Veinbergs: "Sezonu sāku veterānos, bet sakrita kārtis un pabeidzu Virslīgā"

Valmieras futbolisti ukraiņu galvenā trenera Nikolaja Trubačova vadībā sezonas izskaņā spēja tikt pie divām uzvarām. Ar 2:1 Staicelē tika pārspēts tobrīd vēl Latvijas čempiona godā esošais Jūrmalas "Spartaks", bet turnīra pēdējā kārtā valmierieši savā mājas laukumā ar 1:0 apspēlēja "Jelgavu". Abās uzvarās trīs punktus nesošos vārtus guva Gatis Kalniņš. Taču Valmieras stadiona skatītāju tribīnēs komandas līdzjutēji vēl vairāk jūsmo par citu 36 gadus vecu futbolistu. Par valmieriešu favorītu daudzu gadu laikā izveidojies Valdis Veinbergs, kurš nekad laukumā nav griezis ceļu pretiniekiem. Lai gan starptautiskajā futbola datubāzē Transfermarkt pussarga starus norādīts kā karjeru noslēdzis spēlētājs, taču Veinbergs atsaucās komandas aicinājumam palīdzēt aizlāpīt robus viduslīnijā, izejot laukumā sešās Virslīgas spēlēs. Pēc deviņdesmit minūšu aizvadīšanas sezonas noslēdzošajā spēlē, Veinbergs vēl pajokoja, ka fiziski gatavs vēl vismaz piecpadsmit minūtēm.

Sezonas pēdējā spēlē izcīnīta uzvara pār "Jelgavu". Kā vari raksturot šo maču?
Mums šī spēle bija vairāk ar ieskici uz nākamo gadu. Taču skatītāju dēļ treneris pieprasīja, lai uzspēlējam futbolu un gūstam labas emocijas. Tas īpaši svarīgi jaunajiem spēlētājiem, lai viņi apbružājas un varētu izveidot kādas iestrādnes nākamajai sezonai. Tā arī gājām laukumā - kā uz pēdējo spēli.

Cik svarīgi morālā ziņā komandai ir pabeigt sezonu ar uzvaru un uz pozitīvas nots?
Jebkura komanda grib aiziet lielajā atvaļinājumā ar pozitīvām emocijām. Mums šīs emocijas iegūt bija īpaši svarīgi. Kaut kad jau to vajadzēja izdarīt, tikai žēl ka ne ātrāk.

Sezonas sākumā skatījies spēles no tribīnēm, bet beigās jau no laukuma pozīcijām. Kā redzēji komandas progresu sezonas laikā?
Fiziskā izturība komandai ir ļoti laba, tikai kaut kādās epizodēs pietrūkst drosme jaunajiem čaļiem. Ir bailes kļūdīties, tāpēc ir tās tālās piespēles. Pārāk ātri atbrīvojās no bumbas ar tālajām piespēlēm, jāmācās pieturēt bumba. Šodien vismaz pāris epizodēs pamēģinājām uzspēlēt futbolu. Tas droši vien arī deva rezultātu.

Pats sezonu sāki dublieros, bet beigās jau pamatsastāva spēlētājs Virslīgā un spēlēji visas deviņdesmit minūtes.
Precīzāk, sezonu sāku pat veterānu turnīrā. Šogad biju aizbraucis uz turnīru. Pēc tam treneris palūdza, lai uzspēlēju arī dublieros un palīdzu jaunajiem. Beigās sanāca situācija, ka vairāki spēlētāji vairs nevarēja apvienot darbus ar lielo futbolu. Sāku trenēties ar galveno komandu. Sezonas izskaņā vēl (komandas kapteinis) Mārcis [Ērglis] satraumēja plecu un treneris sāka mani iespēlēt sastāvā viduslīnijā. Tīri apstākļu sakritība noveda līdz Virslīgai. Kā saka - kārtis sakrita.

Kā pats fiziski jūties, spēlējot Virslīgas līmenī?
Tagad jau labi. Sešas spēles atpakaļ likās, ka būs ļoti grūti. Ar kārtīgu darbu treniņos un disciplīnas ievērošanu kaut kādu puslīdz atbilstošu formu atkal varēju sasniegt.

Spēles stils ar gadiem, laikam, gan nav mainījies. Agresīvi cīnies un ja vajadzīgs savējos laukumā vienmēr aizstāvi.
Jā, mēs par saviem čaļiem Valmierā vienmēr stāvam un krītam. Pašam liekas, ka esmu jau nedaudz nomierinājies. Kaut kādās epizodēs, protams, sanāk uzvilkties. Tas tikai normāli, ka tiek spēlēts ar emocijām. Sarkano šogad nedabūju, tā kā viss kārtībā.