Pertija kritizē vietējos tiesnešus, izlašu trenerus, žurnālistus, federāciju un "Daugavpili"

Tamaz, sāksim laikam ar Jūsu šīs sezonas vērtējumu. “Skonto” palika otrie, un Jūs jau vairākkārt esat teicis, ka priekš “Skonto FC” jebkurš rezultāts, izņemot pirmo vietu, ir līdzvērtīgs zaudējumam, taču, zinot visu situāciju, otrā vieta ir labs rezultāts, vai tomēr slikts?
Jā, es jau teicu, ka jebkura vieta, izņemot pirmo, ir “Skonto” zaudējums, jo tā jau vēsturiski ir iegājies, pirms mums bija tik daudz lielu cilvēku šajā klubā, tāpēc pie jebkādiem apstākļiem, protams, mērķis ir pirmā vieta un ne zemāk. Jā, tas ir manas ambīcijas, kuras man nāca no iepriekšējiem “Skonto” treneriem, tāpēc es uzskatu, ka mēs neesam izpildījuši to, ko esam ieplānojuši. Tas bija mans un spēlētāju mērķis, kuru mēs kopīgi uzstādījām, un es atkārtošos, ka no kluba vadības puses mums to neprasīja, bet mēs gribējām būt čempioni šogad un mēs būtu tādi, ja mums viss būtu kārtībā, ja vismaz mums būtu tāda situācija kā citos labākā četrinieka klubos un nebūtu šo visu problēmu – kadru problēmas, finansiālā nestabilitāte. Bet, ja tā padomā, tad šī otrā vieta pierāda to, ka mūsu futbolisti ir lieli profesionāļi, viņi gribēja uzvarēt katrā spēlē, cīnījās, par ko puišiem liels paldies. Bet man kā trenerim otrā vieta ir izgāšanās.

Vai ir kādi īpaši momenti, varbūt vārti, vai epizodes no šīs sezonas, kuras ir palikušas atmiņā visspilgtāk?
Kā spilgtākos momentus cik lai tas nebūtu dīvaini, atzīmēšu pēdējās divas spēles, kad mēs izrāvām šīs uzvaras pēdējās minūtēs. Tas ir sezonas beigās, tas runā par to, ka mūsu spēlētāji fiziski bija ļoti spēcīgi, ka mums bija ļoti liela motivācija, jo, kad tu izrauj uzvaru čempionāta sākumā, tas ir viens, bet, kad čempionāta pēdējās spēlēs, tas ir pavisam kas cits. Tāpēc es biju pārliecināts jau no paša čempionāta sākuma, ka fiziski mēs būsim spēcīgi visa čempionāta laikā, ka šajā ziņā mēs nezaudēsim nevienai citai komandai, tā arī notika, daudzas komandas pret mums spēlēja ar tādu kā piesardzību, baidījās no mums, un man pat tas patika, ka mēs uzbrukām un pretinieks desmit cilvēku sastāvā aizsargājās. Tas runā par to, ka no mums baidījās.

Ja paņemsim šo sezonu un sadalīsim uz noteiktiem posmiem – čempionāta sākums, Eirokausi, čempionāta beigas, sastāvs ļoti mainījās starp katru no posmiem. Vai ir tādi spēlētāji, kuri visas sezonas laikā spēlēja augstā līmenī, vai arī otrādi? Kurus futbolistus Jūs varat izcelt?
Mums katru gadu notiek viens un tas pats scenārijs – mēs sākam ar vienu sastāvu ziemas turnīru, tad čempionātu sākam jau ar nedaudz citu, vasaras vidū atkal notiek diezgan daudz izmaiņu un tad beidzam sastāvu jau ar pilnīgi citu sastāvu. Tas ir saistīts ar šīm problēmām. Kāpēc “Liepāja” mūs apsteidza šogad? Viņi sāka ar vienu sastāvu, un viņi to pakāpeniski pastiprināja, tajās pozīcijās, kurās vajag, pastiprināja ar pieredzējušiem spēlētājiem. Viņiem bija pilsētas atbalsts, stabilitāte, viņiem viss bija saistīts, viens vesels. Tas ir galvenais, kur viņi bija pārāki. Viņi nebija labāki par mums futbola zināšanu ziņā, vai spēlētāju sagatavotības ziņā, vai arī skaistāka futbola ziņā – nē, tieši tas, ko es jau pieminēju, bija noteicošais. Tāpēc es uzreiz pateicu pēc spēles, kad viņi uzvarēja mūs, ka “Liepāja” ir pelnījusi būt par čempionu šogad, un tā tas patiešām arī ir.

