"Valmieras" kapteinis Ērglis: "Čempionus uzlauzt ir vieglāk nekā "Daugavpili""

Otro reizi sezonā apspēlējāt čempionus. Ja vienu reizi varētu teikt, ka paveicās, tad pēc divām tā jau ir zināma likumsakarība. Kas ir tas, kas ļāva uzvarēt?
Pret tādām komandām kā "Riga", neteikšu, ka ir vieglāk spēlēt, bet viņas ir vieglāk uzlauzt. Viņi ir spēlējoši un uzbrūk, kas ļauj mums izveidot pretuzbrukumus. Tādas komandas kā "Daugavpils", kuras it kā ir vājākas, iesēžas aizsardzībā un ir grūti pret tādām tikt pie vārtu gūšanas iespējām. Tā kā mums ir ātri priekšējās līnijas spēlētāji, tad mums ir vieglāk pretiniekus noķert uz pretuzbrukumiem. Šodien pret "Riga" mums tas izdevās tāpat kā abu komandu pirmajā spēlē. Pretuzbrukumi bija tie, kas ļāva abus šos mačus uzvarēt.

Otro reizi šajā sezonā spēlēji centra aizsarga pozīcijā. Kā ir spēlēt priekš sevis tādā nepierastā vietā?
Jā, tas ir savādāk. Es gan neteiktu, ka tās ir tīrs centrālais aizsargs. Tas ir taktiskā zīmējuma veids, kurā uzbrukumā pārslēdzos par centrālo pussargu. Daudz kas ir atkarīgs no pretinieku izvietojuma, jo tikai spēlējot aizsardzībā pāreju palīgā mūsu aizsargiem. Protams, ka ir savādāk spēlēt, jo nedrīkstu tik daudz improvizēt un ir jāspēlē drošāk. Nedrīkst pārturēt bumbu.

Šodien ļoti bieži otrajā stāvā tiki galā ar gaisa bumbām un izsiti tās ārā no soda laukuma. Kā jūties par savu sniegumu spēlējot šajā pozīcijā?
Man ir grūti novērtēt, jo neuzskatu sevi par centrālo aizsargu. Tāpēc nav izstrādājušies tādi iekšējie kritēriji pēc kuriem novērtēt centrālā aizsarga sniegumu. Divreiz gan ir spēlēts šajā pozīcijā un divreiz izdevušās "sausās" spēles. Ja ir izdevies nosargāt savus vārtus, tad viss ir kārtībā.

Gatavojoties mačam, cik daudz iepriekš jau zini, ka būs jāspēlē šajā vietā? Treniņos jau tiki iespēlēts pozīcijā vai tas bija pavēls lēmums?
Šoreiz tas bija pavēls lēmums. Dienu pirms spēles uzzināju, ka izlemts šāds risinājums.

Pretī bija diezgan lieli torņi - smailē Darko Lemajičs, bet beigās vēl uz maiņu Elvis Stuglis uznāca. Kā pret tādiem var cīnīties?
Bija ļoti grūti. Pret Lemajiču liekas, ka varētu mēģināt uzvarēt gaisa bumbu, taču ir jāspēlē gudrāk un jāatkāpjas. Otrajā stāvā viņš ir ļoti meistarīgs un pārlekt viņu ir ļoti grūti. Viņš labi ar augumu ieņem pozīciju un ja neesi tādā pašā augumā, tad pārlekt viņu nevar. Man praktiski tas ir nereāli.

Ar šo uzvaru "Valmiera" atgriežas turnīra tabulas trešajā pozīcijā. Kā šobrīd jūties par komandas sniegumu pēc 12 aizvadītām spēļu kārtām?
Patīk tas, ka spēlējam spēlējošu futbolu. Labi, šodien varbūt psiholoģiskais stāvoklis nebija tāds, lai spiestu pretiniekus un nosēdāmies. Taču man šķiet, ka tie spēlētāji, kuri piedalās spēlē no tā kaifo. Ir epizodes, kad jūtu ka ir patīkami spēlēt uz laukuma, jo sanāk skaista spēle un ir lieliska bumbas kustība. Tas ir ļoti forši.

Kā ir ar fizisko kondīciju, jo Tamazs diezgan maz rotē pamatsastāva spēlētājus, kuriem ir lielas minūtes. Spējat izturēt?
Bija mums viena brīvā kārta, kas ļāva situācijai uzlaboties un tagad ir labāk. Tad, kad bija tas daudzo spēļu maratons, bija bija diezgan grūti. Taču galvenais treneris kopā ar savu štābu ir izrēķinājis slodzes treniņos un veicam atjaunošanos pēc spēlēm. Spēlētāji pie tā pieturās profesionāli un tad jau viss ir kārtībā - var izturēt.

Vienā no televīzijas translācijām Anatolijs Kreipāns uzsvēra, ka visu karjeru esi spēlējis tikai Valmierā, kas gan neatbilst patiesībai. Interneta resursos tas neparādās, taču esi arī bijis leģionāra gaitās Norvēģijā (tobrīd Norvēģijas 2. divīzijā spēlējošajā "Florø" SK). Kāds tur ir līmenis?
Līmenis tur ir pietiekami augsts. Nav gluži Virslīgas līmenis, bet tādā Virslīgas astotās devītās komandas līmenī tur spēlēja. Tā kā nav arī nekas zems. Futbols tur ir aptuveni tāds kādā stilā šodien "Riga" mēģināja spēlēt. Viņiem ir augumā lieli spēlētāji un akcents tiek likts uz tālajām piespēlēm. Spēlē tādā britu stilā ar spēcīgiem spēlētājiem, daudz skriešanu un cīniņu. Aizsargi mērķē tālās piespēles uz soda laukumu, kur tad uzbrucēji cīnās par vārtu gūšanas iespējām.

Ko izdevās pašam priekš sevis tur pierādīt?
Pierādīju, ka varu spēlēt arī ārzemēs. Protams, dzīves līmenis tur ir augstāks nekā šeit Latvijā. Tā bija patīkama un vērtīga pieredze. Tas, ka tur esi viens pats, protams, ir negatīvā puse. Ar laiku jau izdodas pierast, jo uz vietas parādās draugi, kuri arī komandā ir leģionāri. Tad ir kopīga valoda un ir ar ko pavadīt brīvo laiku. Taču pieredzes ziņā to vērtēju tikai ar pluss zīmi.