Pertija: "Ar Verpakovski neesam ienaidnieki, arī viņš bija situācijas ķīlnieks"

"Vēlējos pastiprināt "Liepājas" sastāvu, bet vadība vienmēr man atteica"

Kāpēc pēc pussezonas aizgājāt no "Liepājas"?
Pirmkārt, vēlos pateikties tieši klubam un futbolistiem. Atnācu brīdī, kad tika stādīts liels uzdevums - "Liepāja" iepriekšējo sezonu bija pabeigusi ceturtajā vietā, un Eirokausi nebija garantēti [2017. gadā liepājnieki spēlēja Eiropas līgā, pateicoties "Riga" dramatiskam zaudējumam kausa finālā pret "Ventspili" - aut.]. Sapratu, ka mani aicina, lai futbolu Liepājā paceltu. Pusotra gada laikā paveicām lielu darbu - izcīnījām Latvijas kausu un Virslīgas medaļas, iekļuvām Eirokausos, izveidojām labu komandu, labu kolektīvu. Taču vissvarīgākās man ir futbolistu sūtītās īsziņas pēc tam, kad aizgāju no Liepājas - man pašam sev tā ir labākā reklāma. Līdz pat šodienai viņi sūta man ziņas, un tas jebkuram trenerim dod lielāko iekšējo mieru. Saproti, ka šis pusotrs gads nebija veltīgi pavadīts. Arī rezultāti parāda, ka mēs kopā ar futbolistiem tikām galā ar uzdevumiem. Protams, esmu sarūgtināts, ka pagājušajā gadā nekļuvām par čempioniem, lai gan tas bija iespējams. Ir virkne iemeslu, bet tā tas ir vienmēr un acīmredzot par čempioni kļuvusī komanda bija labāka nekā mēs.

Par aiziešanas iemesliem varētu spriest divas dienas pēc kārtas. Klubā reizēm mainās politika, un tu saproti, ka neiederies šajā politikā. Man bija vieni nodomi, bet klubam varbūt citi. Manas ambīcijas bija pastiprināt komandu un padarīt to vēl spēcīgāku, taču klubs šādus lēmumus nepieņēma. Redzēju, ka visi klubi pastiprinās, bet mēs šajos četros piecos mēnešos piedzīvojām tikai divus zaudējumus [Pertijam dodoties prom, "Liepājas" bilance bija 8-4-2 jeb no maksimuma iegūti 67% iegūti punkti, savukārt nākamajās 12 spēlēs uzrādīts 5-2-5 jeb 47% punktu - aut.]. Un abās spēlēs, kurās piedzīvojām zaudējumus [1:4 pret "Ventspili", 3:5 pret RFS - aut.], bija tik jautrs futbols, sevišķi pret RFS, ka tas parādīja mūsu komandas nākotni. Jā, zaudējām ar 3:5, bet tā bija traka spēle un tas no mūsu puses bija ļoti pozitīvs futbols, ņemot vērā, cik azartiski uzbrukām. Komandas, kas būvē uzbrūkošu futbolu, pat "Barcelona" un "Real", nevienu gadu nespēj izvairīties no tā, lai kādā mačā ielaistu četrus vai piecus vārtus, sevišķi, kad šādas komandas tiekas savā starpā [šis sanāca pravietisks citāts, jo intervija notika no rīta, bet vakarā El Clásico "Real" ar 1:5 zaudēja "Barcelona" - aut.].

Vairāk vēlos noskaidrot par aizkulisēm. Minējāt politiku un kluba nevēlēšanos pastiprināties. Konkrēti prasījāt kluba vadībai pievienot konkrētus futbolistus, sekoja atteikums un konflikts vai kā citādi?
Redzēju, ka pastiprinās "Ventspils", pastiprinās RFS, pastiprinās "Riga". Es kā galvenais treneris, protams, arī vēlējos pastiprināties. Nekad neizvēlējos pastiprinājumus individuāli - vienmēr kopā skatījāmies kaudzi materiālu, pētījām futbolistus. Taču vienmēr bija tā, ka, atnākot pie Māra [Verpakovska], sekoja atteikums. Veidojās tāda atmosfēra, ka kādā brīdī nodomāju: "Varbūt šeit vairs neesmu vajadzīgs." Šogad tas ilga kādu laiku.

Domāju, te vairāk bija politikas jautājums. Domāju, ka viņš [Verpakovskis] reizēm arī bija situācijas ķīlnieks. Liepājā ir specifisks pilsētas virziens. Tika pateikts, ka jāspēlē vietējiem, taču domāju, ka mums šogad vietējie bija 75% [Pertijas vadībā Virslīgas 14 spēlēs, ieskaitot uz maiņu nākušos, vidēji spēlē "Liepājas" sastāvā izgāja 3.2 leģionāri (krietni mazāk Valmierai, aptuveni tikpat "Mettai", pārējiem krietni vairāk), taču jāņem vērā, ka ne visi Latvijas futbolisti, jaunpilsoni Torresu ieskaitot, bija Liepājas audzēkņi - aut.], tāpat netrūka jauno. Viens mans uzdevums bija panākt, lai jaunie sasniedz augstāku līmeni - Tobers, Ķigurs, Jurkovskis. Otrs uzdevums bija, lai pieredzējušie, Grebis, Karlsons, Ivanovs, paildzina savas futbolistu karjeras. Mums bija ļoti labs balanss. Paskatieties, cik Karlsons guva vārtus manā vadībā [šosezon Virslīgā 10 spēlēs astoņus vārtus - aut.]! Paskatieties uz Toberu, Ķiguru - sāka regulāri spēlēt, Ķigurs sāka gūt vārtus. Pēc tam jau piesaistīju [Jāni] Krautmani, atsaucot atpakaļ no īres. Citiem vārdiem, mans uzdevums nebija tikai sasniegt rezultātu, bet arī lai progresē jaunie un sabalansēt to ar pieredzējušajiem.