Bet, kas attiecas uz mūsu sastāviem, tad ir jāizceļ Kozlovs, kurš nospēlēja ļoti augstā līmenī šogad, ļoti stabili, protams, neskaitot dažus mačus, jo vienādi augstā līmenī nospēlēt visas čempionāta spēles ir ļoti grūti, pat lielākām futbola zvaigznēm tas neizdodas. Man ļoti patika šogad mūsu jaunais Sorokins, kurš ar savu spēli parādīja, ka viņam ir ļoti liela motivācija augt, viņš var kļūt par katras komandas līderi ar savām dotībām, turklāt cilvēks guva divus ļoti svarīgus vārtus šogad vienus Eiropas līgā, spēlējot sev neierastā pozīcijā, viņš ir kreisais aizsargs, taču mēs bieži sakām izmantot viņu laukuma centra zonā, jo viņam ir ļoti liels potenciāls tieši šajā pozīcijā – viņš ir izturīgs, ātrs, viņam ir trakoti labs sitiens, pareiza domāšana un spēles organizācija, un es domāju, ka viņam ir ļoti liela nākotne, ja viņš turpinās šādā garā.

Labi izskatījās šosezon Gutkovskis, Karašausks, Bērenfelds, Jermolajevs, Višņakovs, ļoti pateicīgs esmu Pavlovam, jo viņš patiešām bija komandas līderis, neskatoties pat uz dažām pielaistām kļūdām. Vairāk gaidīju no Rodes, un ar to saistās viens no lielākām vilšanām šogad, jo šogad bija daudz traumu – Osipovs, Smirnovs, Makharadze, un es cerēju, ka Rode kļūs par aizsardzības līderi, bet diemžēl tas nenotika un mums nācās drošības pēc spēlēt ar trim centra aizsargiem. Labi šogad nospēlēja Timofejevs, viņš agrāk nebija izcēlies ar vārtu guvumiem, taču, pārejot pie mums, spēlēja tā, ka pat guva ļoti svarīgus vārtus.

Kopumā par sezonu: pats galvenais, ka ir saglabājies “Skonto” rokraksts – mēs nespēlējām no aizsardzības, guvām daudz vārtus, paliekot gūto vārtu skaita ziņā tikai aiz “Liepājas”, un esmu priecīgs par Gutkovski, jā viņš neiesita 28 vārtus kā pagājušogad, bet esmu priecīgs, ka viņš ir otrajā vietā labāko vārtu guvēju sarakstā. Tā kā kaut kas pozitīvs šajā sezonā ir.

“H-Side” fanu klubs nosauca Artūru Karašausku par labāko spēlētāju šogad. Tas bija gaidāms, vai tomēr bija neliels pārsteigums?
Artūrs ir ļoti spožs futbolists, viņu ir grūti nepamanīt, jo viņš ir tik efektīvs, tik kreatīvs, un ir grūti nesimpatizēt tādam futbolistam. Un es pilnībā atbalstu mūsu līdzjutēju izvēli. Un es varu pateikt, ka, kad viņš nebija uz laukuma mums radās lielas problēmas, savukārt kad viņš bija laukumā, spēlēt bija nedaudz vieglāk. Protams, mēs uzvarējām daudzās spēlēs, kurās viņš nepiedalījās, bet bija arī zaudējumi, kuros mums pietrūka viņa uzbrukumā, jo viņš ir tāds futbolists, kurš var vienatnē izšķirt spēles likteni ar nestandarta piespēli, kustību vai vārtiem.

