Gutkovskis par traumām, investīcijām, vēlmi būt izlasē un Sona popularitāti

- Vēl svētdien tev bija spēle, bet otrdienas pēcpusdienā runājam Jūrmalā. Kā tev pagāja ceļš uz šejieni?
Spēle bija svētdien septiņos vakarā pēc Dienvidkorejas laika [13.00 pēc Latvijas laika – laika zonām sešu stundu starpība], un nākamajā rītā desmitos bija lidojums uz Cīrihi. Piecos no rīta vajadzēja izbraukt no mājām, jo līdz Seulai ir divas stundas. Ap 7.30 biju Seulā, desmitos biju lidmašīnā, tad 14 stundas līdz Cīrihei, bet Latvijā ielidoju 23.30. Caur Cīrihi lidoju pirmoreiz, jo Latvijā vajadzēja būt pēc iespējas drīzāk. Parasti, kad laika termiņi nespiež, labākais ir Finnair reiss caur Helsinkiem – stunda no Rīgas līdz Helsinkiem, no Helsinkiem tiešais reiss ir desmitarpus stundu. Vai arī caur Stambulu, bet tagad nebija laika izvēlēties – vajadzēja ņemt visdrīzāko un kāpt lidmašīnā.

- Lidmašīnā jūties labi – gulēšana, tik ilgi lidojumi problēmas nesagādā?
- Nē, nē, ar lidošanu man nav nekādu problēmu. Jau pēc spēles pa nakti biju izgulējies, turklāt labi sanāca, ka no 14 stundu lidojuma gulēju vēl kādas septiņas. Pirms lidojuma paēdu brokastis, lidmašīnā gulēju, vēlreiz paēdu, vēl drusku pagulēju, paskatījos filmu – tā laiks arī pagāja. Taču 14 stundas ir tiešām ilgi – pēdējo stundu divas vairs jau nezināju, ko darīt. 23.30 ielidoju Latvijā, divos aizgāju gulēt, no rīta pamodos – telefonā skatos, ka seši un vēl varu pagulēt. Jūtos labi, noguruma nav - viss kārtībā, redzēsim, kā būs laukumā.

- Par ilgu lidošanu vaicāju tādēļ, ka iepriekšējā trauma tev bija uzreiz pēc izlases marta nometnes. Vai tam bija kāda saistība?
- Ielidoju vakarā divas dienas pirms spēles, uzreiz klubā ar fiziskās sagatavotības treneri uztaisījām atjaunošanās nodarbību, nākamajā dienā bija pirmsspēles treniņš, pēc tam viesnīca un spēle. Ja gribētu, noteikti varētu atrast vainu arī tajā, ka biju pēc izlases, lidojumi un vēl kaut kas. Bet, no otras puses, varbūt tā vienkārši bija neveiksme. Negribu daudz par to domāt – galvenais, ka tas jau ir aiz muguras. Tomēr turpmākajos izlašu logos jau zināšu, ka pēc tiem labāk uzreiz nespēlēt. Kad toreiz pēc izlases atlidoju, man treneri prasīja, vai esmu gatavs, bet es esmu tāds cilvēks, kurš neteiks, ka ir noguris un nespēlēs. Teicu, ka esmu gatavs. Varbūt tā bija mana kļūda, ka gribu būt labs un palīdzēt visiem. Varbūt tas ir labi, varbūt – ne, bet otrreiz šādu kļūdu vairs nepieļaušu un, ja prasīs vēlreiz, labāk teikšu, ka 90 minūtēm neesmu gatavs un iešu uz maiņu. Vairs arī neesmu tik jauns – man jau ir 29 gadi, jārūpējas par savu veselību. Organismu neapmānīsi.

- Atgādini, lūdzu, abas traumas Dienvidkorejā!
- Pirmā trauma – ceļgala trauma – bija treniņā. Drusku par tālu atlaidu bumbu, skrienot iegājām kontaktā ar aizsargu, viņš divcīņā bija pārāks un abi aizgājām uz manu pusi, sākām krist, viņš uzkāpa uz manas balsta kreisās kājas, krītot kāja vēl sabloķējās. Sajutu, ka kaut kas nav labi , bet pēc epizodes atkal nostājos uz kājām – pastaigāju, bija sāpes, bet šķita, ka viss būs kārtībā. Tomēr nākamajā dienā jau nebija labi – sarautas krusteniskās saites. Arī otra trauma bija kontaktā – bija gaisa divcīņa, piezemējos uz vienas kājas, bija sauss laukums, kāja iestrēga. Tur jau uzreiz sajutu, ka kājās vairs nepiecelšos – potītē sarautas visas saites. Abas operācijas taisīju Polijā, klubs visam piekrita un apmaksāja. Arī rehabilitāciju taisīju Polijā – pēc krusteniskajām saitēm četrus mēnešus, pēc potītes trīs mēnešus. Gribēju būt pazīstamā vidē, arī angļu valoda man nav tik raita, lai varētu būt tik atvērts un detalizēts kā Polijā vai Latvijā. Spēlējot Polijā, tur jau taisīju operāciju – zināju, ka viss būs kārtībā. Arī, ja būtu kādas problēmas, varētu uzreiz aizbraukt pie poļu ārsta, viss ir uz vietas – Dienvidkorejā būtu bijis grūtāk.