Par kuru periodu, kad saņēmāt sastāva pastiprināšanas atteikumus, runājat - tas bija vasaras transfēru periodā vai vēl pirms sezonas?
Vēl pirms čempionāta ar Māri uz divām dienām devāmies uz Taškentu ar mērķi uzlabot kluba finansiālo stāvokli. Tur uzzinājām, ka Raļkevičs guvis savainojumu. Protams, ka jebkurš saprātīgs treneris vēlēsies citu vārtsargu vietā. Man tika pateikts kategorisks nē. OK, kādu brīdi biju sarūgtināts, bet tad nodomāju - jauns puisis [runa par 21 gadu veco Krišjāni Zviedri, kurš sezonas sākumā bija pamatvārtsarga lomā - aut.], kāpēc nē? Viņš sāka spēlēt un ļoti labi izskatījās. Jutām, ka viņš progresē. Ja nemaldos, septiņās kārtās ielaidām vienus vārtus - "Ventspils" brīvsitienu [vieni vārti tika ielaisti pirmajās četrās kārtās, pēc tam sekoja 3:1 (ielaista pendele), 2:2 un slavenais 3:5 - aut.]. Taču tajās pirmajās spēlēs mums bija cita aizsardzība - divi argentīniešu centra aizsargi, droša aizsardzība, bijām turnīra vadībā, spēlējām spēcīgi. Tas viss šim puisim, vārtsargam, palīdzēja. Tiklīdz sākās problēmas aizsardzībā, aizbrauca viens argentīnietis [izvarošanā apsūdzētais Sarate - aut.], salūza otrs [Negro - aut.], tas ietekmēja arī vārtsargu. Zināju, ka viņam šīs kļūdas parādīsies, ņemot vērā viņa vecumu. Tik un tā esmu ar viņu apmierināts, jo viņš vairākas labas spēles aizvadīja. Lūk, elementāra situācija - ja treneris grib vārtsargu, tad tas ir nepieciešams. Ne jau sev viņu gribēju, bet komandas rezultātu sasniegšanai, jo uzdevumi taču bija uzlikti augsti.

Tomēr atslēgas situācija notika nedēļu pirms Eirokausiem. Vienu no labākajiem bombardieriem Karašausku laiž vaļā. Ja pazaudējam šādu spēlētāju, tad attiecīgi jāņem cits vietā. Taču mēs paņēmām Kamešu, kurš pēc iepriekšējās sezonas beigām [Kamešs ar "Enisey" pēdējo spēli aizvadīja 20. maijā, ar komandu izcīnot ceļazīmi uz Krievijas Premjerlīgu - aut.] praktiski nebija trenējies. Kamešs patrenējās un, ja nekļūdos, jau pēc trim dienām man bija jāliek viņš sastāvā Eirokausu mačā. Viņš Eirokausiem bija pilnībā negatavs, bet man izvēles nebija, jo šī pozīcija bija kaut kā jāaizpilda.

Kādā brīdī ar Māri pasēdējām un parunājām. Mēs viens otru pazīstam jau 20 gadus, mums vienmēr bijušas labas attiecības un arī tagad neesam ienaidnieki. Vienkārši esam dažādi - viņš redz tā, es citādi. Viņš ir prezidents, es biju treneris, un man viņa priekšā bija jāpiekāpjas. Taču esmu pārliecināts, ka tie pilnā mērā nebija viņa lēmumi - viņu virzīja politiskas vēsmas.

"Jaunā īpašnieka ienākšana bija mana iniciatīva!"

Vai jūsu aiziešana varētu būt saistīta ar kluba kontrolpaketes īpašnieka maiņu?
Domāju, ka nē. Uzskatu, ka Hramovam pie stadiona jābūvē piemineklis. Paskaidrošu, kāpēc. Viņš atnāca tieši tad, kad mums bija ļoti smaga finansiālā situācija. Kaut kādu iemeslu dēļ "Mogo" mums vairs nevarēja palīdzēt un, starp citu, tieši tāpēc toreiz uz Taškentu lidojām - vajadzēja papildus finanses, lai izturētu. Meklējām tur sponsoru, bija pārrunas, taču nekas nesanāca. Atnāca Hramovs un ļoti stipri palīdzēja. Tagad redzam - komandas sastāvs tika pastiprināts, atvesti vairāki afrikāņi; spēlē vai nespēlē, tas cits jautājums. Visa kļuvis divreiz vairāk, prēmijas ieskaitot. Hramovs spēja noturēt Ikaunieku un Kamešu. Paņēma arī vārtsargu - tad, kad jau visi pārliecinājās, ka tas ir nepieciešams. Atceries, bija mums spēle Rīgā pret "Mettu", kur rezerves vārtsarga lomā mazulis bija [16. jūnija spēlē "Liepājas" rezervē bija 14 gadus vecais Klāvs Bethers un "Metta" pēc zaudējuma centās panākt sev tehniskās uzvaras piešķiršanu - aut.]? Redz, viņi manī ieklausījās, taču ar nelielu laika nobīdi.

