Pačko: "Šādas "Jūrmalas" komandas nākamgad vairs nebūs"

"Piekrītu - ar Kultajevu un Popkovu man bija principiāla cīņa"

„Jūrmala” Virslīgā ieņēma 6. vietu. Kā uzskatāt – objektīva vieta tabulā?
Laikam tā ir mūsu vieta. Varbūt, ja būtu nedaudz labāk nokomplektēti, varētu radīt lielāku konkurenci vadošajām komandām. Diemžēl sezonas beigās mums pietrūka resursu. Bija gan savainojumi – noteikti atceries, gadījās, ka uz spēli bijām 11-12 cilvēki. Reiz pat biju spiests kā laukuma spēlētāju uz maiņu izlaist vārtsargu. Katrā ziņā vietu sešiniekā bijām pelnījuši. Tiesa, ja vasarā uz „Daugavu” nepārietu Ola un Halvitovs, kuri kļuva par Latvijas čempioniem, Pāvels Davidovs, kurš ieguva bronzu Lietuvā plus Birlovs, kurš daudz nespēlēja traumas dēļ... Birlovs tagad ir Novorosijskas „Chernomorets” [Krievijas pēc spēka 3. līga – aut.piez.], kur spēlē pie Dolmatova [spēlējis PSRS izlasē, trenējis CSKA, „Lokomotiv” un citus Krievijas Premjerlīgas klubus – aut.piez.], un ir viens no komandas līderiem. Lūk, šie četri vasarā aizgāja. Mēs gan arī nedaudz pastiprinājāmies – atnāca Kačanovs un Solovjovs, kas deva zināmu labumu. Taču, ja nebūtu minētā četrotne aizgājusi, tad varējām nospēlēt labāk. Tai pašā laikā jāatzīst, ka Virslīgas TOP4 ir mazliet citā līmenī – šīm komandām ir garāks rezervistu soliņš, sastāvs stabils, un ar tām visas sezonas garumā cīnīties līdzvērtīgi bija grūti. Atsevišķos mačos spēlējām ar TOP4 kā līdzīgs ar līdzīgu, bet trūka stabilitātes. Nebija mums arī dublieru komandas... Tomēr pretenziju pret spēlētājiem pašatdeves ziņā man nav, un vairākumā spēļu „Jūrmala” rādīja labu, kombinacionālu futbolu – skatītājiem patika. Bet jāatgriežas pie resursu jautājuma – to pietrūka, un 6. vietu ieņēmām objektīvi. Par apakšdaļas komandu četrinieku bijām spēcīgāki.

Sezonas beigu daļā bieži teicāt, ka īsais sastāvs skaidrojams ar daudzām traumām. Futbola sabiedrībā gan virmoja runas, ka problēmas bija saistītas ar naudas izbeigšanos – leģionāri aizbrauca, esot bijuši arī algu izmaksu kavējumi...
Teikšu korekti – mūsu apstākļi bija diezgan pieticīgi, tāpēc jau sezonas sākumā bija noruna, kā, piemēram, to pašu Olas, Halvitova, Davidova gadījumā, ka, ja būs labāki piedāvājumi, viņi var komandu pamest. Protams, finanšu ziņā zaudējam vadošajiem klubiem. Jā, algu aizkavēšanās bija, un arī tagad visi gali ar spēlētājiem nav savilkti... Zinu, ka arī citās komandās šādas „astītes” algu sakarā palikušas. Jā, tas viss nospēlēja savu lomu – arī prēmiju ziņā mums nedaudz pamainījās sistēma. Uzdevums no vadības bija mēģināt pacīnīties par Eirokausiem. Kausā neizdevās, un jau vasarā bija arī skaidrs, ka pacīnīties par, teiksim, 4. vietu Virslīgā būs sarežģīti. Tāpēc jau tobrīd bija jāpārformē komanda ar skatu nākotnē. Taču klubs tikai tiek būvēts, un, dod Dievs, lai cilvēkiem, kas ir pie grožiem, viss izdotos. Klubam nav savas infrastruktūras, tāpēc komanda šosezon trenējās gan Ozolniekos, gan Vecmīlgrāvī, gan „Daugavas” stadionā, gan Mežaparkā, gan Arkādijā, gan 49. vidusskolas laukumā. Sava stadiona mums nav, un tas radīja zināmus sarežģījumus. Jā, arī tas, ka brīdī, kad mūsu vieta tabulā bija daudz maz skaidra, dažiem puišiem, iespējams, cīņasspars mazliet noplaka. Nevar teikt, ka sezonu nobeidzām pavirši, bet jau mazliet trūka tāda īpaša azarta.

