Kožans: "Pirmo spēli Polijā aizvadīju pret "Lech" ar Levandovski priekšgalā"
Portāls skontofc.com piedāvā plašu interviju ar Rīgas "Skonto" centra aizsargu Sergeju Kožanu. Futbolists stāsta par savas karjeras līkločiem, veiksmēm un neveiksmēm Polijā un Baltkrievijā, par atgriešanos "Skonto", spēlēšanu Tamaza Pertija vadībā, par "Skonto" naudas problēmām un arī par trešdienas vakarā gaidāmo kausa izcīņas fināla dueli ar "Jelgavu".
Sveiks! Sāksim jau ar tradicionālu jautājumu – kad tu nokļuvi futbolā un kā lēmums tas bija?
Mans tēvs ļoti sekoja līdzi sportam, tā kā bija loģiski, ka arī es nodarbošos ar kādu sporta veidu. Trenēties futbolā es izvēlējos pats, šis sporta veids mani uzrunāja. Mācījos skolā, kurā gāja hokejisti, bet es vienīgais izvēlējos futbolu. Trenēties es sāku futbola skolā „Rīga” pie Anatolija Čebana, bet vēlāk mēs kļuvām par JFC "Skonto", tā ka esmu tīrs „Skonto” sistēmas audzēknis. Es sāku trenēties 9 gadu vecumā, tas jau ir samērā liels vecums - piemēram, tagad savu dēlu jau 5 gadu vecumā gribētu sākt sūtīt trenēties, arī viņš pats jau izrāda interesi par futbolu. Mans lielākais atbalstītājs ir tēvs, kurš arī šad tad pamāca un reizēm pat pārmet, piemēram: ”Kas? Tev spēka nav? Vajag vairāk strādāt”. (Smejas). Tādēļ ceru, ka arī savam dēlam būšu lielākais atbalsts.
2004. gadā noslēdzi pirmo profesionālo līgumu ar „Skonto”. Vai ātri adaptējies pieaugušo futbolam?
Bija interesanti, jo sanāca tā, ka līgumu es noslēdzu vēl esot uzbrucējs. Tā laikam bija treniņspēle starp sastāviem - nebija ko likt aizsardzības centrā un ielika mani, jo esmu augumā ražens. Acīmredzot šo spēli aizvadīju ļoti pārliecinoši un tika nolemts, ka arī turpmāk man jāspēlē šajā pozīcijā. Šajā lēmumā piedalījās toreizējais komandas galvenais treneris Jurijs Andrejevs, kā arī Mihails Koņevs un Revazs Dzodzuašvili [Latvijas izlases treneris laika posmā no 1998.g. janvāra līdz 1999. g. jūnijam., bet 2005. gadā ieņēma „Skonto” viceprezidenta amatu, kā arī sāka trenēt JFC "Olimps” - aut.]. Nezinu, cik liela loma katram no viņiem ir šī lēmuma pieņemšanā, bet viņi ar mani aprunājās un ieteica vairāk pozīciju nemainīt. Man nebija iemeslu apšaubīt šo treneru ieteikumu, jo man galvenais bija spēlēt un arī pats aizvien labāk jutos šajā ampluā.
Pirmajā gadā „Skonto” pamainīji ne tikai pozīciju, bet mainījās arī galvenais treneris - Andrejevu nomainīja angļu speciālists Pols Ešvorts, kura vadībā arī debitēji Virslīgā. Vai angļa treniņu metodika bija citādāka nekā ierasts?
Ešvorts man daudz palīdzēja iejusties centra aizsarga pozīcijā. Viņam bija interesants treniņu grafiks, jo bija kopējie treniņi un bija treniņi, kad trenējas tikai aizsargi vai tikai uzbrūkošā tipa spēlētāji. Citās komandās tā vairāk nav bijis. Ešvorts bija pirmais treneris, kas mani taktiski apmācīja. Tā kā viņš bija anglis, tad daudz skatījos tieši angļu futbolu un sāku jau vairāk pievērst uzmanību tieši aizsargu spēlei. Uzskatu, ka Anglijā spēlē labākie aizsargi - tādi kā Nemabja Vidičs un Džons Terijs.