Tad varbūt otrādi - varējāt paciesties un sastrādāties ar Hramovu, kurš izpildītu jūsu vēlmes?
Nebija tā, ka savācu koferus un uz redzēšanos. Apsēdāmies un izrunājāmies. Kad uzklausīju, sapratu, ka mana klātbūtne tur vairs nav nepieciešama. Palūdzu tikai vienu lietu, nocitēšu vārds vārdā - lūdzu, neko nemainiet, komanda ir ieskrējusies. Visi speciālisti, kuri spēlēja pret mums, teica, ka mums ir spēlējoša komanda. Pēc 14 kārtām ar RFS bijām rezultatīvākās komandas [RFS bija 36 gūti vārti, "Liepājai" 33, tālāk sekoja "Ventspils" ar 31 - aut.], sitām vārtus katrā spēlē. Taču no Māra nedzirdēju vārdus, ka "nomierināsimies, viss ir labi, nospēlēsim šo sezonu līdz galam". Toreiz apspēlējām zviedrus viesos, pēc tam mājās ar 6:2 pieveicām Valmieru un tad mūsu savienība izjuka.

Taču vēlreiz saku - starp mums nekādā gadījumā nav naida, braukāju uz visām "Liepājas" spēlēm, man saglabājušās labas attiecības ar kluba vadību. Pat sanācis tā, ka "Liepāja" paņēmusi vienu patiešām spēcīgu futbolistu pēc manas rekomendācijas - jūs par šo spēlētāju uzzināsiet vēlāk, viņš spēlēs tur nākamgad. Tas liecina, ka mums ir lieliskas attiecības. Hramovs ir tik turīgs, taču vienlaikus vienkāršs un adekvāts cilvēks, ka ar viņu ir ļoti viegli sarunāties. Protams, viņam ir savs raksturs, kurš var izpausties, taču bez rakstura viņš nespētu radīt tik milzīgu biznesu, kāds viņam pieder.

Attiecības man ir labas un svarīgākais, ka ik pa divām nedēļām kāds "Liepājas" futbolists, kuram ir darīšanas Rīgā [Pertija dzīvo Rīgā - aut.], piezvana man, mēs satiekamies un dzeram kafiju. Man palikušas labas atmiņas - protams, sākumā bija grūti, jo mentalitātes ziņā Liepāja un Rīga stipri atšķiras, nemaz nerunājot par manu tautību. Taču tāpat esmu pateicīgs Liepājai. Ne ar vienu man problēmu nebija, lai gan, protams, bija blakus futbola komandai cilvēki, kurus neapmierināju - kādam dēls netika pie spēlēšanas un tā tālāk. Neapmierinātie būs vienmēr. Kopumā esmu apmierināts.

Runā, ka jūs Hramovu pazināt vēl pirms viņš kļuva par kluba kontrolpaketes īpašnieku. Kāpēc, ja vien bija tāda iespēja, nepalikāt "Liepājā" un nekārtojāt lietas caur viņu?
Pēc tam, kad Liepājā izveidojās tik sarežģīta finansiālā situācija, mēs sēdējām un domājām, ko varētu izdarīt. Hramovs ir tas cilvēks, kurš personīgi palīdzēja komandai jau pagājušajā gadā - prēmijas, iebraukšanas [komandas ierašanās uz izbraukuma maču dienu pirms spēles - aut.] un tā tālāk. Hramovs man personīgi nekad neatteica, un, kā jau teicu, mums ir ļoti labas attiecības.

Šogad mēs visi apsēdāmies pie galda un teicām - ļausim Hramovam ienākt klubā [caur kapitāldaļu iegādi - aut.]! Ja godīgi, tā bija mana iniciatīva. Mareks [Zuntners] ar Oļegu [Hramovu] jau ilgus gadus ir draugos, arī es ar viņu [Hramovu] sadraudzējos un arī Māris ar viņu ļoti draudzīgi kontaktējās, jo nāca pie viņa bieži pēc palīdzības. Turklāt tas ir cilvēks, kurš mīl futbolu un ir ieinteresēts. Ticiet man, viņam futbols vispār nav nekāds bizness. Viņš dzīvo Liepājā un palīdz. Mēs ar Mareku satikāmies ar viņu un mudinājām - nāc iekšā klubā! Sākumā bija runa par citiem [kapitāldaļu - aut.] procentiem, bet beigās viņš ienāca klubā, kļūstot par 51% daļu turētāju. Es uzelpoju, jo parādījās cilvēks, kurš mums palīdz.

Bet! Ir cilvēks, kurš ienāk klubā ar naudu, bet ir kluba prezidents, Māris. Vēlreiz saku - mums nebija konfliktu. Katram trenerim ir savs redzējums par kluba virzību un katram prezidentam arī ir savs redzējums. Taču klubu galu galā vada prezidents, kamēr trenerim ir savas funkcijas. Taču pat savas funkcijas vairs nevarēju pilnvērtīgi pildīt - to nevaru paņemt, šo nevaru paņemt, iebraukšanas nevaru veikt, visu laiku atteikumi. Tāpēc sapratu, ka viņiem jāturpina bez manis.

Vēlreiz gribu tomēr precizēt, vai nekādi nevarējāt savu panākt caur Hramovu?
Godīgi sakot, tagad, kad pagājuši trīs mēneši, sāku domāt, ka to un to varēja darīt citādi, tai skaitā varēja runāt ar viņu, taču nedomāju, ka Hramovs ietu pret Verpakovski. Saproti? Jo tur vēl ir pilsēta. Nedomāju, ka Hramovs manis dēļ ietu pret kādu. Un nekādā gadījumā nevainoju viņu, jo viņš tikko iegājis klubā un ir jauns cilvēks futbolā. Sapratu, ka man saruna [ar Māri] neveidojas - ne jau paaugstinātā tonī, man ir 43 gadi un jau ar vienu acu skatienu saprotu, kas un kā.