Runājot par izlasēm, šogad četri futbolisti tika izsaukti nacionālajā izlasē, daudzi tika izsaukti arī citās izlasēs no “Skonto” un “Skonto Academy”, vai tas runā par to, ka “Skonto” joprojām piemīt liels spēks Latvijas futbolā?
Protams, “Skonto” ir ļoti nozīmīgs klubs Latvijas futbolā, es domāju neviens to nenoliedz. “Skonto” māk spēlēt futbolu, “Skonto” māk izveidot intrigas, “Skonto” joprojām spēj sagatavot daudzus spēlētājus Latvijas izlasēm. Cits jautājums ir kā tos izmantot. Sāksim ar jaunākām izlasēm, jo tur ir šādas tādas vilšanās. Tajās izlasēs nebija izsaukti tādi spēlētāji kā Smuļko, Moščanovs, kuri savā gadā kļuva par čempioniem. Un vispār, tā izlase ir jāveido ap “Skonto” jauniem talantiem, jo viņi kļuva par Latvijas čempioniem un viņi spēlēja ļoti spilgti un skaisti, es to saku nevis tāpēc, ka es kādreiz to komandu trenēju, nevis tāpēc kā esmu “Skonto” treneris – nē. Kad kāda no jaunatnes komandām kļūst par iekšējo čempionu, tad arī tā ir jāliek par pamatu jaunatnes izlasei. Es uzskatu, ka tai bija jāpievieno 4-5, varbūt 6 spēlētāji no citiem klubiem un tad izlase varētu nospēlēt pavisam citādi. Jo man nav skaidrs, kāpēc neizsauc uz izlasi tādu spēlētāju, kurš Latvijas čempionātā gūst 20-30 vārtus, runa ir par Smuļko, un viņu neizsauc uz izlasi, viņš pat netiek tajā 18 spēlētāju sarakstā. Protams, katram trenerim ir sava gaume, savs skatījums un viedoklis, un es negribu nevienu nosodīt, tas vienkārši man nav skaidrs. Nesaprotu arī kāpēc Moščanovs netiek izlasē, labais aizsargs, un kā viņš netiek izsaukts, kad viņa komanda, kurā viņš bija viens no līderiem, kļuva par čempioniem.

Atcerēsimies labos laikus, kad “Skonto” gandrīz vienmēr bija čempioni, tad toreiz par 70-80% izlase sastāvēja no “Skonto” futbolistiem. Tieši toreiz Latvijas nacionālā izlase spēja sasniegt savu lielāko panākumu – iekļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā 2004.gadā. Un tas ir tikai normāli, kad izlase tiek sastādīta uz konkrētā kluba bāzes, ir ļoti daudz piemēru – kādu laiku Padomju Savienības futbola izlase par 90% sastāvēja no Kijevas “Dinamo” spēlētajiem, kad Labanovskis bija tās treneris. Kāpēc tas ir normāli – treneriem ir vieglāk komunicēt ar spēlētajiem, kuri arī ikdienā spēlē kopā, nevis ar tiem, kuri ir izmētāti pa dažādiem klubiem.

Runājot par Karašauska neizsaukšanu izlasē – jā, varbūt viņš ir problemātisks, bet atvainojiet, Latvijā vairs nav tādu futbolistu kā viņš, tikpat ātru, kreatīvu. Principā, kas individuāli var kaut ko izšķirt mums pašlaik ir Karašausks un Rakels, tas arī viss. Jā, varbūt viņu soda, varbūt viņš nav ideāls ārpus futbola laukuma, bet viņš ir tas futbolists, kurš spēj vienatnē izšķirt spēles gaitu. Varbūt viņu neizsauca, lai viņu pāraudzinātu, es pats to cenšos jau četrus gadus izdarīt, bet viņš tiešām šogad ļoti progresēja, kļuva par īstu sportistu, bet nevar pilnīgi pārtaisīt cilvēku. Bet tas lai paliek nacionālās izlases trenera kompetencē, bet es šādas epizodes nesaprotu.

Tas pats ir par U-21 izlasi, kāpēc Sorokins nevar tur spēlēt pamatsastāvā, vai tad tur ir labāki spēlētāji par viņu? Līdz ar to, pēc tam skatos uz rezultātiem – tur pēdējā vieta, tur priekšpēdējā... Bet īstenībā, mums ir ļoti daudz labu futbolistu, kuri spēlē labos ārzemju klubos, tas liecina par to, ka mums ir pietiekami daudz labi spēlētāji, cits jautājums kā tos izmantot izlasē, kā ar viņiem runāt, kādu taktiku izvēlēties. Es to saku nevis, lai kādu kritizētu, bet es to saku tāpēc, ka es to visu redzu no malas, redzu, ka mums ir liels potenciāls. Tagad visi izlasīs šo interviju un sāks runāt kā Pertija grib kļūt par izlases treneri – es uzreiz gribu pateikt, ka tā nav taisnība, tur strādā patiešām labi speciālisti, viņiem ir jādod laiks, jo izveidot izlasi ir ļoti grūti, jo ar komandu esi tikai kādas 7-8 dienas, tāpēc ir grūti kaut ko jaunu izveidot. Es pilnībā atbalstu mūsu nacionālās izlases treneru korpusu, U-21 izlases trenerus korpusu un pārējo izlašu trenerus, un es negribu nevienu kritizēt vai aizvainot. Es vienkārši saku, ko es pats redzu no malas, un kā es būtu darījis.

