Vaņins: "Pa mani ir metuši arī ar hamburgeru"

Pēc 26 Šveices Superlīgā aizvadītām kārtām tikai divi vārtsargi kārtas simboliskajā izlasē iekļuvuši sešreiz – itālis Luka Ferro no "Xamax" un mūsu Andris VAŅINS, kurš pārstāv vienu no divām čempionāta komandām, kurā darba valoda ir franču – "Sion". Neskatoties uz visai lielo ielaisto vārtu daudzumu (40; vairāk ielaidušas tikai trīs vienības), Vaņina sniegums bijis praktiski nevainojams. Kluba līdzjutēji izrēķinājuši, ka bez Andra veiksmīgās darbības vārtos komandai būtu vismaz desmit punktu mazāk. Kamēr "Sion" līdzjutēji interneta forumos aktīvi diskutē, vai Vaņins nav dēvējams par pēdējo 40 gadu labāko kluba vārtsargu (šajā ziņā fanu domas apmēram dalās uz pusēm), Andris izbauda futbolu Šveicē un mierīgi gatavojas nākamajai cīņai – šovakar pret čempionāta vicelīderi "Basel".

- Lai cik tas dīvaini neizklausītos, bet "Sion" pirmoreiz šosezon ir izcīnījusi divas uzvaras pēc kārtas...
- Jā, tagad labi spēlējam. Agrāk nospēlējām vienu ļoti labu spēli, bet nākamo – slikti. Taču iepriekšējās divas spēles parādīja, ka mums ir liels potenciāls un varam cīnīties par augstām vietām. Centīsimies tāpat arī turpināt.

- Pašam arī noteikti nav, par ko sūdzēties – divas atvairītas pendeles nedēļas laikā!
- [Smejas]. Abas sanāca uzminēt. Bet darba pietiek. Domāju, ka būs grūtāk, taču esmu iejuties labi.

- Trīs atsisti 11 metru soda sitieni sezonā – vai līdz šim karjerā tas bija izdevies?
- Latvijā, Ventspilī, tik bieži nesita. Taču sezonas laikā trīs pendeles atsitis nebiju – varbūt vienu vai divas. Trīs – pirmoreiz.

- Pamazām jau tevi Šveicē sāk saukt par pendeļu atvairīšanas speciālistu!
- [Smejas]. Tā gan ne... Ļoti daudz ir situši pendeles, bet atvairītas ir tikai trīs.

- Gadu komanda sāka "vecajās sliedēs" – muļķīgas kļūdas aizsardzībā, ielaisti vārti pēdējās minūtēs utt. Kas komandai traucē parādīt visu potenciālu?
- Nezinu, kas traucē... Treniņos pie kļūdām piestrādājam, tagad tas dod rezultātu. Ir divas uzvaras – divas ļoti labi nospēlētas spēles.

- Varbūt tas ir mānīgs priekšstats, taču izskatās, ka pēdējā laikā tu aktīvāk komunicē ar aizsargiem un niknāk aizrādi par viņu kļūdām?
- Gadās, ka gūstam vārtus, ir pārsvars, tāpēc komanda pārstāj spēlēt. Un tad spēles beigās rodas kļūdas, pretiniekiem ir izdevība gūt vārtus. Vajag drusciņ uzkliegt uz viņiem, lai nebeidz spēlēt pirms finālsvilpes! Jāsapurina drusciņ...

- "Sion" ir ļoti daudz leģionāru no dažādām valstīm, katram – sava mentalitāte. Cik viegli ir komunicēt ar komandas biedriem spēles laikā un ikdienā?
- Visi ir draudzīgi un saprotas cits ar citu. Nav dalījums grupiņās – tas nekas, ka spēlētāji nāk no Āfrikas, Dienvidamerikas un Eiropas. Viss notiek franču un angļu valodā.

- Franču valodā jau esi ielauzies?
- Tā gluži nav [smejas]... Kaut ko jau saprotu, bet valoda ir diezgan grūta. Kad viņi sāk ļoti ātri runāt un rij galotnes, tad vispār neko nevar saprast. Daudzi runā angliski, tā ka šajā valodā arī pats runāju lielākoties.

- Sezonas sākumā tev bija franču valodas privātstundas. Vai tās ir joprojām?
- Nē, tagad nav. Pat nezinu, kāpēc...

- Par to droši vien īpaši nepārdzīvo?
- Nē, gluži otrādi – prasīju, lai man atrod skolotāju, jo zinu, ka šeit strādā franču skolotāja no Krievijas. Viņa zina krievu valodu, pati nāk no Krievijas, taču ir apprecējusies te un strādā Šveices skolā par franču valodas skolotāju. Prasīju, lai man sagādā skolotāju, taču pagaidām nav nekādu rezultātu. Man ir vēlme mācīties franču valodu.