Man galvenais, ka palika labas attiecības ar futbolistiem, bet to trīs treneru [Aurelio, Zuntners, Jangs - aut.], kuri strādāja pēc manis, darbu lai vērtē līdzjutēji un prese. Pirms un pēc manis. Vēlreiz saku, ka ļoti fanoju par viņiem un idiotam jābūt, lai tā nebūtu - esmu klāt praktiski katrā spēlē un veicu savu analīzi, salīdzinu savu laiku ar šī brīža. Rokraksti ir pilnīgi dažādi. Nekādā gadījumā nesaku, ka es, redz, esmu tik spēcīgs, ka manā vadībā komanda spēlēja tā un šitā - katram trenerim ir savs redzējums. Kāds grib redzēt ātru un uzbrūkošu futbolu, kāds 10 aizsargus un vārtsargu.

"Spēlētāji attīstījās un tika saukti uz izlasi"

Kad nācāt uz Liepāju, teicāt, ka vēlaties panākt, lai "Liepāja" kļūtu par izlases bāzes klubu. Labi, Starkova izvēli publiski apstrīdējāt, uzskatot, ka viņš neņem spēcīgākos un arī medijiem domas bija līdzīgas. Taču arī Pātelainena vadībā nav tā, ka liepājnieki izlasē dominētu. Piekrītat, ka šo mērķi nesasniedzāt?
Nosauksim uzvārdus! Jurkovskis, Hmizs, [Jānis] Ikaunieks, Torress, Karašausks. Pieci cilvēki. Pēc tam vēl Kamešu izsauca, taču viņš vēlāk guva savainojumu. Domāju, pieci seši futbolisti no vienas komandas ir pietiekami liels skaits. Jurkovskis iznāca pamatsastāvā [Pātelainana vadībā pret Lietuvu Baltijas kausā - aut.], Hmizs arī [divās pārbaudes spēlēs Starkova vadībā - aut.]. Mans uzdevums bija sagatavot spēlētājus. Viss bija labi, viņus sauca. Tagad pēdējā sasaukumā pret Gruziju neizsauca nevienu, lai gan tas ir jocīgi, jo Torress tieši tagad sasniedzis labu sportisko formu. Labi, Janka [Ikaunieks] salūza, Kamešs arī, Karašausks pārgāja uz citu komandu, Jurkovskis spēlē U-21 izlasē.

Tā ka viņi tika saukti. Starkovs varbūt nesauca, viņš ņēma spēlētājus no "Mettas" un citām komandām - spēlētājus, kuri tagad no izlases ir pazuduši. Taču katram trenerim ir savs redzējums un nevaram vainot, kāpēc Starkovs ņēma futbolistus, piemēram, no "Mettas". Galvenais ir rezultāts. Ja jau iedeva Starkovam vadīt izlasi, tad vajadzēja dot laiku, lai viņš paveic savu darbu. Pagāja laiks, nesanāca rezultāts, ej prom. Tagad iedots laiks somam un mums visiem viņam jāpalīdz. Ja nesanāks, ej prom, nāks trešais. Tāds ir mūsu treneru arods. Tā nav žurnālistika, kur žurnālists var strādāt vienā avīzē 30 gadus [smaida]. Cita specifika.

Man atnākot uz Liepāju, daudzus sāka izsaukt arī uz U-21 izlasi. Paskatieties uz Toberu! Puisis pārlēca U-19 un uzreiz nokļuvis U-21 [Toberam decembrī apritēs tikai 18 gadi - aut.]. Manā komandā viņš bija viens no labākajiem - izgāja visu sagatavošanās posmu, kur jau sākām likt viņu pamatsastāvā, tagad pat komandas kapteinis. Likām gan par kreisās malas aizsargu, gan zemāko balsta pussargu, gan augstāko balsta pussargu, gan labās malas aizsargu. Darījām darbu, lai viņš progresētu. Lūdzu, viņš spēlē U-21 izlasē. Un šai izlasē ir daudz to, ar kuriem esmu strādājis - Soloveičiks, Saveļjevs, Grīnbergs, Ķigurs. Tie ir futbolisti, sākot ar Ķiguru un beidzot ar Toberu, kurus ar Mareku paņēmām no dublieru sastāva un sākām likt sastāvā. Tāpat kā Jurkovski, kurš atgriezās no īres [no RFS - aut.] un kuru sākām likt dažādās pozīcijās, lai viņš attīstītos.

Neskatoties uz jūsu minētajiem aiziešanas iemesliem, jūs taču neietu prom arī tad, ja, piemēram, Eirokausos izsistu zviedrus vai, piemēram, nebūtu tā 3:5?
Nekas nemainītos. Spēle pret zviedriem neko neizšķīra. Tas viss sākās jau krietni agrāk. Spēle pret zviedriem kā reiz parādīja, ka bez sastāva pastiprināšanas būs grūti. To dueli zaudējām astoņās minūtēs. Pēc nedēļas aizbraucām un uzvarējām viņus viesos ar 2:1 un mums vēl krievu tiesneši neieskaitīja divus vārtus, viens no kuriem bija 100% pareizs vārtu guvums. Lūdzu! Un tā bija komanda, kas savā laukumā nebija zaudējusi pusotru gadu [ne gluži taisnība - pēdējā gada laikā Zviedrijas čempionātā un Zviedrijas kausa izcīņā "Häcken" savā laukumā uzrādīja bilanci 10-4-1 - aut.]. Tas liecina, ka mums nebija problēmu ar spēli un organizāciju, vienkārši bija robi divās pozīcijās. Pietrūka zvēru labā nozīmē. Izbraukumā mums jau pievienojās Sadī [Gejs].

