Maksimenko: "Ar Pojetu būtu gribējis pastrādāt ilgāk"

2012. gada Latvijas Virslīgas labākais aizsargs Vitālijs MAKSIMENKO (25) iepriekšējos trijos gados klubu karjerā izjutis plašu emociju gammu. No triumfa slavenajā Vemblija stadionā vairāk nekā 40 tūkstošu skatītāju klātbūtnē līdz neziņai par savu nākotni un bezdarbnieka statusu šī gada vasarā. No debijas angļu "Championship" līgā līdz spēlēm Nīderlandes 2. līgas kluba dublieros. Pēdējos trijos ar pusi gados Vitālijs pārstāvējis septiņus dažādus klubus un nu cer, ka viņam Austrijas "Mattersburg" beidzot izdosies nobāzēties uz ilgāku laiku. Ar tādu mērķi neilgi pēc 25. dzimšanas dienas atzīmēšanas un atvaļinājuma sākuma, īsi iegriezies Rīgā, futbolists ieradās uz sarunu ar Sportacentrs.com – nu jāatjauno spēki un pavasarī Matersbugā jānopelna jauns līgums! Taču ir vērts atskatīties arī uz gūto pieredzi Krievijā, Anglijā, Skotijā, Nīderlandē un, protams, Latvijā.

- Pirms nepilnām divām nedēļām tev apritēja 25 gadi. Vai to izdevās kaut kā atzīmēt jau Austrijā pirms gada pēdējās spēles?
- Pastaigājāmies ar draudzeni pa Vīni, pasēdējām kafejnīcā, un tas arī viss. Domāju, ka decembra beigās ar ģimeni pasvinēsim vairāk. Jā, 25 gadi… Tādā vecumā jau vajadzētu būt diezgan stabilam spēlētājam – nav vairs 21 gads, kad aizbraucu uz ārzemēm.

- Austrijā ir ierasts atzīmēt dzimšanas dienas futbola komandā?
- Nekādas īpašas tradīcijas nav. Parasti uzreiz pēc treniņa uzcienā komandas biedrus ar picu vai citu mielastu. 8. decembrī mums bija brīvdiena, tāpēc komandas biedri tikai uzrakstīja un apsveica, un nākamajā dienā tad uz treniņu vedu picas. Lai uzņemtu kalorijas [smejas].

- Un klāt pie picas pēc austriešu tradīcijām piedzērāt alu?
- Nē, to tikai pēc spēlēm varam dažreiz atļauties.

- Kopš pārcēlies uz Austriju, ir aizritējuši trīs ar pusi mēneši. Gandrīz katrā spēlē esi izgājis pamatsastāvā, un laikam var teikt, ka ar visu vari būt apmierināts?
- Viss iepatikās jau no pirmās spēles. Toreiz iznācu laukumā uz maiņu, jo komandas biedrs guva traumu. Uzvarējām Grācas "Sturm" ar 2:0. Te tas ir kā derbijs, jo Grāca ir divu stundu brauciena attālumā. Vīne gan ir tuvāk, taču pret "Rapid" nav tāda derbija.
Gan infrastruktūra, gan stadions un atmosfēra iepatikās uzreiz, treneris bija priecīgs par rezultātiem, un es spēlēju katru spēli. Rezervē paliku tikai vienā kausa spēlē, kur daudziem iedeva atpūsties, kā arī pēc mača pret "Rapid", kad zaudējām ar 1:6, un piecus spēlētājus nākamajā reizē atstāja malā. Neviens no mums par to nebija pārsteigts, jo tiešām nospēlējām šausmīgi, īpaši 1. puslaiku. Arī sadzīves ziņā tagad viss ir labi. Sākumā pusotru mēnesi dzīvoju viesnīcā, jo bija grūti atrast dzīvokli – Matersburga nav īpaši liela pilsēta. Tagad ir dzīvoklis, draudzene pārvākusies pie manis, mācos vācu valodu. Angliski te runā daudzi, taču ne visi. Viss ir kārtībā.

- Komandā ir tikai trīs leģionāri – tu un divi spāņi. Ja reiz uz leģionāriem "Mattersburg" uzsvaru neliek, kā viņiem par tevi radās interese?
- Komandā gan ir vēl vairāki ārzemnieki, taču ar Austrijas pasi – bosnietis, čehs, slovēnis un citi. Kā austrieši mani atrada… Vasarā kontaktējos ar daudziem aģentiem. Viņi zināja, ka esmu brīvais aģents, un mēģināja kaut ko atrast. Bija daudz runu – gandrīz par visām Eiropas valstīm. Sākot no Krievijas 1. un augstākās līgas, beidzot ar to pašu "League One" Anglijā. Varbūt uz turieni, varbūt ne… Gaidīju. Par "Mattersburg" ar [aģentu Aleksandru] Čekulajevu runājām gandrīz mēnesi. Bija baumas, ka viņi mani grib, taču tad atkal klusēja. Un tā visu laiku. Kad parakstīju līgumu ar "Liepāju", jau domāju, ka nospēlēšu Latvijā līdz novembrim, un tad jau redzēs. Taču pēdējā brīdī vajadzēja braukt [uz Austriju]. Pēc tam runāju ar treneri, un viņš teica, ka skatījies Latvijas izlases spēļu ierakstus no cikla sākuma, un esmu viņam iepaticies.

