"Futbola sarunas": Sluckis un asas diskusijas ar RFS vadītāju

Pasākums pirmoreiz notika dienu pirmos Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidenta vēlēšanām, toreiz kritiķiem apgalvojot, ka šādi kandidāts Ļašenko uzpērk potenciālos balsotājus. Ļašenko vēlēšanās neuzvarēja, bet tāpat sestdien "Futbola sarunas" notika otro reizi, bet jau tagad zināms, ka trešo reizi tās tiks rīkotas oktobrī.

Pasākuma pirmā tēma bija "Treneru karjera", kurā prezentāciju veica Virslīgas vienības "Metta"/"Latvijas Universitāte" galvenais treneris Andris Riherts.

"Ir treneri, kuriem nav iepriekš bijusi spēlētāja karjera, ir treneri ar profesionāla spēlētāja pieredzi. Ja esi bijis spēlētājs, viena no priekšrocībām ir pieredze, tāpat ir atpazīstamība, šāds cilvēks strādājis ar daudziem treneriem, kas katrs bijusi personība, kā arī viņam ir labs tehniskais izpildījums," apkopoja Riherts. "Tikmēr speciālisti bez spēlētāja karjeras var pēc iespējas ātrāk iegūt trenera pieredzi, viņiem ir nestandarta domāšana, jo profesionālim tā izveidojusies klišejiska, šiem cilvēkiem ir labākas organizatora spējas, kā arī viņi uzreiz sāk domāt kā treneri un nevajag sevī nogalināt futbolistu."

"Trenerim jābūt kā orķestrim, organizatoram. Jāmāk uzrunāt bērnus, vecākus. Ne kurš katrs treneris māk strādāt ar profesionāliem spēlētājiem, jo ir jāmāk tikt galā ar stresu. U10 treneris ir tikpat svarīgs kā U15 vai U4 treneris," pauda Riherts, vēlāk arī diskusijas dalībniekiem secinot, ka svarīgi veidot patriotisku vidi, trenerim jāapzinās sava misija.

"Treneri nedrīkst aizmirst par atpūtu, lai nebūtu nodzīti zirgi. Pēc atvaļinājuma tiks strādāts ar daudz augstāku atdevi," piebilda pieredzējušais Dainis Gudermanis.

Tomēr cilvēkiem no malas daudz interesantākas bija nākamās divas diskusijas daļas. Otrā nogriežņa nosaukums bija “Pieprasījums pēc Latvijas treneriem elites līmenī” un to ar uzrunu sāka Krievijā plašu pieredzi kā treneris guvušais Jurijs Nagaicevs, kurš pauda, ka visur pasaulē ir tendence, ka neuzticas vietējiem trenerim. "Trenerim visu laiku jājūtas nekomfortabli - komforts nogalina attīstību," pauda speciālists.

Tomēr visasākās diskusijas sākās pēc tam, kad savu viedokli pauda Virslīgas vienības RFS vadītājs Artjoms Milovs. Viņš uzsvēra, ka klubi ir biznesa projekts, līdz ar to tā vadībai nav pienākums dot darbu vietējiem treneriem un audzināt viņus.

"Biznesā tiek uzaicināti spēcīgākie, bet šobrīd vietējie speciālisti vienkārši zaudē ārzemniekiem. Klubiem, kas cīnās par uzvaru Virslīgā, budžets ir aptuveni miljons eiro, līdz ar to vadītājiem jāizvēlas, kurš pārvaldīs šo miljonu," teica Milovs. "Mēs neesam labdarības organizācija. Vietējais speciālists, protams, ir lētāks, jo viņš nav jānodrošina, piemēram, ar dzīvošanu. Tāpat viņš zina vietējo virtuvi, zina visus spēlētājus, kurš kā spēlē. Viņiem ir liels handikaps, tomēr tāpat tiek izvēlēti ārzemnieki - laikam vienkārši viņi ir spēcīgāki. Vietējiem treneriem dos iespēju tad, kad viņi pierādīs, ka ir vismaz tikpat spēcīgi kā ārzemnieki. Pragmatisks bizness."

Par to skaļi protestēja vairāki pieredzējuši treneri, skaļi saucot, ka futbols nav tirgus. Situāciju centās nomierināt Riherts, sakot, ka futbols ir bizness ārzemēs, kamēr Latvijā pašlaik gandrīz neviens klubs nepārliecina ar nākotnes vīziju. "No astoņiem klubiem trijos ir ārzemju īpašnieki, bet viņus noteikti neinteresē, kas būs nākotnē, un ir īstermiņa domāšana."