Kad nonāci „Skonto”, tad komanda bija nepārspēti Latvijas čempioni un daudzkārtēji Latvijas kausa ieguvēji, taču posmā no 2005. līdz 2009. gadam, kad devies uz Poliju, titulus vairs neizdevās iegūt. Komanda kļuva vājāka, vai citas komandas kļuva spēcīgākas?
Ventspils un Liepājas klubi mums sāka tuvoties jau iepriekšējos gadus, bet sakrita, ka tieši no tā gada, kad es sāku spēlēt, viņi bija mums jau priekšā. Neteiksim, ka nebija iespējas izcīnīt kādu titulu, vienkārši nepaveicās. Kā piemēru varētu minēt 2006. gadu, kad kausa finālā pagarinājumā ar 1:2 piekāpāmies FHK "Liepājas metalurgs". Tāpat arī Baltijas līgas finālā. (Smejoties) Tas vispār varētu būt mans lāsts, jo nākamajā gadā, pēc manas pārcelšanās uz Poliju, komandā atgriezās Aleksandrs Starkovs un „Skonto” atkal kļuva par čempioniem. Ceru, ka nākamnedēļ šī melnā svītra tiks pārtraukta.
2009. gada vasarā kopā ar Ivanu Lukjanovu pārcēlāties uz Polijas Ekstraklases klubu Gdaņskas „Lechia”. Kā iejuties jaunā valstī un jaunā futbola līmenī?
Vispirms pateikšu lielu paldies par šo iespēju „Skonto” kluba vadībai un īpaši tā laika direktoram Antanam Sakavickim un slavenajam lietuviešu spēlētājam Raimondam Žutautam. Sākumā daudz palīdzēja tas, ka pārcēlāmies divatā kopā ar Lukjanovu. Mana pirmā valoda ir krievu valoda, tādēļ poļu valodu nebija grūti iemācīties. Pēc trīs nedēļām uz Poliju atbrauca mana mamma, lai palīdzētu sievai ar bērnu, kuram tad bija tikai 4 mēneši. Lidostā es ar taksometra šoferi jau sarunājos poliski un mamma bija šokā, ka es tik ātri jau esmu apguvis valodu. Arī pilsēta nebija ļoti liela un atradās pie jūras, tāpat kā Rīga, arī klimats līdzīgs, tādēļ pie tā bija viegli pierast.
Futbola ziņā galvenā atšķirība bija ātrums, to varēja redzēt jau treniņos, jo viss notika ievērojami ātrāk, bet ar laiku adaptējos un viss bija kārtībā. Pirmo spēli 2009. gada rudenī spēlēju pret Poznaņas „Lech”, ar Robertu Levandovski priekšgalā [spēles protokols]. Šī komanda kļuva par čempioni, bet mēs nospēlējām 0:0, tādēļ varētu teikt, ka tā spēle man arī deva papildus pārliecību priekšdienām. Polijā patika tas, ka bija arī tādi kā komandas saliedētības treniņi, kopā gājām spēlēt peintbolu vai braukāt ar kartingiem, tādā veidā savā starpā sapazināmies vēl labāk un nostiprinājām komandas garu.
Polijā spēles ir ļoti apmeklētas, kā arī valsts ir pazīstama ar saviem futbola huligāniem. Vai tevi uz ielas bieži atpazina, lūdza autogrāfus?
Jā, tur tiešām mīl futbolu. Tur spēlēs ir tāds atbalsts, ka arī spēlētājiem pēc spēlēm sāpēja kakls, jo, lai varētu pateikt kaut ko komandas biedriem, bija samērā skaļi jābļauj un tā visu spēli. Uz ielām bieži cilvēki atpazina un sveicināja. Piemēram, tad, kad es kārtoju vīzu uz Baltkrieviju, cilvēks, kas to darīja, ieraudzīja mani, pasauca ārpus rindas un visu operatīvi nokārtoja. Bet runājot par futbola huligāniem, tad lielas nekārtības savām acīm nenācās novērot, jo, tuvojoties 2012. gada Eiropas čempionātam Polijā, tika veikti daudz dažādi pasākumi, lai ierobežotu huligānu izpausmes. Ja kas tāds tika novērots, tad nākamajās spēlēs komanda spēlēja pie tukšām tribīnēm. Arī šobrīd es komunicēju ar vairākiem „Lechia” līdzjutējiem.