Vai nebija kļūda izdarīt likmi uz tiesāto Sarati, ņemot vērā, ka centra aizsargu mijiedarbība ir sevišķi svarīga un pēc viņa aizbraukšanas problēmas strauji saasinājās?
Kad mums viņu piedāvāja treniņnometnē Kiprā, mēs 20 minūšu laikā sapratām, ka viņš ir spēcīgs aizsargs. Protams, apzinājāmies, ka viņam ir problēmas, taču kāds teica, ka apsūdzības ir nepatiesas, kāds teica, ka patiesas. Neteiktu, ka tā bija kļūda, drīzāk bija ļoti sāpīgi, ka viņam bija jādodas uz dzimteni. Viņš tiešām stipri saturēja aizsardzību.

"Man ir piedāvājumi, arī no Virslīgas kluba"

Kādu redzat savu tālāko nākotni?
Piedāvājumi man ir bijuši vienmēr - tie bija pat tad, kad vadīju "Liepāju". Kad pametu "Liepāju", arī sekoja piedāvājumi. Taču jau sen esmu pateicis, ka nepārņemšu komandu sezonas vidū. Negribu pārņemt komandu, kuru gatavojis svešs cilvēks. Ar šādu noteikumu futbolā dzīvoju jau 12 gadus. Labāk paņemu pēdējā vietā palikušu komandu, taču gatavoju sezonai to pats. Pēc "Liepājas" man bija divi reāli piedāvājumi - varēju ņemt čemodānus un doties. Tā bija Gruzija un Baltkrievija. Aizbraucu, apskatījos, bet nespēju sev pārkāpt un pārņemt sveša cilvēka komandu. Ja gatavoju komandu pats, izeju visu sagatavošanās posmu, zinu, ka esmu atbildīgs par visu, par katru paņemtu spēlētāju, par rezultātu. Esošā komandā, ja kaut kas neapmierina, jāmaina virziens, bet tas prasa laiku un ir grūti. Ir treneri, kuri metas darbā jebkādos apstākļos un sezonas laikā var mainīt trīs komandas. Manā skatījumā tas nav pareizi. Es labāk tagad atpūšos, biju divās stažēšanās, skatos visas Virslīgas spēles - ja ne klātienē vai tiešraidē, tad ierakstā. Zinu visus spēlētājus, zinu visas komandas - kurš un kā spēlē. Esmu futbolā. Nedodos uz Dubaiju vai Spāniju atpūsties [smaida].

Tas, ka tik daudz skatāties tieši Virslīgu, nozīmē, ka cerat nākamgad turpināt darbu tieši Latvijā?
Neslēpšu, ka jau tagad ir piedāvājums no Virslīgas kluba. Ja godīgi, ir daudz faktoru, kas manā gadījumā runā par labu Virslīgai. Atlikušas trīs kārtas, tad skatīsimies, drīzumā viss būs skaidrs. Ir piedāvājums arī no Lietuvas - devos turp, tikos pat ar konkrētās pilsētas mēru [smaida]. Cilvēks, kurš mani tur vēlas uzaicināt strādāt, pirms laba laika bija mans spēlētājs, pēc tam viņš lielā Krievijas klubā kļuva par ģenerālmenedžeri. Uzvārdu nesaukšu, bet caur viņu izpirka vienu Lietuvas augstākās līgas klubu. Viņš ļoti vēlas, lai kļūstu tur par treneri. Ar viņu tikāmies, starp citu, Liepājā, jo viņam no Krievijas tur bija ērti ierasties. Man šobrīd nav svarīgi pēc iespējas ātrāk mesties jaunā darbā.

Uz "Liepāju" pārcēlos, jo tur bija lieliska infrastruktūra, laukumi, stadions, viss futbolam. Viss izdevās labi, izņemot to, ka neieguvām čempionu titulu. Un atkal - ja mums ar Māri būtu vienāda domāšana, tad, domāju, mēs kļūtu par čempioniem. Tomēr esam atšķirīgi. Man nepatīk piesardzīgs futbols. Nevaru pie 0:1 spēlēt piesardzīgi un cerēt uz laimi standartsituācijā. Mīlu ātru, uzbrūkošu futbolu. Nosauc manu komandu pēdējo 12 gadu laikā, kas nebūtu šāda un necīnītos par titulu?

Daugavpils komanda jūsu vadībā spēlēja no aizsardzības un bieži uzvarēja ar 1:0.
Jā, taisnība, taču šis ir tieši no tiem gadījumiem, kad komanda bija nokomplektēta pirms manis un sapratu, ka ar šo sastāvu daudz pareizāk ir veidot aizsardzības futbolu. Plus Daugavpilī tikai sāku savu trenera karjeru un, kad sāc, esi daudz piesardzīgāks. "Skonto" un Liepājā viss jau bija citādi. 12 gados pamainīju tikai trīs komandas, citi šādā laikā pagūst 20 klubos pastrādāt [smaida]. Tas pierāda, ka neesmu staigātājs. Tieši otrādi - atnāku, vēlos nostabilizēties un izveidot labu komandu. Man tas kopā ar pārējo treneru štābu vienmēr ir izdevies - šeit vēlos pateikties saviem asistentiem Astafjevam, Kaļiņinam, Miholapam, Morozam, Zuntneram.

