Ronaldu divi skaisti vārti, "Real" nenoņem spriedzi no "Atletico"

Šodien Dings tika sveikā cauri ar melnajiem, neizšķirts.

No 9 partijām tikai viena bijusi tāda, kur no sākuma līdz beigām garlaicīgi līdzīgi.

Fabi tomēr saka, ka nekas TIK traks tā datu noplūde nav.

Es Black Bullet rakstīja: Labrīt, draugi.
Vai kādai (drīkst, protams, arī kādam) ir veicies ar Merkura sameklēšanu?

Rekur bilde no vates instagrama, tā izskatās ideālos apstākļos:
https://www.instagram.com/p/CqtAaWk...

Dzirdēju, ka šodien teorētiski būšot vislabāk redzams.

Skaisti vatem izdevies nofočēt.
Man gan pagaidām nav sanācis. Tagad pavasarī varētu būt vairāk iespēju?

M9 rakstīja: Un arī saprotu, kāpēc tieši tagad it kā ir svarīgi, lai tur, nevis ĶTR nespēlē — tas tā kā būtu par novēršanos, lai tiktu pārtraukts. Tomēr svarīga šķiet doma par neatbalstīšanu kopumā — Ernests tika izlūka vietā, jo izlūks šogad vairs nedrīkst atrasties amatā. Jā, šogad nedrīkst, bet būtu jānedrīkst arī pirms pieciem gadiem un divdesmit pieciem, kad nebija šīs eskalācijas.

Es arī par šo domāju. Mīļā miera labad mēs ļoti daudzus sāpīgus augoņus neaiztikām, jo ... tā jau gadiem bijis, ko tad vairs.

Vienlaikus esmu pateicīga, ka šeit uz vietas esam ekonomiski (kopā ar pārējām pozitīvām sekām) tiktāl izauguši, lai, aizstāvot kulturālus principus, turpmāk spētu atteikties no īstermiņa "labumiem" (tiesa, ne visi biznesi). Tāpat ceru, ka daudzi arī personiskajā (vai personīgajā?? ) dzīvē veiks principu un pielaižu korekcijas. Jā, šobrīd sirdsapziņas izvēles vairs nav izdzīvošanas jautājums.

M9 rakstīja: Man tieši vakar (skaitās aizvakar) bija saruna par Leo, kur man tika teikts, ka viņš nevar nespēlēt sevi. Un to Getsbiju, šodien jau varu noteiktāk pateikt, ka moš nevajag. Es tagad neskatītos, ja zinātu.

Ko???? Visās lielajās lomās viņš ir tik pārliecinošs, jo tēla raksturs ir pašam? Bet ievelk. Pieticīgajam latvietim pastalās pievelk tāds spēcīgs personāžs, cinītim būtu, ko pamācīties.
Ko Tev par Klintu pastāstīja? Ja nepastāstīja, tad pajautā, lūdzu.

M9 rakstīja: He, interesanti. Tikai tagad pievērsu uzmanību amatam; tā kā tieši izlases GM, tad nezinu pateikt, nevērtēju. Matulis pagājušajā vasarā rakstījis, ka viņam izdevies sarunāt Šilovu no AHL uz iepriekšējo Škodas čempi. Var arī gadīties, ka viņam (ne Šilovam) ir attiecīga izglītība un prasmes un patrāpās vietā. Tur ir citi cilvēki, kuru darbību vērtēju zemu.

Mums jau visāda pieredze ar šofera dēliem, gribējās pārliecināties no insaidera

M9 rakstīja: Esmu patīkami pārsteigts par Lipmanu, par spēju preparēt savas iepriekšējās simpātijas/antipātijas un atzīt. Fāzeli arī ir izmetis miskastē, bet par Avenu — sev raksturīgajā manierē: A' kas viņš vispār ir tāds...
https://www.youtube.com/watch?v=7cqOUPPZDVI&t=1486s

Pievienošu skatīšanās sarakstiņam.

Es Black Bullet rakstīja: Daudz. Kādas septiņas līdz desmit. Galvenais, ka biju redzējis to bildi un man iestājās tāds kā rush, mēģināju ATCERĒTIES, kas tur bija, neatceros, neredzu, sekundes tik iet
Bet pirmajā reizē arī nebija uzreiz.

Vizuālajā jomā es patiešām īpaši tizls esmu. Es ļoti švaki ievēroju lietas, daudz, ko nepamanu. Un kaut kādu fotorobotu uztaisīt man būtu neiespējamā misija.

Saliktu spožas un nespožas zvaigznes un planētas kopā vienā ekrānā (pēc atrašanās proporcijām), Merkuru taču atrastu?

M9 rakstīja: Bet ar pašu likšanu toķikā?

M9 rakstīja: https://cutt.ly/77M0Tz2

Tik daudzi stāsti, sāpes un problēmas atklājas caur vienu personu.