Vai piekrītat tādam vērtējumam, ka FC „Jūrmala” drīzāk ir futbola komanda, nevis klubs, jo tai nav savas infrastruktūras – jauniešu sistēmas, dublieru komandas, sava stadiona un tā tālāk?
Kaut kādā mērā, jā... Runājot par jauniešiem, Kolidzejam ir divas grupas – 2002. un 2004. gadā dzimušie. Sava stūrīša mums nav – šajā ziņā „Spartaks” izskatās labāk. Viņiem Slokā ir labs stadions, viņi tur visu laiku varēja trenēties. Tāpat zem viņiem ir sporta skola, bija arī dublieru komanda. Zinu, ka arīdzan „Jūrmalas” vadībai ir vēlme izveidot savu fārmklubu, arī iegūt savu stadionu - nezinu gan, kā ar zemes jautājumu, jājautā vadībai. Taču šobrīd jāpiekrīt – vairāk esam kā komanda. Kluba pa īstam nav.

Vai nebija skaudības par „Spartaku” – ne tikai Jūsu minētās infrastruktūras dēļ, bet arī tāpēc, ka šī komanda ierindojās virs Jums, tai bija vairāk skatītāju (kaut gan mājas spēles aizvadījāt vienā un tajā pašā stadionā) un arī savstarpējās spēlēs principiālajos Jūrmalas derbijos tā bija pārāka?
Jā, objektīvi runājot, tā bija. Kaut arī pirmajos divos savstarpējos mačos mēs izskatījāmies pat interesantāk, bet tādu 11 metru soda sitienu nopelnījām uz saviem vārtiem... Tobrīd mums sastāvs bija spēcīgāks, un tie bija īsti derbiji. Pēc tam jau kļuvām vājāki – bija 2:4, bet pēdējā aplī vispār jau pēc puslaika varējām palikt septiņu futbolistu sastāvā. Cilvēki prasīja, lai es nomainu, bet rezervē man bija tikai vārtsargs... Četriem bija traumas. Zinot, kas ir pie „Spartaka” stūres, gribējās sastādīt viņiem konkurenci. Skatītāji bija viņu pusē, jo „Jūrmala-VV” pārtapa par Rīgas „Daugavu”, un šajos apstākļos Jūrmalā vairāk par savējiem uzskatīja „Spartaku”, jo viņiem tur jaunatnes skola, viņi tur trenējās, tā ka šai komandai bija savi fani – mēs šai ziņā zaudējām. „Jūrmala” pastāv tikai kopš 2008. gada – tradīciju vēl nav. Skatītājus var piesaistīt tikai ar pareizu pieeju, savu jaunatnes skolu, protams, rezultātiem arī.

Kuru domājāt, kad minējāt, ka zināt, kurš ir pie „Spartaka” stūres – kluba prezidentu vai kādu citu?
Zinu, kā viņu klubs ir būvēts, no kurienes viņiem ir tādi leģionāri. Tur ir tāds Jevgeņijs Kultajevs, ar kuru sen esam pazīstami. Vispār jau vairāk tieši manis dēļ viņš kopš 2005. gada ir Latvijā. Ir viņam savi aģenti, tāds Marko Trabuči, no kura nāk gandrīz visi „Spartaka” leģionāri. Tādu projektu viņi uztaisījuši, tāda viņu politika – uzsvars uz leģionāriem. Atšķirībā no mums, kas balstās gandrīz tikai uz vietējiem futbolistiem. Sezonas pusē no ārzemniekiem pa īstam spēlēja tikai Ola, bet otrajā Misins. Var teikt, ka spēlējām ar vietējiem spēlētājiem, kuri nebija tie zvaigžņotākie. Tomēr katram ir tiesības uz savu taktiku. Zinu, ka „Spartakam” divi spēlētāji aizbrauca uz Belgorodu [Rua un Moskera – aut.piez.]. viens Naļčikas „Spartak” [Buitrago – aut.piez.]. Gribējās pierādīt, ka arī ar saviem spēlētājiem varam kaut ko sasniegt. Bet, ja tiešām gribi gūt labus panākumus, tad vajag tādus kā Ola, Misins un vēl divus trīs – tad arī jaunatnei blakus tādiem meistariem vieglāk sevi parādīt.