- Sezonas sākuma daļā "Mattersburg" pat pabija Austrijas Bundeslīgas augšgalā, taču tagad ir 7. vietā. Tālu nav ne 4. vieta, ne pēdējā. Kurā virzienā klubs vairāk skatās?
- Domāju, ka Matersburga labi sāka sezonu, jo pēc pakāpšanās no 1. līgas bija lielas ambīcijas. Pirmajā spēlē tika uzvarēta Zalcburga – pats skatījos to spēli, jo bija baumas par mani [smaida]. Pēc pirmajām spēlēm Zalcburga pamazām aktivizējās, uzvarot visus konkurentus. Tagad jau ir mazliet grūtāk. Runāju ar čaļiem, un viņi teica, ka sezonas sākumā mērķis ir bijis palikt augstākajā līgā. Taču spēlētāji, cits ar citu runājot, saka, ka ir iespējams tikt pieciniekā, un tāds ir arī mans viedoklis. Spēlējām ar Grācas "Sturm", un nekā īpaša tur nav – tādi paši kā mēs. "Rapid", "Austria" un Zalcburga ir nedaudz stiprākas.

- "Mattersburg" sastāvā nav Eiropā pazīstamu spēlētāju. Ar ko komanda ir zināma Austrijā? Kas tai raksturīgs?
- Pats pirms pārejas zināju tādu komandu, taču neko vairāk. Tagad varu pateikt, ka kluba prezidents kādreiz bija Austrijas Futbola federācijas prezidents – viņu visi pazīst. Spēles stils daudz ir atkarīgs no mūsu spāņu pussarga, jo viņš vada visu spēli un ir ļoti tehnisks. Ja viņam ir labs garastāvoklis un atbilstoša sportiskā forma, tad var lieliski nospēlēt pret jebkuru. Ir vēl pāris ļoti labu spēlētāju – viens tikko debitēja Austrijas izlasē. Citādi kaut ko pateikt par Matersburgu ir grūti. Tā ir klusa vieta, un var teikt, ka pilsēta Austrijā ir zināma, pateicoties futbola klubam. Un arī vīna ražotnei. Kad spēlējam pret "Rapid" vai Zalcburgu, stadionā ir 8-9 tūkstoši skatītāju. Skaidrs, viss atkarīgs arī no rezultātiem. Ja spēlējam labi, brauc arī cilvēki no blakuspilsētām.

- "Mattersburg" gada budžets ir 5-6 miljoni eiro. Vai proporcionāli tikpat liela starpība ir arī kluba spēka ziņā, ja salīdzina ar naudīgākajiem Latvijas klubiem, kuru budžets varbūt ir pie viena miljona eiro?
- Protams. Ja redz bāzi, kāda ir Matersburgā – pats biju nedaudz šokēts, jo internetā pirms pārejas nebiju neko apskatījies. Bāze ir būvēta 2009. gadā. Liela būve ar trenažieru zāli, viesnīcu, ēdnīcu, daudzām ģērbtuvēm, sešiem futbola laukumiem – četri ar dabīgo segumu un divi sintētiskie –, kuros trenējas arī Matersburgas akadēmijas jaunie futbolisti. Braitonā gan bāze vispār bija kosmoss – būvēta par 30 miljoniem mārciņu, noteikti ar mērķi par Premjerlīgu. Skaidrs, ka līmeņa ziņā Matersburga ir pārāka par Latvijas klubiem. Spēles ir intensīvākas, ātrākas un tehniskākas. Austrijas līgā var gan uzvarēt, gan zaudēt jebkurā spēlē. Domāju, ka Latvijā tā nav. Ja "Liepāja", "Skonto" vai "Ventspils" spēlē pret "Daugavpili" vai "Mettu", jau ir simtprocentīgi zināms, kurš uzvarēs. Austrijā tikko 1. vieta zaudēja devītajai. Punktus var atņemt jebkurš. Te ir labāks līmenis nekā Latvijā, taču, protams, sliktāks nekā "Championship". Tas ir labākais čempionāts, kādā esmu spēlējis.

Vitālijs Maksimenko Austrijas čempionātā un "Mattersburg" komandā ir iejuties labi un vēlētos pagarināt līgumu (Foto: tt.com/APA)

- Naudas ziņā Zalcburgas "Red Bull" ar 63 miljonu eiro gada budžetu ir pārliecinoši bagātākā Austrijā, taču visvairāk fanu ir Vīnes "Rapid" – ap 17 tūkstošiem skatītāju vidēji spēlē. Šīs divas komandas arī nosaka līgas toni?
- Man teica, ka puse Austrijas iedzīvotāju atbalsta "Rapid". Arī Matersburgā ir "Rapid" fani. Viesu sektors bija pilns, kad "Rapid" bija atbraukuši pie mums. Zalcburgai tik daudz fanu nav, taču ir nauda – ja daži spēlētāji tur pelna vairāk par miljonu sezonā, tad pats vari iedomāties. Zalcburga, "Rapid" un arī "Austria" ir trīs grandi.