- Komandā neviens krieviski nerunā?
- Nē, krieviski gan ne... Ir serbi un maķedonieši, kuru valodas ir līdzīgas krievu – var saprasties. Ja runāju krieviski, viņi saprot.

- Ar kuriem komandas biedriem kontaktējies visvairāk?
- Vienā mājā dzīvo seši spēlētāji. Tā ir prezidentam piederoša māja, un sanāk, ka viņš pats sev izīrē dzīvokļus [smejas]. Ar visiem puišiem ir labas attiecības, bet vairāk laikam sanāk kontaktēties ar maķedonieti Mitreski un ungāru Vančaku. Abi ar Mitreski pagājušajā gada jūlijā vienlaicīgi ieradāmies klubā, tā arī sadraudzējāmies. Vančaks sākumā man palīdzēja iedzīvoties, bija vieglāk. Viņš zina franču valodu, prasīju viņam, ko man vajadzēja.

"Sion" futbolistu tradicionālā pēcspēles pateikšanās līdzjutējiem (Foto: www.1909.ch).

- Pirms nedēļas nepatīkams brīdis komandā bija korupcijas skandāls, kad prezidents apvainoja vienu spēlētāju it kā apzināti nopelnītās sarkanās kartītes dēļ. Kādu iespaidu tas viss atstāja uz komandu?
- Nākamo spēli ar "Luzern" obligāti bija jāuzvar. Nezinu, kas būtu, ja mēs būtu zaudējuši... Kluba prezidents bija ļoti, ļoti dusmīgs pēc spēles ar "Grasshopper", parādījās arī informācija, ka totalizatorā piedalījies kāds no mūsu komandas vai arī mača tiesnesis. Tagad esam uzvarējuši divas spēles – prezidents ir apmierināts.

- Varbūt šis skandāls pat palīdzēja – visi saprata, ka jāuzvar...
- Varbūt arī. Gribējās mājās uzvarēt un parādīt labu spēli, to arī izdarījām.

- Kā pēc skandāla jūtas pie visa vainotais Kotdivuāras futbolists Serē Diē? Prezidents viņu par sarkano kartīti sodījis ar atņemtu trešdaļu sezonas algas...
- Viņš trenējas normāli. Šis futbolists ir tāds cilvēks – ļoti emocionāls. Spēlē emocijas droši vien traucē, trīs sarkanās kartītes jau šosezon. Es neticu, ka viņš varētu spēlēt totalizatoros – mēs ar viņu saskaramies katru dienu, un nevar teikt, ka viņš varētu būt tāds cilvēks. Es gan te esmu tikai pusgadu un cilvēkus vēl nepazīstu tik labi. Avīzēs rakstīts, ka Serē Diē piespriests diezgan liels naudas sods, bet es nezinu, vai Šveicē tas ir iespējams – tik viegli atņemt naudu te nevar.

- Par totalizatoriem un spēļu korupciju Šveicē runā visai bieži – jūsu komanda sezonas laikā jau divreiz ir tikusi minēta šajā sakarā...
- Jā, lasīju, ka bija aizdomas par spēlētājiem, noklausījās arī telefonu sarunas. Tas bija pagājušajā gadā – tikai vēlāk pateica, ka noklausās. Laikam jau ļoti cīnās pret totalizatoriem.

- "Sion" prezidents Konstantēns regulāri ir uzmanības centrā savu izteikumu un neordinārās rīcības dēļ. Cik bieži viņš iesaistās komandas darbībā un iznāk saskarties ar viņu?
- Protams, viņš pārdzīvo par neveiksmēm un priecājas, kad uzvaram. Prezidents ir klāt katrā spēlē – gan mājās, gan izbraukumā. Pirms spēles ienāk ģērbtuvē, visus pasveicina un novēl labu spēli. Pēc mača, kad uzvaram, nāk un apsveic visus. Kad zaudējam, protams, ir nikns. Ja slikti spēlējam – pārdzīvo. Sodi nav bijuši, taču sapulces ar komandu gan. Tā bija trenera iniciatīva, ka mums bija sarīkoti treniņi septiņos no rīta pēc neveiksmīgām spēlēm.

