniju.

Kā nokļuvi Leipcigā?
Pēc atlaišanas mēnesi neko nedarīju, netrenējos, bet sēdēju mājās un gaidīju piedāvājumus. Sava menedžera nebija, bet palīdzēja Esenes menedžeri, kas meklēja un kontaktējās ar citiem amata brāļiem. Menedžeriem ir sanāksmes, kurās tiek uzzināts, kādas pozīcijas spēlētāji katra komandā nepieciešami.
Kādreiz Leipcigā bija labs klubs. Demokrātiskās Vācijas laikā vinnēta pat Čempionu Līgu. Tagad ir palikusi tikai sieviešu komanda, kas spēlē pirmajā līgā un Čempionu līgā. Visi atkal grib arī vīriešu komandu redzēt pirmajā līgā. Pagaidām ir tikai divas komandas, bet abās startē ceturtajā līgā. Plāns bija komandu “celt augšā” bija tikai nākošgad, šogad ir tikai ģenerālmēģinājums. Nopirka mani, dabūja slaveno Magdeburgas džeku Ēriku Gotelu. Ja mēs varam pakāpties līgu augstāk jau šogad – kāpēc ne? Pašreizējais kluba menedžeris kādreiz sadarbojās ar “Concordia Delitzsch” komandu, palīdzot klubam četru gadu laikā no ceturtās līgas iekļūt pirmajā līgā. Darbu ar Deličas komandu netika turpināts (komanda atkal noslīdējusi uz otro līgu - aut.), jo Leipciga ir lielāka pilsēta, kur vieglāk piesaistīt spēlētājus. Pilsētā spēlētāja ģimenei ir ko darīt, bet Deliča ir maza lauku pilsētiņa.

Nebiedēja ceturtās līgas līmenis?
Daudziem ceturtā līga liekas, kas tas ir nekas – ne tur normāli trenējas, ne maksā. Visiem ir savas problēmas. Arī tai pašai Esenei. Viņiem neiet spīdoši, sēž pēdējā vietā. Vai vainīga psiholoģija? Spēlētajiem ir grūti izlemt, vai palikt tur, sēžot uz rezervistu soliņa, vai iet prom. Manuprāt, esmu izdarījis pareizo izvēli. Spēlēju tādā klubā, kurš grib iekļūt līgu augstāk. Tādā komandā vienmēr ir patīkamāk spēlēt.

Kāda uzmanība tev Leipcigā tiek pievērsta?
Tagad ir pievērsta pastiprināta uzmanība, jo esmu Latvijas izlases spēlētājs. Vairs gan neesmu, taču piedalījos pārbaudes turnīrā “Rīgas Domes kauss”. Kāpēc neesmu? Viena iemesla dēļ - man sācies otrais riņķis Saksijas oberlīgā. Es tiktu tikai uz divām spēlēm – uz izbraukuma maču ar Kipru un pret Rumāniju Rīgā.

Cik ilgs kontrakts tev ir?
Ar Leipcigu ir vienu gadu ilgs līgums. Pēc tam skatīšos, bet domāju, ka pagarināšu to uz vēl diviem gadiem.

Kuru vietu Saksijas oberlīgā ieņemtu Latvijas čempioni “ASK-AB.LV”?
Nevarētu pateikt, ka visus “nogalinātu”, tā kā Latvijā, taču noteikti būtu pirmie. Ceturtajā līgā ir tikai četri labi klubi.

Cik populārs handbols ir Leipcigā?
Handbols ir populārs. Īpaši sieviešu handbols, tāpēc, ka pilsētas komanda spēlē pirmajā līgā. Tagad par džeku handbolu sāk interesēties arvien vairāk, jo ir žurnālisti, kuri kādreiz rakstīja par vīriešiem, un arī tagad grib kaut ko uzrakstīt, taču ceturtā līga paliek ceturtā līga... Fani uz pēdējām spēlēm nāk arvien vairāk. Uz Vācijas kausa izcīņas spēli sezona sākumā ar Vācijas 1. bundeslīgas klubu “TBV Lemgo” bija 1700 skatītāji.

