Kurbatovs: "Katram puišelim no ielas ir iespēja kļūt par bagātu cilvēku"

Sāksim interviju ar kādu interesantu un no kopējās tēmas (par „Daugavpili”) atrautu jautājumu. Cik zinu, trenera pirmsākumos esat strādājis „Ventspils” klubā par asistentu tagad labi pazīstamajam speciālistam Romānam Grigorčukam, par kura darba metodēm dzirdēti dažādi nostāsti. Pastāstiet par pieredzi darbā ar viņu un vai tiesa, ka arī savā darbā izmantojat no viņa aizlienētas metodes?
Esmu pateicīgs Romānam. Sanāca tā, ka savulaik Daugavpilī veidojās jauna komanda, parādījās jauna vadība un... man pagrieza muguru, kaut arī šeit biju atdevis pieklājīgu daļu savas dzīves. Tai skaitā šim jaunajam klubam, kas veidojās, - „Ditton”. Šai brīdī Romāns paaicināja mani pie sevis uz „Ventspili”. Īstenībā es ar viņu pat vēl uzspēlēju kopā kā futbolists „Dinaburg” laikos, vēlāk viņš „Dinaburg” kļuva par treneri, mums vienmēr bija labas attiecības. Sanāca tā, ka, jau esot „Ventspils” trenera amatā, viņš uzzināja, ka Daugavpilī nevienam neesmu vajadzīgs un uzaicināja mani uz Ventspili.

Par viņa metodēm... Laikam jau „Ventspilī” viņš vairāk vai mazāk jau bija nobriedis treneris, jo pirms tam Daugavpilī viņš izgāja pamatīgu dzīves skolu. Strādāšanas ilguma ziņā varbūt man ir tāda pati pieredze, bet [Iesmejas] jūs paši zināt, kā tolaik bija Daugavpilī – trenerim bija jābūt ne tikai trenerim, bet arī administratoram, organizatoram, bez maz vai auto vadītājam, izvadājot spēlētājus uz treniņiem. Citiem vārdiem sakot, viņš šeit apguva pilnīgi visu futbola virtuvi, un šādos apstākļos viņam bija arī laiks, lai izvēlētos un atrastu īstās darba metodes. Jo, cik saprotu, kluba vadība viņam pilnībā uzticējās, nāca pretī – tas saistīts ar to, ka Grigorčuks allaž izpildīja uzdevumu, kas tolaik bija 4.vieta Virslīgā [savulaik, no 1998. līdz 2006.gadam "Dinaburg" deviņas(!) reizes pēc kārtas ieņēma precīzi 4.vietu - aut.], un tas deva ceļazīmi uz Eirokausiem. Tā bija nopelnīta nauda, kas kluba prezidentu apmierināja. Tā ka, manuprāt, pārceļoties uz „Ventspili”, Grigorčukam jau bija skaidrs futbola redzējums.

No viņa sev pasmēlos, pirmkārt, neprātīgi profesionālu attieksmi pret darbu. Te nav, ko pielikt un nav, ko atņemt. Man bija sajūta, ka viņš pat miegā domāja par futbolu, par komandu, kā kaut ko uzlabot, kā nepalaist kaut ko garām, kā piefiksēt katru sīkumu. Tas viss bija redzams arī viņa vadītajos treniņos – mums, asistentiem, visiem bija savas lomas, un mums bija plāns, kas sastādīts pa minūtei, visi zināja, kas kurā brīdī jādara. Tā bija laba pieredze, un mēs smēlāmies viņa zināšanas – gan taktiskās, gan metodoloģiskās.

Tas, ko no viņa ņēmu, bija censties praktiski neatkārtoties treniņos. Viņam nebija šablon-veida treniņu, nebija cikli ar tādām pašām nodarbībām un tādiem pašiem vingrinājumiem. Ticiet man, esmu sastapis dzīvē daudzus trenerus, un bija tādi, kuru vadībā tu jau gadu uz priekšu zināji, kāda būs programma un kas kurā nedēļas dienā precīzi būs jādara. Ja trenerim ir mūsdienīga attieksme, tad nepavisam nav grūti izgudrot treniņu daudzveidību.

Vai uzturat kontaktu ar Grigorčuku arī šodien?
Agrāk bijām tuvāki. Nesen viņš zvanīja. Bet, domāju, viņam šobrīd pietiek savu problēmu [Grigorčuks pēc kara sākšanās Ukrainā bija spiests pamest Odesas „Chernomorets” un šobrīd trenē Azerbaidžānas „Gabala” – aut.]. Paši ziniet, ka Ukrainas situācijas dēļ viņam nācās no turienes aizbraukt – ja tur viss ar politiku būtu kārtībā, viņš laikam jau tur paliktu. Savukārt Azerbaidžāna ir tik specifiska valsts un tur pret iebraucējiem tā attiecas... Palasot presi un to, ko raksta par viņu... tas šermuļus uzdzen. Tas, kas tiek rakstīts internetā... Domāju, viņam tur saldi neklājas, atbildība gulstas milzīga. Tā ka šobrīd īpaši nesazināmies. Taču es sekoju viņa gaitām, man ir interesanti, kā viņš strādā – kad viņš vēl strādāja Odesā, bieži skatījos un lasīju viņa intervijas. Tikpat labi kā viņš savulaik pauda savas idejas Ventspilī, tikpat ļoti man patīk, kā viņš sevi pasniedz intervijās.

