Leģionāru rangs: Rudņevs virsotnē, Cauņa ārpus trijnieka

Sākšu ar pašu rangu, mazliet sīkāki skaidrojumi sekos pēc tam. Proti, lūk, manis subjektīvi sastādītais rangs, kurš veidojas, izvērtējot divus kritērijus: 1) līgas (kurā spēlē attiecīgais leģionārs) spēks jeb citiem vārdiem - līmenis, kādā spēlē futbolists, 2) paša leģionāra vērtība/nozīme/loma komandā. Ņēmu vērā tikai futbolistu šī brīža pamatdarbu (ja spēlētājs gada laikā mainījis klubu, ņēmu vērā pēdējo darba vietu), proti, klubu, jo Latvijas izlasei gada laikā ir pārāk maz spēļu, lai kaut ko vērtētu.

Leģionāru rangs 2011.

L – līgas spēks, VK – vērtība komandā.

Netika iekļauti Rubins, Žigajevs, Kožans, Rakels, Rafaļskis, Turkovs un citi. Iemesli - vai nu dažādu apstākļu dēļ ļoti maz spēlēja, vai arī vienkārši liekamās atzīmes būtu pārāk zemas…

Līgu rangs
Par šī brīža spēcīgāko no mūsu leģionāru pārstāvētajām līgām uzskatu Krievijas Premjerlīgu, kurā spēlē Cauņa (pie tam neskaitīju klāt ČL efektu, tika ņemts vērā vienīgi pašmāju čempionāts). Krievu Premjerlīgas vadošajos klubos spēlē n-tie izlašu spēlētāji, līgai ir laba pārstāvniecība Čempionu līgā utt. Arī viens mans pētījums (šis te) spilgti parāda, cik spēcīga ir Krievijas Premjerlīga. Tālāk seko Šveices Superlīga, Anglijas Čempionāts, tad Polijas Ekstraklase, pēcāk Krievijas 1. divīzija, vienā plauktā esmu licis Azerbaidžānas un Uzbekistānas čempionātus, bet pavisam zemu Igaunijas čempionātu – tiešām dotu vairāk par vienu balli, ja šai turnīrā nebūtu pāris pavisam švaku komandu, pret vājāko no kurām (slavenais „Ajax”...) Aleksandrs Čekulajevs četrās spēlēs vienatnē sasita 18(!) vārtus... Piemēram, Polijas, Azerbaidžānas, Krievijas 1. divīzijas un Uzbekistānas čempionātos pēdējo vietu īpašniecēm ir šādas vārtu attiecības: 15:32, 10:26, 38:46, 32:51. Igaunijā "Ajax" ir 11:192, vēl vienai ir 28:68, citai 37:69. Šī iemesla (gaužām neviendabīgs turnīrs, pie tam tā vadošās komandas Eirokausos nospēlēja ļoti slikti) dēļ Čekulajevu šobrīd ļoti grūti novērtēt - daudz vieglāk to būs iespējams izdarīt, kad (ja) viņš pārcelsies uz nopietnāku turnīru - vēlu veiksmi Aleksandram jauna kluba meklējumos!

Vērtība komandā
Šeit gribu uzsvērt, ka ņēmu vērā arī sekojošu apstākli: futbolā lielāko pienesumu komandai var dot uzbrucējs un saspēles veidotāji/uzbrūkošie pussargi, bet, piemēram, aizsargu un vārtsargu spējas dot komandai labumu futbolā ir ierobežotākas. Ne velti skaļākie transfēri un lielākās algas attiecas tieši uz uzbrucējiem un uzbrūkošajiem pussargiem. Tādējādi, piemēram, Andris Vaņins un Kaspars Gorkšs, kuri gandrīz nekad nepieviļ un savos klubos ir super stabilas vērtības, izpelnījušās „tikai” astoņas balles, bet Artjoms Rudņevs – desmit. Visi trīs viņi savu darbiņu paveic ideāli, taču tieši Rudņevs vislielākajā mērā taisa komandas rezultātu.