- Vācu valodu apgūsti intensīvi?
- Ne tik ļoti – reizi nedēļā pa pusotrai stundai. Izlases dēļ četras reizes privātstundas gan bija jāizlaiž. Kad ir laiks, tad ceturtdienās braucu pie privātskolotājas netālu no Matersburgas. Klubs visu noorganizēja. Progress ir, sāku kaut ko saprast treniņos un pirmsspēles uzrunās. ["Mattersburg" treneris Ivica] Vastičs arī runā ar nelielu akcentu, jo ir dzimis Horvātijā un Austrijas izlasē, šķiet, sāka spēlēt vien 23 gadu vecumā. Man arī partneri tulko, pats varu pateikt standartfrāzes. Kad ir laiks, cenšos mācīties, taču reizēm ir grūti, jo paralēli arī studēju universitātē. Tad, kad ir sesija, man jānoliek eksāmeni, un domas ir tikai par futbolu, bet vakaros – par studijām. Tikai pēc tam nāk vācu valodas apguve.

- Ko tu studē un cik tālu esi ticis?
- Studēju uzņēmējdarbību tālmācībā RISEBA (Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola). Sāku pirms pusotra gada, gribēju pamēģināt. Es vēl nezinu, ko darīšu pēc karjeras, taču domāju, ka studijas var paplašināt iespējas. Kāpēc gan nemācīties, ja ir laiks? Pabeigt universitāti būtu liels pluss. Redzēsim, vai man kādreiz to visu vajadzēs. Sesiju laikā ir grūtāk, taču pēc tam viss ir kārtībā. Visi materiāli ir internetā, tur arī darbi jānosūta, un tad tos novērtē. Atzīmes ir viduvējas – piecinieki, sešinieki, septiņnieki. Vienīgi angļu valodā viss ir kārtībā, laikam 8 vai 9 [balles] – visu nodevu jau divus mēnešus ātrāk. Reizēm ir nogurums vai nav garastāvokļa – tad atlieku studijas uz nākamo dienu. Citreiz ir brīvais laiks – kāpēc gan nepalasīt kaut ko? Skaidrs, ka tad, ja spēle ir nākamajā dienā, es par neko citu nedomāšu.

- Matersburgā ir tikai ap septiņiem tūkstošiem iedzīvotāju. Tev kā rīdziniekam tur nav garlaicīgi?
- Tā ir maza vietiņa, taču tur ir viss, lai dzīvotu. Ir lielveikals, kafejnīcas, maziņi restorāni. Ir, kur pastaigāties. Un ar mašīnu var aizbraukt uz blakuspilsētām, kuras ir divas trīs reizes lielākas nekā Matersburga. Garlaicīgi nav, jo katru dienu ir režīms – no rīta treniņš, pēc tam jāatpūšas, vajag pavadīt laiku ar draudzeni, reizēm jāpamācās.

- Tev ir līgums uz gadu ar iespēju to pagarināt uz vēl diviem gadiem. Vai ir cerības, ka jau drīz klubs varētu dot mājienu par iespējamo sadarbību pēc šīs sezonas?
- Ja godīgi, iepriekš prātoju, ka varbūt kaut kādas sarunas būs decembrī, tomēr nekā nebija. Tā kā viss iet labi un daudz spēlēju, tik daudz nedomāju [par līgumu]. Ja nespēlētu, tad uztrauktos. Ja viņi tagad vai janvārī pateiktu, ka grib pagarināt līgumu, es būtu priecīgs – man viss ir iepaticies gan finansiālajā, gan citu apstākļu ziņā. Ja klubs vilks visu garumā līdz maijam, tad nezinu – varu skatīties arī citā virzienā, ja būs piedāvājumi.

- Iepriekšējos trijos gados esi spēlējis sešos dažādos klubos. Pieļauju, ka tev ir apnicis mētāties apkārt un izjust nestabilitāti?
- Jā, tā tas sākās Anglijā, un ir grūti gan man, gan draudzenei. Sešas komandas trijos gados? Esmu iepazinis daudz cilvēku, tas arī nav tik slikti [smejas]. Tagad ir daudz kontaktu. Taču domāju, ka nevienam nepatīk bieži mainīt klubus. Protams, ja iet soli pa solim uz augšu, tad ir citādi. Es nevaru teikt, ka esmu gājis tikai uz augšu. Man šķiet, ka ir bijis tā [rāda ar roku te uz augšu, te uz leju – aut.]. Tagad, pēc manām domām, esmu diezgan labā līmenī Eiropā.

