Latka: "Tas ir stereotips, ka Latvijā treneri ir bezcerīgi un Virslīga vāja"

Uzreiz jāmin, ka oriģinālmateriālā intervijas virsrakstā izcelts Virslīgas futbolistu smieklīgo algu apmērs (Latka: "Latvijā futbolisti spēlē par dažiem simtiem eiro mēnesī."), taču te svarīgi piebilst, ka kopš Latkas laikiem Latvijā, kaut gan pagājuši tikai pāris gadi, algu situācija Virslīgā stipri jūtami uzlabojusies. Tāpat, lasot interviju, manīsiet, ka intervētājs vismaz sarunas sākumā ir ļoti sliktās domās par Virslīgu, bet Latka pamazām pārliecina par pretējo.

38 gadus vecais Latka tieši Latvijā noslēdza savu profesionāļa karjeru (pēc tam sekojusi Polijas 4. līga), vairums no kuras tika pavadīta Polijā. Ekstraklasē viņš debitēja tālajā 1998. gada 20. maijā, tobrīd būdams 19 gadus vecs. Vēlāk gan kāpums apstājās, vairākus gadus nācās spēlēt Polijas otrajā spēcīgākajā līgā un tikai ap 30 gadu slieksni Latka kļuva par Polijas augstākās līgas stabilu vērtību, kopumā tajā aizvadot 130 spēles. Tostarp Latka aizvadīja Ekstraklasē trīs pilnas sezonas tieši pirms pārcelšanās uz "Jelgavu".

Kāpēc bija jādodas spēlēt futbolu uz Latviju?
Mana sieva saņēma piedāvājumu strādāt Rīgā par menedžeri "Wizz Air". Interesanta, perspektīva un labi apmaksāta nodarbošanās. Lēmumu pieņēmām kopīgi. Mums bija bērns, taču līdz tam Polijā dzīvojām atsevišķi, un šai pārcelšanai tas bija jāmaina. Un tā arī notika. Uzlikām uzsvaru uz sievas karjeru, un vienlaikus tas pozitīvi ietekmēja uz mūsu ģimenes apvienošanos.

Pirms došanās uz "Jelgavu" pārstāvēji Ekstraklases klubu "Podbeskiedzie".
Sākām pārrunāt ar "Podbeskidzie" iespēju līgumu pagarināt, taču nebiju apmierināts ar viņu piedāvājumu. Taču es neizjutu nekādu spiedienu un neplānoju viņus pārrunās šantažēt. Ekstraklasē nospēlēju 130 mačus. Tas ir solīds rādītājs. Daudz redzēju, man jau bija vairāk nekā 30 gadi un zināju, ka nekļūšu labāks. Manai sievai šai brīdī bija lielākas perspektīvas.

Vai bija grūti pārcelties uz vairākus līmeņus zemāku līgu [šeit un turpmāk saglabātas portāla jautājumu formas - aut.]?
Tobrīd jau vairāk domāju par to, ka vispār varētu kārt bučus uz nagliņas un to, ka beidzu savu karjeru Ekstraklasē, nedramatizēju. Tiesa, vēlāk, kad jau atradu klubu Latvijā, parādījās zināma nožēla. Tādi lēmumi nekad nav viegli. Tas saistīts ar to, ka tiek pielikts punkts lietai, kuru ļoti mīli un tas saistīts ar izmaiņām un aiziešanu no tā, ar ko sevi identificē.

Kā atradi klubu Latvijā?
Man nebija neviena kārtīga piedāvājuma no Ekstraklases, kas mani mierināja, jo tādējādi nebija jāpārdzīvo, ka dzīvesvietas maiņas dēļu kaut ko zaudēju. Lēmums bija pieņemts un ar to bija jāsamierinās - ātri, efektīvi, bez šaubīšanās. Tā dzīvē ir vispareizāk. Un tā ir labāk veselībai. Cilvēkam nav jāmokās ar "kā būtu, ja būtu". Ar kluba atrašanu jaunā valstī man palīdzēja draugs, Ernests Konons - viņš ir Kieļces "Korona" bijušais futbolists [Konons arī palīdzēja Mārcim Ošam pārcelties uz Poliju - aut.].

