"Valmiera Glass/ViA" kapteinis Ērglis: "Esam vajadzīgi Virslīgai"
Šogad Latvijas futbola Virslīgas pēdējā vietā palikušās "Valmiera Glass/ViA" komandas kapteinis Mārcis Ērglis plašā intervijā portālam vidzemesfutbols.lv atcerējies aizvadīto sezonu, atklājot daudzus interesantus faktus.
Ērglis atzīst, ka no sportiskā viedokļa valmierieši nebūtu pelnījuši vietu 2019. gada Virslīgas turnīrā, kurā gan spēlēs paplašināšanās dēļ. "Visiem noteikumi jāievēro vienādi – ja esi pēdējais, tu krīti lejā uz 1. līgu. Tomēr, ja skatās no turnīra attīstības viedokļa, Valmiera Virslīgai bija vajadzīga, jo nevienas citas komandas no Vidzemes mums vairs nav."
"Protams, uz dabīgā zālāja ir daudz patīkamāk spēlēt ar izņēmumiem agrā pavasarī vai vēlā rudenī. Visgrūtāk uz šiem mākslīgajiem laukumiem ir spēlēt vasarās, kad tā jau ārā +30 grādi, bet uz tā jūti vēl desmit grādus bonusā," Ērglis saka par to, ka arī nākamajā sezonā valmierieši spēlēs uz mākslīgā laukuma pirms 2020. gadā atgriezīsies Jāņa Daliņa stadionā. "Daliņa stadions vienmēr mums piešķīris papildus emocijas, tur kā nekā mājo visa Valmieras futbola vēsture. Vien ieejot pa sētu, jau jūti enerģiju. Nezinu kā jaunajiem tas ir tagad, bet man kā tur uzaugušam ir īpaša saikne ar šo stadionu."
Ērglis stāsta, ka valmierieši gatavošanos nākamajai sezonai uzsākuši jau 2. decembrī. Pašlaik, kamēr vienībai nav trenera, treniņus pārsvarā vada komandas viceprezidents Uldis Pūcītis, bet vingrošanu pasniedz Ivo Lakučs. "Pagājušajā ziemā sanāca pilnīgs rasols – puse komandas spēlēja telpu futbolā, tikai februārī uzzinājām, ka spēlēsim Virslīgā, arī laikapstākļi ieviesa savas korekcijas, nācās slidināties pa aizsalušu laukumu."
"Sezonas pirmajā mačā pirmās desmit minūtes mums likās, ka esam apmaldījušies. Pēc tam, jau ieejot spēles tempā, lēnām sākām aprast ar notiekošo, nomierinājāmies, un viss aizgāja. Varēja arī just, ka esam par maz laika bijuši kopā. Ventspils šajā spēlē, līdzīgi kā otrajā liepājnieki, mūs apspēlēja uz ātrumu, tieši šajā ziņā daudz kur iekritām – malējie uzbrucēji šajās divās spēlēs izrīkojās ar mums, kā gribēja," 2018. gada sezonas notikumus atceras kapteinis. "Domāju, ka neviena no komandām pret mums negatavojās ar domu – šos lauciniekus mēs noteikti vinnēsim. Noteikti tā nebija. Domāju, ka kādu cieņu no pārējām komandām ieguvām. Atceros pirmo mājas spēli pret RFS, jā, viņiem bija teritoriālais pārsvars, ar to arī rēķinājāmies, bet viņi nekādi nespēja gūt vārtus, varēja just viņu satraukumu – jau savā starpā apmainījās vārdiem, arī viņu treneris Dambrausks no malas sāka ārdīties. Nepaveicās – puslaika beigās ielaidām vārtus no centra. Pēc mirkļa puslaika pārtraukumā ģērbtuvēs caur sienām varējām dzirdēt, kā šis lietuviešu treneris slāna savus čaļus, mēs pat nevarējām dzirdēt, ko saka mūsu treneri. Tad atgriezāmies laukumā, un notika tas, kas šosezon mūs vairākas reizes iegāza, – pirmās minūtes, visi nedaudz atslābuši, un bam – tikām sodīti, un tā vairākas reizes no vietas. It kā visi noskaņojāmies – mēs varam, veči, turamies, viss tūlīt būs – sakoncentrējamies, un gan jau aizies. Pagāja laiks, kad sapratām, ka te vairs nav 1. līga, kur varēja uz mirkli atslābt. Tādos brīžos ne īsti nolaižas rokas, bet ir sāpīgi. Ja spēli no spēles tas atkārtojas, tad tas ļoti iedragā komandas morāli. Sezonas sākumā šī bija mūsu liela problēma."