Jums ar Kultajevu attiecības taču nav naidīgas?
Nē, nē, attiecības ir normālas.

Turpinot tēmu par principiāliem dueļiem, noteikti ļoti svarīgi bija tikt galā arī ar Rīgas „Daugavu”, kuru trenēja Jurijs Popkovs – Jūs ar viņu savulaik kā futbolisti kopā spēlējāt vecajā Rīgas „Daugavā”...
Jā, abi bijām vidējā līnijā. Pazīstu viņu labi kā emocionālu gan spēlētāju, gan treneri. Strādāja ar „Jūrmalu”, tad nedaudz paņēma pauzi. Šogad burtiski pāris nedēļu laikā pirms čempionāta izveidoja komandu. Pēdējā brīdī sāka komplektēt komandu, tiesa, spēlētāji paši par sevi jau trenējās arī pirms tam. Piemēram, Gospodarjs, Sokoļskis un Šiļuks trenējās ar mums, tas pats Ziļs gribēja pie mums spēlēt – tieši pirms „Jūrmalas” Turcijas treniņnometnes. Tā ka „Daugavai” (R) bija tīri kvalificēti futbolisti. Arī gados jaunie leģionāri viņiem nebija slikti. Jā, kad pirmo spēli savā starpā nospēlējām 1:1, viņi bija augstāk par mums – tobrīd nebija skaidrs, kur galu galā nonāksim. Bija traumas (Rečickim), bija diskvalifikācijas – būtībā skatījāmies uz „Daugavu” no aizmugures. Vispār ar Juru mums draudzīgas attiecības. Viņš gan ir tāds ambiciozs – sezonas sākumā teica: „Mēs sākām labi, bet, kur būs „Jūrmala”, paskatīsimies.” Sāncensība starp mums bija, taču viņš objektīvi vērtēja situāciju. Pat tad, kad mēs pret viņiem 3. aplī izrāvām 2:1 pēdējā minūtē, atzina, ka mēs bijām spēcīgāki. Tai pašā laikā viņi mūs apspēlēja pēdējā aplī ar 3:2 – tika priekšā 2:0, mēs izlīdzinājām un pašās beigās viņi guva izšķirošos. Tā uzvara „Daugavai” bija zelta vērtē, citādi pret „Gulbeni” [cīņā par neizkrišanu] klātos grūtāk. Principā, jā – konkurence ar Rīgas „Daugavu” bija īpaša.

Atceros prognozes pirms sezonas. Teicu savai vadībai, ka četriniekā, protams, būtu labi tikt, bet aptaujā pirms čempionāta redzēju priekšā TOP4, „Spartaku” kā piekto, „Jelgavu” kā sesto, „Gulbeni” un mūs kā septīto astoto, „Daugavu” (R) devīto, „Mettu” desmito. Tā ka, domāju, vismaz „apmierinoši” saviem puišiem varu ielikt – akmentiņus viņu dārziņā nevaru mest.

Pirms tam minējāt puišus, kuri galu galā pārgāja uz Rīgas „Daugavu”. Jūs negribējāt viņus „Jūrmalā” ņemt vai „Daugava” pārtrumpoja?
Ar Sokoļski vadība nepagarināja līgumu, iemeslus nezinu. Šiļuks bija interešu lokā, bet viņam Rīgas „Daugava” piedāvāja noteiktus nosacījumus – viņš padomāja un aizgāja uz turieni. Savukārt Gospodarjs bija traumēts un pie mums atnāca viņa pozīcijas futbolisti Rečickis, Aleksejevs, arī Birlovs. Zinu, ka Vadims [Gospodarjs] brauca arī uz Kazahstānu, taču nebija līdz galam atguvies no traumas, un nekas nesanāca. Principā Gospodarjs ir simpātisks futbolists, taču vadība nolēma uzsvaru likt uz jaunākiem spēlētājiem un arī līgumu nepagarināja. Bija arī Ziļs, taču pietrūka laika, lai viņu novērtētu. Viņš pirms sezonas pat nospēlēja pārbaudes spēli pret „Jelgavu” mūsu sastāvā un arī guva vārtus, taču tā sanāca... ja būtu bijis vairāk laika, tad varbūt lemtu par labu viņam. Visādi citādi Ziļs ir interesants spēlētājs – atceros viņu jau no jauniešu laikiem. Vitālijs aizvadīja labu sezonu.