Atgriezīsimies pie čempionāta, šogad bija diezgan daudz strīdīgu epizožu, lēmumu, kā Jūs novērtētu kopējo tiesnešu darbību šosezon?
Katru gadu ir šīs runas par tiesāšanu, ne tikai es par to runāju, bet katram trenerim ir ko pateikt. Es jau trešo gadu pēc kārtas redzu vienu un to pašu ainu, katru gadu izšķirošajās spēlēs tiesneši pieļauj rupjas kļūdas. Ir tāda sajūta, ka notiek ļoti liels darbs no to klubu puses, kuri patiešām par kaut ko cīnās un kuriem ir šādas iespējas to darīt. Man nav par to nekādu šaubu, jo lai arī cik daudzi man teiks, ka tiesneši vienkārši tā kļūdās – es nespēju tam noticēt. Jo katru gadu tie paši uzvārdi, tiesā labā līmenī pirmo un otro apli, bet, kad sākas čempionāta izšķirošā daļa, kad viņiem ir jābūt stipriem uz laukuma, jāizmanto visas savas iemaņas, tieši šajās spēlēs viņi visu laiku pieļauj ļoti rupjas kļūdas.

Liels pieradījums tam ir mūsu pēdējā spēle pret “BFC Daugavpils”, kad tiesāja īru tiesneši. Neviens vietējais tiesnesis neiedotu divas “pendeles” vienā spēlē – neviens! Labi ja vienu iedotu. Tieši tāpēc, kad atbrauc tiesneši no ārzemēm, tad viņiem ir pilnīgi vienalga, kas spēlē savā starpā – “Skonto”, “Ventspils”, “Liepāja” vai “Jelgava”. Viņi tiesā tā, kā viņi to māk. Esmu pārliecināts, ja to spēli Daugavpilī tiesātu kāds vietējais tiesnesis, viņš nevienā no epizodēm neiedotu 11 metru soda sitienu, viņš baidītos to izdarīt. Bet, ja ir pārkāpums trīs reizes, četras – tad ir jāsvilpj, un nav jābaidās to darīt. Nepatīk man runāt par tiesnešiem, bet noteikti, pienāks tā diena, kad viss kļūs skaidrs, jo vieni un tie paši tiesneši pieļauj rupjas kļūdas tieši spēlēs pret vienu un to pašu klubu – par to ir jāsoda. Jautājiet citiem treneriem, bet viņi man piekritīs, ka vislielākā mūsu čempionāta problēma ir tiesāšana. Protams, tas neattiecas pilnīgi uz visiem tiesnešiem, bet ir konkrēti cilvēki, kuri pastāvīgi kļūdās, turklāt šīs kļūdas tieši mums dārgi izmaksā.

Ja izvēlēties starp vietējiem un ārzemju tiesnešiem, kuriem Jūsuprāt vajadzētu tiesāt izšķirošās spēles?
Šogad mums bija ļoti labs čempionāts, bet, ja mēs gribam, lai mūsu čempionāts turpina augt, tad nākamgad ir jāpārliecinās, ka tās spēles, kurās spēlēs savā starpā komandas, kuras pretendē uz medaļām, tiesās ārzemju tiesneši, kuri patiešām ir neitrāli. Ja mēs propagandējam “Tīru spēli”, tad tai ir jāsākas ar tiesnešiem. Un tiešām, neviens mani nepārliecinās, ka tās ir tikai sagadīšanās, ka vieni un tie paši cilvēki pieļauj šādas kļūdas ne mums par labu, šie cilvēki ir lauzuši tā saukto zvērestu un visu laiku tiesā pret mums, es neuzskatu, ka tas ir normāli.