"Mums nav tik lielas rocības, bet tāpat jebkurā eiro, kuru ieguldām, vēlamies atpakaļ maksimālu atdevi," Milovam piekrita citas Virslīgas vienības "Jelgava" prezidents Māris Peilāns. Tāpat Peilāns stāstīja, ka Latvijas klubiem dalība Eirokausos ir svarīga ne tikai finanšu dēļ, bet arī popularitātei. "Kad tikām pāri pirmajai kārtai Eirokausos, bērnu skaits kluba jaunatnes sistēmā pieauga dramatiski."

Tāpat Peilāns atklāja, ka jau otrdien "Jelgava" nosauks komandas jauno galveno treneri. Viņš nevēlējās ieslīgt speciālista izvēlēšanās procesā, sakot, ka to atlasīja vienības valde, kurā ietilpst arī Ainārs Tamisārs, Dainis Kazakevičs un vietējais politiķis Aigars Rublis.

Savukārt trešajā daļā, kurai bija dots nosaukums "Treneris ārzemēs", jau bija pavisam ekskluzīvs dalībnieku saraksts. Tajā piedalījās titulētais krievs Sluckis, kurš pērn vadīja Anglijas vienību "Hull City", bet šovasar sāks darbu "Vitesse Arnhem” komandā no Nīderlandes, kā arī futbola kluba “Ventspils” galvenais treneris Dejans Vukičevičs un RFS komandu vadošais Valds Dambrausks.

"Krievijas līga absolūti nekotējas ārzemēs. Vari kļūt par valsts čempionu, vadīt klubu UEFA Čempionu līgā, bet tas Anglijā un Nīderlandē neko neizsaka. Viņi uz mums skatās tāpat kā mēs skatāmies uz Ķīnu," teica Sluckis, sakot, ka iegūt darbu Anglijā viņam bijis ļoti grūti. "Kad esi valstī visu sasniedzis, rodas jautājums, ko darīt tālāk, kur likt enerģiju. Sapratu, ka būtu interesanti pamēģināt. Četrus mēnešus mācījos valodu, tad nolīgu mediju menedžeri, kas radīja intervijas angļu medijos, parādot, ka es tāds esmu. Turpinājumā nepārtraukti gāju uz intervijām. Ja pirmajām rūpīgi gatavojos, uzzinot visu par klubu, beigās jau vairs neticēju, ka kādu dienu tiešām būs līgums. Kad Halla pateica jā, man bija liels pārsteigums. Ar Hallu līgumu noslēdzu 8. jūnijā, bet 10. jūnijā man bija galējais termiņš, kurā sniegt atbildi, kādam lielam Krievijas klubam. Jau biju pārliecināts, ka nekas neizdosies un vajadzēs atgriezties Krievijā."

"Ārzemēs ir pavisam cits mārketings. "Vitesse" komandā mans pirmais treniņš uzreiz būs atklātais un to apmeklēs aptuveni 400 cilvēki. Es nevaru teikt, ka varbūt šādu treniņu jārīko vēlāk, jo no sākuma man jāiestrādājas, - viss strādā uz mārketingu, lai līdzjutējiem būtu maksimāli interesanti," pauž Sluckis.

"Ko teica Hallas spēlētājiem pirmajā tikšanās reizē? Norādīju, ka viņus visus zinu - pievērsu uzmanību caur viņiem pašiem," Sluckis saka, ka bija uzzinājis visus sīkumus par pilnīgi katru spēlētāju. "Autoritāti vari iegūt ar profesionālismu un ar savu personību - nav atšķirības, kur un kurā līmenī strādā. Tomēr Maskavas CSKA spēlētājus par savējiem varēju saukt vien pēc pirmā valsts čempionu titula. Kaut līdz tam pat bijām tikuši Čempionu līgas ceturtdaļfinālā, viņi vēlējās noticēt, ka ar šo treneri viņi var kļūt par čempioniem."

"Krievijas izlase nav pati spēcīgākā un mums jebkurā apakšgrupā būs grūti," Sluckis prognozēja savu bijušo padoto sekmes dzimtenē gaidāmajā Pasaules kausā. "Mums šobrīd nav spēlētāji, kas spēlē ārzemēs. Čempionu līgā vienmēr zināju, ka pirmās divas spēles būs izgāšanās, jo vajadzēja adaptēties šim līmenim. Kad esam adaptējušies, nākamos četrus mačus aizvadām cienīgāk. Arī Krievijas izlases līmeni iespaido tas, ka mums šobrīd nav spēcīgu spēlētāju ārzemēs. Krievijā esošā leģionāru limita dēļ viņiem nav interesanti braukt uz ārzemēm, kā arī viņi nemaz nav tik spēcīgi, lai labus ārzemju klubus interesētu."