Sešas balles liku tiem, kuri ne vienmēr spēj tikt pamatsastāvā; septiņas balles tiem, kas ir stabilas pamatsastāva vērtības, bet ne vairāk; septiņarpus balles tiem, kas papildus vēl arī ik pa laikam taisa rezultātu (ik pa laikam gūst vārtus vai kā Doroševs - regulāri mēdz glābt komandu no vārtu zaudējumiem); astoņas balles tiem, kas ir vieni no līderiem savā komandā; desmit diviem mūsu uzbrucējiem, kas savā komandā ir visīstākās vārtu mašīnas.

Ranga iznākums
Liekot atzīmes abu kritēriju stabiņos, nemēģināju iegūt pirms tam izdomātu rezultātu. Tiesa, bija nojauta, ka Rudņevam jābūt pirmajam. Tā arī pelnīti iznācis. Vēl trijniekā ir Vaņins un Gorkšs. 4. vietā Cauņa. Kāds noteikti sašutumā attrauks – kā Čempionu līgas spēlētājs un LFF par gada Latvijas futbolistu atzītais futbolists var palikt ārpus trijnieka? Vērsīšu uzmanību uz to, ka daudziem nereti ir īsa atmiņa un piemirstas gada pirmā puse – manuprāt, tieši šis apstāklis kaut kādā mērā LFF aptaujā ļāva uzvarēt Cauņam. Jā, viņš vienīgais gada izskaņā tika pie spēlēšanas Čempionu līgā, tomēr atcerēsimies, ka pirmajā pusgadā Cauņa spēlēja skaitītas minūtes (uzskatu, ka ar to ir par maz, lai kļūtu par labāko Latvijas futbolistu)... Savā CSKA komandā pēc būtības Saša nav pamatsastāva spēlētājs un gada beigās vienubrīd (un tikai vienubrīd) tāds bija vien konkurentu savainojumu dēļ. No sirds ceru, ka pēc Jaunā Gada Cauņa veiksmīgi cīnīsies par vietu starta vienpadsmitniekā (priekšā ČL 1/8 fināls pret pašu Madrides "Real") un 2012. gadā nospēlēs vairāk nekā 2011. gadā, kurā Krievijas Premjerlīgā Cauņam pa veselu gadu... tikai četras spēles, kurās nospēlēts vairāk par puslaiku.

Rudņevs
Kā jau minēts, 1. vieta šajā subjektīvajā rangā pienākusies Rudņevam. Uzreiz uzsvēršu, ka viss tālāk minētais par Artjomu Rudņevu būs vienīgi attiecībā uz sportisko aspektu – šeit nevērtēju viņa raksturu, attieksmi, lojalitāti pret Latviju un tamlīdzīgi. Kā spēlētājs viņš manās acīs šogad bija labākais starp mūsējiem. Rudņevs rudens daļā 17 spēlēs guva 18 vārtus, kas ir vienkārši fantastisks rādītājs. Tie ir 18 no komandas 29 vārtiem jeb 62% - neticami... Arī pagājušās sezonas otrajā pusē pavasarī bija četri vārti Ekstraklasē un gols pret „Braga” Eiropas līgas „play-off”. Ieskaitot kausa izcīņu, bet neskaitot pārbaudes spēles, pēc maniem aprēķiniem (saskaitīt nav viegli, un tas jau ir rādītājs) Rudņevs 2011. gadā „Lech” labā iesitis 28 vārtus!