Šosezon bija diezgan daudz arī visādu incidentu. Atcerēsimies to incidentu pēc “Mettas” spēles Rīgas Hanzas vidusskolas stadionā, incidents pēdējā spēlē pret “BFC Daugavpils” komandu.
Runājot par Daugavpili, tad teikšu tā, Žavoronkovs ir labs, kārtīgs un godīgs puisis, viņš izteica savu viedokli par mani, un es pat nenoliegšu to, jo katram cilvēkam ir savs viedoklis, bet katrai rīcībai ir savs attaisnojums. Kāpēc es to izdarīju toreiz? Lai visi to zina, spēles laikā, kad “BFC” bija vadībā 2:1 no “BFC Daugavpils” spēlētāju soliņa it kā nejauši laukumā tika izmesta otrā bumba. Saprotams, ka viņi gribēja uzvarēt, un noteikti viņus kāds arī ļoti labi motivēja, lai tieši šo spēli viņi uzvar, noteikti viņi dabūtu kādu prēmiju no citiem klubiem. Tas ir normāli, kad klubs cīnās par pirmo vietu, tas ir saprotams. Kad spēlē Kijevas “Dinamo”, tad Doņeckas “Šahtar” piedāvā viņu pretiniekiem kādas prēmijas, ja viņi uzvarēs, un arī otrādi tas pats. Tas ir normāli, un esmu pārliecināts, ka mūsu spēlē bija tas pats. Un toreiz, kad mēs bijām uzbrukumā, no “BFC” soliņa tika izmesta otrā bumba laukumā, un protams, tiesnesis apstādināja spēli.

Tieši tas mani tik stipri saniknoja. “Liepāja” mūs uzvarēja 2:1 un vispār nekādu šādu problēmu nebija, viņi uzvarēja, jo tajā dienā viņi bija spēcīgāki. Bet, kad futbolā notiek šādi incidenti, kad cilvēki grib uzvarēt nesportiskā veidā, kad tiek aizmirsts “Fair Play”, jo piemērām bija tādas spēles, kad mēs apstādinājām spēli un izsitām bumbu ārā, bet mums to bumbu neatdeva atpakaļ, mani tas ļoti aizskar. Protams, kad es izsakos, visi par to uzreiz sāk runāt, bet iemeslu neviens pat negrib zināt. Tāpēc es atkārtošos, ka es no tiem vārdiem, ko Daugavpilī pateicu, neatsakos, jo mani ļoti stipri aizskāra šāda viņu uzvedība. Šādā veidā “Skonto” neuzvarēsi, ko mēs arī pierādījām. Mans emocionāls uzplaukums, mani izteicieni tika adresēti tieši tiem, kuri to bumbu izmeta uz laukuma, nevis jaunajiem futbolistiem.

Šie incidenti ir ļoti interesanti tieši medijiem, kuri uzreiz pamostas. Kāpēc tas notiek? Un vai tam ir savs labums čempionātam? Vai tas piesaista interesi Virslīgai?
- Es uzskatu, ka katram trenerim, katram prezidentam, katram spēlētājam ir tiesības izteikties, paust savu viedokli. Tas būs ļoti slikti, ja es sākšu klusēt, un ja pārējie treneri arī klusēs. Tas ir personisks viedoklis, es taču nesaku, ka kāds viedoklis ir slikts vai labs, to lai izšķir laiks. Bet es no sava viedokļa nekad neatteikšos. Tas pats ir arī ar citiem treneriem. Žavoronkovam bija savs viedoklis, kuru viņš arī pateica, un es viņam neko nepateicu toreiz, jo tas bija viņa viedoklis. Un tas, ko es šodien saku par izlasēm, par tiesnešiem – tas ir mans viedoklis, kuru neviens man neatņems. Ja mēs gribam, lai mūsu futbols attīrās, tad ir jārunā. Lai visi, kas izlasa šo interviju – pieņem manu kritiku, lai izlašu treneri to pieņem, bet viņi aizdomāsies. Arī es toreiz aizdomājos pēc Žavoronkova vārdiem, un es vienmēr to daru, kad kāds kaut ko saka par mani. Un es uzskatu, ka no tā uzvar visi.

Kas attiecas uz žurnālistiem, kuri, tikko pamodušies, nāk uz preses konferenci, un sāk jautāt muļķīgus jautājumus, es domāju, ka viņi vispār ir jāignorē. Žurnālistam vajag būt profesionālam, viņam ir jāuzdod profesionāli jautājumi. Neviens no viņiem nav pateicis, ka malači “Skonto”, ka tik sarežģītos apstākļos jūs joprojām rādāt labu futbolu. Neviens nav pateicis, ka malači “Skonto”, ka audzināt jauniešus. Neviens nav mūs uzslavējis, ka esam cienīgi nospēlējuši Eirokausos. Tas, ka mēs zaudējām vienu spēli 2:9 nenozīmē, ka neesam aizvadījuši šo Eirokausu vasaru cienīgi. Neviens nav pateicis to, ka mūsu spēle principā priecē līdzjutējus. Visi tikai runā par to, ka es esmu ļoti emocionāls un ļoti daudz bļauju. Es visu laiku kliedzu savējiem spēlētājiem, lai tie spēlē ātrāk, lai tie domā ātrāk, un ticiet vai nē, bet arī pretinieks sāk spēlēt ātrāk. Ja visi treneri apsēdīsies soliņā un klusēs, ja mūsu treneriem būs vienalga, ka spēlēs viņu komanda, tad mums nekā nebūs. Es negribu saukt pēc uzvārdiem, bet mums ir treneri, kuri klusē, un viņu komandas arī nespēlē.