Pārejam pie „Daugavpils” tēmas. Vēl tikai, pirms runājam par jūsu darbu šai klubā, īsumā pastāstiet, kurš bija tas cilvēks, kas jūs pasauca atpakaļ uz Daugavpili, ņemot vērā, ka iepriekš no jums atbrīvojās?
Tas bija Aleksandrs Isakovs. Savulaik, kad uz „Ditton” atnāca Mališkovs [šī kluba prezidents – aut.], bija grandiozi plāni, tika izveidots jauns klubs, tika uzbūvēts jauns stadions, tika ieguldīta laba nauda, tika aicināti jauni treneri un tā tālāk. Vēlāk Isakovs mani pārliecināja, ka ir jāatgriežas – ka šeit ir manas mājas, ka ir 12 gadu futbola attīstības plāns. Viņš pārliecināja, ka klubs ir ieinteresēts tieši manī. Varbūt mana atgriešanās bija kļūda... [pats izlabo sevi – aut.] nē, tā nedrīkst teikt, jo mēs nezinām savus likteņus un kā ir, tā ir. Atgriezos, nostrādāju divus gadus Daugavpils „Daugavā” vēl Mališkova vadībā [2006.gadā klubs mainīja nosaukumu no "Ditton" uz "Daugavu", bet 2009.gadā apvienojās ar "Dinaburg" - aut.], kad šeit par treneri arī Zemļinskis strādāja. Tad sākās krīze, iespējams, tāpēc Mališkovs atsala pret futbolu, viņš atdeva visu Gavrilova rokās, un tagad jau šis klubs vairs neeksistē. Es pēc Gavrilova atnākšanas trenēju dublieru komandu, pakāpeniski mēs no „Daugavas” atdalījāmies un gājām savu ceļu, aizvien vairāk piesaistot Daugavpils futbola akadēmiju un tās audzēkņus – centāmies būvēt piramīdu ar galveno komandu spicē.

Jā, tātad izveidojās „Daugavpils” un strādājāt par šīs komandas galveno treneri. Aplūkojot jūsu komandas rezultātus 1.līgā, acīs krīt tas, ka sekoja straujš progress 2012.gadā – ja gadu iepriekš palikāt 8.vietā un arī punktu izteiksmē nebijāt daudz labāki par pastarīšiem, tad jau 2012.gadā iekļuvāt pārspēlēs, kurās gan zaudējāt. Vai tas bija jūsu kā trenera nopelns, jauno futbolistu progress vai varbūt 1.līgas līmeņa pazemināšanās?
Domāju, galvenais iemesls bija kopīgais darbs. Saprotiet, kad atnācām strādāt ar jaunatni, var teikt, ka šie puiši futbolā neko nebija redzējuši. Kad viņi mazliet sajuta vadības un treneru štāba attieksmi un to, ka ar viņu palīdzību patiešām mēģina kaut ko sasniegt un viņiem mēģina kaut ko dot un attīstīt viņus, tad...

Protams, savu deva arī laiks – nevar gribēt, lai pirmajā gadā komanda „izšauj”. Mēs nostrādājām divus gadus, kāds palika vēl no dublieru komandas, kāds pievienojās no futbola akadēmijas, paņēmām klāt arī „vecos” – pie mums atnāca Riževskis, P.Tarasovs, Koļcovs. Mums bija pieredzējušo spēlētāju kodols, kas ne tikai piedeva komandai stabilitāti, bet arī palīdzēja mācīties jaunajiem. Tikai ar vieniem jaunajiem spēlēt ir bezcerīgi - vienu dienu viņi nospēlēs lieliski, bet jau nākamajā iekritīs „bedrē”, stabilitātes nekādas. Tāpēc vajadzīgi arī pieredzējušie, kuri noteiktās situācijās veic labojumus un stabilizē sniegumu.

Vai var teikt, ka 2012.gada pārspēlēs, kad pārspēlēs par tikšanu Virslīgā zaudējāt Jurija Popkova vadītajai Rīgas „Daugavai”, vēl nebijāt nobrieduši Virslīgai?
Domāju, ka jā, tā var teikt, zaudējām likumsakarīgi. Tiesa, mēs tai sezonā arī nestādījām tādu mērķi. Absolūti. Bija uzstādījums katrā mačā cīnīties par uzvaru, iespēlēt jaunatni, lai viņi kaut ko sajustu no lielā futbola, saskatītu, kur var tikt un uz ko ir jātiecas. Tāpat mums treneriem uzdevums bija saprast, ar kuriem spēlētājiem rēķināties nākotnē, ar kuriem nē.

