Miholaps: "Emocijas, zinot, ka spēlēsim pret Barselonu, nebija prātam aptveramas"

- Lielākā daļa futbola līdzjutēju tevi atceras spēlējot „Skonto FC” kreklā, bet Latvijas Virslīgu iepazini „Armstrig” rindās. Vai vari pastāstīt, kā nokļuvi šajā komandā?
- Esmu dzimis un audzis Kaļiņingradā, tur arī uzsāku futbolista gaitas. Nokļuvu līdz apgabala galvenajai komandai „Baltika”, kas spēlēja Krievijas 1. līgā (pēc spēka 2.). Viņiem mērķis bija iekļūt Premjerlīgā, tādēļ komandas vadība vairāk skatījās pieredzējušo spēlētāju virzienā un ar mani tur tuvākajā laikā nerēķinājās. Tādēļ (1995. gadā) labprāt piekritu viena aģenta piedāvājumam aizbraukt atrādīties Rīgas klubam. Kad ierados šeit, treneri nebija ļoti lielā sajūsmā, jo augumā biju neliels, kā arī ne tas ātrākais spēlētājs. Sākumā šķita, ka viņi ne pārāk man tic, bet iedeva iespēju sevi pierādīt un es uzticību attaisnoju -15 spēlēs guvu 11 vārtus. Komanda nomainīja nosaukumu uz „Daugava”, bet es savā pirmajā pilnajā sezonā 28 spēlēs guvu 33 vārtus un kļuvu par līgas rezultatīvāko spēlētāju, saņēmu uzaicinājumu pievienoties „Skonto”.

- Kādi bija iespaidi par Rīgu, Latviju, šejienes cilvēkiem?
- Kad vēl spēlēju Kaļiņingradā, tad es ar jauniešu komandām kopā apbraukājām visu Krieviju un kļuvām arī pār Krievijas čempioniem. Apskatot daudzas pilsētas sapratu, ka nav labākas par Kaļiņingradu, bet, kad atbraucu uz Rīgu un to vairāk iepazinu, kontaktējos ar cilvēkiem, Rīga manā topā ieņēma pirmo vietu. Rīga ir lieliska pilsēta un cilvēki šeit ir ļoti labi. Paliku šeit un dibināju ģimeni, neesmu to ne mirkli nožēlojis.

- Latvijā jau no paša sākuma biji ļoti rezultatīvs. Vai nebija domas, ka esi atbraucis uz pārāk zemu līmeni?
- Krievijā spēlēju 2. līgā, varētu teikt, ka šeit līmenis bija apmēram līdzīgs, izņemot vadošās komandas, piemēram, RAF(Jelgava), „Skonto”, „Vilan-D” (Daugavpils), kuras bija pārākas. Nebija domas, ka esmu pārāk zemā līmenī, tas jau ir uzbrucēja pienākums - sist vārtus.

- Ja līmenis bija labs, tad kā izdevās gūt tik daudz vārtus ar apbrīnojamu regularitāti?
- Uzbrucējam ir jābūt viltīgam. Viltība ir ļoti svarīga, nevar tikai taisni skriet uz priekšu un gaidīt bumbu. Aizsargi ir jāapmāna. Pie stūra sitieniem un soda sitieniem būs iespējas, vajag tikai domāt radoši. Vienmēr devos laukumā ar domu, ka jāgūst vismaz vieni vārti, kad tas bija izdarīts, tad jau domāju par nākamajiem. Man vienmēr bija milzīga vēlme gūt vārtus.

- Vai tev bija kāds firmas gājiens, kā tikt galā ar aizsargiem?
- Nevaru teikt, ka man bija savs rokraksts. Guvu dažādus vārtus un dažādos veidos. Es domāju kā aizsargs, zināju, ko viņš darīs. Spēlēju radoši, izmantoju daudz māņkustību, jo ātrums nebija mana stiprā puse. Domāju, ka jaunībā Kaļiņingradā ieliku labu pamatu, jo tur visu laiku spēlējām pagalmos futbolu. Mūsdienās jaunieši ar citām lietām aizraujas.

- Nereti spēlēs guvi trīs, četrus un vairāk vārtus, vai pretinieku vārtsargu nebija žēl?
- Nē, ja esi laukumā, tad visu laiku jāspēlē un sevi jāpierāda. Piemēram, Latvijas kausa izcīņā Aleksandrs Starkovs pret zemāku līgu komandām nelaida spēlēt dublierus, viņš teica: „Uztveriet to kā treniņu”. Es tā arī darīju, gūtie vārti var tikai uzlabot spēlētāju pārliecību par saviem spēkiem.