- Vārti atgriešanās spēlē – gaidīji, ka vārtsargs kļūdīsies un bumba var atlekt brīvā zonā?
- Kad redzēju, kur bumba lido un ka aizsargs mani bloķē – netikšu līdz bumbai, uz mirkli jau drusku izslēdzos no spēles, apstājos, bet aizsargs iegāja divcīņā ar vārtsargu, un bumba atleca man uz kājas. Tajā brīdī jau vairs neko lieku nedomāju, nemaz arī neredzēju vārtus, tikai jutu, ka esmu kaut kur soda laukuma vidū un ka vienkārši jāsit uz to pusi. Emocijas pēc vārtiem bija milzīgas – galvā notika kaut kāds kosmoss, vienu divas minūtes prātā bija pilnīga tumsa, pat neatceros savas emocijas.

Gutkovska atgriešanās vārti un pēcspēles intervija

- Ņemot vērā, ka ilgas minūtes vēl neesi spēlējis, vai klubs bija priecīgs par tavu došanos uz izlasi – nevēlējas pierunāt pagaidīt nākamo logu?
- Nebija ļoti priecīgi un arī mēģināja komunicēt ar federāciju, lai uz šo nometni vēl nebrauktu, divas nedēļas pagatavotos Dienvidkorejā un [pēc izlašu pauzes] jau būtu gatavs spēlēt no pirmās minūtes. Klubā nebija pārāk laimīgi. Parunāju ar [izlases] treneri Paolo [Nikolato] un atklāti viņam pateicu, ka vēl neesmu gatavs divām spēlēm pa 90 minūtēm un ka varbūt varēšu iziet tikai uz maiņu. Viņš sacīja, ka arī neliks man spēlēt pa 90 minūtēm, bet grib, lai esmu komandā un esmu komandas sastāvdaļa – lai palīdzu, ja vajadzēs. Kluba treneris vaicāja, vai vēl padomāšu, taču teicu, ka braukšu, esmu runājis ar izlases treneri, man ir ļoti svarīgi atgriezties un būt kopā ar izlasi un ka gribu būt šeit.

- Spēlējis Dienvidkorejā esi maz, bet uz turieni aizbrauci jau vairāk nekā pirms gada. Kādi ir iespaidi?
- Jau esmu adaptējies, visu iepazinis – varu mierīgi pārvietoties, dzīvot, aiziet uz veikalu, paēst. Jau varu teikt, ka sadzīviski nu jau tur jūtos ļoti labi. Cita kultūra, cita mentalitāte, visi ir ļoti atsaucīgi un smaidīgi. Tomēr, protams, pietrūkst arī māju – esmu pieradis pie Eiropas dzīves, arī laika zonu dēļ ir mazāk iespēju komunicēt ar draugiem vai uzspēlēt PlayStation. Ja runājam par futbolu, tad šķiet, ka futbols tur ir pilnīgi cits – viņi spēlē citu spēli. Komandas spēlē mazāk taktiski, bet vairāk fiziski, vairāk divcīņu – tām koncentrējas vairāk nekā taktikai. Līmeņa ziņā līga ir ļoti laba, stipri un individuāli meistarīgi futbolisti – nevarētu teikt, ka būtu sliktāks līmenis kā Polijā. Arī labi stadioni. Protams, ir vadošās komandas, kā "Ulsan" vai "Gangwon", pret kurām bija grūti, bet līga kopumā ir ārkārtīgi līdzvērtīga – katra var uzvarēt katru.

- Jūnijā atnāca jauns treneris, kurš šogad neilgu laiku bija arī Dienvidkorejas izlases pagaidu treneris. Kāds ir viņa futbols?
- Viņam galvenais ir aizsardzība – lai mēs zinātu, kā spēlēt aizsardzībā un kā iesākt spēli no savas zonas. Galvenais ir neielaist daudz vārtu, arī treniņprocesā ļoti daudz pavadām aizsardzībā, lai saprastu, kā mums vajag kustēties un kur vajag atrasties. Arī vairāk spēlējam pa augšu, kas bez ātruma ir viens no maniem trumpjiem, palīdzot pieturēt bumbu un iziet no aizsardzības. Spēlējam tādu futbolu, kas man patīk, - ir daudz zonu, kurās aizskriet. Tagad neesam zaudējuši jau piecās spēlēs, šajā posmā esam uzvarējuši trijos mačos – komanda sāk veidoties.

