Ivanovs: Dažos Keiptaunas rajonos labāk neiet

Savā pirmajā blogā Deniss Ivanovs Sportacentrs.com lasītājiem plaši stāsta par šonedēļ aizvadīto spēli DĀR čempionātā, iespaidiem tālajā Āfrikas valstī pēc tur aizvadītā pusmēneša, kā arī dzīvošanu kriminālajā, taču vienlaikus arī eiropeiskajā DĀR galvaspilsētā Keiptaunā.

Vēl vajadzīgs laiks, lai adaptētos

Sveiki! Trešdien izcīnījām uzvaru izbraukumā ar 1:0 pret "AmaZulu". Tā bija diezgan simpātiska komanda, visi pretinieki tādi būdīgi. Spēles sākums nebija atklāts, mēs spēlējām uz pretuzbrukumiem un vienā no tiem nopelnījām pendeli – uzbrucējs acīmredzami tika nogāzts izgājienā pret vārtsargu laikā. Pēc izvirzīšanās vadībā spēle vairāk vai mazāk bija līdzīga. Otrajā puslaikā aktīvāk darbojās mājinieki, bet mums radās vairākas iespējas pretuzbrukumos. Spēles beigās gan uz mūsu vārtiem tika nozīmēts 11 metru soda sitiens. Ar roku nenospēlēju es, kā bija rakstīts internetā, bet gan komandas biedrs – mūsu pussargam vienkārši pēc pretinieka sitiena bumba trāpīja pa roku. Manuprāt, tādus vienpadsmitniekus parasti nedod, bet – neko darīt. Vārtsargs gan uzminēja stūri un atvairīja. Uzskatu, ka uzvarējām likumsakarīgi, jo izveidojām vairāk momentu nekā pretinieki.

Nopelnīju dzelteno kartīti. Vienkārši gāju izklupienā, bet pretinieks paspēja pielikt priekšā kāju, pa kuru arī trāpīju. Internetā kartītes pamatojums acīmredzot bija minēts kā "nesportiska uzvedība", taču tas bija parasts pārkāpums. DĀR esmu nospēlējis trīs spēles – nevaru teikt, ka šeit jau jūtos ļoti labi – vēl vajadzīgs laiks, lai adaptētos līdz galam. Ar katru spēli pierodu arvien vairāk – gan pie šejienes spēles, gan partneriem. Kopumā esmu priecīgs, ka atbraucu, pamazām uzkrāju pieredzi. Nezinu gan, vai komandas pēdējo spēļu labie rezultāti saistīti ar manu atbraukšanu, vai arī komanda vienkārši lēnām ieiet čempionāta ritmā.

Kā līdz šim varu novērtēt savu sniegumu? Neteikšu, ka esmu simtprocentīgi apmierināts ar savu spēli, taču pagaidām ir neslikti. Pašam savu spēli vērtēt ir grūti. Treneris vakar palielīja visu komandu par labi aizvadītu maču – spēlējām Durbanas pilsētā, no kurienes, kā runā, atvest trīs punktus nav viegli. Ja, piemēram, Johenesburgā vienā stadionā spēlē uzreiz vairākas komandas, tad "AmaZulu", var teikt, ir pašai sava pilsēta un laukums. Skatītāju interese? Neteikšu, ka līdz šim vienmēr būtu bijis liels skaits līdzjutēju – pēc katras kārtas pa TV var redzēt kopsavilkumu – ir arī spēles, uz kurām nāk ļoti daudz cilvēku. Atkarīgs no mača un pilsētas. Braucieni nav nogurdinoši – Durbana un Johanesburga, kur līdz šim bija sanācis spēlēt, bija divu stundu lidojuma attālumā.

Sava laukuma priekšrocības ir tikai retajam

Runāju ar komandas direktoru. Viņš teica, ka Eiropas futbola čempionātos parasti uzvaru mačā izcīna komanda, kas spēlē savā laukumā. Šeit situācija ir vienmēr neparedzama – jebkurš mierīgi var zaudēt savā laukumā un uzvarēt izbraukumā. Komandas direktors pats kādreiz spēlēja Grieķijā, kā arī Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) izlasē. Atceroties Grieķijas laikus, viņš teica, ka, ja komanda nav starp līderiem, uzvarēt izbraukumā tajā čempionātā ir praktiski neiespējami. Šeit katrai komandai izredzes patiešām ir 50 pret 50. Eiropā katrai komandai ir savs stadions, taču te ne visiem klubiem ir savs laukums, līdz ar to dažkārt priekšrocību mājiniecei nav, ja abas vienības stadionā jūtas kā mājās. Šobrīd Keiptaunā tiek celts liels un skaists stadions, kurā pēc Pasaules kausa izcīņas finālturnīra spēlēsim mēs.