Cik ilgs laiks pagāja līdz kluba atrašanai?
Meklējām komandu Rīgā, jo tur mums bija jādzīvo, tur sievai atradās firma un saprotams, ka treniņus vēlējos tai pašā pilsētā. Ernests paņēma telefonu, piezvanīja savam pazīstamajam, dabūja no viņa kaut kādu treneru numurus un nokārtoja man piedāvājumus no diviem klubiem. Vispirms biju Rīgas "Daugavas" treniņā. Viņiem kā reiz priekšā bija spēle Eiropas līgas kvalifikācijā ar "Aberdeen", kuru, starp citu, zaudēja ar 0:5 [attiecībā uz šo maču bija aizdomas par spēles negodīgu ietekmēšanu - aut.]. Viņiem nebija ideālu apstākļu, taču atrašanās vieta man derēja. Viņi arī ar mani bija apmierināti un viņiem bija man jāpiezvana. Viss sanāca citādi. Tajā pašā dienā bija sarunāts tikties arī ar "Jelgavas" treneri [nesen amatā bija stājies Vitālijs Astafjevs - aut.]. Un viņš mani pārliecināja. Liela daļa no "Jelgavas" komandas dzīvoja Rīgā, arī viņš pats un nebija problēmu ar braukāšanu. Savukārt pats klubs "Jelgava" bija lielāks [par Rīgas "Daugavu"], tam bija lieliska treniņbāze un labāka organizācija. Pēc pirmā treniņa un tikšanās ar sporta direktoru [Jānis Vuguls - aut.] zināju, ka gribu spēlēt "Jelgavas" sastāvā.

Kādas domas tobrīd bija, "Podbeskiedzie" nomainot pret "Jelgava"? Ka nopietnā karjera ir galā?
Vienmēr attiecos pret futbolu ar cieņu. Ja pārietu uz jauno komandu ar domām, ka vēlos padzenāt bumbu pusamatieru līmenī, tad es nebūtu nopietns cilvēks. Pieeju futbolam ar kaislību, nevis kā uz darbu vai ar obligātu pienākumu. Nav svarīgi, vai spēlēju Ekstraklasē vai trešajā līgā - allaž cenšos spēlēt ar vienādu attieksmi. Ir klubi, kas iedos man 10 tūkstošus zlotu [ap 2 400 eiro - aut.], bet tādi, kuriem rocība mazāka, dos man algā 700 zlotus [166 eiro - aut.], taču man tas ir otršķirīgi. Atdošu visus spēkus jebkurā gadījumā. Nekad neattiekšos pret šo sporta veidu vieglprātīgi.

Pirmais nopietnais treniņš Latvijā - neiezagās doma, "ko es šeit vispār daru?" vai bija pozitīvs pārsteigums?
Man ļoti patika treniņi. Tie bija cita veida treniņi. Polijā man ar ko tādu saskarsmes nebija. Tas nebija nekas sevišķs, taču tur uz futbolu skatās citādi. Labāk vai sliktāk, nezinu, taču biju patīkami pārsteigts par līmeni.

Pirms pārcelšanās uz "Jelgavu" vairākus mēnešus nebiji trenējies. Tas bija pamanāms uz šīs vājās līgas fona?
Futbols, ja runājam par fizisko pusi, ir brutāls sporta veids. Neatkarīgi no līmeņa, ir labi redzamas nepilnības fiziskās sagatavotības ziņā. Aizdusa parādās neatkarīgi no līgas, kurā spēlē. Man lielu nepilnību šai ziņā nebija. Treneris mani komandā iekļāva pakāpeniski, fiziskā ziņā pamazām atguvos, bet vēl līdz tam pagāja neliels laiks, kamēr Latvijā tiku piereģistrēts kā futbolists. Kad debitēju, jau biju savā optimālajā formā. Un tas ir stereotips, ka treneri Latvijā ir bezcerīgi. Nav tā. Tā apgalvot ir tikpat netaisnīgi, kā teikt, ka Polijā treneri ir daudz vājāki par rietumu līgu treneriem. Nē, vienkārši materiāls, kurš ir šo treneru rīcībā, ir nesalīdzināmi sliktāks. Taču arī Latvijas līga nav vāja. Galu galā Latvijas komandas Eiropas līgā izkrīt aptuveni tajās pašās stadijās, kurās Polijas komandas. Es, protams, neapgalvoju, ka šādi ir korekti salīdzināt un pieņemu, ka, ja Latvijas un Polijas vadošās komandas tiktos 10 reizes, deviņreiz uzvarētu Ekstraklases pārstāves. Tā ir realitāte.