Bet iznāca tā, ka iekļuvām pārspēlēs [1.vietu togad izcīnīja „Ilūkste” – aut.]. Pārspēlēs dueļa likteni izšķīra meistarība. Rīgas „Daugava” sastāva ziņā bija mazliet meistarīgāka un it sevišķi tā bija gatavāka psiholoģiskā ziņā. Labi atceros tās spēles – mēs neatpalikām fizisko kondīciju ziņā, neatpalikām vēlmes un pašatdeves ziņā, bet mēs zaudējām psiholoģiski, jo nobijāmies no šīs iespējas iekļūt Virslīgā. Atceros arī vārtus. Jā, pirmajā spēlē Rīgā spēlējām uz atsišanos, taču zaudējām ar visai cienījamo 0:1. Bet otrajā spēlē Žora [vārtsargs Čižovs – aut.] ielaida vārtus, izlaižot bumbu cauri rokām, nebijām gatavi psiholoģiski. Ielaidām divus vārtus, pēc tam sākām spēlēt normāli, pat guvām vārtus, zaudējām ar 1:3. Kopumā ņemot, tobrīd nebija priekšnoteikumu, lai mēs iekļūtu augstākajā līgā.

Pamazām briedāt Virslīgai. Vai ceļā uz to jums bija kāds klubs/komanda kā paraugs, kuram līdzināties? Piemēram, 2011.gadā „Metta” ļoti pārliecinoši iekļuva Virslīgā, 2012.gadā, kad tikāt pārspēlēs, 1.līgā uzvarēja „Ilūkste”. Vai vienkārši gājāt paši savu ceļu?
Domāju, Latvijā tādu paraugu nav. Ja godīgi, 1.līgā mēnesi pirms turnīra sākuma var savākt sastāvu un uzvarēt čempionātu. Jo šī turnīra līmenis ir tāds, ka atliek sastāvā iekļaut trīs četrus Virslīgas līmeņa spēlētājus, ap viņiem uzbūvēt komandu, nodrošināt garāku soliņu, lai sezonas laikā nerodas robi, un to visu var izdarīt. Tādā veidā tā pati „Ilūkste” iekļuva Virslīgā – atnāca attiecīgie cilvēki, uzlika uzdevumu vienas sezonas laikā tikt augšā un tas tika paveikts, parādījās nauda. „Metta” it kā jā, taču arī viņiem tai gadā [kad tika uzvarēta 1.līga – aut.] bija savākta tauta, rīdzinieki, kuri tobrīd nederēja Virslīgai. Tika radīti labāki apstākļi un tāpēc viņi tik pārliecinoši visus uzvarēja. Tā ka nevaru sacīt, ka mums būtu kāds paraugs. Vienkārši mēs paši sajutām, ka jau kaut kas esam – tajā gadā [2013. – aut.] visā sezonā piedzīvojām tikai vienu zaudējumu.

Tad pareizi saprotu, ka 2013.gadā triumfs 1.līgā nāca visai viegli, jo jau vairākus gadus bijāt mērķtiecīgi pastrādājuši un togad nebija tādas „Ilūkstes” kā 2012.gadā, kas radītu grūtības?
Laikam tā var teikt. 1.līgā ir izveidojies stabils vadošo komandu loks, „1625 Liepāja”, RFS, „Valmiera”, plus tās, kas pārvietojas uz un no Virslīgas. Ja zinām, ka esam spēcīgāki par šīm komandām un ņemam punktus, tad ar pārējām... ir pavisam viegli.

Iekļuvāt Virslīgā. Kopš „Daugavpils” spēlē Virslīgā, šai pusotrā gadā man joprojām spilgtākajā atmiņā pati pirmā spēle, kad savā debijā absolūti negaidīti viesos ar 1:0 pārspējāt „Spartaku”, kuram bija labs sastāvs ar Edgaru Gauraču priekšgalā. Vai arī jums šī spēle šķiet visspilgtākā?
Jā. Tobrīd tā bija ļoti emocionāla spēle, jo paši saprotat – debitants, 1.kārta, spēle viesos, pretī „Spartaks”, kuram ir savi mērķi un tik skaļi uzvārdi sastāvā, ka mūsu jaunatne, tos izlasot vien, varēja sabīties. Neskatoties uz to, iesitām kaut kādā 78.minūtē vārtus un uzvarējām spēli. Emociju daudz, jo mēs, ja godīgi, negaidījām tādu rezultātu. Zinājām, ka būs smagi, ka atsitīsimies, jo debijas sezonā uzdevums bija nosargāt vietu augstākajā līgā. Toreiz pat neizšķirts ar „Spartaku” viesos būtu uzvaras vērtē. Sanāca pat uzvarēt. Domāju gan, ka toreiz vairāk izpaudās „Spartaka” problēmas. Varbūt viņi izgāja nenoskaņojušies, varbūt vēl kaut kas. Un tomēr tas nemazināja mūsu prieku.