Vukičevičs pauda, ka pirms darba ārzemēs vienmēr izpēta jaunās valsts vēsturi un mentalitāti, tāpēc Latvijā neko pārsteidzošu nepiedzīvoja. Viņš arī pauda, ka, ja valsts vēlas progresu, būtu jādomā par leģionāru limita atcelšanu. "Čempionātā visām komandām vienlaicīgi laukumā jātur 48 vietējie spēlētāji. Grūti atrast vietējo, kas var papildināt sastāvu, līdz ar to mans uzdevums ir strādāt ar jaunajiem spēlētājiem.Pie mums pirmajā komandā trenējas ļoti daudz jauno un ceram, ka pēc 1-2 gadiem viņi jau būs pilnvērtīgs papildinājums. Biju domājis, ka eiropieši Latvijā skaitīsies kā vietējie spēlētāji."

"Man, ierodoties Latvijā, bija nedaudz vieglāk, jo Latvija un Lietuva ir divas līdzīgas valstis. Esam "braļukas"," teica Dambrausks.

"Ja būtu pasaules čempionāts runāšanā, mēs visu laiku tiktu vismaz pusfinālā," Dambrausks pauda par savu dzimteni. "Kad kaut kas tiešām jādara, mums lietuviešiem tas neizdodas. Šādās mazās valstīs cilvēkiem jābūt vienotiem."

"Viļņas "Žalgiris" ir klubs, kurā nepārtraukti jūti milzīgu spiedienu. Pat nospēlēt neizšķirti pārbaudes spēlē bija katastrofa. Tomēr šādi saproti, ka visu laiku jāspēlē uz maksimumu," stāstīja Dambrausks. "Lietuvā otro gadu vairs nav leģionāru limita, līdz ar to ir klubi, kur pat visi 11 spēlētāji ir tikai ārzemnieki. Sākotnēji biju pretinieks limita atcelšanai, jo esmu patriots, bet tagad redzu, ka tas nāk par labu - spēlētājiem ir jācīnās par vietu. Laukumā tiks vien paši labākie. Tie, kuri nevar spēlēt augstākajā līgā, izveido ļoti aizraujošu pirmo līgu. Ja šādi paliks vēl 3-4 gadus, tas nāks par labu Lietuvas futbolam. Tomēr jāizdomā kāda bonusu sistēma kā atalgot klubus, kur spēlē vietējie."

"Zinu, ka Latvijas izlasei bija panākumi, tā spēlēja Eiropas čempionātā. Verpakovskis, Rudņevs, bijuši spēlētāji, kas spēlēja Eiropā. Zinu cik klubi spēlē čempionātā, ziņu, ka izlasē ir daudzi Austrumeiropā (arī Polija, Čehija) spēlējoši leģionāri," Sluckis uzskaitīja savas zināšanas par Latvijas futbolu. "Esam daudz runājuši ar Paharu. Ar somu treneri neesmu pazīstams, bet zinu, ka pirmoreiz ilgā laikā komandu vada ārzemju speciālists."

"Ja es būtu Latvijas Futbola federācijas prezidents, liktu ārvalstu speciālistiem obligāti paņemt vairākus vietējos palīgus. Lai viņi skatās, mācās un attīstās," stāstīja Sluckis. "Sanktpēterburgas "Zenit" ilgi tika audzināts Sergejs Semaks, kurš bija palīgs pie Lučiāno Spaleti un Andrē Villaša-Boaša, bet tagad jau viņš atgriežas kā galvenais treneris. Es Nīderlandē vai Anglijā esmu viesis, bet viesi agri vai vēlu aiziet. Ir svarīgi, lai būtu kaut kas arī pēc viņiem."

"Esmu kategoriski pret leģionāru limitu. Mēs dodam spēlētājiem mākslīgas priekšrocības, bet pēc tam prasām no viņiem rezultātu valstsvienībā. Krievijas izlase 2008. gadā labāko rezultātu sasniedza ar paaudzi, kas bija izaugusi laikā bez limita. Izskatās, ka arī Latvijas izlasei limits īpaši nepalīdz," piebilda Sluckis.