Daudzi saka, ka esmu ļoti par stingru disciplīnu. Ziniet, mēs atrodamies tādā valstī, kurā, ja nebūs kārtīgas disciplīnas, ja mēs netrenēsimies trīs reizes dienā, tad nekas nesanāks. Tieši smagā darba dēļ mēs vienmēr atrodamies tik augsti čempionāta tabulā, tieši tāpēc, ka vienkārši mēs vairāk par visiem trenējamies, kliedzam, novirzām futbolistus pareizajā virzienā, runājam ar viņiem, ka jebkurā situācijā ir jābūt profesionālai attieksmei. Jā, dēļ tā aiziet ļoti daudz nervu un emociju, dažreiz, atbraucot mājās, esi pilnīgi izspiests, taču, kad beigu beigās tu sasniedz to rezultātu, kad komanda uzvar, tu saņem to iztērēto enerģiju atpakaļ. Tas ir ļoti patīkami, droši vien tieši tas tevi mudina turpināt strādāt, kā jau jebkuru aktieri, dziedātāju, mākslinieku. Tā ir jābūt arī bērnu futbolā, jo nedrīkst pieļaut, lai bērnus trenē kāds treneris, kuram nav attiecīgas kvalifikācijas, jo tas ir pats atbildīgais darbs – būt par pedagogu, gan sākumskolās, gan arī futbolā strādājot ar iesācējiem. Mēs nesaņemsim labus futbolistus, ja trenerim, ar kuru viņi strādā, vienkārši trūkst futbola zināšanu. Tāpēc vēlreiz gribu aicināt, ka ar bērniem ir jāstrādā kvalificētiem treneriem, gan “Mettā”, gan “Skonto”, gan “Liepājā” utt.

Atgriežoties pie čempionāta beigām, vai spēle pret “Spartaku” šogad bija pēdējā? Kad spēlētāji dosies atvaļinājumā? Un kādi ir plāni tuvākajiem mēnešiem?
- Mēs jau atrodamies atvaļinājumā. Pēc čempionāta beigām mums vēl bija daži treniņi, lai spēlētāji atjaunojas pēc smaga čempionāta. Esmu priecīgs, ka esam godīgi pret “Skonto”, jo bija brīži, kad mēs varējām atkāpties, taču es vienmēr teicu puišiem, ka mēs spēlējam “Skonto” komandā, mums nav tiesību pielaist to, lai “Skonto” ir ārpus trijnieka. Jā, man, ka trenerim tas var nebūt tik nozīmīgi būt otrajiem, trešajiem vai ceturtajiem, bet puišiem tas ir ļoti svarīgi. Jo viņi visi ieies kluba vēsturē kā futbolisti, kuri cīnījās “Skonto” kreklos. Katru dienu es atgādināju, ka mēs atrodamies “Skonto”, klubā, kurā uzauga tādi futbolisti kā Pahars, Verpakovskis, Rubins, Koliņko, Babičevs, Laizāns, Koļesņičenko, Zemļinskis, Astafjevs, Miholaps – spēlētāji, kuri uz saviem pleciem nesa uzvarētāju garu. Un nekādā gadījumā mēs nedrīkstam to pārtraukt. Es teicu puišiem, ka ja mēs beigsim spēlēt un domāsim par to, ka mums ir problēmas, tad to jau rītdien visi aizmirsīs, bet ja jūs turpināsiet cīnīties, un iegūsiet labu vietu, tad par jums runās kā par varoņiem. Un tā tas patiešām ir, es uzskatu, ka mani puiši ir varoņi, jo, neskatoties uz visām problēmām, viņi atstāja zem sevis “Ventspili” un “Jelgavu”, kuriem ir diezgan liels budžets un atbalsts no pašvaldībām - es to uzskatu par varoņdarbu. Gan “Ventspils”, gan “Jelgava” gribētu būt otrajā vietā, bet par laimi tur esam mēs, un tas ir manu puišu nopelns, kluba vadības nopelns, kuri centās un darīja visu iespējamo, lai mums ir pareiza ēdināšana, pareizs treniņu grafiks. Jā, mums bija algu kavējumi, taču es noteikti zinu, ka mēs esam tik godīgi atstrādājuši šo gadu, ka katrs futbolists noteikti saņems visu līdz pēdējam centam, esmu pārliecināts par to.