Pirmajā sezonā ierindojāties 8.vietā 10 komandu konkurencē, minēto uzdevumu nosargāt vietu Virslīgā izpildījāt. Tā bija jūsu vieta un jūsu punkti?
Jā, domāju, ka sastāva un snieguma ziņā tā bija mūsu vieta. Kas mums vistuvāk priekšā bija? Rīgas „Daugava”, „Spartaks”. Tos pat par mūsu konkurentiem nenosauksi – mūsu konkurenti bija „Metta”, tā pati „Jūrmala”. Jā, atsevišķā spēlē sezonas beigās zaudējot augstāk esošajai Rīgas „Daugavai” ar 1:4 vai 2:4, bija sāpīgi, jo snieguma ziņā nebija jābūt zaudējumam. Tiesa, 1.aplī ar 3:2 viņus uzvarējām, kad Fjodorovs vēl no stūra sitiena guva vārtus. Un tomēr sastāva komplektācijas ziņā arī Rīgas „Daugava” un pārējās komandas, kas mūs apdzina, bija labākas nekā mēs.

Pārejot uz šīs sezonas tēmu, atceros pirmssezonas preses konferenci, kurā jums un jūsu klubam bija liels optimisms, runājāt par mērķi izcīnīt vismaz 4.vietu. Principā arī sastāvs jums bija diezgan labs. Es teiktu, ka arī sniegums sezonas sākumā bija labs, bet neveicās un punkti nekrājās. Kāpēc tā notika un kā jūs vispār skatāties uz šo pusgadu, kurā vēl bijāt „Daugavpils” galvenais treneris?
Grūti nosaukt vienu iemeslu, bet domāju, ka pirms sezonas mums sastāvs bija jānostiprina punktuāli, konkrētas pozīcijas, kas bija jānosedz un kas pat pagājušajā gadā mums radīja problēmas. Mums pietrūka līdzekļu vai vēl kaut kā, lai šajās pozīcijās iegūtu spēlētājus. Savukārt tiem, kas pie mums atnāca, nemaz citu variantu nebija – tā pati Daugavpils „Daugava” [kurai nepiešķīra Virslīgas licenci – aut.], tās futbolisti kļuva nevienam nevajadzīgi, mēs dažus savācām, taču nebija tā, ka par viņiem bija jācīnās transfēru tirgū, ka mēs viņus neprātīgi gribējām. Viņi vienkārši nokrita mums pie kājām. Jā, mēs par to bijām priecīgi, jo tie bija cilvēki ar lielu pieredzi un cilvēki, kuriem principā vajadzēja mūs pastiprināt. Bet pāris pozīcijas tā arī palika neaizpildītas. Piemēram, otrā uzbrucēja nebija, tikai Riževskis, kurš arī šobrīd, kad „Daugavpils” pārgājusi uz jaunatnes variantu, ir vienīgais uzbrucējs. Ja Riževski paņem nost, kurš sitīs iekšā? Mums vajadzēja vēl vismaz otru uzbrucēju. Tāpat mums bija nepieciešams centra aizsargs – pārkvalificējām balsta pussargu Radeviču, jo ar vienu Klimaševiču bija par īsu. Tomēr šajās pozīcijās rotācijas nebija, visas spēles spēlēja vieni un tie paši. Nereti bija tā, ka gūstam vārtus, bet beigās kādas noguruma kļūdas dēļ ielaižam. Pietrūka cilvēkresursu.

Sacījāt par uzbrucēja un centra aizsarga problēmu, bet „Instat” statistika, kas līdz nesenam brīdim vēl bija pieejama, rādīja, ka bumbas kontroles ziņā bijāt labākie visā čempionātā! Jums bija lielisks centra pussargu trio Nakano, Lukaņuks, Sids. Tātad jums bija arī savi trumpji, kuru varbūt nebija citās komandās. Visi taču zina, ka vidējā līnija ir ārkārtīgi svarīga, varbūt pat vissvarīgākā...
Jā, kā saka: „Parādiet man savu vidējo līniju, es pateikšu, cik stipra ir jūsu komanda.”

Jā.
Atzīstu, ka šajā ziņā nevarēju žēloties, šai pozīcijā mani viss apmierināja. Bija labi pussargi, turklāt viņi saprata, kā ir jāspēlē, viņi pareizi uztvēra manas domas un idejas, to, kā ir jākontrolē bumba. Vienīgais... jūs paši zināt, cik momentus mēs radījām. Man palikusi visa šī statistika, saglabāju sev piemiņai – ar jebkuru līderi mums bija pārsvars gan bumbas kontrolē, gan sitienu skaita ziņā, gan bīstamo momentu ziņā, bet rezultātu ziņā vai nu neizšķirts vai zaudējums. Mums trūka tieši to cilvēku, kas var kvalitatīvi noslēgt uzbrukumus. Mums bija vajadzīgs vismaz viens uzbrucējs, kurš var aukstasinīgi pielikt punktu uzbrukumiem. Bija daudz situāciju, kad vieglāk bija iesist nekā neiesist, tomēr mēs pamanījāmies netrāpīt. Daļēji to var norakstīt uz to, ka nevar mūsu komandu saukt par pilnībā profesionālu. Kāds paralēli strādā, kāds vēl kaut kādu iemeslu dēļ izlaiž treniņus. Futbols ir spēle, kas sīkumus nepiedod. Izlaid vienu treniņu un varbūt tieši tā pietrūkst, lai spēlē veiktu kādu svarīgu darbību, piemēram, uzbrukuma noslēgumā, kur kaut vai tikai kāja jāpieliek, lai ievirzītu bumbu tukšos vārtos. Grūti to visu tagad izskaidrot, bet daudz vārtus mēs neguvām. Pat spēles, kurās ielaidām vārtus, mēs varējām uzvarēt.