Ja "Jelgava" spēlētu Polijas Ekstraklasē, par kuru vietu tā cīnītos?
Kāds ir Ekstraklases nabadzīgākā kluba budžets?

Laikam starp 12 un 15 miljoniem zlotu [2.8-3.6 miljoni eiro - aut.].
"Jelgavai" budžets ir ap 350 tūkstošiem [nav minēta valūta, bet, pat ja domāti eiro, tad šobrīd budžets ir ievērojami lielāks - aut.]. Tā ka šādi salīdzinājumi... Latvijā visos aspektos atpaliek no Polijas, taču nesūdzējos. Pilsētai pieder stadions, blakus treniņbāze, turpat uz vietas bija svaru zāle, iespējas atjaunoties, mākslīgā seguma laukums. Solīdi apstākļi. Kluba prezidents [Māris Peilāns - aut.] vienmēr par visu parūpējās. Alga vienmēr bija laicīgi, bija formastērpi, bumbas, līgums ar "Nike". Nevienu sliktu vārdu nevaru pateikt. Mūsu klubā problēma bija sastāva dziļums. Latvijas labākajiem klubiem ir 11 neslikta līmeņa futbolisti. Un viss. Uz soliņa sēž jaunieši un nepieredzējuši spēlētāji, kuri pārāk lielu kvalitāti nepievieno. Polijā pat visvājākajiem klubiem ir 16-20 futbolisti, kuri atbilst turnīra līmenim.

Latvijas augstākajā līgā ir tikai astoņas komandas.
"Kad spēlēju Latvijā, tur vēl bija 10 komandas. Tagad ir izslēgts Rīgas "Skonto" un vēl viens klubs. Lietas, kas saistītas ar korupciju [patiesībā ne gluži tā - aut.].

Kamēr tur spēlēji, kāds bija turnīrs? Tabula bija blīva vai ar izteiktiem favorītiem?
Par augstākajiem mērķiem cīnījās četras komandas, bet pārējiem klubiem nebija lielu iespēju veiksmīgi konkurēt. Labākie klubi bija "Jelgava", "Liepāja", "Ventspils" un titulētais "Skonto". Togad tieši "Liepājai" padevās lieliska sezona, tiesa, tas bija kā izņēmuma gads, jo gan agrāk, gan pēc tam viņiem gāja dažādi. Četros mačos ar viņiem zaudējām trīs reizes un tikai reizi nospēlējām neizšķirti. Uz papīra tas izskatās drausmīgi, taču visās spēlēs zaudējām vārtus kompensācijas laikā. Tas bija nesaprotami. Vienmēr viens un tas pats. Neizšķirts, tiesnesis pieliek kaut kādu kompensācijas laiku un viņi mums ieliek vārtus. Tieši tāpēc neizcīnījām titulu ["Jelgava" togad ieņēma 3. vietu - aut.]. Taču kā mierinājums bija Latvijas kausa iegūšana. Tā izcīnīšana ir "Jelgavas" specializācija.

Vai korupcija Latvijā bija problēma [acīmredzot domātas sarunātās spēles - aut.]?
Problēma parādījās ātri. Uzreiz notika aizturēšanas, klubs lielā ātrumā tika izslēgts no augstākās līgas, mēs pat nepaguvām ar viņiem nospēlēt. Vai šī problēma bija plašākā mērogā? Domāju, ka nē, nesaskāros ar to. Nedzirdēju, ka kāds kādreiz kaut ko par to runātu.