Lai arī pēdējo spēli uzvarējām, sastāvs nākamajā mačā 23. septembrī būs cits. Viens futbolists devies palīdzēt Botsvānas izlasei, bet četri spēlētāji pievienojušies DĀR U-21 izlasei, kurai gaidāms pasaules čempionāta finālturnīrs. Kādu laiku spēlēsim bez šiem pieciem futbolistiem, taču cilvēku pietiek. Savainojumu izārstējis brazīlietis, centra aizsargs, kā arī mūsu kapteinis, malējais aizsargs. 26. septembrī bija paredzēts DĀR kausa izcīņas fināls, taču mūsu vadība sarunājusi, ka finālmačs tiks izspēlēts 24. oktobrī, jo, kā jau teicu, pieci futbolisti no mūsu komandas šobrīd nav uz vietas. Laiks gan tāpēc neaizpildīts nepaliks – čempionātā nākamo desmit dienu laikā paredzētas trīs vai pat četras spēles.

Keiptaunā ir rajoni, kuros labāk neiet

Komunicēšanās šeit ir tikai angļu valodā. Komandā ir arī viens francūzis un divi, kas nāk no Francijas kolonijām, tāpēc savā starpā viņi runā franciski, bet kopumā treniņdarbs norisinās tikai angliski. Mūsu treneris Muhsins Ertrugals gan bez angļu valodas vēl runā vācu, franču un turku valodās, tāpēc īpašu problēmu nav nevienam. Neteikšu, ka man nav pilnīgi nekādu problēmu – valodas barjera vēl ir un brīvi nerunāju, taču ceru, ka šajā ziņā viss tikai uzlabosies.

Pagaidām dzīvoju kluba bāzē, kas ir gandrīz pie stadiona un samērā netālu – no pilsētas centra. Meklēju dzīvokli – vienu jau apskatīju, taču vēl ir citi varianti. Līdz oktobrim gribu atrast piemērotu variantu, jo tad ieradīsies draudzene. Klubs palīdz dzīvokļa meklējumos. Pagaidām dzīvoju viens – draudzenei jānoformē vīza, kas nav vienkāršs process, taču klubs to paātrina. Vienam tomēr dzīvot nav tik patīkami, tas pat ir pagrūti.

Keiptaunas pilsētu esmu apskatījis, puiši veda un parādīja. Skaista pilsēta, eiropeiska – daudz veikalu utt. Lielās pilsētās – piemēram, arī Ņujorkā – tā ir, ka daži rajoni skaitās krimināli, tāpēc turp labāk neiet. Arī te – kā vietējie stāstīja, pilsētas centrā var justies droši, pilnīgi bez bailēm. Taču ir rajoni, kuri atrodas nevis centrā, bet vairāk pilsētas malās – tur labāk kāju nespert, it īpaši tumsas laikā. Vakaros gan man jau tepat pie bāzes šķiet bailīgi iziet ārā! Vietējie pilsētu sauc par Mazo Losandželosu, arī Monako. Šeit ir okeāns, dabas skati un ļoti daudz mazu un skaistu māju. Biju mūsu kluba prezidenta mājā – vienreizēja! Skats gan uz okeānu, gan pilsētu. Vietējie saka, ka tādas mājas maksā milzu naudu, un te brauc daudz Eiropas bagātnieku, lai savās nopirktajās mājās atpūstos.

Pagaidām vēl ir grūti spriest, vai lēmums pārcelties uz DĀR būs bijis pareizs. Vajadzīgs laiks, lai pie visa pierastu, jo te nodzīvots tikai mazliet vairāk par divām nedēļām. Šobrīd visiem, arī man, noskaņojums ir labs, jo uzvaram, es tieku pie spēlēšanas. Šādos gadījumos garastāvoklis vienmēr ir pozitīvs. Vietējie novēl man tikšanu uz Pasaules kausa izcīņas finālturnīru, kas notiks DĀR. Te zina, ka Latvijai atlikušas spēles pret Grieķiju un Moldovu – vēl veiksmi, taču saka, ka grieķus pieveikt mums būs ļoti, ļoti grūti. Vietējie par Eiropas futbolu, kuru te rāda bieži, zina daudz un seko tam līdzi.

Līdz nākamajai reizei!