- Pēc augstās rezultativitātes Kaļiņingradas klubs neaicināja tevi atpakaļ?
- Kad Aleksadrs Starkovs mani uzaicināja uz „Skonto”, es ilgi nedomāju, jo tas bija klubs ar lielu vārdu un Latvijā visi gribēja tur spēlēt. Kad jau biju parakstījis līgumu, man zvanīja no „Baltikas”, bet es atbildēju, ka jau esmu „Skonto” spēlētājs.

- „Skonto” gadu no gada bija neapšaubāms līgas favorīts, vai, nokļūstot komandā, tas bija redzams arī organizatoriskajā ziņā?
- „Daugavas” laikos mēs sportiski bijām labā līmenī, neļāvām „Skonto” viegli dusēt uz lauriem. Apstākļi tur bija pietiekami, lai labi gatavotos spēlēm un attīstītu spējas. Sarkanbalto sastāvā jau izjutu klasi augstāku organizētību – bija teorijas nodarbības, analizējām video, pirms spēlēm savācāmies kopā, parādījās arī Ķeizarmeža sporta bāze. Bija iespēja vairāk strādāt un ne par ko citu nebija jāuztraucas.

- Kā tajā laikā (1997. gadā) notika gatavošanās Eirokausu spēlēm – cik daudz informācijas, video jums bija?
- Tajos laikos daudzi klubi neizmantoja video, tomēr mums jau bija video operators. Viņš devās uz Maltu un no turienes atveda „Valletta” spēles ierakstus, tādēļ, neskatoties uz mazo informācijas daudzumu, varējām aptuveni noteikt viņu vājās un stiprās puses.

- Pirmajā spēlē izbraukumā pret „Valletta” zaudējāt ar 0:1, vai rezultāts atbilda spēles gaitai?
- Nē, mums bija pārsvars, bet nespējām iesist. Reizi pa vārtu konstrukciju arī trāpījām, bet tas arī viss. Viņi no stūra sitiena vienu reizi uzsita un tā arī uzvarēja. Zinājām, ka mājās mēs viņus varam uzveikt, pie tam zinājām, ja apspēlēsim Maltas klubu, tad tiksimies ar „Barcelona”. Bija ļoti nopietna gatavošanās, dzīvojām bāzē un tikai par to domājām. Bija liela pārliecība, ka tas ir mums pa spēkam.

- Atbildes spēlē jau pirmajā puslaikā guvi komandas otros vārtus, kuri nodrošināja iekļūšanu nākamajā kārtā. Vai otro puslaiku spēlējāt vairāk no aizsardzības, lai noturētu izdevīgo rezultātu?
- Protams, vispirms skatījāmies uz to, lai neielaistu, bet neapstājāmies arī uzbrukumā. Varējām iesist vēl, bet jāatzīst, ka varējām arī ielaist, taču Aleksandrs Koliņko vārtos mūs glāba.

- Vai atceries, kā guvi vārtus, kuri ļāva uz Rīgu atvest „Barcelona”?
- Ilgs laiks pagājis… Ja nemaldos, tad Vitālijs Astafjevs (guva arī pirmos vārtus spēlē) man piespēlēja no flanga un es ar galvu iesitu tuvējā stūrī.

- Kas notika spēlētāju galvās, kad bija jau skaidrs – būs jāspēlē pret pasaules "top" klubu?
- Emocijas bija brīnišķīgas. Varētu teikt - prātam neaptveramas. Bija milzīgs prieks kopā ar uztraukumu. 1995. gadā es atbraucu no Kaļiņingradas un pat sapņos nevarēju iedomāties, ka šeit būs iespēja spēlēt pret tādu klubu. Atceros, jaunībā, kad vēroju spēles, kā viņi spēlē pret Maskavas CSKA un citām komandām, tas bija kosmoss.

- Kāds bija treneru korpusa uzstādījums izbraukuma spēlei?
- Galvenais bija parādīt savu spēli un pārāk neuztraukties. Mēs gatavojāmies nopietni, pētījām video, bija daudz informācijas, bet gatavojies, kā gribi, tā taču ir „Barcelona” (smejas). Tur spēlēja lielas zvaigznes, tādēļ zemapziņā, domāju, reti kurš ticēja, ka varam viņus uzveikt.

