Jānis Ikaunieks par derbiju, spēku samēriem, veselību un ārzemēm

"Rezultatīvs derbijs, bija pendele, bija VAR pārbaudes – cerams, ka skatītājiem patika," sacīja 29 gadus vecais Ikaunieks. "No mūsu skatu punkta gan, ņemot vērā, ka bijām vadībā ar 2:0 un spēlējām diezgan labi, gribējās tomēr uzvarēt. Arī pie 2:2 gājām pēc uzvaras, jo spēlējām labāk un neapmierināja neizšķirts. Pie 2:2 gan mums vairs nebija tik liela pārsvara kā pirmajās 20 minūtēs – tobrīd spēle jau vairāk bija 50%-50%, abas komandas bija pagurušas, radās brīvās zonas."

Pirmajā puslaikā mājinieki saimniekoja un jau puslaika vidū varēja panākt 2:0, tomēr Rihards Matrevics atvairīja Žigas Lipuščeka pendeli. Tas, cik ļoti RFS bija labāka spēles pirmajā daļā, pārsteidzis arī Ikaunieku: "Vispār, jā. Cik nu esmu spēlējis derbijus, viņi parasti bijuši aktīvāki, agresīvāki, izturīgāki – tagad bija sajūta, ka visu laiku esam soli priekšā, viņiem neizdodas iziet no mūsu presinga, arī zonu, kad spēlējām ar bumbu, bija vairāk." Ikaunieks gan šaubās, ka derbiju varēja izšķirt jau pirmajā puslaikā: "Ja otrajā puslaikā 2:0 nenoturējām, tad arī pirmajā puslaikā droši vien spēle pie 2:0 vēl nebūtu beigusies."

"Riga" uzbrukums otrajā puslaikā pārvērtās līdz ar Usenū Nianga iziešanu kreisajā malā – vēl pirms RFS otrajiem vārtiem senegālietis izveidoja vairākas bīstamas epizodes, 60. minūtē pats atguva pirmos vārtus, bet 71. minūtē Baba Musā izlīdzinājumu panāca pēc Nianga nopelnītās standartsituācijas. Niangu nogāza tieši Ikaunieks: "Gribēju asi nospēlēt ar plecu plecā, tiesnesis vēl iedeva dzelteno – tas mani pārsteidza. Varbūt izskatījās, ka drusku iegrūdu no muguras. Bet, jā, protams, galvā uzreiz nāk, ka tas bija mans sods."

Ikaunieks formāli bija labais spārns, taču komandas uzbrukumos faktiski spēlēja zemuzbrucēju – viņa loma bija šķietami vēl brīvāka, nekā ierasts, un atkarīga no situāciju lasīšanas: "Kad uzbrukām, vairāk gāju kā desmitnieks, bet Ismaels varēja atvērties malā un ieņemt manu pozīciju. Aizsardzībā malā vajadzēja būt man, bet, ja nu manis tur nebija, tad vajadzēja nosēsties viņam. Tā tas bija plānots – lai es varētu saņemt bumbu starp līnijām. Reizēm gan šķita, ka mani neatrada, kad biju viens, - tas līdz galam laikam nesanāca."

RFS bija 20 minūšu attālumā no tā, lai sezonas viduspunktu sagaidītu ar astoņu punktu pārsvaru, tomēr Ikaunieks arī uz pašreizējo pārsvaru un pirmajos apļos demonstrēto skatās pozitīvi: "Nevajag nokārt galvas – ja mums iepriekš pateiktu, ka sezonas vidū būsim piecus punktus priekšā, tad būtu bijuši ļoti apmierināti. Viss ir mūsu pašu rokās. Mums arī ir daudz labāka vārtu starpība – šķiet, ka pret nosacītajiem pastarīšiem esam daudz pārliecinošāki. Tagad gan sāksies Eirokausi un viss var ļoti mainīties, tomēr ir jūtams, ka mēs visi komandā cits citu lieliski zinām, pazīstam spēles sistēmu un, ja kāds izkrīt, viņu var aizvietot. Šobrīd viss ir diezgan stabili un ir pārliecība, ka esam spēcīgāki par "Riga". Galvenais neatslābt."