- Tā kā tevi nopirka un iedeva arī diezgan ilgu līgumu, vai traumu dēļ vasarā vai ziemā nebija runas par iespējamu šķiršanos?
- Nē, tādu runu vispār nav bijis. Kaut ilgstoši nespēlēju, jutu, ka mani ļoti gaida atpakaļ un ka ar mani rēķinās, kas bija ļoti patīkami. Ziemā vēl paliks viens līguma gads. Skatīsimies, kāda būs situācija – vai paliksim K1 līgā. Ja izkritīsim, tad domāju, ka nepalikšu, jo arī viņiem pašiem līgu zemāk vienkārši būšu par dārgu. Taču šaubos, ka viņi mani tādā gadījumā palaistu par velti, jo par mani drusciņ naudiņu samaksāja [ap 800 tūkstošiem eiro – A.S.]. Taču situāciju sezonas beigās var būt ļoti daudz, tagad par to labāk nedomāt - galvenais ir atgriezties labākajā formā un kaut ko vēl iesist.

Vladislavs Gutkovskis martā svin savus pirmos vārtus K1 līgā. Foto: kleagueunited.com

- Polijā spēlēji ne tik lielu pilsētu klubos, bet Tedžonā dzīvo pusotrs miljons cilvēku.
- Protams, tā uzreiz ir cita dzīve. Ir vairāk vietu, kur aizbraukt kaut ko paskatīties. Arī pati dzīvošana – dzīvoju lielā dzīvoklī 20. stāvā, visa pilsēta man ir priekšā. Nedzīvoju pašā centrā, bet visam tuvumā – līdz centram ir 10 minūtes, uz otru pusi ir 15 minūtes līdz klubam, vēl uz citu pusi ir 10 minūtes līdz stadionam. Korejiešu rakstību gan joprojām vispār nesaprotu – uzreiz ņemu telefonu un mēģinu kaut ko tulkot ar bildēm. Klubā mums ir divi tulki, Dienvidkorejā tā ir pilnīgi normāla lieta. Komandā ir arī divi brazīlieši, viens austrālietis un viens no Azerbaidžānas. Tā ka viens tulkotājs tulko angļu-korejiešu valodās, bet otrs ir brazīliešiem uz portugāļu valodu. Treniņprocesā vai spēlēs viņi visu laiku ir blakus, arī ārpusē – ja vajag aizbraukt, piemēram, uz banku.

Visur var aizbraukt ar vilcienu – ik pa 10, 30 minūtēm uz visām pusēm. Ja uzvarējām, tad pēc spēles deva divas brīvdienas un ar sievu braucām uz Ulsanu pie jūras vai Seulu. Ir interesanti paceļot un visu paskatīties. Uz spēlēm reizēm braucam ar vilcienu, reizēm ar autobusu, bet tālākais izbraukums ar autobusu bija, šķiet, divas stundas. Ir tikai viens izbraukums, kur ir jālido, - uz Čedžu, kas ir uz salas. Maz esmu spēlējis – vēl nav sanācis spēlēt Ulsanā, Seulā, taču no tām vietām, kur esmu bijis, uzskatu, ka mūsu stadions un mūsu fani ir labākie, viņi lielā skaitā brauc arī uz izbraukumiem.

- Pieņemu, ka Dienvidkorejā alga tev ir daudz lielāka nekā Polijā, bet cik tā atšķirība ir jūtama uz dzīves līmeņa, dārdzības pieauguma rēķina?
- Līgumu atšķirība ir liela – neteikšu, cik reižu, bet liela. Taču esmu diezgan mierīgs cilvēks, nekas ļoti daudz manā dzīvē ar to nav mainījies – dzīvoju tādu pašu dzīvi kā pirms tam. Piemēram, ēšana šeit nav daudz dārgāka, cenas ir diezgan normālas. Protams, atkarīgs arī no ēdiena kvalitātes – kaut vai gaļa var būt vienā kvalitātē un var būt arī divus trīs līmeņus labāka. Ēšanas ziņā neesmu izvēlīgs, varu ēst visu, ko vajag, un man patīk arī korejiešu, Āzijas virtuve. Kluba bāzē ēdam pusdienas un vakariņas, spēles dienā gatavo katram īpaši, bet normālajās dienās ne – ēdu visu to pašu, ko pārējie.