- Kā atceries spēli pilnajā „Camp Nou” stadionā?
- Pirms došanās laukumā es teju vai trīcēju, biju ļoti uztraucies, atmosfēra bija brīnišķīga – spēli vēroja 50 000 skatītāju, ko tādu nebijām pieredzējuši. Ar vārdiem to ir grūti pastāstīt, kas tāds ir jāpiedzīvo… Bet, kad atskanēja svilpe, tad tas viss piemirsās un domājām tikai par futbolu. Spēle bija grūta, bija redzams, ka viņi ir klasi pārāki. Rezultātu ar skaistu sitienu atklāja Vladimirs Babičevs, kaut gan prieki nebija ilgi un katalāņi ātri to izlīdzināja, mēs sapratām, ka varam cīnīties cienījami. Otrajā puslaikā atkal izdevās izvirzīties vadībā, bet nespējām pārsvaru noturēt, viņi galu galā panāca savu.

- Otrajā vārtu guvumā biji tieši iesaistīts, siti gar vārtiem un Avelardo Fernandess bumbu pāradresēja vārtu tīklā, sitiena brīdī centies piespēlēt vai sist pa vārtiem?
- Centos trāpīt tālajā stūrī, tomēr bumba mazliet noslīdēja.

- Pēc spēles bija gandarījums par cienījamo rezultātu vai tomēr pārdzīvojāt par spēles izskaņā izlaisto neizšķirtu?
- Bijām apmierināti, nedomāju, ka pat sapņos kāds ticēja, ka pat divas reizes spēlē būsim vadībā. Ejot prom no laukuma, mums līdzjutēji aplaudēja. Kad pagāja kāds laiciņš, tad gan jau sākām prātot, kā būtu viss izvērties, ja spēle tur noslēgtos neizšķirti. Tad Rīgā viņiem būtu obligāti jāuzvar un tas mums ļautu spēlēt brīvāk.

- Atbildes spēlē „Barcelona” spēlēja uz rezultātu?
- Viņi spēlēja ļoti gudri, zināja, ka ir vadībā. Viņi lieliski spēja pieturēt bumbu, tādēļ mums arī nebija daudz iespējas izvērsties uzbrukumā. Mēs centāmies uzbrukt, bet viņi noķēra pretuzbrukumā un guva vārtus. Domāju, ka spēle būtu citādāka, ja viņiem vajadzētu obligāti uzvarēt. Atmosfēra "Daugavas" stadionā bija lieliska, visas 12000 vietas bija aizņemtas. Prieks, ka spējām uz Rīgu atvest tādu komandu.

- Vai pēc „Barcelona” spēlēm lielai daļai spēlētāju neparādījās piedāvājumi no ārzemju klubiem?
- Tajos laikos viss notika citādi nekā tagad, kad aģenti staigā apkārt un runā ar spēlētājiem. Tad visas lietas kārtoja kluba vadība un ar mums neviens nerunāja. Es tad biju tikai 21 gadu vecs, kluba vadības politika bija citādā nekā tagad. Spēlētājiem šeit bija jāspēlē vairāki gadi, jāizaug par līderiem, un tikai tad tika apsvērtas iespējas pārdot. Mans darbs bija spēlēt, un es par pārcelšanos pat nedomāju. Zinu, ka Vladimiram Babičevam pēc šīm spēlēm bija vairāki piedāvājumi no Spānijas un citu līgu klubiem, bet visu izjauca trauma.

- 1998. gada rudenī tev tika piešķirta Latvijas pilsonība, vai biji pagodināts par to?
- Protams, kā jau teicu, man šeit ļoti patika pilsēta, cilvēki. Arī spēlēs atmosfēra šeit bija ļoti laba, redzēju, ka cilvēki mīl futbolu. Tagad Virslīgā ir daudz bēdīgāks skats. Par pilsonības piešķiršanu ieminējās vispirms Aleksandrs Starkovs, vēlāk ar Jāni Mežecki par šo runājām, un es teicu, ka esmu gatavs pieņemt pilsonību un pārstāvēt Latviju.