Vladimirs Pačko (foto: Mārtiņš Jankovskis, Sportacentrs.com).

"Joksts ir Latvijas futbola tīrradnis"

Nosauciet, lūdzu, spēlētājus, uz kuriem balstījās „Jūrmalas” spēle šosezon!
Par vārtsargiem. Jevgeņijs Laizāns vienlaicīgi strādā kā vārtsargu treneris JFC „Skonto” un vienubrīd karjeru jau bija beidzis. Nospēlēja savā līmenī. Vispār vārtsargi nebija mūsu spēcīgākā līnija, taču jāizceļ Davidovs, kurš bija meistarīgāks un vairāk pieredzējis. Aizsardzībā noteikti jāizceļ Ingus Šlampe – man patika viņa spēle, turklāt viņš sezonas laikā progresēja. Viņa potenciāls ir pieklājīgs. Zinu, ka šobrīd Šlampe ir Liepājā. Runāju ar Intenbergu [jauno „Metalurga” treneri – aut.piez.] – Šlampem it kā līgumu piedāvā. Cik zinu, Liepājai ir politika atgūt savējos [Šlampe ir liepājnieks – aut.piez.]. Sezonas beigās Šlampi arī izsauca uz Starkova komandu spēlē pret Virslīgas izlasi. Šlampe malacis, varu viņu izcelt. No citiem aizsargiem... Sergejs Golubevs droši spēlēja. Sezonas gaitā pievienojās Deniss Kačanovs – pirmajās spēlēs ļoti palīdzēja, brīdī, kad izcīnījām četru uzvaru sēriju. Pēc tam viņam sākās savainojumi, taču kopumā var teikt, ka kaut kādā mērā Kačanovs aizsardzību organizēja.

Vidējā līnijā izceltu Vadimu Žuļevu. Dažas spēles nospēlēja aizsardzības malā, bet citādi, protams, viņa vieta ir viduslīnijā. Uzticams, stabils laba līmeņa futbolists. Vēl grib uzspēlēt ārzemēs. Zinu, ka sezonas gaitā viņam bija piedāvājums no „Ventspils”, taču Žuļevs nolēma nemētāties un nospēlēt sezonu līdz galam „Jūrmalas” sastāvā. Vēl Rečicki atzīmētu – varbūt pēc viena gada dīkstāves traumas dēļ viņš vēl nav sasniedzis agrāko līmeni, tomēr viņš ir tāds sistēmu radošs, kvalificēts, profesionāls spēlētājs. Viens no tiem, uz kura pleciem tiek būvēta spēle. Solovjovs pievienojās vasarā – viņam trūkst stabilitātes. Gribu viņam novēlēt pret futbolu attiekties mazliet nopietnāk, tikt galā gan ar futbola, gan sadzīves problēmām. Talantīgs futbolists, taču ir šādas tādas problēmiņas. Tagad it kā nācis pie prāta.

Uzbrukumā izceltu Misinu, kaut arī viņš nospēlēja tikai, šķiet, 12 spēles [13 - aut.piez.], taču guva sešus vārtus, divus kausa izcīņā, tāpat nopelnīja pāris 11 metru soda sitienus. Viņš ir pieredzējis futbolists, tagad atrodas Habarovskas SKA, kuram Misins pieder. Viņš mums paspēja stipri palīdzēt. Vēl nosauktu Maksimu Daņilovu – viņam gan jūtami patraucēja traumas, viņš lēni uzņem formu. Sagaidījām no viņa daudz vairāk – neparādīja 100% savu spēju. Taču attieksmes ziņā pretenziju nebija.