Es Black Bullet rakstīja: Bērni visā pasaulē šodien iet pieteikties šaha pulciņos.

Mācu krustmeitai dambreti, viņai patīk

Es Black Bullet rakstīja: https://klik.tvnet.lv/7755593/apkar...

Ziepis un Talsi, divas mūsu bēdu ielejas.

Mums te ir viens vainīgo dzimumu eksperts, varētu pakomentēt.

Skatījos vienu (bet par šo pašu tēmu projektā bija arī sekojoša otra) interviju par transpersonu, kura ķirurģiski un hormonāli mainījusi dzimumu no neforšā uz foršo. Un intervijā viņš konvulsīvi raud, kā to nožēlo, jo hormonu terapija iedzina pamatīgā depresijā un tikai tagad apzinās ķirurģijas sekas. Un tagad pārmet ārstiem, ka viņu nebrīdināja, neskaidroja, neatturēja.
Te nu diemžēl ir situācija - tik visi uzstāj uz tiesībām, un kādas tam ir sekas. Vai tiešām papildus skaidrošana būtu palīdzējusi; kā cilvēks reaģētu, ja operācijas vietā tiktu aizsūtīts vismaz pie psihoterapeita utml.
Un otra mana aizdomāšanās patiešām bija par topikā plaši iztirzāto - foršo un neforšo dzimumu.

Iepriekšējā sesijā minēju, ka arī es nepagāju garām Delfu projektam par kriminogēno vidi iedvesmas pilsētā Rīgā. Pastiprinātu uzmanību, protams, pievēršot savai apkaimei. Savām ārēm. Savam krajam. Mājām, kur atgriezties. Dvēseles Hārtlandam.
Pirms gadiem šeit tika daudz spekulēts, ko tad bdienis Rīgas ielās deviņdesmitajos vispār varēja redzēt, jo bija sīks, rāpoja zem galda, vēl viņam bija netīra mute un viņš smakoja. Nav vēlmes nevienu pārliecināt par pretējo, ko kādam censties pierādīt, kam to vispār vajag? Tāpēc nolēmu pievērst uzmanību tikai tiem notikumiem, kas risinājušies pēc Millēniuma, kad jau biju izrāpojis no aizgalda, nomazgājis muti, dirssu, un sāku aktīvāk un patstāvīgāk pārvietoties pa Ziepniekkalna ielām.
Sadzīviskus kašķus, bandītu savstarpējās razborkas un narkodīlerus uzreiz atsijāju, tas nevienam nav interesanti, tas ir pašsaprotami, kā fakts, ka te pusgadu ir slapjdraņķa ziema un ielas netiek tīrītas, jo visiem mēriem nospļauties par kaut kādu Rīgas apendiksu, kuru tāpat nobombardēs pirmo.
Uzmanību vēlos vērst tiem atgadījumiem, kas šķituši īpaši absurdi un šaušalīgi savā bezjēdzībā. Reizēm šķiet, ka tādām lietām miera laikos nevajadzētu notikt, bet tās notika, notiek un notiks, kamēr vien primāts turpinās tvaicēt gaisu zem debesjuma.

2000. gada 10. augusts – automašīna BMW, kuru vadīja 19 gadus vecais Deniss Veremčuks, ietriecās autobusa pieturā Valdeķu ielā. Pretī manām mājām. Dzīvību zaudēja trīs cilvēki. Ģimene. Vēl trīs, tostarp nepilngadīgs bērns, guva smagas traumas. Autovadītājs bija alkohola un narkotisko vielu ietekmē. Muka no policijas. Atceros, par šo pēc tam vēl ilgi sēroja. Nu vismaz dažas dienas, līdz Kurskai noteikti. Paralēli zemūdenei aktualitāti pārņēma terorakts Unītī „Centrs”. Gan jau, ka liela daļa no sērotājiem bija rašisti, bet tolaik mēs to vēl nezinājām. Visi bijām vienoti.

2000. gada oktobris – vecajā Ziepniekkalnā (Old Zep) trīs stundu periodā ievainoti četri cilvēki. Nejaušiem garāmgājējiem gaišā dienas laikā uzbruka ar nazi bruņojies alkoholiķis, kurš jau divas nedēļas bez mitas bija žūpojis. Starp tiem garāmgājējiem teorētiski varēju būt es. Tas tepat netālu Tadaiķu ielā. Jāatzīst gan, ka tajā laikā es šo teritoriju šķērsoju tikai vecāku vai sabiedriskā transporta pavadībā.

Un tas viss man ir tik pazīstams un kļūs vēl sliktāk
Kam sekot, kad šeit katrs domā, ka ir kornets?
Es palieku savrups un katrai no bēdām man
Ir tikai viena atbilde – laiks apgūt apiešanos ar ieroci

Nākamais notikums kļuva par kapeņu stāstiņu cienīgu folkloru. Tik baiss un nejēdzīgs tas bija. Es to formulētu – kāda bija datora cena Sūnu Ciemā, gadsimta sākumā?