- Turpināji būt ļoti rezultatīvs, bet 1999. gada sezonas 20. kārtas spēlē pret „FK Ventspils” guvi ļoti smagu traumu. Kā tā ietekmēja tavu turpmāko karjeru?
- Spēles pašās beigās stiepu kāju pēc bumbas, bet no sāna ar augumu virsū uzkrita pretinieku vārtsargs (Andris Vaņins), tika sarautas kreisā ceļgala krusteniskās saites. Pirms sezonas Sadraudzības kausā sevi ļoti labi parādīju, kļuvu par vienu no labākajiem vārtu guvējiem, un klubam par mani tika izteikti vairāki piedāvājumi. Ziemā, visticamāk, es būtu devies prom. Tajā brīdī biju savā labākajā formā, bet traumas dēļ pusgadu nācās izlaist. Dakteris Andersons man veica vienu no pirmajām šāda veida operācijām Latvijā, iepriekš tādas veica tikai Vācijā. Pēc tik smagām traumām visi spēlētāji mazliet izmainās, un es nebiju izņēmums. Neteiktu, ka fiziski tas atstāja ļoti lielas sekas, reizēm bija nelielas sāpes un dīvainas sajūtas, tomēr ar laiku sāka parādīties mikrotraumas. Turpināju spēlēt un arī vārtus turpināju gūt.

- Piedāvājumi bija pārsvarā no Krievijas Premjerlīgas klubiem?
- Nesen uz Angliju bija pārcēlies Marians Pahars, arī mani gaidīja kas līdzīgs… Pēc Anglijas likumiem man nacionālajā izlasē bija jāaizvada noteikts skaits spēļu, tādēļ uzreiz nevarēju pārcelties.

- Bija jāpaiet vairākiem gadiem, lai nonāktu augstākā līmenī – Krievijas Premjerlīgas klubā „Spartak-Alania”, kā atceries šo laiku?
- Klubu trenēja mums labi pazīstamais Revazs Dzodžuašvili (Latvijas izlases treneris 1998.-1999.g.), mums bija labas attiecības, viņš man vienmēr ticēja, konsultēja un palīdzēja. Viņš mani uzaicināja, klubi vienojās savās starpā, un es pārcēlos uz Vladikaukāzu.

- Tu iesāki ļoti labi – biji pirmais Latviju pārstāvošais futbolists, kas tādā līmenī gūst trīs vārtus vienā spēlē (uzvarā pār Krievijas čempioni Maskavas „Lokomotiv” 3:2). Kādēļ tik ātri atgriezies „Skonto”?
- Čempionāts komandai iesākās lieliski, apspēlējām „Lokomotiv” un vēl citus. Bijām, ja nemaldos, ceturtajā vietā. Klubā sākās kaut kādas iekšējās cīņas par to, kam jāspēlē un kam nav. Dzodžuašvili pateica, ka ir noguris no tā, un vasarā aizgāja. Vasarā atnāca jauns treneris, un viņam bija savi plāni. Es vēlējos spēlēt, nevis sēdēt uz soliņa, tādēļ devos pie kluba vadības un vienojāmies, ka es tieku izīrēts „Skonto”.

- Ar ko Vladikaukāza palikusi atmiņā?
- Tur bija ļoti laba bāze, viss bija augstākajā līmenī – daudz laukumu, baseini, viss, kas bija nepieciešams futbolistiem. Uz pilsētu devāmies tikai, lai iepirktos. Stadionā vienmēr bija ļoti daudz atbalstītāju, kuri nodrošināja satriecošu atmosfēru. Kā jau vienmēr, ja uzvarējām bijām varoņi, ja zaudējām…

- Praktiski visos klubos, kuros spēlēji, biji ļoti rezultatīvs, tomēr izlases rindās guvi tikai divus vārtus. Kādam tas varētu būt daudz, bet no tevis fani gaidīja ko vairāk…
- Daudz ko ietekmēja trauma. Atgriezos, bet formu uzreiz uzņemt nevarēju. Izlasē ne vienmēr spēlēju pamatsastāvā, bija grūti. Bija liels gandarījums, ka varēju piedalīties Eiropas čempionāta finālturnīrā.

- Kā vērtē šī brīža izlases sniegumu pēdējās spēlēs?
- Komanda ir ļoti jauna, un spēli pret turkiem (1:1) bija ļoti patīkami skatīties. Pret čehiem… Nezinu, kādēļ tika nomainīti pieci pamatsastāva spēlētāji. Tā ir viņu iekšējā lieta, trenerim ir vairāk informācijas, lai izdarītu secinājumus. Bet, kā izskatījās, viņš ar spēlētāju rotāciju neuzminēja, jo jau pirmajā puslaikā veica divas maiņas. Bet kopumā šai komandai ir liela nākotne, lai Dievs dod šai komandai iekļūt kādā finālturnīrā.