Apzinos, ka „Daugavpils” finansiālās iespējas ir stipri ierobežotas un tomēr – vai pirms sezonas apzinājāties šo uzbrukuma problēmu un vai mēģinājāt kādu meklēt, kādu pierunāt pievienoties komandai?
Mēģinājām, taču vienlaikus cerējām, ka sevi apliecinās Kokins. Tiesa, sezonas sākumā tieši viņš sevi arī apliecināja, taču pēc tam viņš iekārtojās darbā – pirms tam pirmssezonas posmā viņš trenējās profesionāli, paralēli nestrādāja un sezonas sākums viņam padevās. Bet vēlāk sāka strādāt, un tas vairs nav tas. Kad futbolists spēlē un paralēli strādā, grūti no viņa prasīt 100% rezultātu. Tā ka varbūt tas ietekmēja viņu, bet varbūt arī kas cits, piemēram, attiecības komandas iekšienē. Tomēr, ja runājam par komandas mikroklimatu, tad mana darba sešos gados spēlētāju attieksme pret darbu, savstarpējās attiecības, kluba vadības attieksme šogad bija labākā manā karjerā.

Kāpēc galu galā šķīrāties no galvenā trenera amata „Daugavpilī”? Izskanējusi pietiekami pretrunīga informācija – Isakovs minējis komandas sliktos rezultātus, dzirdēts arī, ka jūs pats gribējis iet prom.
Bija pretenzijas par rezultātiem un tobrīd pats vairs neredzēju ceļu, lai būtu progress. Redzat, kā tagad „Daugavpils” spēlē? Lai cik skumji tas nebūtu, bet desmit spēlētāji stāv pie sava soda laukuma un atsitas. Ja godīgi, kad devos prom un pēc sarunas ar vadību, tā arī iztēlojos, ka šādi notiks. Ziniet, tas viss kā vienā filmā „Baltā tuksneša saule” – vieni ikri, ikri, viens un tas pats. Kaut ko gaidām, gaidām, gaidām, bet tas nekādi nepiepildās.

Lūk, šogad it kā novācām labu komandu, sniegums sakarīgs, pirmajā pusotrā aplī viss puslīdz kārtībā, ir arī spēles rokraksts, viss ir, katrs pretinieks no mums jau baidās, bet rezultāti nebija tie labākie. Tajā brīdī sapratu, ka prom ies Sids, jo viņam sākās problēmas ar savu klubu [„Boavista” pārtrauca maksāt algu, kā rezultātā portugālis Daugavpili pameta – aut.], beidza spēlēt futbolu pāris vietējie. Citiem vārdiem sakot, vairs nebija perspektīvas un atkal nesagaidījām to, ko gaidījām. Grūti pateikt, bet tik daudz atdots klubam... Tāds bija mans lēmums, jo nevēlējos nolaisties zemāk – laikam to var saukt par sportisko patmīlību, kurai jāpiemīt katram, kurš ar sportu ir nodarbojies. Gribas kaut ko sasniegt un uzvarēt. Tāpat vien otru gadu spēlēt uz atsišanos, stāvēt pie saviem vārtiem un apzināties, ka labāk vienalga nebūs... nu nē, ir kaut kas jāmaina. Ja jūti, ka tev tas vairs nav interesanti, tad kaut kas ir jāmaina. Redzēs, kas būs tālāk.

Tad pareizi uztvēru, ka jūsu pieminētā atsišanās, ko šobrīd izpilda „Daugavpils”, ir saistīta ar dažu vadošo spēlētāju, Sida, Lukaņuka, pāris vietējo, došanos prom, nevis ar vietā nākušo treneri Pogodinu?
Nē, nē, ar Pogodinu tas nav saistīts, tas ir saistīts ar spēlētāju cilvēkresursiem. Ar šī brīža sastāvu spēlēt atklāto futbolu būtu absurds – tiktu laisti četri pieci vārti spēlē. Toties šobrīd izmantotā taktika dod rezultātus – pret „Liepāju”, „Ventspili”, „Skonto” ir paņemti neizšķirti, turklāt liepājnieki punktu izrāva 92.minūtē. Jā, pirms tam „Liepāja” daudz momentu neizmantoja, bet sezonas sākumā tas pats bija ar mums un kuru gan tagad tas vairs interesē? „Daugavpils” tagad sakrājusi neizšķirtus ar vadošajām komandām, tātad taktika strādā.

Gan pagājušajā gadā, gan šī gada sākumā labu sniegumu rādīja Lukaņuks, bet, cik saprotu, šķiršanās no viņa notika pēc kluba iniciatīvas, jo bija kaut kādas pretenzijas. Viņš pārcēlās uz augstāka ranga komandu „Skonto”. Kā tā sanāca?
Sanāca tā, ka kluba vadība pieņēma lēmumu lauzt līgumu, savukārt „Skonto” viņam piedāvāja līgumu, un tas arī viss.