Pēc vairāku zaudējumu sērijas valmierieši atlaida trenerus Gati Ērgli un Normundu Zvejnieku. "It kā jau sapratām, ka tā ir Virslīga – tobrīd daudzām komandām mainījās treneri. Daudzi noteikti to uztvēra kā daļu no procesa. Man pašam personīgi tas bija nepatīkami, nodomāju – nu tā taču nevar būt. Likās netaisnīgi. Nācās aprast ar šo situāciju."
"Atnāca viņš skaļi, ar visādiem solījumiem, kuri ar laiku kaut kur pazuda. Reizēm pirmsspēles treniņā bijām ieplānojuši vienu taktiku, vienas kombinācijas, bet, spēlei sākoties, to visu atcēlām un spēlējām vienkāršāk," Ērglis saka par ukraini Nikolaju Trubačovu, kurš pēc tam stājās galvenā trenera amatā. "Pirmo mēnesi vēl mēģinājām, bet pēc tam… Iespējams, tas notika tāpēc, ka daudzi iespēlētie spēlētāji izkrita no sastāva, tas pats Arčiks (Artūrs Pallo – aut.), Masamba Sambo. Tieši Masamba bija viens no tiem, kurš spēja ļoti labi ievadīt uzbrukumu, kas ir ļoti daudz – visām stiprajām komandām ir spēcīgi šie centrālie aizsargi, kas prot ar vienu piespēli nogriezt divas līnijas uzreiz, izveidojot bīstamu uzbrukumu. Daudziem spēlētājiem šādi tika jauktas galvas – tikām mācījušies kombinācijas, bet izrādījās, ka tās nekur neder. Lielākie ieguvēji viņa vadībā, manuprāt, bija jaunieši, kuri gan tik un tā būtu progresējuši. Jāsaka, ka treniņu vingrinājumi viņam bija interesanti. Viņš arī ar savas pieredzes stāstiem palīdzēja daudzās situācijās. Bija ļoti cilvēcīgs. Viņa pieredze bija viņa bagātība. Viens no viņa lielākajiem trūkumiem bija valodas barjera saziņā ar leģionāriem. Treniņos bija uzdevumi, kuri mums pašiem vēl jāizprot – tie nebija paši vienkāršākie, tad paralēli tie vēl bija jātulko ārzemniekiem. Tas bija diezgan grūti. Reizēm viņš talkā ņēma arī google translate, dodot iztulkoto spēlētājiem izlasīt. Šajā ziņā viņš bija interesants treneris, vienmēr meklēja risinājumus."
Tāpat Ērglis atklāti pastāstījis par vairākiem komandas leģionāriem.
Tjerī Mukuta: "Jā, interesanta personība. It kā sadzīvē viņš bija pats miera iemiesojums — visu laiku tāds miegains, bet kā tika laukumā tā pilnīgi pārvērtās. Pēc pozīcijas viņš pie mums spēlēja kā centrālais aizsargs, bet tā viņa ampluā bija aizsargājošais pussargs. Viņa lielākā problēma bija tā, ka ja kāds tika viņam garām, tad tas acumirklī tika nopļauts — viņš neturēja šo centra aizsarga pozīciju, kurā vairāk jālasa, bet metās uzreiz virsū ko ātrie pretinieku uzbrucēji bieži izmantoja pametot bumbiņu viņam garām. Šādi viņš arī sapelnīja kaudzi pendeles. Kā teica kāds krievu futbola komentētājs — ja redzi afrikāni soda laukumā, tad ej apspēlē viņu, ir 90% iespējamība, ka nopelnīsi pendele. Tajā pašā laikā viņš varēja izdarīt ko tādu, ko neviens negaida — pozitīvā nozīmē. Biežāk gan viņš taisīja nepatikšanas."