- Tavs pirmais klubs ārzemēs bija Maskavas CSKA, kur dublieros pavadīji vairākus mēnešus. Kas visspilgtāk palicis atmiņā no tā laika?
- Biju tur tikai četrus mēnešus. Trenējos un spēlēju pie dublieriem, un bija patīkami būt CSKA sistēmā. Jauns puisis būdams, domāju par pirmo komandu, taču no tā [dublieru] sastāva tagad tikai pāris futbolistu spēlē augstākajā līgā, citi ir 1. līgā vai vēl zemāk. Joprojām kontaktējos ar vienu spēlētāju – Alekseju Ņikitinu –, kurš tagad ir Krievijas Premjerlīgas komandā "Ufa". Kopā ar viņu toreiz veidojām centra aizsardzības duetu, un viņš man kļuvis par labu draugu. Priecājos par viņu, sarakstāmies atvaļinājumā un pēc spēlēm. Ko vēl par to laiku pateikt… Toreiz vispār nezināju neko par līgumu un īres procesiem. Pat nezinu, kā viss notika starp Rīgas "Daugavu" un CSKA. Man pateica, ka ir interese, un prasīja, vai gribu braukt uz pārbaudi. Protams, ka gribēju. Pēc trim vai četrām dienām viņi sacīja, ka esmu iepaticies. Parakstīju līgumu uz četriem mēnešiem. Sezonu gan nenospēlējām labi – pabeidzām 12. vai 13. vietā, kas CSKA ir katastrofa.

- Dublieriem arī bija jālido lieli gabali pa Krieviju?
- Atceros, ka lidoju uz Rostovu un vēl pāris vietām, taču daudz spēļu, kurās piedalījos, bija kaut kur blakus Maskavai. Mazliet ar to paveicās. Atceros arī, ka dzīvoju internātā. Sistēma vismaz piecus vai sešus gadus atpakaļ tur bija kā padomju laikos. Parasta daudzstāvu ēka, un katrā stāvā bija sava sporta veida pārstāvji – futbolisti, hokejisti, basketbolisti, arī no cīņas sporta utt. Sākot no septiņus gadus veciem čaļiem līdz 18-gadīgiem. Baigais haoss, un četros mēnešos tā arī nesapratu, kā tur viss notiek. Istabā bez gultas nekā cita nebija, visā stāvā viens televizors, apkārt skraidīja mazie.

- Dzīvodams internātā, Maskavu pa četriem mēnešiem paspēji iepazīt?
- Jā. Biju domājis, ka tur būs grūti dzīvot, jo pilsētā ir liels haoss, visi kaut kur skrien un brauc. Sākumā nemaz nezināju, kā braukt ar metro, taču braucu kopā ar pārējiem čaļiem no internāta, un jau pēc nedēļas zināju visu, kur man jādodas. Nezinu, kāpēc tik ātri pieradu, taču vispār bez problēmām. Vēlāk, kad bija brīvais laiks, ar citiem braucām pastaigāt pa pilsētu, bijām arī Sarkanajā laukumā, pasēdējām centrā. Taču man tādas metropoles nepatīk – pārāk lielas. Arī ar Vīni ir tāpat. Pastaigāt kādu reizi labprāt, bet dzīvot tur negribētu. Rīga? Nav jau tik liela, turklāt dzimtā pilsēta [smejas].

- Maskavā būtu gribējis palikt ilgāk?
- Biju bēdīgs, ka nepaliku. Toreiz runāju ar aģentu, kurš organizēja visu. Prasīju, vai ir iespējas pagarināt līgumu. Bija baumas, ka varbūt varētu, taču aizbraucu atpakaļ uz Rīgu, un ar mani vairs neviens nesazinājās. Pēc tam bija runas par Minskas "Dinamo", taču vēl nebiju pabeidzis 12. klasi. Domāju, ko man darīt – ja nekas nesanāks arī Minskā un būšu palicis bez vidusskolas diploma, tad ko pēc tam? Iespējams, beigtu karjeru. Tolaik ar "Skonto" sāka strādāt [Aleksandrs] Starkovs, un mums bija saruna. Ja būtu cits treneris, iespējams, es pie "Skonto" nemaz nespēlētu. Tomēr nodomāju, ka tas ir labs brīdis, lai soli pa solim tiktu līdz nacionālajai izlasei un arī uzvarētu čempionātā. Viss sanāca, kā gribētos – tajā sezonā nospēlēju gandrīz visas spēles, un pēc tam gāja vēl labāk.