Kamēr spēlēji „Lechia”, tika atklāts brīnišķīgais, teju 45 000 ietilpīgais, stadions „PGE Arena Gdańsk”. Vai atceries pirmo spēli šajā stadionā?
Protams. Atklāšanas spēli spēlējām 2011. gadā pret „Cracovia”, kad to pārstāvēja Aleksejs Višņakovs un viņš arī guva savas komandas vienīgos vārtus, nospēlējām 1:1. Šajā spēlē sanāca arī tā, ka kapteinis tika nomainīts un es apmēram 30 minūtes biju komandas kapteinis. Tās bija lieliskas emocijas, taču tā bija lielākajā daļā spēļu. Sākumā mums šajā stadionā ne pārāk labi veicās un fani pat ieteica dažas spēles aizvadīt vecajā stadionā, tomēr tā netika darīts un ar laiku mēs iespēlējāmies arī šeit.
Izklausās, ka Polijā viss bija ļoti labi. Kādi bija iemesli tam, ka līgums netika pagarināts?
Jāatzīstas, ka pats biju vainīgs. 2010./2011. sezonas pirmā puse man un komandai bija veiksmīga. Bet man tajā brīdī gadījās trauma. Man piedāvāja pagarināt līgumu, bet es sākotnēji vēlējos panākt labākus finansiālos nosacījumus. Tā kā līgums bija spēkā vēl gadu, tad pateicu, ka sarunas par jauna līguma parakstīšanu labāk atlikt līdz brīdim, kad būšu sadziedējis traumu. Bet turpinājumā komandai bija slikti rezultāti un komandā notika vairākas pārmaiņas. Tika nomainīts galvenais treneris. Pie jaunā trenera es nospēlēju dažas spēles, bet sapratu, ka būs pārmaiņas. Tika atlaisti vairāki leģionāri, tāpat netika pagarināts līgums ar mani. Ja tagad atskatāmies atpakaļ, vajadzēja parakstīt uzreiz tādu līgumu, kādu piedāvāja sākumā.
Kā tika pieņemts lēmums pārcelties uz Baltkrievijas klubu "Shakhtyor" (Soļigorska)?
2012. gada vasara bija smaga - man bija piedāvājums braukt atrādīties uz citu klubu, pat biļetes bija nopirktas, bet es jūnijā dabūju traumu un nācās visu mēnesi izlaist. Vēlāk devos atrādīties uz Ukrainas „Metalurg Zaporizhya”, bet pēc traumas bija skaidrs, ka man būs grūti sevi pierādīt, jo nebiju labā formā un treniņu beigu daļā bija fiziski grūti. Lukjanovs tur galu galā palika, bet es devos prom. Augustā biju „Dinamo Minsk”, tur it kā viss jau bija sarunāts un atlika parakstīt tikai papīrus, bet tur bija leģionāru limits un beigās tika izlemts par labu kādam baltkrievu spēlētājam.
Septembrī atbraucu uz Rīgu, lūdzu atļauju patrenēties ar „Skonto” dublieriem, kad tur trenēja Tamazs Pertija. Tad arī iepazinu viņu un viņa piegājienu treniņiem. Iepriekš biju spēlējis pret „Dinaburg” viņa vadībā, bet personīgi viņu nepazinu. Tas bija ļoti nervozs laiks, jo ilgu laiku jau biju bez līguma. Divas nedēļas patrenējos Rīgā un Romāns Bezzubovs man piedāvāja doties uz Soļigorskas „Shakhtyor”. Biju gatavs doties jebkur, jo man bija vajadzīgs darbs, bet Latvijā bija par vēlu pieteikt spēlētājus.
„Shakhtyor” mani patīkami pārsteidza - tāpat kā Polijā tur viss bija pakārtots tam, lai spēlētāji domātu tikai par futbolu: treniņi, dzīves apstākļi, medicīna, bija viss nepieciešamais. Pamatsastāva aizsargiem bija sasniegts kartīšu (brīdinājumu) limits, tādēļ, ja kāds no viņiem nopelnītu vēl kādu kartīti, man tiktu dota iespēja spēlēt. Bet tā nenotika. Tur es spēlēju dublieru čempionātā, galvenais treneris nāca uz spēlēm un bija ar manu sniegumu apmierināts un man pat piedāvāja pagarināt līgumu, bet, tā kā man līdz šim netika dota iespēja uzspēlēt galvenajā komandā, tad es negribēju riskēt un nepagarināju līgumu. Dublieru čempionātā līmenis nebija slikts, jo tur spēlēja daudzi pirmo komandas spēlētāji, bet tomēr augstākā līga ir augstākā līga.