Kāds bija jūsu personīgais viedoklis šajā lietā? Ar jums kluba vadība runāja, pirms pieņemt tādu lēmumu?
[Ilgi domā, ko teikt – aut.] Laikam runāja... Bija runāšana runāšanas pēc: „Kā tu pret to attiecies?”, bet lēmumu tāpat pieņēma kluba vadība. „Daugavpilī” nav tā, ka visu lemtu treneris. Pie mums visu izlemj prezidents [Isakovs – aut.]. Savulaik man tika teikts: „Tu esi treneris, lūk, tad arī trenē!” Mans „ofiss” ir futbola laukums, bet viņu ofiss ir kabinets, un viņi tur pieņem lēmumus.

Noslēdzot šīs sezonas tēmu, jūs noteikti arī tagad sekojat Virslīgai un tāpēc varbūt varat izteikt prognozi par turnīra iznākumu?
Šobrīd, redzot kluba darbības un ambīcijas, favorīte uz titulu laikam ir „Liepāja” [jāpiebilst, ka intervija notika vēl pirms pēdējā Kurzemes derbija – aut.]. Viņi ļoti vēlas kļūt par čempioniem. Man ir tuvas attiecības ar Viktoru Dobrecovu un, redzot visas viņu darbības un lēmumus, viņi grib iegūt zeltu. Arī Māra Verpakovska rīcība par to liecina. Pagaidām „Liepāja” laikam jau dara visu pareizi. Arī pēdējie sastāva pastiprinājumi gan sastāva stipruma, gan PR ziņā ir tikai pluss.

Negribas kādu kritizēt... „Ventspilī” un „Skonto” ir kaut kādas „vardītes” [чехарда – krievu val.]. Par „Skonto”... Karašausks aizgāja, spēle pazuda, Karašausks atgriezās, arī spēle parādījās. Grūti izskaidrot. Savukārt „Ventspilij” pēc uzvārdiem būtu jābūt čempionei. Viņi jau sen spēlē praktiski ar vienu sastāvu, ar tādu spēlētāju virknējumu – mans viedoklis ir tāds, ka sniegums, ko šī komanda rāda, neatbilst spēlētāju sastāvam. Jā, es nevaru zināt, varbūt komandā ir kādas iekšējas problēmas, taču, ja tavā komandā ir tādi spēlētāji, principā var vienkāršot spēli un visu izšķirt tāpat. Respektīvi, tu vari pat nedot norādījumus – komandai ar tādu sastāvu šādā situācijā būtu jāiziet laukumā un uz savstarpējas komunikācijas rēķina jāatrisina visi jautājumi un jākļūst par čempioni.

Ja par „Jelgavu”, tad tie ir īsti cīnītāji. Pat ja „Jelgavai” laukumā būs tikai deviņi spēlētāji, viņi ies laukumā un sitīsies un, iespējams, pat uzvarēs. Viņu priekšā var tikai noņemt cepuri. Mana lielākā cieņa par to, ar kādu vēlmi šī komanda vēlas izraut mačus un uzvarēt katru spēli. Jā, varbūt brīžiem trūkst meistarības, prasmju, spēku, bet vēlmes ziņā viņi ir nepārspējami. Arī mums ar „Jelgavu” bija absolūta piekāpšanās tieši divcīņās, otro bumbu savākšanās. Jā, bumbas kontroles ziņā viņus pārspējām, bet minētajās divcīņu komponentēs „Jelgava” mūs apsteidza par burtiski divām trešdaļām.

Un kā jūs vērtētu izredzes „Daugavpils” un „Mettas”/LU konkurencē pēc tam, kad daugavpiliešu sastāvs ir kļuvis vājāks?
Protams, „Daugavpils”!

Bet ja objektīvi, nevis patriotiski?
Drošāk izskatās „Daugavpils” [jāatgādina, ka saruna notika pirms 20.kārtas, kurā „Metta” paņēma trīs punktus pret „Spartaku”, bet „Daugavpils” nospēlēja neizšķirti Rīgā ar „Skonto” – aut.]. Jā, „Metta” cenšas, ņem jaunus futbolistus, kaut ko iesit, bet „Daugavpils” spēlē drošāk un organizētāk. Zaudēt ar 1:5, kā nupat notika „Mettas” un „Skonto” spēlē, turklāt no 1:0 salaižot trīs vārtus pašā puslaika izskaņā, tas ir vienkārši bardaks, komanda nedrīkst neko tādu atļauties. Domāju, „Daugavpils” savu pārsvaru neizlaidīs.

Izteicāt domu, ka „Liepāja” ļoti vēlas titulu un, iespējams, to arī paveiks. Runājot par jums pašu, esmu dzirdējis baumas, ka varējāt pievienoties „Liepājas” treneru štābam. Šobrīd esat tomēr palicis strādāt „Daugavpils” sporta skolā, taču pastāstiet, vai patiešām pastāvēja „Liepājas” variants?
Jā, bija šādas tādas sarunas, drusku pakomunicējām, taču nonācām pie secinājuma, ka pagaidām līdz šīs sezonas beigām kaut kādas darbības „Liepāja” no savas puses nevēlas, bet es ar prieku nonāktu viņu rindās. Tieši tāpēc pametu „Daugavpils” galvenā trenera amatu, jo vēlējos kaut kur pārcelties. Tomēr „Liepāja” izvēlējās koncentrēties uz futbolistiem – tā tomēr arī ir nauda, un viņi izvēlējās nevis maksāt vēl vienam papildus trenerim, kas ir mazāk izdevīgi, bet gan papildināt sastāvu, pieaicināt klāt tos pašus Vitāliju Maksimenko un Pāvelu Doroševu.