Kādas šajā līgā ir algas? Dzirdēju, ka 2-3 tūkstošus eiro mēnesī futbolistiem virs vidējā līmeņa, kas visā visumā ir neslikta nauda.
Nezinu. Tur ir nedaudz cita sistēma un algu līmenis cits nekā Polijā. Nekad neieskatījos komandas biedriem maciņā un, ja kāds prata piecas minūtes stāvēt kluba prezidenta priekšā un izsist sev pasakainu līgumu, tad bravo viņam, bet parasti algas bija mazākas nekā minējāt. Kādreiz par algām bija kaut kas oficiāli nopublicēts un tur arī bija tādi skaitļi, kā jūs minējāt, bet no tā, ko runāja puiši, vairums algu bija mazākas. Šādās robežās līgumu sev varēja dabūt izlases spēlētāji, kuriem papildus ir līdzfinansējums no federācijas, taču visā visumā algas bija zemas. Atceros, kad titulu ieguva "Ventspils", viņi pirms sezona saņēma algas 600-700 eiro apmērā. Un tas laikam ir algu līmenis, uz kuru var balstīties, runājot par algām Latvijā.

"Jelgavas" spēlētājiem bija jāpiestrādā vai pietika ar futbolā nopelnīto?
Nē, viņi citur nestrādāja, pietika ar futbolu. Bija gan divi gados vecāki futbolisti, kuri piestrādāja akadēmijā, taču tie bija izņēmumi un tas nav nekas šokējošs, jo vienkārši gatavojās dzīvei pēc futbola. Dzīvošanai pietika ar futbolā nopelnīto.

"Jelgavā" vairāk bija vietējo futbolistu vai ārzemnieku?
Pārsvarā vietējie, taču ārzemju gvarde arī mazliet bija. Bija kiprietis, U-21 izlases dalībnieks, biju es, bija nigērietis, nākamajā gadā vēl viens, un bija senegālietis. Ārzemnieku nebija par daudz. Bieži tur bija afrikāņi, kuri Latviju uzskatīja par iespēju izsisties Eiropā, uz tās rietumiem. Ārzemnieki vienmēr bija pieci.

Cik zinu, Latvijas līgu netranslē televīzijā?
Televīzijā nē. Tagad var redzēt spēles internetā, taču neslēpšu, ka futbols Latvijā nav nacionālais sporta veids. Tur vispār maz kurš fano par futbolistiem. Nav popularitātes. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka televīzija atsakās rādīt Latvijas čempionātu, jo vienkārši trūkst futbola līdzjutēju, kuri pārraides skatītos. Tur vissvarīgākais ir hokejs, pēc tam basketbols. Uz hokeju nāk pa 15 tūkstošiem.

Uz Lenčnas "Gornik" nāk vairāk nekā trīs tūkstoši līdzjutēju - tā ir viszemāk apmeklētā komanda Ekstraklasē. Virslīgā tas būtu rekords?
Laikam. "Skonto" stadionā, kur spēlē izlase, dažreiz varbūt sanāk vairāk cilvēku, taču tas ir retums. Kad spēlējām Eiropas līgā, uz maču ar Bulgārijas "Litex" atnāca 1 200 līdzjutēju. Dažreiz smejos, ka dažus Polijas futbolistus vai futbolistus no kādas citas labi iepakotas līgas vajadzētu uz nedēļu vajadzētu atsūtīt uz tādu vietu kā Latvija. Tad šāds futbolists uzreiz novērtētu, kas ir viņam."

Kā Latvijā tiek skaidrots, ka tiek spēlēts pēc sistēmas pavasaris-rudens?
Nekad par to neaizdomājos, taču patiesībā nesaprotu šāda risinājuma kritiķus. Patiešām neesmu drošs, ka šāda sistēma nebūtu laba Polijai. Latvijā vasara ir ļoti īsa. Kādas divas nedēļas trenējāmies smagāk, un tas mums palīdzēja Eirokausos. "Litex" Bulgārijā bija starpsezonu periods, tas pats attiecas uz Polijas klubiem, kuri pēc tam nav pārāk labi gatavi vasaras startiem Eirokausos. Savukārt mēs bijām labā spēļu ritmā. Pretinieki bija beiguši sarežģītu sezonu, sāka atpūsties, bet te uzreiz jāatgriežas un jābūvē forma no nulles. Savukārt mums bija sezonas vidus. Un tas dod pozitīvu efektu. Latvijas līga UEFA rangā ir zemu, tajā nav lielas naudas, ir šauri sastāvi, taču tagad Eirokausos Latvijas klubi sasniedz rezultātus, kurus var salīdzināt ar Polijas bagātāko klubu sasniegumiem. Pirms gada "Zagłębie" izkrita kvalifikācijas trešajā kārtā - tāpat kā "Jelgava". Tas par kaut ko liecina.