2012. gada vasarā Maksimenko kopā ar Valēriju Šabalu spēlēja Rīgas "Skonto", bet šobrīd abi pelna maizi ārzemēs, satiekoties vien Latvijas izlasē (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64)

- Pēc "Skonto" tu aizbrauci uz Braitonu. Vai šobrīd nešķiet, ka tolaik tas bija pārāk liels pakāpiens uz augšu?
- Varbūt, jā. Esmu par to daudz domājis un analizējis. Varu teikt, ka man tolaik vajadzēja braukt un parakstīt līgumu. Nebija jau tā, ka varēju izvēlēties, vai doties uz Angliju, Vāciju vai Austriju. Vispirms bija piedāvājums braukt un atrādīties Braitonā, pēc tam – palikt tur. "Skonto" bija lielas problēmas ar naudu, pusgadu nebija maksāta alga. Ja piedāvā spēlēt Anglijā, ir jāmēģina. No Latvijas uzreiz doties uz Angliju… Piemēram, [Marianam] Paharam viss sanāca forši, bet viņš bija talantīgs uzbrucējs ar visām dotībām. Es domāju, ka pirmos mēnešus nespēlēšu un varbūt pēc tam pakāpeniski tikšu laukumā. Tolaik ne īpaši labi izpratu, kā darbojas īres [līgumi]. Biju mazliet šokēts, ka 22 gados tur trenējos ar otro komandu un tikai pāris reižu ar pirmo. Aģents man teica – varbūt tagad tiksi izīrēts. Nodomāju – februārī braukt īrē?! Taču aģents sacīja, ka braukt uz "Yeovil Town" būs noderīgi karjerai. Labi, mēs uzvarējām League One Promotion, viss super, taču tie bija tikai trīs mēneši – pat ne pussezona! Tajā laikā nevarēju nospēlēt tik daudz, cik gribētu. Varbūt vajadzēja runāt ar aģentu, lai tiktu izīrēts uz pilnu sezonu. Tagad jau var tikai fantazēt.
Pēc tam biju atpakaļ Braitonā, atkal priekšā daudz labu spēlētāju. Manā pozīcijā jau bija četri laba līmeņa aizsargi. Viens no Skotijas izlases, viens atnāca no "Valencia", un es sapratu, ka būs ļoti grūti tikt spēlēt. Atkal bija jārunā ar aģentu un kaut kur jābrauc īrē. Skotijā bija diezgan labs periods, jo sanāca pusgads, kas ir pietiekami ilgi. Kad man deva iespēju, nospēlēju astoņas spēles "no zvana līdz zvanam". Bet pēc tam atkal tas pats – atpakaļ uz Braitonu, kur liela konkurence. Nevarēju gaidīt, jo drīz beidzās līgums, tāpēc pateicu, ka gribu iet prom un kaut kur spēlēt. Man bija ļoti labas attiecības ar [agrāk pazīstamo somu futbolistu, tolaik "Brighton" treneri] Sami Hipiju. Varbūt tāpēc, ka mums mentalitāte ir tāda pati. Viņš pateica: "Jā, mums ir četri centra aizsargi. Tu esi ceturtais, tev vajag spēļu praksi, tāpēc gribu, lai spēlē Holandē." Viņš pats tur kādreiz spēlēja un teica, ka janvārī vai pēc sezonas braukšu atpakaļ, un varbūt tad tiktu pagarināts līgums. Sanāca, ka aizbraucu uz Venlo, spēlēju tur, bet Braitonai bija šausmīgi rezultāti – man šķiet, zaudēja 17 spēles un atradās izkrišanas zonā – un Hipiju atlaida. Atnāca jauns treneris, kurš mani vispār nepazina. Protams, viņš ar mani pagarināt līgumu negribēja, un arī es tad nevēlējos tur palikt.

- Braitona pēc "Skonto" šķita kā kosmoss? Infrastruktūras, līmeņa, treneru, medicīnas, fanu ziņā...
- Viss bija pilnīgi citādi. Ja sākam ar faniem – katru spēli vismaz 20 tūkstošu. Stadions bija fantastika, būvēts 2011. gadā. Atmosfēra tik laba, visa pilsēta nāca mūs atbalstīt. Katra trenera vārdu pat nevaru atcerēties – bija tik daudz cilvēku stafā… Pieci masieri, pieci treneri utt. Treniņi bija ļoti intensīvi un fiziski grūti, trenažieru zālē Latvijā bija līdzīgi, taču ne ar tādiem svariem.
Kad aizbraucu uz turieni, trenējāmies vecā bāzē. Man tā šķita laba, taču viņiem nekā īpaša – blakus universitātei, daudz laukumu. Tolaik viņi sāka būvēt jaunu bāzi, un manā pēdējā gadā tā tika uzbūvēta. Man šķiet, 12 vai 14 laukumu, baseini, viss nepieciešamais atjaunošanās procedūrām, liela trenažieru zāle, lielas ģērbtuves, arī chilling room, kur var uzspēlēt PlayStation. Super vieta. 100%, ka to uzbūvēja Premjerlīgai, un man šķiet, ka Braitona tagad ir 1. vai 2. vietā "Championship". Domāju, ka soli pa solim – varbūt pat šosezon, taču drīz viņi tur tiks.