Bija runa par jūsu pievienošanos par Dobrecova palīgu vai vienkārši darbu Liepājas sporta skolā?
Bija runa par pirmo komandu.

Ja pievienošanās „Liepājai” notiktu, vai netraucētu valodas barjera, jo, cik zinu, latviski jūs nerunājat, bet tur dominē latviešu valoda?
Tagad neko neslēpšu, jo tāpat jau zināt – aizbraucu uz Liepāju uz dažām dienām, mēs komunicējām, un es pat mazliet padarbojos pirmās komandas ikdienā. Man tur vairāki pazīstami puiši, kuri vēl ar mani kopā spēlēja – tas pats Afanasjevs. Principā vispār neizjutu nekādas problēmas. Ja nu kas, varu izskaidrot pat angļu valodā, jo „Daugavpilī” bija daudz leģionāru, un es ar viņiem brīvi komunicēju – gan profesionālā ziņā, gan ikdienā. Piemēram, ar Nakano draudzējamies, pavadām arī brīvo laiku, un angļu valoda mūsu komunikācijā ir galvenā. Atgriežoties pie sporta un valodas, ja cilvēki ir profesionāļi, viņi nepievērš uzmanību tautībai un valodu dažādībai. Principā, ja ļoti vēlies, vari ar zīmēm cilvēkam visu izskaidrot, un tas neprasīs kaut kādas fenomenālas pūles. Ne velti vēsturiski pat tika pārtraukti kari, kad notika olimpiskās spēles. Valoda nav izšķirošs faktors sportā.

„Liepājā” treneri brīvi runā gan latviski, gan krieviski. Principā arī es savu domu varu izteikt latviski, taču šeit Daugavpilī iznāk maz to pielietot, tāpēc man nav prakses un nav pat iespējas šai ziņā augt. Savukārt Liepājā, pat tik vien kā pagrozoties tur 3-5 dienas, jau sāku saprast, ko cilvēki runā – pat ja viņi latviski runāja ļoti ātri. Vienkārši jātrāpa tādā vidē un, pavadot tādā kādu laiku, nedomāju, ka valodas ziņā būtu problēmas.

Sarunas beigu daļā vēlējos uzdot pāris no kopējās intervijas atrautus jautājumus, kas šķita interesanti. Vispirms – ir treneri un spēlētāji, kuriem tracina mākslīgie segumi. Daugavpilī jums nepārtraukti nācās strādāt uz mākslīgā seguma „Celtnieka” stadionā. Kā ar jums – vai tas netracināja?
Teiksim tā, pavadot dažas dienas Liepājā, sapratu, ko nozīmē trenēties uz dabīgā zālāja, jo tur ir divi brīnišķīgi laukumi, treniņi notiek uz dabīgā zālāja. Tas tiek kopts un atrodas ideālā stāvoklī. Dzīvojot Daugavpilī, pa šiem gadiem jau biju aizmirsis, ko nozīmē ideāls zālājs. Treniņi uz mākslīgā vasarā – ir diezgan karsti. Ja mākslīgais segums ir pēdējās paaudzes, izcilā kvalitātē, tad varbūt ir citādi. Taču mums pat nav ar ko salīdzināt – Latvijā tāda nav. Mums, kad ir karstums, uz šī mākslīgā seguma deg kājas. Pluss ir, ka tas ir līdzens un, kad atceros savu jaunību kā trenējāmies, toreiz burtiski ar rokām bumba bija jāķer, jo bumba lēkāja pa nelīdzenumiem. Domāju, jauno futbolistu attīstības vārdā labāks variants ir līdzens mākslīgais laukums neka nelīdzens dabīgais. Ja gan dabīgais, gan mākslīgais laukums ir labā kvalitātē, tad, protams, izvēlētos dabīgo. Latvijā laukumi ir sabūvēti, bet kopt tos vēl neesam iemācījušies.

Virslīgā piecas komandas aizvada spēles uz dabīgajiem laukumiem – „Ventspils”, „Liepāja”, „Skonto”, „Jelgava” un „Spartaks” Slokā. Kuri laukumi, jūsuprāt, atbilst laba dabīgā zālāja statusam?
Slokā un Jelgavā ir laukumi, uz kuriem spēlēt nav patīkami un ir grūti. Slokā laukums visu laiku ir kaut kāds pusslapjš, viskozs – pagājušajā gadā, kad spēlējām tur ar „Jūrmalu”, mūsu Lukaņuks divreiz izgāja viens pret vienu, bet katru reizi tik tikko aizkļuva līdz vārtiem un viņu atbruņoja [smejas]. Jelgavā vizuāli laukums izskatās it kā tīri labi, bet ir nelīdzenumi – nesaprotu, kas liedz viņiem savest laukumu labā kārtībā. It kā zāle tur ir bieza, aug vienmērīgi, bet ir pauguriņi un bumba nepārtraukti lēkā. Nesaprotami. Labā stāvoklī ir „Skonto”, „Liepājas” un „Ventspils” laukumi. Tur viennozīmīgi cilvēki rūpējas par zālāju un vēlas spēlēt uz kvalitatīva zālāja.