2003. gada decembris – pusaudze Alīna dzīvoja kopā ar māti – medicīnas māsu, un piepalīdzēja tai, strādājot Makdonaldā. Par centību māte nolēma uzdāvināt meitai datoru. Liels pirkums Millēniuma pirmajos gados. Selerons? Iespējams. Bet varbūt pat Pentiums? Lai kā tur nebūtu, pirkums neatstāja vienaldzīgu Alīnas skolasbiedru Alekseju. Aleksejs, uzzinājis, kad Alīnas mātei ir naktsmaiņa, uzprasījies ciemoties. Hormonu laiks, viss saprotami. Tālākais gan vairs nav tik gauži saprotami, tālākais jau ir vēsture par kuru pieejams sauss, prozaisks apraksts.
Ozolciema ielā atrasts 15 gadus vecās skolnieces Alīnas līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm – eksperti konstatēja 40 durtas brūces un žņaugšanas pēdas. Noziegumu izdarīja meitenes klasesbiedrs un kaimiņš Aleksejs, kurš vēlējās iegūt savā īpašumā upures datoru.

2004. gada 7. jūnijs – Ģimnastikas ielā pie 2. slimnīcas atrasts 37 gadus vecā Rūdolfa līķis ar deviņām durtām brūcēm. 2. slimnīca zolīda iestāde, pirms gada gāju tur potēties pret trakumsērgu pēc vaukšķa kodiena.

2005. gada aprīlis – Graudu un Ziepju ielas apkārtnē pedofils savā auto iesēdināja bērnus un aizveda uz mežu Ķekavas novadā, kur veica izvirtības.

No šejienes klusītēm katrs, kas gudrāks – pārvācies uz Centru
Taču vairākums padevies pagalmā uz soliņa ar pudeli „Stolichnaya” padusē
Jebkādu kreatīvu šaurajās dzīvokļu kastītēs sagaida linča tiesa
Jā, šeit kotē čotku un pareizu kinčiku, bet ne Kubriku ar Linču

Bēdīgi slavenais klubs „Fakultāte”. Runā, ka nosaukumu bija ieguvis no deviņdemisto gadu jauniešu kulta šausmenes The Faculty: https://www.imdb.com/title/tt0133751/ (nesen noskatījos, lieliska harizmātisku aktieru soļanka).
Par abiem zemāk aprakstītajiem notikumiem uzzināju no klases whore, kas tagad, protams, ir pazemīga ģimenes dāma. Klases alfa tik ņirdza un brīdināja, lai neeju vakaros laukā no dzīvokļa. Kas zina, varbūt arī viņš pašlaik jau ir līķis. Nospļauties.

2005. gada marts – pie naktskluba „Fakultāte” atkritumu konteinerā atrasts vīrieša līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Noziedznieku, starp kuriem bijis arī 15 gadus vecs jaunietis, guvums bija naudas maks un mobilais telefons. Tam laikam zolīds loms.

2005. gada aprīlis – jaunceltnē, dažus metrus no kluba „Fakultāte”, atrasts 27 gadus vecā pavāra Pāvela līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Policija konstatēja, ka vīrietis nogalināts pēc klubā sākta konflikta. Vīrietim uzbruka gados ļoti jauna vietējo iedzīvotāju kompānija. Tādas bērnu bandas tajā laikā bija visai... hmm, laikam var teikt, ka ietekmīgas.

2008. gada novembris – Ozolciema ielā kādā dzīvoklī atrasts vīrietis ar vardarbīgas nāves pazīmēm: upurim bija nocirsta galva un rokas. Aizdomās par nozieguma izdarīšanu aizturēts 32 gadus vecais miesnieks Kaspars.

Un visas šīs tēmas ir tikai atkārtojumu kopums
Mans personīgais Hārtlands bankrotējis kā Motoru Pilsēta
Tie paši ģīmji pie traktieriem, atkal kaimiņu kuilis līdz nemaņai sīņo
PaZaudējis cerību, kā konkistadori zeltu
Viņiem tas viss ir izdomājums, vaļasprieks un spēle
Vietējais Hērakls pritonā cērt galvas Hidrai
Visi tik gaida, kad ekrāns nodzisīs un iedegsies titri
Bet tikmēr manu dvēseli joprojām plosa tīģeri...

2019. gada maijs – iecienītajā Valdeķu ielas kebabnīcā izcēlies konflikts, kas risināts ar fiziska spēka palīdzību. Ķīviņā viens vīrietis zaudējis daļu auss, otrs – zobu.

Kā redzam, tad nekontrolētas noziedzības taifūns manāmi apsīkst tuvojoties mūsdienām. Tā nu tas ir. Tagad reālā režīma zvērības pamazām ir nomainījis ne mazāks vājprāts kiber-telpā, pilsoņiem jāturpina būt modriem.
Var teikt, ka esmu izaudzis geto. Heiteris apgalvotu, ka ja tādā geto izdzīvoja bdienis, tur izdzīvotu jebkurš. Droši vien. Taisnības labad gan jāsaka, ka pēc Panorāmas sporta ziņu Dienas Momenta es viens pats laukā uz ielas līdz pilngadībai negāju.