Atsevišķi vēlētos izcelt Ediju Jokstu. Puisis līdz šim Virslīgā nekad nebija spēlējis, pirms tam Ventspilī kaut kādu iemeslu dēļ nekas nesanāca. Viņš mums pievienojās treniņnometnē Turcijā. Teikšu, ka potenciāli ļoti spēcīgs futbolists – augums 1.96m, masa 88 kilogrami, vienkārši spēka mitriķis. Runāju ar viņa pirmo treneri Grudcinu, kurš teica, ka Joksts visu dzīvi spēlējis kā balsta pussargs – viņam ir tādi dotumi, ka optimāli jāizmanto aizsardzībā. Taču viņš bez problēmām var spēlēt gan kā balsta pussargs, gan kā centra aizsargs. Šogad augustā apritēja tikai 20 gadi – viņš progresēja pilnīgi manu acu priekšā. Ja viņam netraucētu cirkšņa trauma, tad progresētu vēl straujāk. Ceru, ka viņš ir tai skaitā arī Latvijas izlases un Latvijas futbola nākotne. Ņemot vērā, kā viņš strādāja, domāju, viņam ir laba nākotne.

Zinu, ka Jokstam ir piedāvājumi Latvijā, bet varbūt pat nav arī par agru pamēģināt spēkus ārzemēs. Malacis, labi sevi parādīja. Guva arī vienus vārtus, nopelnīja mums par labu arī 11 metru soda sitienu. Tiesa, bija arī gadījumi, kad viņa dēļ uz mūsu vārtiem nozīmē 11 metru soda sitienu, taču tas nekas traks. U-21 izlasē viņi ar Jagodinski labi spēlēja. Puisis var iet tālu. Protams, šobrīd šīs uzslavas ir avansā. Par viņu pat Ola labi izteicās un piedāvāja pāriet uz citu čempionātu. Tas puspajokam, bet mazajai Latvijai tas ir īsts tīrradnis. Šobrīd spēlēs viņš vēl nav tik pamanāms, bet lieliski spēlē otrajā stāvā, ir spēcīgs sitiens. Brīžiem laukumā darbojas pieticīgi, taču spēles izpratne un tehnika ir laba. Varbūt darbībās trūkst ātruma, bet tas ir laika jautājums. Starp jaunajiem sevi parādīja vislabāk, un prieks, ka arī man izdevās piedalīties viņa spēles nostādīšanā. Viņam ir nopietni vecāki, un vispār Tukuma skola strādā labi. Joksts ir mūsu sezonas pluss.

Teorētiski pieņemsim, ka jūs kļūstat par kādas spēcīgas komandas treneri un varat paņemt līdzi vienu „Jūrmalas” futbolistu. Kurš tas būtu?
Vienu pat tā grūti izvēlēties... Zini, biju Azerbaidžānā stažēties [„Neftchi” klubā – aut.piez.], kārtojot trenera licenci un parādīju tur cilvēkiem disku ar „Jūrmalas” spēlēm, lai viņi vienkārši gūtu priekšstatu par līmeni. Lūk, par Šlampi viņi uzreiz ieinteresējās – kreatīvs, mobils, lielas darba spējas. Teikšu tā, ka Šlampe fiziski ir apdāvināts – galvenais, lai viņam uzticētos. Labs futbolists, tikai 23 gadi. Ja būtu vēl kāds jānosauc... par leģionāriem, piemēram, Misinu īpaši nerunāšu, bet stabils ir Žuļevs, tāpat Rečickis.

Kurš tad īsti Šlampi izcēla? „Neftchi” prezidents, treneris?
Treneris. Ne tikai viņu izcēla, arī citus, bet tā uz ātru aci viņu pamanīja.

Daniels Ola un Dmitrijs Halvitovs "Jūrmalas" kreklā, pēc tam kļuva par Latvijas čempioniem Daugavpils "Daugavas" sastāvā (foto: Romāns Kokšarovs, f64).

Paskatoties uz statistiku, acīs krīt fakts, ka „Jūrmalas” spēlēs bija visvairāk 11 metru soda sitienu – bijāt dalīti otri biežākie izpildītāji un visbiežākie sargātāji. Saprastu, ja tā tas būtu „Spartakam”, kur bija daudz dienvidamerikāņu, kuriem dažreiz patīk teatrāli krist. Bet Jūsu komandā bija gandrīz tikai vietējie spēlētāji... Kā varat to izskaidrot?
Pēdējā spēlē pret „Spartaku” varējām panākt to, ka vārtu starpība nav negatīva. To spēli zaudējām ar 0:3 un tā bija pirmā un vienīgā reize, kad zaudējām ar lielāku vārtu starpību nekā divi vārti. Nebūtu tā zaudējuši, tikai mums un „Skonto” tas būtu izdevies. Diemžēl tai pēdējā spēlē noraidīja Jokstu, un neaizgāja tas mačs.