Turklāt arī Polijā ziema ir barga, bet Ekstraklases klubiem nav attiecīgu bāzu, taču tai pašā laikā ir jātrenējas, jo tikai ar spēlēm nevar iztikt. Nākas izlaist piecus treniņus nedēļā. OK, vienreiz var iet uz svaru zāli vai baseinu, taču pārējais darbs ir jāpaveic laukumā. Mums Polijā nav apsildāmo rezerves laukumu. Mums ir skaisti galvenie stadioni un lieliski iepakota Ekstraklase, taču realitāte izskatās citādi. Mums ir tālu līdz Vācijai.

Kā bija ar to "Litex"? Nenovērtēja jūs?
Mūs atbrauca pētīt "Litex" galvenais treneris Krasimirs Balakovs. Mēs kā reiz spēlējām ar "Mettu". Nospēlējām drausmīgi. Laikam izdarījām divus sitienus pa vārtiem, viņi nevienu. Balakovs vienā no intervijām nevarēja noturēt smieklus. Patiešām tā bija! Viņš jutās pašapmierināts un pārliecināts par uzvaru, taču nebrīnos par to. Arī es viņa vietā negaidītu neko ārkārtēju. Taču patiesībā tai laika periodā intensīvi trenējāmies un uz cīņu pret "Litex" jau bijām pavisam citā formā. Divi neizšķirti, 1:1 mājās, 2:2 viesos, deva mums iekļūšanu nākamajā kārtā. Viņu sastāvs bija daudz labāks. Pie viņiem bija pārgājuši spēlētāji no Portugāles līgas - varbūt ne tie labākie, taču solīdi, noteikti labāki par mūsu puišiem. Tāds ir futbols. Ne viss ir tā, kā var sākumā šķist.

Vai pametot "Podbeskiedzie", varēji iztēloties, ka pirmo reizi karjerā uzspēlēsi Eirokausos?
Nepievērsām tam pārāk lielu uzmanību. Neuzskatu to par kaut kādu milzīgāko panākumu. Tas nebija kaut kāds milzīgākais izaicinājums vai lielības iemesls. Pirms tam ar komandas biedriem jokojāmies - viņi pirms gada bija spēlējuši ar "Rosenborg" un es teicu: "Kas jūs vispār tad var satraukt? Es ar "Rosenborg" ar savu poļu komandu spēlēju ziemā parastā pārbaudes spēlē, bet jūs ar viņiem tiekaties Eiropas līgā." Toreiz "Jelgava" zaudēja "Rosenborg" ar 0:4 un 0:2. Un "Jelgavai" šīs spēles nebija milzīgs notikums. Aizvien biežāk šīs cīņas var uzskatīt kā iespēju vienkārši sevi pārbaudīt uz spēcīgāku komandu fona. Ir iespēja pozitīvi pārsteigt, bet, ja sanāk zaudēt, tad nekādas drāmas nav. Gadā, kad es biju, nevarējām sasniegt augstus panākumus. Mums nebija augstas klases uzbrucēja, jo iepriekš mūsu labākais vārtu guvējs pārcēlās uz Igauniju [Vladislavs Kozlovs - aut.]. Nākamajā kārtā pret Skopjes "Rabotnički" izkritām [1:0, 0:2]. Maķedonijā mūs nospieda. Pēc tam "Rabotnički" tika pāri "Trabzonspor" barjerai, tā ka var tikai minēt, kas būtu, ja tiktu tālāk...

Maķedonieši bija labāki?
Nē, bet neliela starpība bija. Vēl viena interesanta detaļa. Iepriekšējā gadā Maķedonijā no Eirokausiem izkrita "Cracovia" un kluba prezidents Filipjaks skaidroja, ka viņiem bija grūti, jo Nacionālajā stadionā Skopjē bijis drausmīgi karsti un nevarēja normāli spēlēt. Lūdzu, ticiet man, ka mums bija grūtāk. Spēlējām deviņos vakarā 35 grādu temperatūrā un nezaudējām ar lielāku rezultātu nekā Krakovas klubs. Tai pašā laikā "Cracovia" divi vislabāk pelnošie futbolisti pelna tikpat, cik ir "Jelgavas" kopējais budžets [smejas]. Mazliet pasmējos, kad lasīju šo "Cracovia" prezidenta interviju.