Savu komentāru šajā sakarā atstājis arī daudziem tik neērtais Strū (dažam labam viņš kā īlēns filejas daļā!), kurš veicis piegādi, īpašu uzmanību savā radošajā darbībā atvēlot Rīgas apkaimju nosaukumiem.

Reivam Čiekurkalnā nebija ne vaina - https://youtu.be/zA90njrq32U - labi iegāja, kad martā gulēju palātā. Patīk klipiņš, aziāti klipiņā, ka ir pieejamas lirikas. Attieksme.

Tomēr galvenais hits ir Ķengarags - https://youtu.be/DB9iOQIZoig - totāla smēre, pirmajā reizē noklausījos kādas sešas reizes pēc kārtas, un tas nav normāli, kopš Lielas Mākslas tā nevienu latviešu repa dziesmu neesmu patērējis. Smeldze, lirika, izloksne, žargoniņš (M9, „mestnie” = vietējie; „ksiva” = no idišas, cietumnieku slengs, šajā gadījumā domāta pavēste no policijas), pančs par Saboni – perfekti! Vienīgais mīnuss, nekad neesmu sapratis režisorus, kuriem patīk filmēt tumsu tumsā.

Strū daiļradei viss tas murgs nācis tikai par labu. Māksliniekam tomēr ir jābūt nedaudz izsalkušam un nelaimīgam, tad rodas piegāde. Kad iegūti dakteru grādi un pilns vēders, atliek tik vien kā apaut kājās pasažiera čībiņas un iegādāties vienvirziena biļeti Nārnijas virzienā.

Taču, kas zina. Varbūt Strū ar "nou-neimu Jenotu" (Swedbank finanšu instrumentu reklāmas seja) būs apvārdojuši naivo bdieni? Aptinuši ap treknu notetovētu pirkstu kā tādu norūpējušos Ziepniekkalna nūģeli?! Kas zina? Kāds zina?
Vai mēs kādreiz uzzināsim – kā bija patiesībā?

Laikam otrā partija no 10, kur mierīgs neizšķirts, bez jebkādiem pavērsieniem.
4 partijas palikušas tikai. +1 Nepo saglabājas, traki, traki.

alexy rakstīja:
Saliktu spožas un nespožas zvaigznes un planētas kopā vienā ekrānā (pēc atrašanās proporcijām), Merkuru taču atrastu?

Kas par jautājumu.

alexy rakstīja: Skaisti vatem izdevies nofočēt.
Man gan pagaidām nav sanācis. Tagad pavasarī varētu būt vairāk iespēju?

Nu nebūs gan vairāk, šobrīd jau neredzams.

Meklēju citu saitu, šis labāk patīk
https://www.timeanddate.com/astrono...

Merkuram augstākais, ko var panākt, ir "slightly difficult to see", nu tas bij, kad es traki mocījos, lai atrastu. Tātad pārējos pat vispār nav vērts mēģināt.

Nākamreiz tāds posmiņš, skatos, ka ir 8.-23. jūnijs. Bet tad tas ir no rīta pirms saullēkta austrumu pusē!

Pēc tam jau 10.jūlijs vakarā.

alexy rakstīja: Pievienošu skatīšanās sarakstiņam.

Es nez, ko jūs tur skatās, viņam tak grūti teikumu kopā salikt.

Ielikšu te, baudām aizvadītās nakts Latvijas debesu skaistumu https://twitter.com/JSatrovskis/sta...

Nu ko, kungi un dāma.
Tātad pirms šodienas 3 partijas pirms beigām Nepo 6 Dings 5.

Bet šodien šo psiholoģiski ārkārtīgi nestabilo un šaha tronim absolūti negatavo pretendentu klešā tika sasniegts līdz šim augstākais punkts. Nepo jau bija pamatīgs pārsvars (+3 pēc kompīša rādītājiem), pēc tam pilnīgs madness, stabiņš pēc katra gājiena šūpojas uz augšu un leju, tā nekad nebija šūpojies, beigās pēdējo kļūdu pieļauj Nepo. Protams, ka šis, kā vienmēr spēlē ĀTRI, jo ir aizkaitināts, ka sākotnējais pārsvars izbira. Tik tipisks Nepo.
Tad nu pēc izšķirošās kļūdas šis 17 minūtes sēž un tirinās pa krēslu, runājas ar sevi, saķer galvu utt.
Hailaiti no tām 17 minūtēm:
https://youtu.be/_EfTkQn9Vcw

Rezultāts 6:6!
Protams, mums, skatītājiem, tas ir ļoti aizraujoši, bet atkal varu sešdesmito reizi pateikt - biju besīgs uz Magnusu, ka šis atteicies, likās baigi negodīgi arī pret Nepo, ka viņam nav iespējas reabilitēties un revanšēties, bet bro... Tas Nepo tak nav mainījies ne par gramu. Būtu precīzi tas pats, kas pusotru gadu atpakaļ.
Džeki netur spriedzi.

