Valmieras viceprezidents: "Investora piesaiste ļāva vienā mirklī kļūt par profesionāļiem"

"Vai ir sajūta, ka futbols Valmierā atgriezies goda vietā? Es domāju, ka ir. Par to liecina ne tikai labākais rezultāts kluba vēsturē, bet arī spēļu apmeklējums. Tribīnes nav pilnas, tur vēl mums ir kur augt, bet aizvadītās sezonas griezumā šis apmeklējums ir bijis daudz stabilāks nekā pērn," sacīja Pūcītis. "Ir grūti, kad sliktos izlases rezultātus vēl pavada skandāli pašā federācijā. Nereti kāds no malas par šīm tēmām mēdz pavilkt uz zoba vai sīkāk izprašņā. Bet arī slikta reklāma ir reklāma, vismaz par futbolu runā, mūsu pašu rokās ir mainīt šo fonu, lai sāktu par to runāt pozitīvi. Virslīgas sakarā pluss ir tas, ka mēs, visi klubi, esam šīs biedrības biedri un visus jautājumus risinām konstruktīvi, neviens nevelk deķi uz savu pusi, mēģinām rast kopsaucēju ikvienā jautājumā – reizēm izdodas, reizēm ne. Arī Virslīgas vadība ir progresīva, tajā strādā moderni domājoši cilvēki. Tas produkts ar katru gadu uzlabojas. Nomierinājušies arī kašķi starp Virslīgu un federāciju. Ja federācija palīdzēs, tad šis Virslīgas produkts varētu tikt padarīts vēl skatāmāks."

Kad Pertija sezonas sākumā esot teicis, ka komandu aizvedīs līdz medaļām, Pūcītis esot gardi smējies. "Jā. Šādam optimismam arī nebija nekāda loģiska pamatojuma. Mēs tikai februāra sākumā nokomplektējām komandu un arī tad vēl nebijām tajā labākajā sastāvā, tikai vasaras vidū mums pievienojās gaidītie papildspēki. Patiesībā bija tā: pēc pirmās spēles sēdējām un runājāmies, saruna bija par prēmijām, ka vajag tās spēlētājiem piesolīt, ja tiksim Eirokausos. Es teicu: tikko mēs čempionātu pabeidzām pēdējā vietā, un tagad es viņiem stāstīšu, ka būs prēmijas, ja tiksim Eirokausos? Tajā brīdī vēl komandā bija daudzi no iepriekšējās sezonas. Arī pats treneris daudz akcentēja, ka spēlētājiem jāmaina domāšana, lai viņi sajustu, ka var uzvarēt," skaidroja Pūcītis.

"Kas attiecas uz latviešu spēlētājiem, bija saraksts, kuru bijām sastādījuši. Tie bija spēlētāji, kas bija pieejami un meklēja komandu. Cietām arī neveiksmīgus mēģinājumus, bet tagad, paskatoties, kā viņi spēlē tajās komandās, kurās tika, – neteikšu, ka mums nepaveicās. Jā, nevaram ļoti sūdzēties, ka kaut kur ar šo aizšāvām greizi [ar sastāva komplektāciju]. Varbūt arī ir kāds, kurš licis vilties, no kura mēs kaut ko vairāk gaidījām, bet tajā pašā laikā ir tādi, kuri mūs pārsteidza. Piemēram, Lazarevs – zinājām, ka viņam ir potenciāls, bet noticēt sezonas sākumā, ka viņš kļūs par Top vārtsargu Latvijā, nu nē. Arī Grjaznovs – izauga no vienkārša komandas spēlētāja līdz pamatīgai vērtībai. Arī Punculs – spēlējis vairākās komandās, bet šī neapšaubāmi ir viņa labākā sezona karjerā, ne velti viņu arī uz izlasi izsauca," sacīja viceprezidents. "Ar nigēriešiem sanāk tā, ka beigās septiņus mēnešus kārtojām viņiem dokumentus, visu šo laiku viņi sēdēja uz čemodāniem. Jā, viņi pa to laiku trenējās, bet izpalika spēļu prakse, kad atbrauca, bija nepieciešams vēl laiks, lai adaptētos, pierastu. Problēmas ar vārtu gūšanu norakstītu uz nepilnvērtīgo pirmssezonas sagatavošanos. Tas brīdis ar diviem aizsargiem [kad "Spartaks" pārvilināja Krautmani un Kramēnu – A.S.] vispār bija tāds, kad uzbruka ne tikai viņiem, bet vēl pāris spēlētājiem. Neslēpšu, ka tas bija grūts brīdis, lai pārliecinātu spēlētājus palikt. Sakrita arī ar laiku, kad arī klubā viss tikai gāja uz nostabilizēšanos. Ja būtu mazliet ātrāk šīs lietas sakārtojuši, tad viņus nezaudētu," sacīja Pūcītis. "Kurus izdevās noturēt? Nakamuru, Alvi Jaunzemu, šķiet, arī Punculu."