Bet, runājot par 11 metru soda sitieniem, spēlējām diezgan atklātu futbolu, esmu uzbrukuma futbola atbalstītājs, tāpēc gan mēs daudz momentu izveidojām, gan arī vienlaicīgi atkailinājām aizsardzības zonas. Lai gan bija, protams, uz abām pusēm arī kļūdaini nozīmētas pendeles, kopumā šī statistika ir objektīva. Mēs sitām 10 reizes?

Sitāt deviņas reizes, un uz Jūsu vārtiem 12 reizes tika nozīmēts.
21 pendele 36 kārtās... Skatītājiem varbūt arī interesanti. Pietiek atcerēties kaut vai vienu vienīgu spēli pret „Skonto” [viena par labu, divas par sliktu – aut.piez.]. Kaut gan tur [smejas] , protams, būsim atklāti, tiesnesis palīdzēja „Skonto”, manuprāt.

Jā, biju tai spēlē klātienē, un manā skatījumā pārkāpuma pret Sato nebija.
Jā, jā... Vai arī Daugavpilī, kad viņi gāja uz pilnu banku – pa roku trāpīja. Varēja dot, nedot, bet iedeva – arī vienā spēlē divreiz tika norādīts uz 11 metru atzīmi. Kaut arī, jāsaka, viņi pat 10 vīru sastāvā pie 2:0 mūs piespieda. Visā visumā mums mazliet trūka organizācijas aizsardzībā, no otras puses katrā spēlē pratām izdarīt spiedienu uzbrukumā. Kādu reizi tikos ar Indriksonu, ar kuru esam pazīstami jau 20 gadus, un viņš arī uzslavēja manu komandu, uzsverot, ka bez zvaigznēm spēlējam skatāmu, kvalitatīvu futbolu. Grūtā brīdī pārstāstīju šo sarunu saviem spēlētājiem, sak, pat LFF prezidents veltījis uzslavas mūsu komandai.

"Jūrmalas" spēle ar "Ventspili" (foto: Mārtiņš Jankovskis, Sportacentrs.com).

"Nākamsezon "Jūrmalai" būs pavisam cita komanda..."

Nobeigumā gribētu parunāt par nākamo sezonu. Skaidrs, ka šobrīd vēl ir daudz nezināmā, bet tomēr – kādas izskatās „Jūrmalas” perspektīvas 2013. gadā?
[smagi nopūšas] Cik zinu, visiem spēlētājiem līgumi, tāpat kā man, ir beigušies. Visi ir atvaļinājumā, bet kāds no vadības, cik zinu, atrodas Krievijā. Arī par sevi konkrēti neko pateikt nevaru. It kā jau man piedāvā tepat turpināt „Jūrmalā” darbu. Teikšu tā – man ir šādi tādi kontakti, ar mani jau runāja, bet kaut ko konkrētu minēt būtu pāragri. Man vēl gads jāmācās PRO licencei, tāpēc vajadzēs izdomāt optimālo risinājumu. Godīgi sakot, žēl, bet ir skaidrs, ka šādas „Jūrmalas” komandas vairs nebūs. Principā arī ieprieksējos divos gados komanda mainījās par 80-85%, tāpēc grūti ieskrieties. Lai gan ir arī piemēri, kad uzreiz izdodas gūt panākumus.

Zinu, ka „Jūrmalas” vadība veiks kursu uz gados jaunāka sastāva veidošanu, jo šobrīd lielu finanšu iespēju nav. Tāpēc laikam būs jāaicina jaunatne, kura vēlas kaut ko pierādīt. Zinu, ka tiks runāts arī ar gados jauniem leģionāriem – iespējams, tādi, kas izgājuši dublieru skolu Maskavas komandās. Aleksandrs Bašarins pieliek pūles, lai iegūtu zemi un būtu sava treniņbāze, taču tā ir nākotnes perspektīva.