Neizšķirts. Domājat, ka pavisam mierīgs? Nē. Bet neizšķirts.
Rīt brīvdiena.

Parīt pēdējā spēle, Dingam baltie. Ja ničs, tad parīt taibreiks.

Noskatījos Getsbiju Nesaprotu, par ko TĀDU M9 uztraucās. Es varu piekrist, ka galvenais mesidžs tāds pašķidrs (to trū storī iepriekš nezināju, domāju, ka tēma būs cita), taču aktierspēli vienmēr bauda skatīties, tāpēc nenožēloju. Pats aktieris gan nekad nav paticis.

Es Black Bullet rakstīja: Nu nebūs gan vairāk, šobrīd jau neredzams.

Meklēju citu saitu, šis labāk patīk
https://www.timeanddate.com/astrono...

Merkuram augstākais, ko var panākt, ir "slightly difficult to see", nu tas bij, kad es traki mocījos, lai atrastu. Tātad pārējos pat vispār nav vērts mēģināt.

Nākamreiz tāds posmiņš, skatos, ka ir 8.-23. jūnijs. Bet tad tas ir no rīta pirms saullēkta austrumu pusē!

Pēc tam jau 10.jūlijs vakarā.

Pēdējā laikā pat Mēnesi bija grūti noķert, kur nu vēl Merkuru.
Saitu iečekošu, paldies.

Tā, obligācijas sapirktas. Pa daļām, jo riski jāsadala. Tagad var gaidīt, ja atkal būs lēcieni.

Es Black Bullet rakstīja: Džeki netur spriedzi.

alexy rakstīja: Noskatījos Getsbiju Nesaprotu, par ko TĀDU M9 uztraucās. Es varu piekrist, ka galvenais mesidžs tāds pašķidrs (to trū storī iepriekš nezināju, domāju, ka tēma būs cita), taču aktierspēli vienmēr bauda skatīties, tāpēc nenožēloju. Pats aktieris gan nekad nav paticis.

Laikam kopumā uztraucos par kinõ jēgu un pielietojumu. Vai tad šeit satraucos? Tikai teicu, ka neskatītos. Bet par Kaprio — galvenais, lai pa dzīvi nav kr*plis (ja nav, tad brīnišķīgi). Aktierspēli kritizēt negrasos.

Tas, protams, ir solis atpakaļ - ierasties tikai uz "sesijām".

Nja. Ko gribēju teikt. Sieviešu/vīriešu jautājumā es mēģināju uzdot jautājumu - kuram vieglāk. Es jautāju, vai būtu ar mietu "mainīties". Uz ko bd atbildēja ar pavisam ko citu, jeb - ko vajag vīrietim. Tas taču ir pavisam cits temats, joptvaju maķ. Skatījums tikai no sava skatu punkta.

Feminisms, ko, "sistēma", ko. Vot, par Strū pāragri kāds kaut ko padomāja un, bļe, sistēma. Tu redzi, kas notiek OTRĀ PUSĒ? Palīdzības centri var apliecināt, ka tādu Rusiņu (vēl ne tik galēju) ir pilns. Tiešām daudz! Sistēma - POLICIJA KULI KASA, vot tev sistēma.

Šahā, tātad, vakar neizšķirts.
Šodien taibreiks. Īsāki apdomas laiki.

Favorīts, diemžēl, krievs. Laika kontrolē šis vienmēr priekšā. "Slikti gājieni ātri", galu galā.
A Dings ir kalkulētājs, reiz pat uz laiku te zaudēju.

Skatāmies tiešraidi:
https://www.youtube.com/watch?v=cSx...

Un jā, basketbols... Grupas izloze jau ir tik maksimāli slikta, ka man pat neceļas roka pētīt tālāk zarus, cik tuvu tur vispār ASV.

Te ir liela iespēja pat no grupas ārā netikt. Kanāda - pilna ar NBA špīleriem. Jebkurš cits no tā groza būtu īzī ņemams.

Un divas komandas, kuras šķiet nepārvaramas - ASV un Francija - viena mums jau ir.

Citiem vārdiem, 2.vieta grupā ir maksimums. Un tas jau attiecīgi nozīmē arī tālāk sūdus.

https://sportacentrs.com/basketbols...

Kanādietis, ibio maķ

Manuskripti nedeg!