Karjeru turpināji Baltkrievijā, bet nu jau apakšgala komandā. Vai tiešām nebija labāku piedāvājumu?
Bija piedāvājumi no vairākām komandām, un šoreiz negribēju pieļaut iepriekšējo kļūdu un palikt bez līguma, bet pieļāvu lielāko kļūdu savā karjerā. 2013. gada martā pasteidzos un parakstīju līgumu ar „Slavia Mozyr”. Komandā pārbaudi es izgāju mini turnīrā, kurā aizvadīju vienu spēli. Turnīrs notika citā pilsētā, tādēļ pašu Maziras pilsētu es nebiju redzējis. Kad aizbraucu uz Maziru, tur nebija sintētiskā laukuma, tādēļ sākumā tikai skrējām un gājām uz trenažieriem, neilgi pēc tam devāmies uz treniņnometni Turcijā. Kad atkal atgriezos Mazirā, tad pa īstam sapratu kur esmu nokļuvis. Man ir skaidrs, kādēļ komanda izkrita no augstākās līgas, jo komandu vadīja ar futbolu nesaistīti cilvēki. Bija lielas organizatoriskas problēmas. Kaut vai tāda ikdienišķa lieta kā dzīves vieta. Komandai nebija savas bāzes, tādēļ komanda dzīvoja viesnīcā, mums iedeva nelielu naudas summu, lai atrastu īres dzīvokļus, bet neskatoties uz to, ka esmu spēlētājs no citas valsts, man neviens nepalīdzēja. Labi, ka vēl runāju krieviski, citādi vispār būtu ļoti grūti. Pēc tam vēl izrādījās, ka naudu par viesnīcu mums vēl atvilka no algas. Apstākļi tur tiešām nebija tādi, lai komanda varētu parādīt cienījamu sniegumu. Es atteicos no pusotras algas un lauzu līgumu ar „Slavia”, man galvenais bija tikt prom no turienes.
Ilgi nebija jādomā, lai pieņemtu „Skonto” piedāvājumu un atgrieztos mājās?
"Skonto" jau gatavojās Eirokausiem, man komandā vajadzēja ierasties ātrāk, taču „Slavia” kādu laiku man neatdeva spēlētāja licenci, tādēļ oficiāli „Skonto” mani nevarēja pieteikt. „Skonto” noslēdza līgumu ar Nauri Bulvīti. Tā kā komandā jau bija Nauris, es mēģināju atgriezties Polijā, man bija piedāvājums no 1. līgas komandas, bet nespējām vienoties par finansiālajiem nosacījumiem. Zināju, ka alga tur nebūs liela, bet vēlējos panākt vismaz to, lai man apmaksā dzīves vietu, bet tam viņi nepiekrita. Parēķināju un sapratu, ka par to algu Polijā būs grūtāk uzturēt ģimeni nekā Rīgā. Tad nolēmu atgriezties Latvijā, nepieļāvu iespēju spēlēt citā komandā kā vien „Skonto”, plus no treniņiem ar dublieriem zināju, cik labi komanda Pertijas vadībā strādā treniņos. Tādēļ nolēmu šeit atgriezties. Šeit jau biju kā rezervists, bet tam biju gatavs.
Vai ģimene bija ar tevi visu laiku?
Nē. Polijā dzīvojām kopā, pēc tam atgriezāmies Latvijā. Tad, kad trīs mēnešus biju bez darba, sieva teica, ka sāks strādāt. Jā, mums bija iekrājumi, bet tie var ātri beigties. Sieva ātri atrada šeit darbu. Kad pārcēlos uz Baltkrieviju, nolēmām, ka viņa paliks šeit ar bērnu, bet es apmēram reizi divās nedēļās braucu uz Rīgu. Kad no „Shakhtyor” pārcēlos uz „Slavia”, sanāca retāk atbraukt, jo attālums bija jau lielāks.