- Nākamā spēle gaidāma pret "Basel", kas kopā ar "Young Boys" ir krietni priekšā visām citām. Droši vien abas arī sadalīs čempionu titulu. Kura no abām tev pašam simpatizē vairāk?
- Man vairāk patīk "Basel", kas spēlē interesantu, ātru un tehnisku futbolu. Ir interesanti skatīties uz viņiem – nākamā spēle būs viena no grūtākajām sezonā. Uzdevums ir vinnēt, ja gribam jau šogad tikt Eirokausos – ir jātiek četriniekā.

- Cīņa par četrinieku solās būt visai sīva – sešas komandas ir ļoti tuva cita citai.
- Jā, sešas vienības ir cieši turnīra tabulā. Visas komandas ir ļoti līdzīgas, taču, ja mēs nebūtu zaudējuši tik daudz punktu pret lejasgala komandām, būtu jau 3. vietā un cerētu par medaļām. Tomēr pirmajā čempionāta pusē daudz punktu zaudējām pēdējās minūtēs.

- No tiešajām konkurentēm laikam ir gan ērtas, gan arī neērtas pretinieces?
- Pret "Grasshopper" šosezon esam zaudējuši visas trīs reizes, turklāt bez variantiem. Varbūt tikai otrajā spēlē Sionā varējām nezaudēt, bet ielaidām beigās. Abos pārējos mačos varējām cerēt tikai uz neizšķirtu...

Latvijas izlases sastāvā Andris kļuvis par stabilu pirmo numuru (Foto: Romans Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Pats izjūti futbola popularitāti Šveicē – cilvēki atpazīst ikdienā?
- Jā, atpazīst veikalos, uz ielas. Sveicinās, nāk pēc autogrāfiem, fotografējas kopā. Braucam uz citu pilsētu, arī tur var dzirdēt savu uzvārdu – mazie, kas padod bumbas, arī atpazīst [smejas].

- Fani arī ir ļoti aktīvi – savējos ļoti atbalsta, bet pretiniekus cenšas izsist no līdzsvara visādām metodēm.
- Tā ir. Kad spēlējam mājās, tad mūsu fani tā dod vaļā, ka nezinu, kur vēl Šveicē tā atbalsta. Grūti ir spēlēt Lucernā un Sanktgalenā, kur aiz vārtiem ne tikai bļauj, bet arī met monētas, plastmasas šķiltavas. Tas nav patīkami. Kad mājās spēlējām pret "Luzern" un mani vārti otrajā puslaikā bija aiz pretinieku faniem, lidoja arī petardes, kāds izmeta pat hamburgeru [smejas].

- Tevi no līdzsvara tas neizsit?
- Nē, mani tas neietekmē. Drīzāk gribas, lai fani saniknotos vēl vairāk!

- Nobeigumā par Latvijas izlasi – tikko kļuva skaidrs, ka sāksim ciklu pret Horvātiju mājās. Tavuprāt, labvēlīga izloze?
- Laba izloze. Pirmā spēle mājās ar grupas favorīti, bet otrā – izbraukumā pret pastarīti. Pirmajās divās spēlēs jāņem punkti! Varam ielikt veiksmīgu pamatu ciklam. Tāpat kā pagājušajā ciklā, kad labi iesākām ar spēli pret moldāviem.

- Uz martā notikušo pārbaudes spēli Angolā nepalaida klubs?
- Zvanīja Starkovs. Aprunājāmies, es teicu, ka 6. martā ir svarīga spēle. Izlasei bija plānots atgriezties 5. datumā, kā izrādījās, atgriezās tikai sestajā no rīta, jo sēdēja lidostās Angolā un Lisabonā. Domāju, labi vien ir, ka neaizbraucu, jo būtu nepatikšanas no "Sion" vadības – negribētu mani vairs laist uz pārbaudes spēlēm nākotnē. Prasīju sporta direktoram un trenerim, kā viņi skatās uz iespēju, ka es varētu braukt uz draudzības spēli Angolā. Viņi teica – ja ir iespējams aprunāties ar galveno treneri, lai mani neizsauc uz šo maču, būtu ļoti labi. Citādi būtu noguris no tālā ceļa. Vēlāk piezvanīju Starkovam un izstāstīju, viņš visu akceptēja.

- Jau kopš pagājušā gada sākuma spēlē bez ilgākas atpūtas, jo vasarā pārgāji uz "Sion", kurai tikai sākās sezona. Vai noguruma sekas nav jūtamas?
- Nē, kāpēc? Ziemā bija gandrīz mēnesi ilgs atvaļinājums – atpūtos diezgan labi. Pilnībā pietiekami. Biju Latvijā, paciemojos pie vecākiem, biju arī Ventspilī, satikos ar draugiem, tur sagaidīju Jauno gadu. Esmu uzkrājis spēkus.