***

Ja kādā vasaras rītā nenoslinkosiet, nostāsieties Piektās Avēnijas sākumā pie hotdogu kioska un pacelsiet galvu augšup, ir iespēja, ka pretējā nama balkonā ieraudzīsiet mani. Akurāt ap pusdienlaiku. Tur nu es esmu. Sēžu ar kailu torsu vienās aveņu krāsas apenēs vai reizēm arī bez tām, svīstu un ēdu šči. Malkoju to pa taisno no katla ar lielu zupas karoti. Es čāpstinos, mani apspīd svelmaina saule, vēro blakus ēkās esošie klerki un man ir labi. Šādas saules peldes es veicu regulāri, jo atšķirībā no klerkiem, šiem patērētāju sistēmas nomocītajiem vergiem, es nekur nesteidzos, man nav dedlainu un es nestrādāju, vismaz ne oficiāli. Es pārtieku no šči, saules un velfeira. Velfeiru man, protams, nodrošina klerku laicīgi samaksātie nodokļi.
Es sēžu kails uz balkona pasaules varenākās pilsētas centrā. Ņujorka ir skaista saulainā pusdienlaikā redzes leņķī no kaijas lidojuma, kamā es spēju iejusties, atrodoties savā četrpadsmitā stāva vienistabas midzenī. Tas nav liels. Padsmit kvadrātu plašs dzīvoklis, kura galvenā priekšrocība ir paliels spogulis un balkons. Es nepretendēju uz cēlākiem apartamentiem. Man nav nepieciešama televīzija, es iztieku ar radio.
Ak, jā. Biju tik nekaunīgs, ka aizmirsu iepazīstināt ar sevi. Mans vārds ir Jurītis. Šis ir mans stāsts.

***

Tas aizsākās Madonā. Es vēl nepazinu Diānu, pa dienu strādāju arumos, bet vakaros rakstīju dzeju. Es bieži smirdēju un reti tiku nomazgāt savu netīro ķermeni. Varētu padomāt, ka būt par dzejnieku Sūnu Ciema nekurienē, kāda viennozīmīgi bija mana dzimtā pilsēta, ir kaut kas romantisks. Tā tas arī bija, taču to sapratu un novērtēju tikai nonākot Amerikā, kur dzejnieks no Latvijas Vidzemes tika pielīdzināts klaidonim, bet manas pilsētas nosaukums asociējās vienīgi ar popmūzikas karalieni, kas bieži no katras tējkannas spiedza, ka ir jaunava.
Arī Diāna bija jaunava... eh, tiklīdz aizdomājos par Diānu mana bikšu priekša sacietē un pa manu ķermeņa apakšdaļu sāk skraidīt tirpiņas, skraida kā tādas ļaunu feju kurpītes... līdz atlaiž. Esmu pamests. Diāna pašlaik jestrojas ar nolādeto Smiļģi!
Kad nonācu Manhetenā uzreiz meklēju sev kādu komūnu. Biju vientuļš. Man bija nepieciešama jebkāda socializācija, vēlams politiskā gultnē, jo tajā var nodoties neprātīgām vārdiskām kaujām un bieži vien ne tikai vārdiskām. Politika man iepatikās deviņdesmito gadu beigās, kad hokeja spēlē pret Zviedriju redzēju jūsmojošu valsts prezidentu vārdā Guntis, kurš reizēm tā komiski mēdza pakratīt savu ovālo galvu. Es biju tik izmisis, ka būtu bijis gatavs doties kaut uz Ķīnu, palīgā uiguriem. Vai uz kādu Āfrikas valsti palīdzēt kādai ciltij cīkstēties pret citu cilti. Mani izglāba Selīna. Mēs sastapāmies kādā svētdienas krāmu izpārdošanas pasākumā. Selīnas vecāki bija no Gomeļas un mēs ātri atradām kopīgu valodu – krievu. Lai arī ilgu laiku dzīvojos pilnīgā vienatnē, nevarētu teikt, ka manī radās vēlme iedraudzēties ar Selīnu horizontālā plaknē un sākt rokoties ar mūsu piebriedušajiem organismiem. Nebūt nē, dārgie. Selīna iepazīstināja mani ar Gregu un Džonu. Gregs bija kārtīgs vīrietis, demokrāts ar ģimeni un bērniem, es uzreiz nospriedu, ka revolūcijai šamais būs nederīgs. Džons pretstatā Gregam bija kaismīgs un principiāls republikānis. Sākumā tas mani uzrunāja, taču jo biežāk nācās dzirdēt no Džona tādus izteikumus kā – „jebkuru politisko strīdu labās un kreisās puses galējības vienmēr ir nepareizas”, vai – „mūsu atriebība būs mūsu bērnu smiekli”, jo vairāk es Džonā vīlos. Tādos brīžos es viņam teicu – „John, my lad, please, give me a break!”. Tik tiešām. Kas tas par republikāni, kas nav gatavs obstrukcijai pret esteblišmentu?! Kas nealkst revolūcijas, kā tādas negaidītas pollūcijas! Džons bija teorētiķis, ne praktiķis.
Pirmajos mēnešos svešumā man bija grūti rast domubiedrus un tas noveda mani pie fizioloģiskiem iekāres eksperimentiem.