Rīgā atgriezies jau kā pieredzējis spēlētājs. Vai saproti, ka tagad jāuzņemas tāda kā līdera loma?
Jā, domāju, ka to saprot visi pieredzējušie spēlētāji, īpaši, ja komandā ir samērā daudz jauno spēlētāju. Aizsardzībā un vispār komandā par kapteini treneris ir izvēlējies Gabovu, viņš arī ir līderis un es to neapšaubu. Viņš pat kā malējais aizsargs spēj labi kontrolēt spēli. Protams, man kā centra aizsargam ir vieglāk, tāpēc es viņam cenšos palīdzēt. Redzu, ka Viktors Morozs to pašu cenšas darīt pussargu līnijā.
Komandā daudzi pamainījuši lomas, iepriekšējie spēlētāji un komandas biedri kļuvuši par treneriem un Vladimirs Koļesničenko pat par kluba prezidentu. Vai bija viegli aprast ar to, ka cilvēki tagad jau ir citā ampluā un ir jāattiecas citādi?
Ja cilvēks atnāk un pasaka, ka no rītdienas būs direktors vai treneris, tad arī es sākšu ar viņu runāt kā jau ar augstāk stāvošu cilvēku. Tas jau ir atkarīgs no audzināšanas ģimenē. Tā kā man ar to viss bija kārtībā, tad ar šādām lietām man nav problēmas.
Runājot par klubu, noteikti ir viens sāpīgs jautājums – tās ir finanses. Cik grūti šobrīd ir spēlētājiem un vai tas ietekmē sniegumu?
Par tādām lietām es negribu runāt, tas ir ļoti smagi. Kad esam treniņos un spēlēs, mēs par to nedomājam, cenšamies būt profesionāļi. Par to tu sāc domāt tad, kad esi mājās un bērns prasa šo vai to, bet tu saproti, ka tagad to nevari atļauties. Fiziski mēs esam labi sagatavoti, bet psiholoģiski esam bedrē. Nemāku teikt, cik daudz tas ietekmē katra spēlētāja sniegumu. Bet vēlreiz atkārtošos, ka cenšamies būt profesionāļi. Piemēram, pērn pirms spēlēm palikām viesnīcās, tagad Virslīgā vairāk nepiekopjam šādu praksi, bet, ja spēlētājiem saka, ka vienpadsmitos ir jāiet gulēt un jāēd vista ar makaroniem, tad diez vai kāds ies "tusēties" un sarīsies "burgerus" pirms spēles. Nezinu nevienu spēlētāju, kurš varētu tādēļ, ka nemaksā, nolaist rokas un neievērot režīmu, bet tiklīdz parādītos nauda, tā „bāc” - kā ar benzīnu apliets sāktu skriet un spēlēt labi. Visu laiku jātur sevi tonusā un visu laiku pret futbolu ir jāattiecas vienādi. Ja nevari izturēt, tad labāk ej prom no futbola un meklē citu darbu.
Kā mainījies Virslīgas līmenis kopš 2009. gada?
Vadošo komandu līmenis ir kļuvis zemāks. Negribu aizvainot „Ventspili”, bet arī viņu līmenis tad bija augstāks. Virslīgā bija vairāk patiešām augstas klases spēlētāji, piemēram, Astafjevs. Pēc Laizāna aiziešanas līgā vairs nav neviena leģendāra spēlētāja. Ir Verpakovskis, bet viņš jau pārsvarā ir citā ampluā. Domāju, ka Laizāna atrašanās uz laukuma spēlei jau piedeva citu garšu. Organizatoriski līmenis ir audzis un video tiešraides ir ļoti laba lieta. Pats bieži skatos spēļu labākos momentus, bet skatītāju skaits, par nožēlu jāatzīst, lielāks nav kļuvis.
Kā varētu salīdzināt Virslīgas līmeni ar Poliju, Baltkrieviju?
Futbola ziņā nav nemaz tik lielas atšķirības. Mēs ar „Lechia” divas reizes nospēlējām neizšķirti ar lietuviešu „Žalgiri”, tā starpība tiešām nav tik liela. Vairāk tas vērojams, tieši tribīnēs un infrastruktūrā.
Aizsardzības centrā notiek spēlētāju rotācija. Vai izdodas ar visiem saspēlēties vienādā līmenī?