Nesen tika piedzīvots pirmais zaudējums “HSG Neudorf/Döbeln” komandai. Nejaušība?
Droši vien likumsakarība, nejaušība nemēdz būt. Komandā visi nav pieredzējuši spēlētāji. Man tā pieredze ir lielāka, nekā daļai komandai. Spēlē Gotels, ir vēl citi, bet principā komanda sastāv no jauniešiem. Viņiem liekas tā - ja tu esi pirmajā vietā, tad tu esi stiprāks par visiem, bet tā nav. Tev jātrenējas, tev jāspēlē, tu nedrīksti “čakarēties” tādās spēlēs. Mēs pieļāvām 21 tehnisko kļūdu, vidēji mums ir zem desmit. Aizmetām 20 metienus garām, tādās spēlēs tā nedrīkst. Man bija grūti pierast pie spēles aizsardzībā, jo Leipcigā spēlē kustīgo 3-2-1 aizsardzību, bet Latvijas izlase 6-0. Sestdien mums ir spēle pret komandu, kas ieņem otro vietu. Ja mēs vinnēsim, tad būsim priekšā jau četrus punktus. Varēsim nedaudz uzelpot. (tika piedzīvots zaudējums - aut.)

Cik bieži notiek treniņi?
Leipciga ir amatieru komanda, tāpēc treniņi nenotiek bieži - trīs reizes sporta zālē, divreiz svari. Es un vēl divi japāņi trenējamies kā profesionāļi. No rītiem dažreiz skrienu, tad seko svari, bet pēc tam treniņš sporta zālē. Nākamgad būs pavisam savādāk. Tā kā es gribu palikt Leipcigā, tad esmu ieinteresēts zināt, cik mums būs treniņi. Labāk es trenējos un spēlēju šādi, nekā trenējos un nespēlēju.

Ko dari starp treniņiem?
Pagaidām īsti nav ko darīt. Ir interese par studijām, bet tur ir vajadzīga valoda. Valoda ir, bet vajadzīgs apgūt to labāk. Jaunā pilsētā sākumā ir ko darīt, kaut ko apskatīt, bet es nezinu, kas būs, kad pienāks sezonas beigas, kad viss būs jau izložņāts. Nav arī tā, ka visu dienu guli.

Leipcigā dzīvo viens?
Pagaidām es dzīvoju viens, februārī atbrauks draudzene. Tad būs vienu reizi trijos gados atbraukusi uz palikšanu. Pirms tam satikāmies vienu reizi mēnesī nedēļas nogalē. Pirmajā gadā satikāmies biežāk, bet šogad mazāk, jo katrās brīvdienās ir spēles, bet pārējā nedēļa ir aizpildīta. Otrā bundeslīga ir pateicīga šajā ziņā, jo spēlēs notiek arī trešdienās, un tad var nedēļas nogali izbrīvēt, lai aizbrauktu mājās.

Kā komandā iejūtas bijušais 1. bundeslīgas Magdeburgas komandas handbolists Ēriks Gotlers?
Viņam ir grūti, jo komandā jābūt labiem spēlētājiem, lai varētu izpausties arī viņš pats. Esmu dzirdējis, ka viņš gribēja handbolu jau mest pie malas , bet nevarēja, jo visu laiku bija trenējies. Vajag laiku, lai attietu no sporta, tāpēc pusgadu spēlēja ceturtajā līgā, bet tur neko nevarēja izdarīt. Aizgāja atpakaļ uz Magdeburgu, un tur bija pavisam cits spēlētājs. Tagad atkal ir atgriezies ceturtajā līgā...

Kādas bija emocijas pēc pēdējās spēles “Tusem Essen” sastāvā, kad iekļuvāt pirmajā līgā?
Pēc spēles bija jāpriecājas, taču jutos to īpaši nenopelnījis, jo biju mazāk ieguldījis savu darbu. Es priecājos, ka mēs to paveicām. Nebija viegli. Otrais aplis bija vispār drausmīgs, tomēr mēs savu izcīnījām. Protams, katrs ieguldīja savējo, pat ja tu esi spēlējis tikai 30 procentos spēļu, bet tomēr tu esi kaut ko ieguldījis, lai sasniegtu mērķi. Galu galā, es trenējos kopā un tā ari palīdzēju pārējiem.