"RFS nav elementāras pieklājības un ētikas"

Minējāt, ka jums ir piedāvājums no viena Virslīgas kluba. Bet zinu citu Virslīgas klubu, kurš noteikti nekad jūs nepaņems. Tas ir RFS. Jums ir versija, kāpēc tāda nostāja?
Mūsu attiecības jau no paša sākuma veidojās konfliktējošas. Pirmkārt, viņi nepelnīti atnāca uz Virslīgu, ieņemot 1. līgā tikai trešo vietu [toreiz izslēgtā "Skonto" vietā tika izteikts piedāvājums Valmierai, kas no tā atteicās un ceļazīme nonāca pie RFS - aut.], turklāt viņi Virslīgā nonāca "Skonto" vietā. Tālāk. Viņi paņēma gandrīz visus "Skonto" spēlētājus. Kad tas notika, atnācu pie viņiem ar piedāvājumu - ja ņemat visus manus spēlētājus, tad ņemiet mani par treneri un garantēju, ka cīnīsimies par titulu. Tā bija vienīgā reize, kad man RFS šķita interesanta - 2016. gada janvārī, kad viņi ieņēma "Skonto" vietu un paņēma gandrīz visus manus futbolistus.

Tālāk. Man nesen bija nopietna saruna ar viņu sporta direktoru [Aleksandru Usovu - aut.]. Mūsu spēlētājs Karašausks visu atvaļinājumu bija tepat Rīgā [ilgi nebija skaidrības, vai Artūrs paliks "Liepājā" - aut.] un neviens ar viņu nerunāja, bet, kad ar Karašausku parakstījām jaunu līgumu un viņš bija ar mums treniņnometnē, viņam sāka zvanīt ar tekstu: "Cik tev Liepāja maksā? Mēs tev samaksāsim vairāk!" Kad man Karašausks to pastāstīja, ņēmu telefonu rokās un zvanīju viņu prezidentam [Artjomam Milovam - aut.], jo jābūt ētikai, kā futbolisti ir jāpārvilina. Ja ētikas nav, vienmēr būs konflikts.

Lūk, tikai toreiz man bija interese par RFS, bet nākamajās reizēs tā man bija interesanta tikai tad, kad mana komanda spēlēja pret to. Man vienmēr ir bijis interesanti spēlēt pret šo komandu, kurai ir tik liels budžets un ambīcijas. Mēs, mazs klubs, kāds ir "Liepāja", nedevām RFS cerības - gan kausā to apspēlējām, gan Virslīgā ieņēmām augstāku vietu. Šobrīd man RFS nav interesanta, absolūti neinteresanta, jo, ja viņiem ar tādu budžetu trīs gadu laikā liels panākums skaitās trešā vieta, tad lai viņiem karogs rokā un tādā garā turpina. Tiesa, man ļoti simpātisks ir viņu treneris [Valds Dambrausks - aut.]. Tāpat ar simpātijām izturos pret Milovu - man nav nekādas nepatikas pret viņu personīgi. Man ir nepatīkama sistēma, pēc kuras viņi vadās. Viņi iet pāri līķiem [идти по головам - krievu val.]. Es Latvijas futbolā esmu 22 gadus, tāpat citi cilvēki Latvijas futbolā, bet viņi uzvedas tā, it kā... viņiem nav elementāras pieklājības. Ja cilvēks neciena mani, es necienu viņu.

Visu parāda rezultāti. Iztērēta nauda, bet ko viņi trīs gados ir uzvarējuši, ko ir sasnieguši? Atbildot uz tavu jautājumu - jā, Pertija nekad nebūs RFS treneris, Pertija gribēja kļūt tur par treneri tikai 2016. gadā, jo viņa audzēkņi pārgāja uz šo komandu. Tomēr kļuvu par "Liepājas" treneri - mēs viena gada laikā ieguvām kausu, kvalificējāmies Eirokausiem un ieņēmām otro vietu Virslīgā, kamēr RFS palika piektā un bez Eirokausiem [smaida]. Es vienmēr sniedzu atbildi ar rezultātu. Rezultāts bija mana atbilde RFS par atteikumu 2016. gadā.

Taču arī tagad mierīgi eju uz RFS spēlēm, apsēžos tribīnēs un vēroju futbolu - man nav nekādu problēmu. Un pat pēc sarunas ar Usovu vienmēr esmu atvērts jaunai sarunai - arī tagad, manu telefona numuru zina visi. Jebkurš no viņiem [domāta RFS vadība - aut.] var prasīt: "Tamaz, kāpēc tu tā un šitā?" Es atbildu par katru savu vārdu un rīcību. Es nekad neesmu šādi pārvilinājis futbolistus, tas ir nepareizi un neētiski zvanīt spēlētājam, kad viņš jau ir kādas komandas rīcībā. Un solīt vairāk naudas. Tad ko, ja jums ir vairāk naudas, jums ir atļauts viss?! Varat necienīt kluba prezidentu un treneri un zvanīt spēlētājam? TOP klubi tā nedara. Lai iemācītos ētiku, tādam Usovam jābūt futbolā gadus desmit.

Paskatieties uz "Riga"! Ļoti simpatizē. Vienkārša iemesla dēļ. Viņus nedzird. Vismaz es, kopš "Riga" parādījusies, neesmu dzirdējis, ka šī kluba cilvēki rīkotos neētiski. Ne reizi neesmu dzirdējis, ka viņi neētiskā veidā zvanītu citu klubu futbolistiem. Tas ir svarīgi! Un, lūk, arī rezultāts. Pagājušajā gadā viņi izcīnīja Eirokausus, šogad ieguva Latvijas kausu un 90%, ka viņi kļūs par Virslīgas čempioniem. Zini, kāpēc? Jo viņi pareizi būvē komandu. Protams, viņiem ir lielas finansiālās iespējas, taču vai maz redzēti klubi, kas ar lielu naudu neko nespēj panākt? Viņiem ir lielas finanses, taču viņi arī ir nepārtraukti meklējuši - nomainīja vairākus trenerus, pastāvīgi variēja ar futbolistu sastāvu. Viņi visu laiku meklē un tā arī ir futbola būtība! Katru dienu kaut kas jāmeklē, katru dienu jāveic uzlabojumi.