Es laukumā vienmēr cenšos spēlēt ar maksimālu atdevi, kā arī ar komandas biedriem sarunāties un kaut ko pateikt priekšā vienādā līmenī. Jā, sanāk tā, ka ar Apiju ir jārunā angliski, bet viņš ir augstas klases spēlētājs, tādēļ tas problēmas nerada. Ar pārējiem nav valodas barjeras un droši varu spēlēt ar visiem kopā un domāju, ka kvalitāte nemainīsies, jo visi tehniski un taktiski ir labi sagatavoti. Arī ārpus laukuma es ar visiem varu vienādi labi komunicēt, tā kā nav pret kādu īpašas simpātijas vai otrādi.
Cik taktiski labi esat sagatavoti, salīdzinot ar iepriekšējiem klubiem un treneriem?
Tamazs Pertija ir lielisks treneris. Viņš komandai ir liels pluss. Mēs esam labi sagatavoti visos aspektos. Uzskatu, ka viņš ir otrs labākais treneris manā karjerā. Pirmais bija „Lechia” treneris Tomašs Kafarskis - viņš bija apmēram Tamaza vienaudzis un taktiski abi ir ļoti spēcīgi. Pērn biju pārsteigts kā „Skonto” spēlēja ar „Slovan Liberec”, nebiju gaidījis tik līdzīgu spēli. Un ne jau „Slovan” spēlēja slikti, bet tieši „Skonto” spēlēja lieliski. Mājās uzvara vien bija ko vērta un arī izbraukumā mēs nebijām sliktāki. Tas viss ir Tamaza nopelns, un nav brīnums, ka pēc sezonas daudzi spēlētāji noslēdza labus kontraktus ar augstāku līgu klubiem. Žēl, ka šogad klubs paliek bez Eirokausiem. „Skonto” ir atpazīstams klubs ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, tā ka žēl, ka tiek palaista garām labākā iespēja reklāmai, kāda Latvijas klubiem var būt.
Kā bija pierast pie Tamaza Pertijas rakstura?
Katram ir savs raksturs, to jau var redzēt pirmajā treniņā. Jau patrenējoties pie dublieriem, sapratu, ka viņš ir stingrs treneris un nekādas liekas ceremonijas nebūs. Neiešu jau stūrī raudāt, ja mani sabārs. Mēs visi esam vīrieši un mums tas ir jāsaprot. Ja viņš uzskata, ka tieši tā ir jāstrādā un ka tieši tā mums "pielēks" vislabāk, un tā arī notiek, tātad viņš visu dara pareizi.
Spēles laikā viņa padomi palīdz?
Uzskatu, ka tas ir labi, ja treneris dzīvo līdzi spēlei. Man ir labāk, ja tiek doti padomi, nevis treneris visu spēli nosēž un pēc tam pasaka – paldies par spēli, un viss. Viņš ir kā 12. spēlētājs, pie tam no malas viņš visu redz, tā kā viņa padomi ir arī informatīvi un pamācoši.
21. maijā būs tava iespēja izcīnīt pirmo titulu ar „Skonto”. Vai tas, ka spēle ir Jelgavā, ir mīnuss?
Man ir vienalga, kur spēlēt, bet, ja paskatāmies rezultātus, kopš es atgriezos, tad tieši mājās mēs viņus nevaram uzveikt, bet izbraukumā ir drošas uzvaras. Tā ka varbūt tieši labi, ka mēs tur spēlēsim. Uzskatu, ka federācija tomēr mazliet nepareizi dara - domāju, ka fināla norises vieta būtu jānosaka jau iepriekš, kad kausa izspēle sākas. Bet vēlreiz atkārtošu - man ir vienalga, kur spēlēt.
Kādai spēlei gatavojaties un vai pirms šādām spēlēm daudz uztraucies?
Jelgavnieki ir sīksts pretinieks, Tamazs vienmēr pirms spēlēm ar viņiem noskaņo ļoti nopietnai cīņai. Viņi ir sīksti, kaujinieciski. Būs spēka futbols ar daudz divcīņām. Tā būs kauja, pat vairāk, tas būs karš. Es daudz neuztraucos. Polijā katra spēlē bija kā kausa fināls. Bet es cenšos jau kādu laiku pirms spēles koncentrēties tikai tam, nedomāt par naudu un citām ikdienišķām lietām.