Visbeidzot – tā kā esat daudz strādājis ar jaunatni, arī „Daugavpils” komandā gados jauno futbolistu netrūka, kāds ir jūsu viedoklis, kuri faktori ir noteicošie, lai Latvijas apstākļos, kur algas spēlētājiem Virslīgā nav lielas, jaunieši nepazustu, pārejot uz pieaugušo futbolu?
Pirmkārt, tas ir atkarīgs no paša jaunā futbolista rakstura un no tā, ar kādu mērķi viņš ir bijis futbolā. Gadās, ka puisis nodarbojas ar futbolu, jo viņš tā ir pieradis, jo viņš iet uz treniņiem kopā ar draugiem, lai pēc skolas turpinātu ar viņiem kontaktēties, bet ir puiši, kuri patiešām ir saslimuši ar futbolu. Šādi puiši nepārtraukti domā par futbolu, iztēlojas, cik labi spēlētāji viņi būs, kad pieaugs. Protams, nevar aizmirst arī par dabas dotumiem un to, ko devis Dievs. Kādam ir perspektīva, kādam nav.

Arī trenerim ir nozīme, gluži kā jebkurā mācību priekšmetā skolā. Ja skolotājs atdod pilnībā sevi darbam un mācību stundās strādā kvalitatīvi un interesanti, tad viņiem vienmēr būs labākas atzīmes šai priekšmetā. Pamainot uz vājāku skolotāju, uzreiz varēs just starpību. Tas pats futbolā – ja jaunatne redz, ka treneris ir gatavs viņiem ko dot, vēlas viņus attīstīt, daudz ar viņiem runā un skaidro, tad ir labākas cerības uz rezultātu. Tagad, kad ir internets un plaši pieejama televīzija, visi lieliski zina, ka futbolisti pelna milzīgu naudu. Saukt šo naudu par vienkārši lielu ir pārāk pieticīgi – tā ir milzīga nauda. Un, lūk, katram puišelim no ielas mūsdienās ir iespēja kļūt par bagātu cilvēku tikai uz sava talanta rēķina. Protams, klāt jāliek darbspējas un tad tu vari kļūt par bagātnieku. Turklāt ne obligāti ir jābūt turīgiem vecākiem vai jāsaņem kaut kāds mantojums – vienkārši, izmantojot savu ķermeni, savas kājas, savu galvu, tu vari to sasniegt. Un šis ceļš nevienam nav liegts. Tiem, kuriem ir mērķis kļūt par labu futbolistu, tie arī tiecas to sasniegt.

Diemžēl tieši mūsu sociālajā un turības stāvoklī 15-18 gadu vecumā puisim jau ir jāizdara izvēle, vai turpināt spēlēt futbolu. Bet pie mums ar futbolu, paši zināt, 18 gadu vecumā nopelnīt īsti nevar. Tāpēc ir alternatīva iet strādāt, bet darbs atņem daudz laika, spēku... Ja Latvijā būtu bagāti klubi un cienīta futbola dzīve, ja valsts piedalītos futbola atbalstīšanā, ja būtu futbola akadēmiju attīstības programmas un varētu maksāt stipendijas līdz 20 gadiem vai tamlīdzīgi, tad varbūt viss būtu citādi. Diemžēl mūsu reālijas ir citas un bieži vien vēlmi sasniegt futbola mērķus aizēno pragmatisms – ir kaut kas jāēd, ir kaut kas jāģērbj virsū, ir vēlme iziet pusdienās ar draudzeni. Tādējādi izvēle bieži vien ir ne futbola labā.

Nesen ievēroju labu „Daugavpils” jauno futbolistu, bet, painteresējoties par viņu vairāk, no kāda trenera pienāca informācija, ka ir alkohola problēmas...
[Rūgti iesmejas] Mūsdienās ir daudz problēmu, ne tikai ar alkoholu. Ja tev ir problēmas ar galvu, tad, ticiet man, alkohola problēma vēl ir pati mazākā. Viņi veic tādas izdarības un ir tik daudz piemēru, ka alkohola problēma jums šķitīs kā maznozīmīgs joks. Jā, jā, ir problēmas, visi mēģina, tāds vecums. Pirmkārt, tam visam jāseko vecākiem, tas nāk no ģimenes. Cilvēks 18 gados ir tāds, kādu viņu izaudzināja. Viņš taču skatās uz apkārtējiem, skatās uz ģimeni, skatās uz treneri, skatās uz draugiem – kādi viņam ir piemēri visapkārt, par tādu viņš arī pats kļūs. Jaunajiem ir jātiecas uz kaut ko skaistu – piemēram, šovakar atkal tiks translēta Čempionu līga. Tādiem jābūt mērķiem.