***

Diennakts tumšākajās stundās, kad Amerikas sātīgi piebāztais vēders devās atpūsties zem siltās nakts segas, es nereti mēdzu iziet laukā uz ielas un veikt garas pastaigas. Mans neiztrūkstošais kompanjons šo pastaigu laikā bija burbons. Astoņus gadus izturētais „Savvaļas Tītars”. Pats gan viņu dēvēju par Turku. Es, Jurītis, knariņš, šeit Amerikā – kā rīsa grauds taizemieša kuņģī, es nu devos kārtējā nakts pastaigā pa Manhetenas ielām mēnessgaismas apspīdēts. Man nebija bail, ka mani var aplaupīt, jo pirmkārt, es biju gaužām nabags, bet, otrkārt, biju pavisam tievs, izkāmējis un ātri skrienošs kustonis. Taču gadījumam, ja tomēr notiek kas nepatīkams, man vienmēr līdzi bija mazais saliekamais Šveices nazis.
Kad biju nogājis vairākus kvartālus gar jaunceltnēm un šķērsoju kādu stroiku, saklausīju netālu no sevis murdoņu un ieraudzīju kādu kustību. No tumsas laukā kā tāds Nazguls lielā kapucē iznāca viņš – pavisam melns afroamerikānis, hūdijā un iespīlētās džinsu biksēs. Mana pirmā doma bija mesties bēgt un tomēr, kaut kas mani atturēja (vienīgi Turks izslīdēja no rokām un pašķīda turpat uz asfalta). Šī iekšējā balss... vēlāk izrādīsies, ka tā pilnībā mani mainīja, kā cilvēku, kā vīrieti. Es pamāju un sasveicinājos ar melno vīru, tikmēr šams pretī tikai iesmējās un slinki apsēdās turpat netālu, smilšainajā stroikas pagalmā. Jau minēju, ka biju ļoti vientuļš un alku jebkādas socializācijas. Mani nemulsināja radušās situācija, pie sevis nosmējos un devos pretī melnim, lai ironiski apvaicātos kā tad klājas šajā tumšajā nakts stundā. Melnais milzis izskatījās pavisam nekaitīgs, tikai tā ņirdzoši smaidīja, laikam bija ko salietojies. Dīvaini, bet tieši tas bija brīdis, kurā sapratu – man ir jākļūst biseksuālam. Pirms atvēru muti un spēju, ko bilst, melnais jau bija paguvis mani satvērt aiz kaulainajiem pleciem un sāka masēt manu muguru. Viņa krūtis cilājās zem izbalējušā hūdija kā tāda pārrūgusi mīkla zem katliņa vāka. Viņš mani gribēja! Melnais saķēra manu plaukstu un novietoja to zem savu bikšu siksnas sprādzes. Ciets, pavisam ciets, tur tas atradās. Gulēja diendusu, saritinājies kā ķirzaciņa, lai naktī dotos kaujā pret kalsno Jurīti! Mellis atpogāja vaļā siksnu un pastūma džinsus uz leju. Mani dārgie, pirmā lieta, ko pamanīju – viņam kājās nebija apakšbikšu, bet otra lieta... mīļie, es biju dzirdējis daudz nostāstu, ka afro kungiem ir paprāvs instruments, bet tas, ko es redzēju tajā karstajā jūlija naktī Manhetenas stroikas pagalmā, bija kas prātam netverams. Ar tādu daiktu varētu dzīt naglas sienā, melns un skaists, bet galviņa, tā sarkanā galviņa pulsēja un mēnessgaismas apspīdēta atgādināja lauku vaboli, kādu bija lērums Madonas plašumos, kas tajā brīdī šķita tik tāli...
Lieki teikt, ka es nenoturējos. Melnais kungs pats mani pavedināja! Es piesūcos klāt šim dabas brīnumam ar savām izkaltušajām lūpām un miklo mēli, lai tiesā tas, kurš manā vietā noturētos pretī šādam kārdinājumam. „Mhmmm.... ” – mello mana aktivitāte viennozīmīgi apmierināja. „My boy!” – tas bija pēdējais, ko dzirdēju, pirms mans jauniepazītais draugs saķēra mani aiz skausta un iestūma savu ereģēto agregātu dziļāk manā rīklē. Es laikam darbojos visai atzīstami, līdz šim biju liels laizīšanas piekritējs, Diāna to novērtēja un ķērca kā kaija, bet nu biju ticis nākamajā līmenī un saņēmu arī vīrieša atzinību – spēcīga sēklas strūkla iešalcās manā mutē, pirmajā brīdī es pat nedaudz aizrijos, bet paspēju to norīt, jo jau pēc sekundes manī šāvās nākamā porcija. „Yeah, baby, yeah!” – mans partneris bija gandarīts.
Pēc šāda starta es nedaudz saguru un atlaidos turpat stroikas smiltīs, man gan tiešā gan pārnestā nozīmē bija nepieciešams sagremot tikko notikušo. Melnis šķita piekusis un kādas piecas minūtes elsodams gulēja uz muguras, es no savas pozīcijas redzēju viņa sēkliniekus, tie mēreni pulsēja, milzīgais loceklis pusļenganā stāvoklī nosvērās uz kreisajiem sāniem. Taču jau pēc brīža viņa atpūtai tika pielikts punkts. Viņš metās uz ceļgaliem satvēra mani aiz gurniem un pievilka sev klāt. Nu tik būs – nodomāju. Nākamajā brīdī mani šorti un aveņu krāsas biksītes tika novilktas nost un sākās uguņošana! Mammīt mīļā, atceros kā mēs ar Diānu, guļot siena gubā pārrunājām iespējamu stāšanos Svētajā Trīsvienībā kopā ar kaimiņu Žani, toreiz aktivitāte paģērēja, ka arī mēs ar Žani viens otru apmierināsim, taču beigās es atteicos, jo nespēju iztēloties, kā kāds cits lakstosies ap manas Diānas petūniju. Tas bija sen. Diāna palika Vidzemē, bet es atrados šeit – Manhetenā, kopā ar melnu spēkstaciju, kas pumpēja mani no aizmugures manā kaulainajā dupsītī. „Keep, calm, keep calm, baby!” – manam kompanjonam acīmredzami patika erotiski monologi. Es noriju siekalas, ar zobiem ieķēros savā krekliņā, ierakos ar plaukstām dziļāk smiltīs un kunkstēju. No Hudzonas pūta patīkams vējiņš, kaut kur tālumā rēja suņi, bet kā reiz teica Čērčils, šis gudrais britu vīrs – „tu nekad nesasniegsi savu galamērķi, ja apstāsies un metīsi ar akmeni katram sunim, kas uz tevi rej”. Viedi vārdi. Suņi turpināja riet, bet es virzījos uz priekšu un sasniedzu savu mērķi – es Jurītis no Madonas nu biju kļuvis par bisīti.
Kad viss bija beidzies, lielais melnais vīrs noglāstīja manus matus, iesmējās un noskūpstīja mani uz vaiga. Viņš aizrāpoja dziļāk stroikas biezoknī, turpināt gulēt vai ko nu viņš tur darīja pirms es biju viņu iztraucējis, bet man atlika tikai atgūt elpu, pārbaudīt vai viss ir savās vietās un slāt atpakaļ hosteļa virzienā. Šai naktij aktivitātes bija gana.
Kad atvilkos savā numuriņā, šaurajā midzenī ar palielo spoguli uz sienas, es nomazgājos, izdzēru glāzi ūdens (mēles gļotāda dega kā tuksneša smiltis!) un ievēlos gultā. Pēdējais, ko jutu pirms laidos miegā, bija melnā vīra sēklas garša manā mutē. Ne par sāļu, ne par rūgtu. Es iemigu laimīgs ar smaidu uz lūpām.