Šodien treniņos gatavojāties ar "Adidas" bumbām, jo ar tām aizvadīsiet kausa finālu. Vai tam ir kāda nozīme?
Jā, tas it kā ir sīkums, tomēr mani tas iepriecināja, jo ar šīm bumbām trenējāmies visu ziemu un ar tām jūtos pat labāk nekā ar "Nike".
Vai esi māņticīgs un vai tev ir kādi rituāli pirms spēlēm?
Domāju, ka visiem futbolistiem ir kāds rituāls, nu varbūt nekas ļoti īpašs, bet vairāk kā dienas grafiks, kas jāievēro. Piemēram, es pirms spēlēm neskujos. Ā, kopš Polijas ir tāda lieta, ka es spēles dienā neizmetu atkritumus un arī citiem esmu pateicis, lai to nedara. Labāk lai smird, bet nekādā gadījumā nedrīkst izmest. Reizi to izdarīju un spēle bija ļoti slikta.
Vai vēl ceri uzspēlēt Latvijas izlasē, vai Pahars ar tevi ir sazinājies?
Nē, nav sazinājies. Tas ir tikai loģiski – pēc „Lechia” var teikt, ka es pusotru gadu zaudēju, arī šoziem bija smaga trauma un sagatavošanās posmu izlaidu. Varētu teikt, ka tikai tagad atgūstu spēles garšu. Domāju, ka tuvākajā laikā nav jēgas par to domāt.
Ko tev ir devis futbols un ko esi upurējis futbola dēļ?
Futbols man ir palīdzējis saprast to, kā jāuzvedas lielākā cilvēku grupā, kurā ir dažādi cilvēki - ir līderi, ir klusāki cilvēki, bet ar visiem ir jāspēj saprasties. Esmu attīstījis daudzas cilvēciskas īpašības. Esmu sastapis daudz cilvēku, kas man visu mūžu būs labi paziņas, ar kuriem vienmēr ir patīkami satikties. Par upurēšanu - pirmais, ko teiktu mani vecāki, ir izglītība. Arī es pats gribētu iegūt augstāko izglītību, mācījos RTU, bet tad pārcēlos uz Poliju. Kad radīsies iespēja, iestāšos kādā no augstskolām un iegūšu bakalaura grādu. Pēc futbolista karjeras es savu dzīvi nesaistu ar futbolu, tādēļ saprotu, ka izglītība ir svarīga. Vēl plānoju spēlēt ilgi, tādēļ iespējams, ka kaut kas mainīsies manās domās, bet pagaidām tāda ir mana nostāja.
Kurš ir Latvijas labākais spēlētājs?
Virslīgā labākais ir Mingazovs. Bet, ja tieši no Latvijas izlases, tad laikam tie būs Vaņins un Gorkšs. Nosliecos par viņiem, jo viņi ir komandas reālie vilcēji un spēlē ļoti stabili. Ja Cauņa būtu vesels, tad izvēlētos viņu, jo uzskatu, ka viņam nav konkurentu, kad ir labā formā.
Vai pats vēlies ko teikt mūsu lasītājiem?
Nāciet uz spēlēm! Šeit līmenis nav tik zems, kā visi uzskata - galvenā starpība ir skatītāju daudzumā. Skatītāji spēlētājiem dod papildus emocijas un spēku spēlēt.
Izmantotie resursi:
All about Skonto FC (interviju sagatavoja Edgars Bērziņš)
-2 [+] [-]
[+] [-]
+3 [+] [-]
Ļoti precīzi! Līmenis virslīgā ir krities ,tas arī tiesa,bet arī tad ,kad tas bija augstāks,pat tad skatītāju nebija vairāk.Latvijā potenciāliem skatītājiem patīk vairāk sēdēt pie TV kastes, mīkstos krēslos un skatīties angļu,franču,spāņu,vācu,krievu līgas.Un pēc tam tās gudri apspriest forumos.Latvijas stadionā valdot nepareizā valoda un vēl krēsli esot netīri utt.Es gan sacītu savādāk,kas mīl komfortu,tas uz stadionu neiet.Un kur nu vēl Latvijas stadioni,kur vējs pūš un lietus uz galvas līst(izņemot dažos stadionos).
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]