- Dzirdēts, ka Anglijā ir tik daudz spēļu, ka treniņu saturs sezonas laikā ir diezgan atšķirīgs – līdz ar to tiem, kas nav sastāva rotācijā, tur tikt ir grūti.
- Tā ir, jo spēļu ir daudz, un pamatsastāvs pēc tam atpūšas visu dienu. Kad gatavojamies nākamajai spēlei, jau redzams, ka ir tikai pāris izmaiņu sastāvā. Tie, kuri netiek iekļauti pieteikumā, tikai trenējas un gaida. Ja vēl esi viens no jaunākajiem… Angļu čaļiem bija līdzīgi – tikai trenējies un tad tiec izīrēts uz "League One", "League Two" vai pat "Conference". Komandā ir stabili 20 spēlētāji, un viss.

- Braitonā pavadīji ilgāko laika posmu, kādu esi bijis kādā pilsētā ārzemēs. Ieguvi daudz draugu un patīkamu atmiņu?
- Jā. Joprojām kontaktējos ar [poļu vārtsargu] Tomašu Kuščaku, kurš tur spēlēja manā pirmajā gadā un agrāk bija "Manchester United". Sekojam viens otram Instagram, sarakstāmies WhatsApp. Runājām arī šovasar. Tāpat sazinos arī ar citiem – pārsvarā Facebook'ā. Vairāki no viņiem ir jaunie, kuri vēl ir dublieros. Nezinu, vai citi uzvārdi kaut ko izteiks.
No spēlētājiem, kas jau ir prom no Braitonas, vēl ir tāds Nzuzi Toko. Ļoti labs balsta pussargs, atnāca uz "Brighton" 2014. gada vasarā no Šveices "Grasshoppers" un ir mans vienaudzis – šķiet, ka Šveicē bija nospēlējis jau pāris simtu spēļu. Teica, ka Anglijā spēlēt bijis viņa sapnis. Taču tika laukumā tikai vienā spēlē 20 minūtes un par spīti trīs gadu līgumam janvārī pateica – sorry, nevaru gaidīt, gribu iet kaut kur spēlēt. Tagad viņš ir Turcijas augstākajā līgā. Un tādu labu, jaunu spēlētāju, kas tur netika laukumā, bija tik daudz.

- Ko Anglijā tev kā jaunajam spēlētājam bija jādara iesvētībās?
- Jādzied [smejas]. Ne tikai Braitonā, bet arī Jouvilā un Venlo. Kilmarnokā un Matersburgā gan ne. Jā, dziedāju – neteikšu gan, kādas dziesmas. Tik labi nedziedu, bet man aplaudēja. Taču bija arī tādi, kuri dziedāja, un citi viņus apmētāja ar to, kas pa rokai – salvetēm vai citiem priekšmetiem, kas nav tik smagi [smejas]. Tā kā man varēja būt vēl sliktāk, bet neviens pat neūjināja.

- Kad biji īrē "Yeovil Town", klubu trenēja bijušais Latvijas izlases treneris Gerijs Džonsons. Parunājāt arī par Latviju?
- Kad atbraucu, viņš uzreiz jautāja, ko tagad dara [Mihails] Zemļinskis, [Igors] Stepanovs, [Vitālijs] Astafjevs, kā viņiem iet utt. Man gan šķiet, ka tagad viņš tur vairs netrenē. Par Geriju neko daudz pateikt nevaru, jo maz strādājām kopā. Bija patīkami momenti, kad uzvarējām play-off. Tas ir viens no maniem nozīmīgākajiem notikumiem karjerā, jo spēlējām Vemblijā, kur bija 45 tūkstoši skatītāju. Šķiet, visa Jouvila bija stadionā. Nospēlēju 20 minūtes, uzvarējām, ieguvām kausu – super moments.

- Lasīju, ka tad, kad spēlēji Holandē, reizēm darbojies arī balsta pussarga pozīcijā.
- Jā, pāris spēļu. Bija dīvaina situācija, jo guvu meniska savainojumu. Pirms tam biju stabils centra aizsargs. Pēc traumas treneris nolēma ļaut man uzspēlēt balsta pussarga pozīcijā pēdējās 20 minūtes mačā pret līgas līderi. "Skonto" kaut kādos pārbaudes mačos tajā pozīcijā biju spēlējis, taču tas jau bija sen. Teicu trenerim, ka pēc savainojuma vēl nejūtos tik labi, ir uztraukums par menisku. Spēli zaudējām, un pēc tam treneris man sacīja, ka bija gaidījis labāku sniegumu. Jutos pārsteigts, jo biju trenējies vien dažas dienas. Treneris mazliet sadusmojās uz mani, teikdams, ka jau gaidu izlases spēles. Pēc tam gan parunājām, un viss bija kārtībā.