"Kā nostabilizējām situāciju? Panācām vienošanos ar cilvēku, kurš iesākumā klubā ienāca kā sponsors, kā investors, ka viņš varētu pārņemt šo klubu, uzņemties visu finansiālo pusi uz sevi, turpinot kā šī kluba īpašnieks. Tas nozīmēja to, ka no šī brīža no amatieriem kļuvām par profesionāļiem, noslēdzot profesionālus līgumus ar spēlētājiem, nebaidoties viņus vienā brīdī zaudēt. Ar īpašnieku esam vienojušies strādāt pēc iespējas efektīvāk, neviens netaisās mētāties ar naudu, parakstīt tur lielus līgumus vai veikt skaļus transfērus. Galvenais ir censties izveidot pēc iespējas spēcīgāku komandu, ar tādu budžetu, kas nosegtu visas pamatlietas, kas nepieciešamas treniņprocesā. Ir arī mums savi algu griesti, kuri nav lieli, bet nav arī mazi. Ņemam spēlētājus, kuri ir gatavi par šādu naudu spēlēt. Ja gribi šeit spēlēt un kaut kur izsisties, tad tev būs radīti visi apstākļi, lai to arī izdarītu."

"Komandai droši vien par sezonu dotu devitnieku. Rezultāta ziņā varētu likt arī desmitnieku," uzskata Pūcītis. "Kāds varbūt iebilstu, teikdams – jūs jau izlaidāt bronzu no pašu rokām. Tai pašā laikā, ja kāds man pirms sezonas apsolītu ceturto vietu, es to bez domāšanas paņemtu. Nosaukt galvenos panākumu kaldinātājus? Ja vienu, tad Pertiju. Ja divus, tad arī Lazarevu. Pārējie čaļi katrs nospēlēja savu lomu visas sezonas garumā. Katram bija savs periods, kurā viņš uzplaiksnīja. Tas ir visa kolektīva nopelns. Paskatāmies kaut vai uz tādu spēlētāju kā Helovani, no sākuma spēlēja no zvana līdz zvanam, tad nespēlēja vispār, jo viņa vietā ielēca Grjaznovs, kurš atkal no sākuma gandrīz vispār nespēlēja, bet beigās pat kļuva par šīs komandas līderi. Arī Žoržs un Tolu bija labi, arī Punculs, varbūt viņš nesita tos golus, kad mēs to no viņa gaidījām, bet principā visās spēlēs atstrādāja par visiem simt procentiem pašatdeves. Bija komandas motors. Madžo [Madis Miķelsons], Mārcis arī krietni palīdzēja. Krišs Kārkliņš sākumā bija vispār izcils, pēc pauzes, kad atgriezās, lēnām uzņēma formu un beigās atkal bija līmenī."

Pilnu interviju lasi ŠEIT.