Pēc spēles ar “Spartaku” preses konferencē daudz tika vaicāts par nākamo sezonu, kluba nākotni, kā arī par baumām, ka “Skonto” ir nospēlējusi savu pēdējo spēli kluba vēsturē, uz ko Jūs atbildējāt, ka komanda noteikti būs, vienīgais jautājums - kādi būs mērķi.
- Jā, es domāju, ka komanda būs. Ja būs izveidota komanda bez augstiem mērķiem, nekonkurētspējīga, kura necīnīsies par čempionu titulu, tad man kā trenerim tas nav interesanti, tad manā vietā būtu jābūt jaunajam trenerim, kuram tas būs noteikts sākuma punkts. Tāpēc pašlaik atrodamies tādā kā neziņas situācijā, bet es esmu pārliecināts uz kādiem 80%, ka mēs atkal izveidosim labu komandu, jo noteikti atradīsies cilvēki, kuri grib, lai “Skonto” turpina pastāvēt un turpina būt konkurētspējīgi un kuri mums palīdzēs. Šobrīd es nevaru pateikt, kādi spēlētāji tur spēles, kas trenēs to komandu, tas pagaidām ir miglā tīts. Es pats joprojām emocionāli atrodos šajā sezonā un pagaidām nespēju koncentrēties uz rītdienu.

Vai ir varbūt zināms kaut kas par spēlētājiem, kuri domā palikt, vai arī otrādi, noteikti mainīs klubu?
- Nē, nekas nav skaidrs. Ir spēlētāji, kuriem tūlīt beigsies līgums, ir spēlētāji, kuriem vēl turpinās esošais līgums. Bet, ja es varētu šobrīd lemt, es gribētu, lai kādi 90% no šiem spēlētājiem paliek. Tas mums daudz palīdzētu nākamgad. Atkārtošu, ar ko “Liepāja” šogad bija ļoti spēcīga – viņi sāka ar vienu sastāvu un to pastiprināja. Viņiem nemainījās sastāvs, kā mums, nebija arī tā, ka sezonas laikā spēlētāji devās uz skatēm uz citiem klubiem. Līdz ar to viņi bija vienu soli priekšā mums.

Atgriežoties pie šīs sezonas, sākumā bija astoņas komandas, no kurām čempionātu pabeidza tikai septiņas, salīdzinājumā ar iepriekšējā gada desmit komandām.
Jā, ziniet, tas, ka palika astoņas komandas, arī izveidoja tik interesantu čempionātu. Žēl, ka čempionāta lielāko daļu mēs bijām tikai septiņas komandas, “Gulbenes” diskvalifikācijas dēļ. Bet visas spēles bija ļoti interesantas. Nebija kā pagājušogad, kad varēja jau pirms spēles sākuma zināt, kura komanda uzvarēs. Es uzskatu, ka tas bija pareizs gājiens no federācijas puses. Līdz ar to čempionāts kļuva spēcīgāks. Es ļoti ceru, ka jaunā komanda vai komandas, kuras nāks no pirmās līgas, būs spējīgi konkurēt ar Virslīgas klubiem, jo ticiet man, starp Pirmo līgu un Virslīgu ir milzīga atšķirība. Es ceru, ka “Caramba” spēs konkurēt ar “Skonto”, “Jelgavu”, Ventspili... Ka viņi trenēsies katru dienu, nevis katru otro dienu kā Pirmajā līgā, ka viņi būs ar profesionālu pieeju, un tad mūsu čempionāts turpinās augt.