M9 rakstīja: Laikam kopumā uztraucos par kinõ jēgu un pielietojumu. Vai tad šeit satraucos? Tikai teicu, ka neskatītos. Bet par Kaprio — galvenais, lai pa dzīvi nav kr*plis (ja nav, tad brīnišķīgi). Aktierspēli kritizēt negrasos.

Tā kā "jēgas" īsti nebija, tad filmu uztaisīja krāšņu.

Es tagad ik pa laikam domāju par Sworda pacelto jautājumu, vai Visums / Daba / Dievs kļūdījies, ieliekot prātu un nekontrolējamus hormonus vienā ķermenī.

Man atbildes nav, tikai pārdomas.
Taču pēc Ukrainas es klasisku upuri vairs neredzu tikai sievieti. Nežēlastībā var krist ikviens, jebkura dzimuma, jebkura vecuma.

Latvijas situācijā skaitļi gan ir vēsta citu ainu. Un šis viss notiek civilizētā un demokrātiskā pasaules reģionā. Tā ir atšķirība. Pie mežoņiem risinājumi būtu vieni, attīstītā vidē - citi.

ŠAHS. DINGS LIRENS. Jeb, kā pareizi ķīniski (un latviešu žurnālisti to jau bija atklājuši, Sportacentrā un vēl citur redzēju!) - Dins Ližens.
Tas bij tik episki. Kā lai jums izstāsta.
Ok, pašas vispirms beigas varu ielikt. Nepo dzīve paskrien gar acīm. Bet episkums ir pirms tam
https://www.youtube.com/watch?v=wPf...

Starp citu, var jau viņam līdzi just. Viņš ir no tiem, kas parakstīja vēstuli putinam pret karu. Vatenis nav.
Bet, protams - viņš vatenis varbūt nav, bet fani tāpat viņam šajā brīdī ir visa vatastāna, tāpēc uzvarēt nedrīkstēja.