Viens no komandas līderiem piedalījies tikai trešdaļā Virslīgas spēļu, abus savainojumus gūstot pret savu bijušo komandu "Liepāju": "Sezonas trešajā spēlē Liepājā nokritu un ielūza ribas. Tad atgriezos, bet pret "Liepāju" salauzu kājas pirkstu. Nu jau kādas desmit dienas trenējos ar visu komandu, taču ar veselību ir, kā ir – fiziski it kā viss ir normāli, visu laiku trenējos, bet tajā pašā laikā tagad ir savilkts aizmugurējais un priekšējais muskulis, pašlaik nav patīkami spēlēt." Šī diemžēl ne tuvu nav pirmā sezona, kad Ikauniekam ir veselības likstas – līdzīgi bija arī pirms gada, arī Somijā un Norvēģijā. "Kādēļ tā? Nezinu…Varbūt par daudz gribu pildīt vingrinājumus, kā dēļ neiztur muskuļi, varbūt slodzes par lielu, bet pašam grūti saprast iemeslu. It kā cenšos visu ievērot, bet varbūt treniņos drusku jāpiebremzē, jo tagad eju uz iesildīšanos un sajūta ir tāda, ka vispār nevarēšu spēlēt. Tad muskuļi pamazām iesila, taču kā būs tālāk – nezinu. Treneris teica – ja nevarēsi, uzreiz saki, bija gatavs mani mainīt, ja vajadzēs, jau pēc 5-10 minūtēm. Pirmo puslaiku izturēju, 70. minūtē adrenalīna dēļ jau šķita, ka, ja vajadzētu, varētu nospēlēt arī līdz galam, bet ne ar tādu eksplozivitāti."

Pirms nepilna mēneša Ikaunieks pagarināja līgumu līdz 2026. gadam. Vai tas nozīmē, ka 29 gadu vecumā domas par ārzemēm sāk izgaist? "Ņemot vērā manu traumu vēsturi, neizskatās, ka pēc sezonas varētu būt daudz variantu kaut kur aizbraukt, taču, pagarinot līgumu, ieliku izpirkuma summu gan ziemai, gan vasarai. Tā nav liela – ja aizvadīšu labu sezonu, tad augstāka līmeņa komandai nevajadzētu būt problēmām to samaksāt. Labi ir arī šeit, bet galvā, ja būs laba sezona, vēl gribētos arī aizbraukt. Šajā vasarā gan diez vai – būs Čempionu līga, gribam nosargāt Virslīgas titulu, un pats šosezon esmu spēlējis pavisam maz. Jākoncentrējas šai sezonai, jāatdod šosezon viss, kas man ir, un tad jau ziemā vai nākamajā vasarā var skatīties."

Savainojuma dēļ Ikaunieks izlaida arī Baltijas kausu, bet martā uz Paolo Nikolato debijas nometni gan bija ierindā: "Par manu lomu neko daudz nezinu, treneris mani izskatīja gan kā uzbrūkošo pussargu, gan arī zemāk spēlējošu. Iespaids par nometni palika ļoti labs, ļoti patika treniņi, intensitāte, pieeja – to laikam teikuši visi spēlētāji, kuriem tas ir vaicāts. Treniņi izlasē bija stundu un kādas 15-20 minūtes, bet pēc to beigām bijām nosvīduši, gatavi. Un, cik redzēju arī jūnija spēles, mēs jau spēlējam tīri ok - arī pret Lietuvu, lai gan beigās 0:2, pirmais puslaiks man ļoti patika. Par treneri, palīgiem, viņu pasniegšanas metodi, jauno spēles zīmējumu, filosofiju iespaids ir labs. Vai šādam futbolam mums pietiek kvalitātes? Nav jau uzreiz jāspēlē kā Barselonai. C līgā pret tā līmeņa komandām varam spēlēt arī šādi – jāskatās pozitīvi, un gribētos pacīnīties par rezultātiem."

Eiropas čempionātā favorītkomandas Ikauniekam nav, bet titulu viņš paredz mājiniekiem: "Daudzi eksperti it kā saka, ka viņiem tagad ir kritums, bet es tam neticu. Protams, Francija, arī Spānija labi izskatījās, bet naudu es liktu uz Vāciju."