Tātad būs pilnīgi jauna komanda un var sanākt, ka vispār neviens futbolists nepaliek „Jūrmalā”?
Gluži tā, ka nepaliek neviens, noteikti nebūs. Zinu, ka manā prombūtnē treneris Armands Zeiberliņš vadīja baseina, trenažieru zāles treniņus, un nāca gan J.Laizāns, Krūmiņš, kāds no jaunatnes. Tomēr, domāju, par procentiem 80 komanda noteikti mainīsies. Daži jau ir aizbraukuši – Aleksejevs un Šlampe trenējas Liepājā, citi gatavojas pārbaudēm citās komandās. Komanda būtiski atjaunosies. Laiks rādīs. Taču tādas pārmaiņas būs daudzās komandās – par vadošajiem klubiem nerunāsim, bet tā tas būs Rīgas „Daugavā”, tāpat „Spartakā” tagad paņēmuši pauzi. Runāju ar vairākiem futbolistiem – jā, tiek viņiem zvanīts, kontaktējas ar viņiem citi Latvijas klubi. Domāju, uzreiz pēc Jaunā gada būs lielāka skaidrība, kaut arī patiesībā laika līdz sezonas sākumam vēl pietiek. Janvārī viss skaidrosies.

Un kurš spēlēs „Jūrmalas” sastāvā Virslīgas „Ziemas kausā”, kas sāksies jau janvāra vidū – tātad pēc trim nedēļām?
[nosmej] Nu pavisam jaunus futbolistus vienmēr var novākt. Taču arī tas vēl ir jautājums. Nu, varbūt pārbaudāmie spēlētāji spēlēs. Neko precīzāk nevaru pateikt.

Kā domājat, atskaitot minēto Šlampi, kurš trenējas Liepājā, vai visi „Jūrmalas” līderi, kas komandu pametīs, spēs atrast jaunu darba vietas vismaz tādā pašā līmenī?
Par visiem, protams, grūti pateikt. Pastāstīšu, cik zinu. Par Osipovu ir interese. Žuļevam arī nebūs problēmu atrast citu klubu – tā pati „Ventspils” izrāda interesi. Daņilovam bija piedāvājums. Nezinu par Pihocki. Kačanovs, iespējams, domās par atgriešanos Indonēzijā, kur sezona sāksies tikai nākamajā gadā. Sputajs un Solovjovs meklē variantus. Jāsaka, sezonas otrajā daļā mūs jau vispār nebija nemaz tik daudz. Domāju, bez komandām viņi nepaliks.

Vai pareizi saprotu, ka Jūs pats arīdzan labprāt atrastu kādu citu variantu, konkurētspējīgāku komandu, jo „Jūrmala” savu spēli, visticamāk, balstīs uz jauniešiem?
„Jūrmalā” ir mani paziņas, un, kaut arī tur viss nenotiek pārāk gludi, vismaz kaut kādā veidā gribētos viņiem palīdzēt. Jā, šīs sezonas beigās bija zināmas grūtības, algu kavēšanās, bet vadība it kā meklē partnerus, vēlme uzlabot situāciju ir. Grūti teikt, kā viss atrisināsies. Gribas „Jūrmalai” vēlēt veiksmi.

Ja tā paskatās, no otrā gala komandām „Jelgavā” ir sakārtota infrastruktūra, viņi strādā ne pirmo gadu – jāatzīst gan, ka izejas pozīcija viņiem bija labāka. Pat „Mettu” nevar necienīt – bez leģionāriem ir ieskrējušies, un nākamgad komanda būs vēl stiprāka. Zinu, ka „Mettai” ir ambiciozi plāni. Un ar tādu jaunatnes skolu divu trīs gadu laikā tā būs nopietns spēks. Ilūkste, cik zinu, arī grib diezgan nopietni strādāt, ir lieli plāni. Redzēsim, vai kāds spēs mest izaicinājuma cimdu TOP4, bet, domāju, uzreiz pirmajā gadā to ir grūti izdarīt. Tā pati Daugavpils gadiem gāja uz šo titulu – es tur sāku trenera karjeru un ieguvu sudrabu [1995. gadā – aut.piez.]. 17 gadu laikā viņiem bija šis sudrabs, divas bronzas un tagad beidzot zelts.