- Jau pieminēji Sami Hipiju, taču tavā leģionāra karjerā bijuši arī citi pazīstami treneri – piemēram, Gustavo Pojets. Vai no visiem treneriem vari izcelt tos, kuri atstājuši lielāko iespaidu uz tevi?
- Lai gan Pojets mani paņēma uz Braitonu, pie viņa tik daudz nepatrenējos. Taču viņš ar savu raksturu un temperamentu, manuprāt, ir visinteresantākais treneris, kāds man bijis. Būtu gribējis ar viņu pastrādāt ilgāk. Biju pie dublieriem, tad aizvadīju divus treniņus pie Pojeta un devos uz "Yeovil", savukārt Pojetu vēlāk atlaida. Taču redzēju, kā viņš vadīja treniņprocesu un spēles – ļoti interesanti un intensīvi, visu laiku runā un mudina darboties. Ir treneri, kuri pa visu spēli pasaka divus vārdus. Man patika tas, ka Pojets ļoti daudz kontaktējās ar spēlētājiem.
Savukārt Hipija bija ļoti draudzīgs. Visu laiku smaidīja, katru dienu individuāli sasveicinājās ar katru, nepalaižot garām nevienu. Domāju, ka viņam nedaudz trūka pieredzes. Leverkūzenē gan Hipijam bija periods, kad komanda lidoja un visi runāja par viņu. Man šķiet, viņš tagad strādā Šveicē. Kā spēlētājs bija super, kā cilvēks ir super – domāju, ka potenciāls Hipijam ir ļoti liels, vajag tikai laiku. Jauns treneris, viss vēl priekšā. Ja būtu iespēja, labprāt vēl pastrādātu ar viņu.

Latvijas izlasē Maksimenko aizvadījis 18 spēļu un guvis vienus vārtus (Foto: AFP/Scanpix)

- Kad beidzās līgums ar Braitonu, tu teici, ka negrasies atgriezties Latvijas Virslīgā. Pāris mēnešu vēlāk tu parakstīji līgumu ar "Liepāju". Nebija citu variantu?
- Tieši tā. Bija piedāvājumi no "Ventspils", "Skonto", "Liepājas" un Jūrmalas "Spartaka". Tad, kad intervijā tā pateicu, nebija jau domāts, ka atbraukusi zvaigzne no Eiropas. Tas ir adekvāts lēmums – ja spēlē ārzemēs, tad tādā vecumā tur arī gribi palikt. Man nav 35 gadu, lai brauktu spēlēt atpakaļ uz Latviju. Taču varbūt tas pateiktais izspēlēja ļaunu joku ar mani. Ilgi runāju ar Māri Verpakovski, kurš teica: "Ja nebūs nekādu piedāvājumu, gaidām tevi te, lai nospēlētu sezonu līdz beigām." Aprunājāmies par nosacījumiem, mani viss apmierināja. Ja godīgi, man Liepājā iepatikās – infrastruktūra, savstarpējās attiecības komandā. Viņi ļoti cenšas visu darīt kā Eiropā – simtprocentīgi. Sākot no ģērbtuves, beidzot pašā pilsētā. Visu cieņu Mārim par to, kas Liepājā izveidots. Kad parakstīju līgumu, tad apsolīju, ka noteikti spēlēšu ar simtprocentīgu atdevi un gribu izdarīt visu, ko varu. Taču bija arī punkts, kurā Māris mani saprata – ka gribu spēlēt ārzemēs, ja būs tāda iespēja. Nospēlēju vienu maču, un man pateica, ka "Mattersburg" mani ņems. Bija lūgums atbraukt atrādīties pāris dienas, iziet medicīniskās pārbaudes un parakstīt līgumu. Taču situācija bija ļoti sarežģīta. Biju apsolījis nospēlēt principiālo maču pret "Ventspili", bet tad pēc pāris dienām jau gaidīja izlase. Pēc spēles pret "Ventspili" lidoju uz Austriju, viss notika ļoti ātri, un pēdējā brīdī paspējām nokārtot pāreju. Ceru, ka tā nekad vairs nebūs, ka viss iet līdz pēdējām minūtēm un pat sekundēm. Liels paldies arī Mārim, kurš daudz ko izdarīja un palīdzēja. Viņš būtu varējis pateikt, ka nav laika kārtot papīrus un jābrauc uz izlasi.

- Divas spēles Liepājas sastāvā tu tomēr aizvadīji. Mazliet jūties kā Latvijas čempions?
- Par to jau nedaudz jokojām, rakstīju [Viktoram] Dobrecovam, [Marekam] Zuntneram, arī Mārim. Viņi teica, ka iedos šokolādes medaļu – kāpēc gan ne [smejas]? Es saku: "Kāpēc gan šokolādes – es taču iesitu golu un arī nospēlēju principiālu spēli!" Pajokojām, viņi mani arī aicināja uz banketu, taču nevarēju ierasties, jo man bija spēles Austrijā. Nosūtīju apsveikumu viņiem pa telefonu, skatījos spēles. Liepājā nebiju vairāk par divām nedēļām, taču man tur ļoti iepatikās – arī cilvēki, atmosfēra, pilsētiņa, viss bija forši. Mani jau aicināja atvaļinājumā braukt pie viņiem – varbūt ne šajā, taču vasarā centīšos aizbraukt uz pāris dienām.