Protams, ir pie kā strādāt organizācijas ziņā. Ir daudz nianšu, kuras var uzlabot. Federācijai būtu jāvelta lielāks laiks kalendāra plānošanai, jo nevar būt tā, ka, piemēram, šo sestdien man ir spēle 20:00, tad spēle trešdien, un tad nākamsestdien man ir spēle 13:00. Tas ir nenormāli fizioloģiskajā ziņā, jo organisms pierod pie spēles astoņos vakarā, līdz ar to mums jātrenējas astoņos vakarā. Kā mums bija šogad – bija jāspēlē Liepājā astoņos vakarā, un mums vajadzēja trenēties trīs-četras dienas astoņos vakarā, un, ja pēc piecām dienām ir jāspēlē divos dienā, tad arī mums jātrenējas divos dienā, un organisms nevar paspēt tam visam pielāgoties. Kāpēc Eiropā 95% spēļu notiek vienā un tai pašā laikā? Jo tur pirmkārt domā par futbolistiem, tieši viņi ir galvenie, kuri taisa futbolu, kuri spēle futbolu. Nevar būt tā, ka vienā sestdienā ir spēle sešos vakarā uz dabīgā laukuma un tad nākamajā sestdienā vienos dienā uz sintētiskā laukuma. Jā, ja spēli grib pārraidīt televīzija, tad tā ir pavisam cita lieta, izņēmumu kārtā var pārbīdīt nedaudz spēles laiku, bet tās ir tikai dažas spēles. Un nevis spēlētājiem ir jāpielāgojas pie tiem cilvēkiem, kuri strādā federācijā, bet otrādi. Tas pats attiecas uz tiesnešiem, ir tādi, kuri uzskata, ka futbola laukumā viņi ir noteicēji, kuri uzdrīkstas pateikt “turi muti ciet” kādam futbolistam, to nedrīkst pieļaut, lai arī kāds tas futbolists nebūtu, ir jābūt savstarpējai subordinācijai. Galvenās figūras futbolā ir paši futbolisti, un ir jādara viss iespējamais, lai viņi turpinātu augt.

Daudzi domā, ka trenerim ir jābūt klusam, ka spēlētājiem ir jāklusē, bet ja mēs visi klusēsim futbols pazudīs. Ir jāaizkar futbolista lepnums, ir jāiestāsta viņiem, ka ir jābūt profesionāļiem. Ir jāzina, uz kuru drīkst uzkliegt, un uz kuru nē. Manā komandā ir spēlētāji, uz kuriem es zinu, ka nedrīkst kliegt, jo viņi uzreiz visu saprot, bet ir arī tādi, uz kuriem ir jākliedz kā trakam, lai viņš kļūst par labu futbolistu. Pajautājiet Sorokinam, es uz viņu pat balsi nepacelšu. Jo viņš ir tāds puisis, kuram pateiksi un viņš uzreiz visu saprot, arī Bērenfelds tāds ir. Bet ir tādi, kuriem ir jāpasaka 150 reizes. Viens treneris brīnījās, priekš kam es desmit reizes saku vienu un to pašu, viņš uzskata, ka ar divām reizēm pietiek. Manī tas izraisīja smaidu, jo kur viņš strādā, Itālijā un Spānijā vai? Un pat tur ir jāsaka pa 10-15 reizēm viens un tas pats. To esmu iegaumējis, ka daudzi ir ļoti lepni, un līdz ar to viņiem ir mānīgs priekšstats par visu, es dzīvoju Latvijā jau divdesmit gadus, biju kā spēlētājs, tagad esmu treneris un latviešu mentalitāte man jau ir saprotama. Tāpēc ir jābūt arī psihologam, lai saprastu, kam pietiek ar vienu reizi, bet kam ir vairākkārt jāsaka un jākliedz.

Noslēgumā gribētos uzzināt Jūsu viedokli par labākiem futbolistiem šajā sezonā katrā no pozīcijām.
Es domāju, ka labākais vārtsargs šogad ir viennozīmīgi Pavlovs, labākais aizsargs ir Ivanovs no “Liepājas”, labākais pussargs, es domāju, ka tas ir Kozlovs. Un es vēl nosaukšu trīs futbolistus, kurus uzskatu par labākiem šogad, tie ir – Afanasjevs, Torres un Karašausks, tieši šie futbolisti izcēlās. Savukārt par labāko treneri, protams, uzskatu Dobrecovu. Runājot par Dāvi Ikaunieku, tad viņš iesita 15 vārtus šogad un viņš ir labākais snaiperis, bet es neuzskatu, ka viņš ir labāks par kādu no manis izvēlētā trijnieka. Viņš ir snaiperis, viņa uzdevums ir sist iekšā golus, ko viņš arī darīja. Bet tas trijnieks, kuru es nosaucu, tiešām bija līderi savās komandās un bija spožas figūras futbola laukumā.

Interviju sagatavoja:
Kārlis Villerušs jr.