Ivans Kņazevs un bijušais Senegālas izlases centra aizsargs Masamba Sambou: "Jāatzīst, ka viņi bija ļoti kvalitatīvi spēlētāji. Par Ivanu — varēja redzēt, ka viņš bija atbraucis neformā, bet kā saka centrālajam aizsargam jau nav nekur jāskrien, tik jāspēlē ar galvu, un to viņš arī ļoti labi darīja. Viņš arī bija komandas čalis, palīdzēja citiem, nebļaujot pamācīja, runāja uz laukuma, kas bija pats galvenais, kas mums pietrūka visas sezonas garumā. To pieprata arī Masamba. Šis savukārt bija viens no kvalitatīvākajiem spēlētājiem ar kuriem ir nācies spēlēt vienā komandā. Ārpus laukuma miera mika, bet laukumā atvērās. Spēlēja nosvērti un pārliecināti. Atsevišķās epizodēs paliku uz pauzes — kā tā vispār var nospēlēt. Futbolista CV viņam bija iespaidīgs. Šo abu spēle arī mūs pārējos iedvesmoja, spēlējām drošāk, nebaidījāmies kļūdīties, jo jutām, ka aizmugurē ir drošība. Žēl, ka viņi satraumējās, viņi mums ļoti palīdzētu."
Ante Bakmazs: "Nāca no Austrālijas, bet, pateicoties pēdējiem karjeras gadiem Latvijā, runāja ļoti skaidrā latviešu valodā. Ante bija ļoti foršs čalis, komandas spēlētājs, smieklīgs kadrs. Viņš nepalika, jo nāca piedāvājums no Austrālijas līgas kluba "Mariners", kurā spēlēja arī visiem zināmais sprinteris Useins Bolts. Viņš jau būdams Valmierā teica, ka vēlas atgriezties mājās."
Rašids Brauns": "Ar ļoti labu CV — spēcīgu Holandes jauniešu futbola skolu bagāžā. Bija spēlējis Roterdamas Sparta akadēmijā. Viņš mums rādīja daudz bilžu ar kādiem futbolistiem reiz spēlējis kopā, un kuri tagad spēlē Čempionu līgā."
Rikardo Grejs: "Kā smējāmies, Nika Savaļnieka dvīņu brālis — abi jau no pirmā treniņa atrada kopēju valodu, arī daudz kur līdzīgi, nereti abi treniņos arī sakasījās savā starpā. Viņam arī apakšā bija spēcīgs CV. Izteikts uzbrucējs — tikai es, es, es, viņš ātri apvainojās, ja netika iesaistīs spēlē. Arī foršs un izpalīdzīgs čalis ikdienā."
Kamrons Ngesē: "Arī foršs, bet arī miegains. Viņš nepalika, jo vienā brīdī pārāk sailgojās pēc mājām. Viņš bija liels un spēcīgs, ar iespaidīgu trumpi — ātriem pirmajiem soļiem."
Kā saka Ērglis, pirmajā sezonā kā liels motivators Valmieras futbolistiem kalpojis fakts, ka pretinieki saņem daudz lielākas algas. "Pirmajā sezonā tā tieši bija mūsu galvenā motivācija — tagad ņemsim, parādīsim un apspēlēsim tos naudas maisus. Ja jau ietu kāda piektā sezona, tad gan vairs tas nestrādātu kā motivators. Ņem un apspēlē, un arī tu varbūt reiz spēlēsi tādā klubā kā "Riga", un saņemsi tādu pašu algu."
Tāpat Ērglis saka, ka komandai ļoti palīdzējis pieredzējušais Gatis Kalniņš. "Ja viņa nebūtu, būtu nenormāli grūti, domāju, rezultāti zaudētajās spēlēs būtu vēl lielāki. Viņa prombūtni, kad viņš nespēlēja traumas dēļ, īpaši jutām. Viņš arī ar tiesnešiem mācēja parunāties, pretinieki arī viņu respektēja." Kapteinis atklāja, ka Kalniņš nākamajā sezonā, visticamāk, nespēlēs, bet komandā būs tāpat.
Izmantotie resursi:
Vidzemes futbols – Viss par futbolu Vidzemē
+5 [+] [-]
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
Neliekas, ka cilvēkam domas raisās.
+1 [+] [-]