Nedrīkst kā mēs - pērn ieguvām kausu, ieņēmām otro vietu, kvalitatīvs sniegums, bet uzreiz vienā rāvienā atdevām piecus sešus leģionārus. Tas nav normāli, turklāt tika izdarīts nekonsultējoties ar mani. Es nevainoju šeit Māri, jo zinu, ka viņš arī būtu gribējis paturēt šos futbolistus un komanda otrajā gadā kļūtu vēl spēcīgāka. Tur pie vainas pilsētas/politiskā situācija vai tamlīdzīgi, es nezinu. Tas viss notika par spīti tam, ka no konkrētiem spēlētājiem lūdzu nešķirties. "Riga" visu laiku meklē un, lūdzu, rezultāts. Viņu jaunais treneris [Skripņiks] atnāca uz praktiski gatavu komandu, Koņevs jau pirms viņa krāja uzvaras, taču viņš [Skripņiks] piekoriģēja nelielas nianses un pieslīpēja. Un, lūk, komanda 17 kārtas bez zaudējumiem! Tas ir kluba, tā prezidenta, treneru štāba un futbolistu nopelns.

Man tikko gadījās epizode ar humora piegaršu. Vēroju kausa finālu starp "Riga" un "Ventspili" un man priekšā sēdēja "Riga" prezidents [Sergejs Lomakins - aut.]. Šķiet, Gabovs saņēma bumbu un prezidents mudināja: "Aiziet, dēls, aiziet!" Mana sieva Diāna izbrīnīti man saka: "Ak Dievs, tik jaunam cilvēkam pieaudzis dēls!" Es smejoties saku: "Tas ir kluba prezidents." Saproti, par ko runa? Tāds veiksmīgs, turīgs cilvēks sēž starp pārējiem, un tas nekas, ka VIP zonā, un tik sirsnīgi uzmundrina savējos. Tas izraisa tikai pozitīvas emocijas. Viņš nav augstprātīgs. Tāpēc šī komanda ir tik sekmīga. Viņi visi turas kopā.

Līdz pat šim brīdim es ik pa divām dienām kontaktējos ar Indriksonu, tāpat kontaktējos ar Hramovu un Verpakovski. Nekad nebūs tā, ka Pertija aizies no kāda kluba un ar kādu nekomunicēs vai skatīsies ar šķību aci. Man svarīgākais, tāpat kā mēs te tagad ar tevi sēžam, ka varu paskatīties otram tieši acīs nenovēršoties. Šobrīd jebkuram varu skatīties acīs, jo savu dzīvi balstu uz šiem principiem. Tāpēc daudziem nepatīku, jo ir tādi, kam nepatīk dzirdēt taisnību, kam nepatīk emocionālas sarunas, kuri baidās no atklātām sarunām.

Kad atnācu uz Liepāju, man tika nosaukti futbolisti, uz kuriem nedrīkst kliegt. Lūk, tieši tie, uz kuriem kliedzu, no kuriem spiedu ārā visu, kļuva par līderiem. Bet tie, kurus palaidu vaļā, jo, redz, nedrīkst aiztikt... palaidu [Jāni] Ikaunieku un lūdzu! "Uz Janku nedrīkst kliegt, Janka te ir zvaigzne." OK! Pagājušajā gadā viņš mūsu labā guva nulli vārtus, šogad sāka bombardēt, bet, tiklīdz man pateica, ka nedrīkst kliegt, lūdzu - tikai trenējies un spēlē. Nabaga cilvēks tagad guvis savainojumu un pārdzīvo, ka nevar palīdzēt ne klubam, ne izlasei. Ļoti talantīgs spēlētājs, taču, ja viņš lasīs šo interviju, lai saprot, ka viņam ir jāmainās! Raksturs! Pirmkārt, viņam jākļūst par vīrieti. Ne tirliņš [мямля, сосиска - krievu val.], bet vīrietis! Tāpēc tik talantīgs spēlētājs neiespēlējās Francijā un atgriezās. Viņš ir spēcīgs futbolists, taču jāmaina raksturs un jānobriest. Viņam jāpasaka: "Man ir jāizšķir spēle." Nevis visapkārt meklēt vainīgos, skriet pie prezidenta un rādīt ar pirkstu uz pārējiem un teikt, ka "esmu labākais, visi citi vainīgi". Nevis tā jādara, bet pašam jāizšķir lietas. Viņš var spēlēt augstā līmenī.

"Ar pareizu taktiku Latvijas izlase varētu būt blakus Gruzijai, Kazakevičam jāpamet U-21"

Komentārs par Latvijas izlasi?
Vispirms gribu pateikt dažus vārdus par U-21 izlasi. Sāpīgi, ka futbolisti ierodas uz šo izlasi pacilāti, bet pamet to visu laiku pēc zaudējumiem un pat Andoru nespēj uzvarēt. Un attiecībā uz lielo izlasi bieži dzirdu, ka, lūk, nav pietiekami augsta līmeņa spēlētāju. Piedodiet man, Gabovs ir spēlējis Polijā un Kiprā, ir pieredzējis. Jagodinskis bija Kijevas "Dynamo" un Ungārijā. Dubra ir spēlējis BATE. Maksimenko joprojām spēlē Eiropā. Fertovs ir spēlējis Ukrainas čempionātā. Lukjanovs ir spēlējis Krievijā. Šabala joprojām spēlē Eiropā un ir talantīgs. Rakels, piedodiet man, ir bijis tādās komandās. Vaņins. Un tā tālāk. Kādi vēl futbolisti mums ir nepieciešami, lai šajā grupā... tu smaidi?