Polijā tiki uzskatīts par melnā darba darītāju. Kā kalējs - bumbas atņemšana un bumbas atdošana tuvākajam partnerim. Latvijā varēji atplest spārnus?
Spēlēju mazliet citādi nekā Polijā. "Podbeskidzie" pārmeta, ka vairāk situ pa kājām nekā spēlēju, bieži pārkāpju noteikumus un vispār esmu neradošs futbolists. Man šķita citādi, taču katram ir tiesības uz savu viedokli. Katrā komandā, kurā biju, allaž esmu bijis pamatsastāva spēlētājs, kas arī liecina, ka vienmēr izpildīju trenera prasības. Ne katram ir jāspēj apspēlēt, spīdēt, man bija citi uzdevumi. Latvijā vairāk spēlēju ar bumbu, taču turpināju izpildīt savas aizsardzības taktiskās darbības. Spēlēju solīdi.

Ja ar kaut ko būsi slavens, tad noteikti ar dzeltenajām kartītēm, kuras karjeras laikā savāci [arī Latvijā 30 spēlēs 13 dzeltenās kartītes - aut.].
Neskaitīju tās, taču nepiekrītu. Neuzskatu, ka šajā ziņā kaut kā sevišķi izceltos. Lukašs Burliga pelnīja vairāk kartīšu, tāpat bija citi futbolisti, kuriem bija pa 10 kartītēm sezonā, bet man tas biežāk negadījās nekā gadījās. Turklāt es dzeltenās kartītes pelnīju par taktiskajiem pārkāpumiem. Nebiju rupeklis vai lauzējs, kurš lec taisnām kājām pret ātrākiem pretiniekiem.

Atceros, kā "Canal+" analizēja epizodi, kurā Roberts Ježs no Ļubinas "Zagłębie" iesita man ar elkoni un nopelnīja sarkano kartīti. TV eksperts Andžejs Tvarovskis apgalvoja, ka slovāks tā reaģēja, jo es viņu provocēju. Tas ir absurds, es vienkārši stāvēju ļoti tuvu, bet daži futbolisti to neieredz. Tādu situāciju bija neskaitāmi daudz. Nevienam nepatīk, kad spēlē cieši. Protams, gadījās, kad kavēju un glābu situāciju ar pārkāpumu, taču neatceros, ka kādam rupji sistu. Noteikumu pārkāpums ir futbola elements.

Latvijā arī biji balsta pussargs?
Šai līgā uzzināju par daudzām jaunām formācijām. Spēlējām sistēmu 3-1-5-1. Oriģināli. Sarežģītas taktikas, nodomi, zonas. Bija arī tā, ka vienas spēles laikā izmantojām divas taktiskās shēmas - vienu pirmajā puslaikā, otru otrajā. Protams, tas viss iepriekš tika noslīpēts, nevis tā, ka treneris spēles laikā reaģētu uz kaut ko.

Tavs treneris bija Latvijas izlases leģenda.
Jā, Vitālijs Astafjevs, pasaules rekordists, 167 spēles izlasē [patiesībā Eiropas rekordists, kuru nesen apsteiguši Kasiljass un Bufons - aut.]. Dzīva leģenda. Viņam bija izpratne par futbolu. Viņam bija teorija, ka futbolistam jāspēj pielāgoties jebkurā taktiskajā shēmā. Es pie viņa vienmēr spēlēju vienā pozīcijā - kā sestais numurs.

Visu šo laiku Latvijā atceries kā viennozīmīgi pozitīvu?
Tas bija skaists laiks. Rīga ir skaista pilsēta ar brīnišķīgu arhitektūru un vecpilsētu. Viss ir tuvu. Ar ģimeni apmeklējām daudz brīnišķīgu vietu. Netālu bija arī apburoša pilsēta pie Baltijas jūras - Jūrmala. Šīs visas vietas bija tuvumā. Vairums futbola klubu ir bāzēti Rīgā, bet, pat ja ārpus tās, tad tikai pāris stundu brauciena attālumā. Spēles dienā izbraucam un tai pašā dienā atbraucam. Tas dod lielu komfortu. Nenožēloju, ka biju Latvijā.

Izmantotie resursi:
Nasi za granicą: Dariusz Łatka. "Na Łotwie...