Jā, Polijas čempionāta līmenis nav tik augsts kā, piemēram, Cauņas Krievijas Premjerlīgā, taču ne arī zems, ko apliecinājušas veiksmīgākās poļu pārstāves Eirokausos „Legia” un „Wisla” (pirmā Eiropas līgas „play-off” izsita Maskavas „Spartak” un tagad arī izkļuvusi no grupas, otrā arīdzan tikusi no grupas, apsteidzot Anglijas „Fulham”, savukārt, lai tiktu ČL grupu turnīrā un atstātu aiz apmales APOEL, kas no 1. vietas tikusi šī turnīra 1/8 finālā, Krakovas komandai augustā pietrūka vien dažu minūšu; un kopumā tikai astoņām Eiropas futbola lielvalstīm Eirokausos šobrīd palicis vairāk klubu nekā Polijai). Šajā solīdajā līmenī Rudņevs starp uzbrucējiem ir galvastiesu pārāks par visiem (18 vārti Artjomam, tikai deviņi diviem tuvākajiem sekotājiem), lai gan konkurentu vidū ir Polijas izlases kandidāti (tiesa, no 30 kandidātiem uz tikšanu Polijas izlasē dalībai "Euro2012" vien astoņi pārstāv Ekstraklasi), Daniels Ļuboja (daudzus gadus spēlējis Francijas un Vācijas augstākajā līgā, arī Serbijas un Melnkalnes izlasē) un citi.

Daži saka, ka Rudņevs sit tikai vājajiem. Nekā – pret līderi „Slask” (1:3) iesita vienus vārtus, pret 4. vietas īpašnieci Hožuvas „Ruch” pat trīs (3:0). Tātad četri vārti četrās spēlēs pret TOP4 komandām. Bez tam – kas liedz citiem uzbrucējiem gūt vārtus pret „vājajiem”? Polijas čempionāts nav no rezultatīvākajiem (vidēji spēlē gūti 2.2 vārti), tāpēc nav jābrīnās, ka, atskaitot Rudņevu, neviens 17 kārtās nav spējis tikt līdz 10 vārtu robežai. Vājākā aizsardzība visā turnīrā ir Lodzas LKS, kas 17 mačos ielaidusi 34 vārtus jeb tieši divus vārtus spēlē – tas nav traucējis Rudņevam nokārtot sev četrus(!) „hattrick”...

Vēl daži saka, ka Rudņevs ir tik rezultatīvs, jo izcilas piespēles dala partneri. Daļēji tam var piekrist, taču... Polijā valda cits uzskats. Proti, arī „Legia”, „Slask”, „Wisla” ir augstas klases vidējā līnija, bet šo (un pārējo) poļu klubu uzbrucēji ne tuvu netiek līdzi Rudņevam. Tāpat Polijā gandrīz neviens nešaubās, ka tikai Rudņevs ļāvis saglabāt trenerim Bakero amatu un palīdzējis „Lech” tabulā atrasties kaut cik cienīgā (5.) vietā. Dominē pārliecība, ka bez Rudņeva „Lech” rezultāti būtu pavisam skumji. Piemēram, bijušais Polijas izlases spēlētājs Silvesters Čereševskis saka: "Tāds futbolists mūsu laukumos reti parādās. Lielisks uzbrucējs. Pie tam jāņem vērā, ka "Lech" rudenī nespēlēja pārāk labi, tāpēc Rudņeva sniegums atstāj vēl lielāku iespaidu. Manuprāt, ja "Lech" spēlētu labāk, Artjomam būtu krietni vairāk par 20 vārtiem..." Kritika pār 2010. gada Polijas čempioni "Lech" ir milzīga, jo, atskaitot Rudņevu, citu pozitīvu iezīmju komandas sniegumā neesot.

Pēcvārds
Nīkuļojot Latvijas čempionātam (būsim godīgi), gandrīz visi labākie mūsu futbolisti spēlē ārzemēs. Interneta laikmetā, kad gandrīz jebkuru futbola spēli ir iespējams vērot savā datorā, ir patiešām interesanti pavērot dažādus čempionātus, salīdzināt līmeni un lūkot, kā veicas kādam no mūsējiem. Atļāvos izveidot šādu rangu, jo patiešām esmu cītīgi vērojis lielāko daļu leģionāru – pat Azerbaidžānas un Krievijas 1. divīzijas turnīru spēles. Jūtu līdzi ikvienam no mūsējiem (kā gan citādi?) un centos novērtēt objektīvi, kaut apzinos, ka daudzi šim rangam nepiekritīs. Izvirziet savējos! Jā, un atliek cerēt, ka 2012. gadā vērtējamā būs vēl vairāk.