- 2007. gadā vēlreiz devies leģionāra gaitās uz Kazahstānas "Shakhter". Šogad Kazahstānas klubi labi startē Eirokausos, vai jau tad redzēji, ka valstī futbols strauji attīstās?
- Kazahstānā ļoti mīl futbolu. Ja pilsētā ir komanda, tad to atbalsta visa pilsēta, līdz ar to uzņēmumi labprāt tos sponsorē. Redzams, ka uz turieni dodas spēlēt labi futbolisti, tas ir ļoti stiprs čempionāts. Man tas nav pārsteigums, ka viņu klubi tiek Eirokausu grupu turnīros.

- Pēc sezonas atgriezies Latvijā un daudziem par pārsteigumu pievienojies ambiciozajai FK "Rīga”, nevis „Skonto”, kādēļ šāds lēmums?
- Pēc sezonas personīgu iemeslu dēļ man vajadzēja atgriezties Rīgā. Biju aprunāties ar tā laika „Skonto” treneri Polu Ešvortu, bet viņš atbildēja, ka kluba stratēģija tajā brīdī bija tāda, ka vairāk uzsvars jāliek uz jaunajiem spēlētājiem…

- Biji „Skonto” visu laiku rezultatīvākais spēlētājs, bet tad izrādījies nevajadzīgs?
- Nezinu, grūti spriest, kā tieši lēmums tas bija. Viņš man tā atbildēja.

- „FK Rīga” sastāvā pamanījies apspēlēt Ešvortu (Miholaps atklāja spēles rezultātu „FK Rīga” 2:1 uzvarā pār „Skonto”) un vasarā atkal devies uz Karagandu.
-Jā, komanda bija stipra, gadu pirms tam viņi ieņēma 3. vietu, un arī 2008. gada sezonā bija labi rezultāti. Apspēlējām „Skonto”, „Ventspili”, veiksmīgi startējām Intertoto kausā, pārvarot vairākas kārtas, bet sākās finansiālas problēmas. Jau iepriekš biju vienojies ar „Shakhter”, ka varētu tur atgriezties, ja šeit atrisināsies personīgās lietas. Tā kā problēmu vairāk nebija, es atgriezos Karagandā.

- 2009. gadā ar vairākiem citiem pieredzējušiem spēlētājiem pārstāvēji „JFK Olimps”. Vai bija doma izveidot komandu, kas varētu cīnīties par augstām vietām?
- Nē, pieredzējušie spēlētāji „Olimpā” spēlēja vairāk, lai uzturētu sevi formā, plus jaunajiem tā bija laba pieredze. Palēnām pieredzējušie devās prom. Arī es devos prom - uz pārbaudi Azerbaidžānā. Viss bija labi un būtu parakstījis līgumu, bet atkal guvu ceļgala traumu. Sāku rehabilitācijas periodu, bet sapratu, ka futbolista karjerai jāliek punkts. „Olimpā” arī sāku krāt trenera pieredzi, kļuvu par Antona Jores palīgu.

- Kāds tagad ir tavs mērķis jau trenera ampluā?
- Mācīties. Eju kursos, pilnveidojos. Redzu, ka trenera darbā man vēl ļoti daudz, kas ir jāapgūst. Gribas arī kā trenerim kaut ko sasniegt, bet tam ir vajadzīgs laiks. Trenera darbs ir interesants. Pēc treniņiem apspriežam, kādu sastāvu izvēlēties, ar kādu taktiku spēlēt. Ir ļoti daudz nianšu, un tas ir ļoti saistoši. Agrāk kā spēlētājam par to nebija jālauza galva.