Mainījies ir tas, ka tagad varu vairāk naudas investēt un domāt arī par dzīvi pēc futbola, nevis tikai tagad dzīvot kā karalis un par tālāko nerūpēties. Investēju dzīvokļos – skatos Latvijā, Polijā. Dienvidkorejā ne – tur ir cits līmenis, nedomāju, ka ar manu līgumu tur varētu kaut ko nopirkt (smejas).

- Vai jau esi paguvis saprast, kas Dienvidkorejā ir Hinmins Sons?
- Protams! Tas viņiem ir spēlētājs numur viens – ne tikai futbolā. Man šķiet, ka viņu zina visi. Viņš ir pilnīgi visās reklāmās. Ko gan tikai viņš nereklamē – čipsus, ēdienus, dzērienus, kafiju. Viņš ir visos ekrānos! Rāda visu Anglijas Premjerlīgu, arī nesen [31. jūlijā Seulā] bija spēle starp K līgas zvaigznēm un "Tottenham" – kad Sons atbrauca, visi gribēja ar viņu nobildēties.

Paolo Nikolato, Masimo Paganins, Vladislavs Gutkovskis un Daniels Balodis pārbaudes spēlē pret Kipru. Foto: LFF

- Kādi ir pirmie iespaidi par jauno itāļu virtuvi Latvijas izlasē?
- Līdz šim biju tikai marta nometnē Kiprā. Man viss ļoti patika, pārmaiņas ir redzamas. Ir kaut kāds stils un taktika, ar kādu gribam spēlēt. Tas nenozīmē, ka pirms tam tā nebija - katram trenerim ir savs stils. Bet ir saprotams, kā mēs gribam spēlēt. Treneris daudz stāsta, lai mēs nebaidāmies spēlēt un ka bumbas zaudēšana nav nekas traks. Lai nebaidāmies spēlēt uz priekšu, nevis dot atpakaļ vārtsargam, nebaidāmies spēlēt viens pret vienu vai veidot momentus, kad esam nokļuvuši uzbrukuma trešdaļā, un nebaidāmies uzbrukumus noslēgt ar sitieniem.

- Pirmajā spēlē pret Armēniju pirms traumas vēl paguvi piedalīties.
- Domāju, ka tā komanda mums ir pa spēkam. Otrajā spēlē mājās viņus uzvarējām [2:0], bet Erevānā zaudējām 90. minūtē [1:2]. Uzskatu, ka kopš tā laika esam kļuvuši stiprāki. Ja spēlēsim savu spēli un spēlēsim atbrīvoti, tad no Armēnijas varam aizvest arī trīs punktus. Galvenais ir nebaidīties. Ja vajag, var nospēlēt ar tālo piespēli. Ja nevajag, tad spēlēt pa zemi. Un mūsu trumpis ir spēlēt cieši pretiniekiem, neļaut viņiem veidot savu spēli. Tādas komandas kā Armēnija, Gruzija ir ļoti tehniskas, viņiem nedrīkst dot lielu brīvību un daudz laika domāt. Visu laiku jābūt blakus, jābūt kontaktā un jāsarūpē daudz divcīņu, lai viņi sāktu čīkstēt un nevarētu spēlēt savu spēli.

- Tā kā izlasē šogad esi sācis tikai vienu spēli, vai pašam ir pilna skaidrība par visām taktikas niansēm, ko no tevis prasa?
- Jā, protams! Marta nometnē bija daudz laika pastrādāt taktiski, un arī tagad, arī jūnija nometnē treneris laiku pa laikam mūsu komandas WhatsApp grupā nosūta svarīgākās tēmas un informāciju, ko vēlas no komandas kopumā – aizsardzības darbībās, vidējā līnijā, uzbrukumā, presingā.

- Teici, ka nebūsi gatavs 90 minūtēm. Cik minūtēm pēc pašsajūtas būsi gatavs?
- Redzēsim – grūti pateikt, bet domāju, ka 45 minūtes nebūtu problēma. Ja sāktu pamatsastāvā, arī 60 minūtes domāju, ka varētu. Nevar jau zināt, kāda un cik intensīva būs spēle – vai visu laiku skriesim bez bumbas vai spēlēsim ar bumbu, mazāk skriesim, tas viss ietekmē. Skaļus vārdus pirms Nāciju līgas negribas teikt, bet jāskatās tikai uz priekšu, uz augšu – tās visas trīs komandas mums ir pa zobam. Pret Ziemeļmaķedoniju, protams, būs grūtas spēles, bet mūsu dienā arī viņi mums ir pa spēkam. Visideālākais variants būtu tikt vēl augstāk, bet arī otrā vieta būtu labs rezultāts. Un noteikti nedrīkstam palikt pēdējie.