Mums būtu nepieciešami tādi spēlētāji kā Gruzijai.
Labi, es nesaku, ka mums jābūt līdzvērtīgiem Gruzijai, bet lai mēs vismaz būtu konkurētspējīgi. Mums Mesi un Ronaldu vajadzīgi? Mums viņu nebūs. Tā ir mānīšanās, ka mums nav futbolistu, kuri šādā grupā varētu būt augšā. Uzskatu, ka mums ir spēlētāji, kuri varētu iegūto punktu ziņā būt blakus līderiem. Nosaucu uzvārdus un kur viņi ir spēlējuši. Zini, ka Gruzija 20 gadu laikā ne reizi nevarēja apspēlēt Latviju? Un es pateikšu, kur spēlēja iepriekšējās paaudzes Gruzijas spēlētāji - "Milan", "Ajax", "Manchester City", "Schalke 04", "Freiburg". Taču viņi nevarēja apspēlēt mūsu komandu! Un kur spēlēja tālaika Latvijas spēlētāji?

Varbūt tieši iepriekš daudz kas notika pretēji loģikai, proti, mūsējo pārstāvētie klubi bija vājāki un tolaik arī ar raksturu daudz ko varēja panākt, toties tagad viss nostājies savās vietās - gruzīni spēlē krietni spēcīgākos klubos un attiecīgi izlašu līmenī esam aiz Gruzijas muguras.
Jā, šobrīd Gruzijas izlasē tikai pāris spēlētāji pārstāv vietējo čempionātu. Taču runa nav par to. Saproti, jautājums ir par treneri. Gruzijas izlasē ienāca Vaiss, pamainīja sastāvu, izveidoja spēli, gluži kā no plastilīna izveidojot saikni. Tas nenozīmē, ka Gruzija tagad var apspēlēt Portugāli, taču Latviju, Kazahstānu un Andoru var pieveikt bez ielaistiem vārtiem. Treneris! Nedrīkst teikt, ka spēlētāju līmenis ir nepietiekams. Mums nav spēlētāju, kuri spētu apsteigt Andoru par pieciem sešiem punktiem?!

Tas ir cits jautājums, Andora nepārprotami jāapsteidz. Es vienkārši aicinu salīdzināt Latvijas un Gruzijas spēku. Iztēlosimies neiespējamo - Vaiss trenē gan Latviju, gan Gruziju un no abām izspiež maksimumu. Piekritīsiet, ka Gruzija tāpat būtu izteikta favorīte tieši spēlētāju kvalitātes dēļ?
Mēs to nevaram zināt. Daudz kas atkarīgs no taktikas. Tagad no tribīnēm vēroju mūsu izlasi. Es zinu, kā vajadzēja pret Gruziju spēlēt! Es saprotu būtību, kā vajadzēja pret Gruziju spēlēt - gan viesos, gan mājās. Es to redzu.

Jūsuprāt, mēs spēlējām nepareizi?
Uz šo jautājumu neatbildēšu - tas nav ētiski un koleģiāli. Saku tikai no sava skatu punkta. Jebkurš pretinieks, Gruziju ieskaitot, ir jāizanalizē. Tas arī viss. Gruzijas izlasē ienāca Vaiss un visu sakārtoja, bet šeit... kad tad mums būs tie nepieciešamā līmeņa futbolisti?

Kad izaugs tie, kas skolojas labās ārzemju akadēmijās.
Jā, pēc 20 gadiem. Bet tikmēr būsim blakus Andorai? Tā nav jābūt! Katram trenerim tiek iedots savs laiks. Iedeva somu trenerim iespēju, tagad mums visiem ir jāpalīdz viņam. Viņam tiek dots laiks, taču jāsasniedz zināms rezultāts. Ja nesasniedz, tad jānāk vietā citam. Cik ilgi Kazakevičs jau ir U-21 izlases trenera amatā?

Gandrīz trīs pilnus ciklus.
Un viņš kaut ko ir izdarījis? Viņš nenāk un nesaka sabiedrībai: "Lūdzu, piedodiet! Piedodiet, ka nevaru apspēlēt Andoru! Piedodiet, ka regulāri palieku pēdējā vietā [visos trīs ciklos Kazakeviča vadībā Latvijas U-21 palika pirmspēdējā vietā - aut.]! Piedodiet, bet es ļoti gribu palikt šai amatā, nepadzeniet mani!" Un tad varētu pateikt: "Labi, Daini, strādā!" Bet viņš tā nesaka. Iznāk un aizmālē mums acis, sakot, ka "ja uzvarēsim Andoru, cikls būs izdevies". Tu ko, futbolā vakar esi ienācis? Ko tu mums stāsti? Tev šobrīd ir ļoti laba līmeņa futbolisti. Paskatieties, kā "Mettas" puiši progresējuši! Paskatieties, kā Ķigurs, Jurkovskis un Tobers ir progresējuši! Te arī ir trenera loma atrast veidus, kā panākt, lai mēs redzētu, ka komanda aug. Ja komanda neaug, esi tik laipns un paliec pie sporta direktora amata. Pamet izlasi, dod iespēju citam! Tici man, ir jauni puiši, kuri varētu U-21 trenēt. Bet viņš neatkāpjas. Prese arī kaut reizi varētu uzrakstīt, ka "Daini, pietiks vienreiz!".

Tā nu gan nav taisnība - žurnālisti ne reizi vien Kazakevičam pašam vaicājuši par atkāpšanos, rakstījuši par to.
Rakstījāt? Un ko viņš saka?

Neatkāpjas.
Jo viņš uzskata sevi par labāko treneri.