- Iepriekš pieminēji to, ka bija labi, ka aģenti tajos laikos ar tevi nesazinājās, bet iespējamās pārejas tika kārtotas caur klubu. Šobrīd ap talantīgajiem spēlētājiem nereti spieto ne viens vien aģents, vai ir bijis, ka kādam no esošajiem „Skonto” spēlētājiem tas sagroza galvu?
- Grūti teikt, cik tas viņus ietekmē. Man pašam bija vieglāk, kad nebija liekas informācijas, kas novirzītu domas no spēlēšanas. Ja spēlētāji aizbrauks uz labām līgām, tas būs pluss visiem - gan šejienes klubiem, gan izlasei, gan futbola līdzjutējiem. Bet, lai aizbrauktu, šeit ir jākļūst par līderi, ir jābūt galvu pārākam un tad tu vari braukt uz patiešām labu klubu. Piemēram, Gutkovskis pērn kļuva par labāko līgas vārtu guvēju, tomēr šogad rezultativitāte ir kritusies. Tas nozīmē, ka viņam ir par ātru kur doties, ir jāstrādā un jāpierāda sevi šeit. Domāju, ka viņš to arī panāks, viņam ir gaiša galva un labs augums.

- Tad gan „Skonto” bija labāka finansiālā situācija un spēlētāji nedomāja, ka tikai ātrāk aizbraukt…
- Jā, neatceros, ka bija kāda reize, kad algas netiktu izmaksātas laikā, kā arī to apmērs bija tāds, lai tiešām nebūtu vēlme braukt uz jebkuru vidusmēra Eiropas klubu, lai tik tiktu prom no Latvijas. Ja kāds no „Skonto” pārcēlās, tad tie jau bija laba līmeņa klubi.

- Nauda ietekmē Virslīgas līmeni, kā tas ir mainījies?
- Ja viss ir stabili, apstākļi nodrošināti, tad komandas rādīs labu sniegumu. Agrāk tā bija, un mēs to pierādījām Eirokausos. Vēl pavisam nesen „FK Ventspils” iekļuva Eiropas līgas grupas turnīrā, domāju, ka arī tagad viņiem viss ir labi, bet līmenis noteikti samazinājies. Futbols Latvijā ir kļuvis citāds.

- Šobrīd Virslīgas spēles ir mazāk apmeklētas, kā tas bija agrāk. Kas ir mainījies?
- Agrāk kluba vadība organizēja dažādas akcijas, piemēram, bija jauno futbolistu svētki kopā ar vecākiem u.tml. Atceros, kad bija daudz skatītāju stadionā, kājas pašas skrēja. Tagad kādi 200 skatītāji atnāk… Izlases spēlē pret Čehiju bija daudz skatītāju un labs atbalsts, spēlētājiem noteikti bija vieglāk. Daudz ietekmē arī futbola skolas, piemēram, Liepājā ir viena sistēma un visa pilsēta ir par vienu klubu, kas arī atspoguļojas skatītāju skaitā. Rīgā tagad ir daudz klubu un arī bērni ir sadalīti pa futbola skolām, tādēļ arī viņi un viņu vecāki atbalsta dažādus klubus.

- Esi spēlējis kopā ar daudziem lieliskiem spēlētājiem. Ar kuriem atkal labprāt vēl kopā uzspēlētu?
- Ar ļoti daudziem bija bauda kopā spēlēt, grūti izcelt kādus konkrēti. Kopā ar Davidu Čaladzi bija ļoti patīkami spēlēt, pēc tam ar Marianu Paharu, Orests Buitkus bieži man deva piespēles, pēc kurām daudz vārtus guvu. Daudz laika jau pagājis, grūti visus atcerēties… No aizsargiem Igors Stepanovs varēja atdot labas tālās piespēles, pat no Aleksandra Koliņko piespēlēm pāri laukumam esmu guvis vārtus. Tiešām ar ļoti daudz lieliskiem spēlētājiem esmu spēlējis kopā.

- Kad cilvēkiem atklāju, ka tikšos ar tevi, tad viņiem pārsvarā bija divas lietas, ko viņi vēlējās uzzināt. Pirmā, kuru jau noskaidrojām – rezultativitātes noslēpums, otrā – vai esi atklājis jaunības eliksīru?

- (Smejas) Jaunības eliksīru? Sports! Vajag nodarboties ar sportu un gūt baudu no tā. Arī tagad prieka pēc spēlēju 2. līgā. Bez futbola nevaru iztikt.

- Vai tu bērnībā fanoji par kādu komandu?
- Mācījos futbola klasē, tur puse bija par Kijevas „Dinamo”, bet otra puse par CSKA. Es biju neitrāls, jutu līdz „Žalgirim”. Man simpatizēja tas, kā viņi spēlēja, bet nebiju ļoti kaismīgs fans.

Izmantotie resursi:
H-Side