- Tev Latvijā tuvākais klubs tagad ir "Liepāja", nevis "Skonto"?
- Tas tāpēc, ka viss taču mainās! "Skonto" pa šiem gadiem nav nemaz palikuši tik daudzi spēlētāji, ar kuriem bijām vienā komandā. Ja tur būtu tāda komanda, kā mums bija 2012. vai 2013. gadā, tad es būtu par "Skonto". Tagad, ja paskatās, tad Renārs Rode, kurš vēl? Ne vairāk par diviem trijiem spēlētājiem vēl ir tur. "Ventspilī" un pat "Liepājā" ir vairāk tādu, ar kuriem esmu spēlējis kopā. Turklāt Liepājā jau iepazinu jaunus futbolistus. Domāju, ka "Liepāja" šobrīd man ir numur viens.

- Tu jau vairākus gadus spēlē gan centra, gan malējā aizsarga pozīcijās. Kuru tu pats sauc par savu pamatpozīciju?
- "Skonto" pie Starkova biju kreisās malas aizsargs, jaunatnes izlasēs spēlēju abās pozīcijās. 2012. gadā man ļoti iepatikās spēlēt kopā ar [Igoru] Savčenkovu, un nemaz negribēju iet atpakaļ uz kreiso malu. Taču tas notika, jo nacionālajā izlasē bija vajadzīgs kreisās malas aizsargs, un gan Starkovs, gan Pahars mani tur gribēja izmantot. Tagad man jau ir vienalga, kur spēlēt – vajag tikai pāris spēles, lai pierastu. Balsta pussarga pozīcijā gan ne, lai gan nezinu – varbūt būtu progress, ja es tur nospēlētu vairākus mačus.

- Spēlējot kreisās malas aizsarga pozīcijā, tu parasti lielāku uzmanību velti aizsardzības funkcijām un uzbrukumiem nepieslēdzies tik aktīvi, kā izlasē to otrā malā dara Vladislavs Gabovs. Tā ir trenera norāde, vai pats nelabprāt darbojies uzbrūkoši?
- Domāju, ka pēdējās spēlēs esmu centies darboties uzbrūkošāk. Piekrītu, ka agrāk es vairāk koncentrējos uz aizsardzību – varbūt tas nāk no centra aizsarga laikiem. Matersburgā, darbojoties kreisajā malā, esmu sapratis, kā vairāk jāspēlē uzbrukumā. Tur arī vairāk to prasa. Manuprāt, pret Kazahstānu un Čehiju centos vairāk spēlēt uzbrukumā, un arī treneri bija apmierināti. Šajā ziņā ir progress, tikai nesen to sajutu. Pamazām jāspēlē arvien vairāk uzbrukumā, tad varbūt arī būs iespēja iesist [iesmejas].

- Pēc pāris dienām tiks paziņots gada labākais Latvijas futbolists. Par ko tu balsotu?
- Ir trīs kandidāti. Teikšu tā – [Andris] Vaņins ir ļoti stabils, kas ir forši viņam un izlasei. Liels meistars. Ļoti labu sezonu BATE aizvadīja [Kaspars] Dubra. Viņš gan izlaida daudz spēļu un ne visu laiku bija pamatsastāva spēlētājs. Bet [Deniss] Rakels tik daudz ir iesitis pēdējos mēnešos… No tāda viedokļa, ka Vaņins jau divreiz ir bijis pirmais, bet Rakelam karjerai tagad vajadzētu iet uz augšu, es Denisu liktu 1. vietā, jo tas viņam varētu palīdzēt tikt nākamajā klubā – kā labākajam Latvijas spēlētājam. 2. vietā es liktu Vaņinu, 3. – Dubru.

- Intervijas sākumā tu jau teici, ka 25 gados jābūt stabilam spēlētājam, jo tas vairs nav jaunieša vecums. Vai esi jau izdomājis savus nākamā gada mērķus?
- Klubu karjerā gribētos stabili spēlēt, piedalīties katrā mačā un būt vienam no key player. Tāpat saglabāt vietu Austrijas Bundeslīgā un pagarināt līgumu. Izlasē vissvarīgākais ir sākt jauno ciklu ar uzvaru, ko gaida mūsu līdzjutēji un mēs paši. Jāgūst jauna elpa. Man ir arī personīgie mērķi nākamajam gadam, kurus gan negribu atklāt. Tie ir manā galvā, taču arī uzrakstu tos un gada beigās izdaru secinājumus.

- Cik no šī gada mērķiem izdevās sasniegt?
- Ja runājam par sportu, tad vairāk nekā pusi. Cik parasti mērķu ir kopā? Vairāk nekā pieci. Šis gads ir bijis diezgan labs. Taču nākamajam gadam būs vairāk un augstāki mērķi. Man ir 25 gadi, un nu jau jāsāk karjerā sasniegt visvairāk.

Patlaban RH3 fonda labdarības izsolē iespējams iegādāties Vitālija Maksimenko parakstītu un ziedotu "Mattersburg" spēļu kreklu. Izsoles beigas jau šovakar: RH3 fonds - Vitālijs Maksimenko - SV Mattersburg krekls ar autogrāfu.