Kamešs: "Jāgūst vairāk prieka no futbola"

Ar Vladimiru KAMEŠU (26) sazvanījāmies nākamajā dienā pēc viņa debijas Polijas augstākās līgas kluba Ščecinas "Pogon" rindās. Savā pirmajā mačā jaunajā komandā Kamešs laukumā pavadīja 63 minūtes, nopelnīja brīdinājumu un arī izprovocēja dzelteno kartīti. Iepriekšējo pusgadu spēlējis vien krievu kluba Permas "Amkar" dublieros, Kameša vārds Latvijas futbola līdzjutējiem varētu būt mazliet piemirsies – 2012. gada Virslīgas labākais spēlētājs uz Latvijas izlasi nav saukts jau vairāk nekā gadu. Tas varētu mainīties, ja liepājnieks regulāri spēlēs "Pogon" rindās. Ostas pilsētu Ščecinu Vladimirs vēl īsti nav iepazinis – pēcspēles treniņu gandrīz nokavējis, jo nolēmis doties uz netālu esošo stadionu kājām, taču apmaldījies. Labi, ka tuvumā bija taksis, kas aizveda uz treniņu laikā, un svētdienas pievakarē pussargs bez rūpēm varēja pievērsties arī sarunai ar Sportacentrs.com.

"Futbola emocijas ir svarīgākās"

- Stadionā bija gandrīz 10 tūkstošu skatītāju, pēc 63 minūtēm tiki nomainīts. Vai juti, ka nebiji piedalījies oficiālā spēlē deviņus mēnešus – kopš pagājušā gada maija vidus, kad vēl spēlēji Krievijā?
- Formu jau biju uzturējis un pussezonu pēc tam spēlējis pie [Permas "Amkar"] dublieriem – nav jau tā, ka neko neesmu darījis. Protams, tas nav tas, kas bija vakar [smejas]. Taču biju skrējis un strādājis – nav tā, ka būtu izlaidis pusgadu.

- Taču pie kārtīgas spēļu pieredzes, kad apkārt lielais stadions un pilns ar skatītājiem, sen nebiji ticis...
- Turklāt tā, kā tas notiek Polijā [smejas]… Tā nav pat dažās spēlēs Krievijā – ja neņem vērā lielākos klubus premjerlīgā. Zemāk par septiņnieku vai astoņnieku – cik nu tur daudz nāk uz spēlēm. Polijā ir pavisam citādāk – cilvēki "dzīvo futbolā". Vakar bija līdzīgi kā tad, kad ar Liepāju [2012. gada vasarā Eiropas līgas kvalifikācijas turnīrā] spēlējām pret "Legia" – visi bļauj, spridzina, atmosfēra baigā. Īsta futbola diena. Gribējās jau nospēlēt daudz labāk – kā nu iznāca… Taču strādāsim, rukāsim, ko darīt. Izlaidām uzvaru – pēc spēles neviens īpaši priecīgs nebija.

- Maiņa bija trenera lēmums, vai arī fiziski biji "nosēdies"?
- Nē. Dakteris arī šodien teica, ka izskatījos bišķi paguris. Nezinu. Varēju skriet vēl, noguris nejutos – varbūt tā izskatījās, jo laukums bija pamīksts, arī spēlējam no aizsardzības. Un varbūt treneris pamainīja, jo bija dažas kļūdas.

- Viņš pēc spēles atzina, ka no flangiem bija gaidījis vairāk. Uz kā rēķina vēl vari uzlabot sniegumu, ja neskaita saspēli ar jaunajiem komandas biedriem?
- Kas tad ir vajadzīgs pussargam – gribētos pašam kaut ko biežāk izveidot. Jācenšas vairāk "uzņemties uz sevi" – no tā jau futbola bauda rodas, nevis no skriešanas un kaut kādas sišanās. Tā kā Latvijā jau, protams, nebūs. Svarīgākais ir futbola emocijas, jāgūst vairāk prieka no futbola.
Neteikšu, ka ar citiem nesaprotos – laika ir pieticis. Saprotu arī, ko treneris grib – ar to problēmu nav. Vairāk [jāspēlē] ar bumbu, kāds jāapved. Protams, te ir bišķi grūtāk – baigi cieši spēlē, neļauj apstrādāt [bumbu].

- Kad aizbrauci uz Krieviju, pirmajā intervijā teici, ka vairāk uztraucies par to, kā uzņems komanda, nevis par savu meistarību. Kā bija šoreiz?
- Varbūt tāpēc, ka jau ir kāda dzīves pieredze, šeit viss sanāca baigi strauji un forši. Sākumā, braucot uz jaunu vietu, šķiet – būs citi cilvēki utt. Taču domāju, ka futbols baigi fiksi cilvēkus savieno. Ļoti ātri un ideāli viss izdevās – tagad tikai jāspēlē, jāgūst bauda un uzvaras.

- Krievijā vismaz palīdzēja iejusties fakts, ka pārvaldi arī krievu valodu. Kā ir tagad Polijā?
- Parunāju ar menedžeri, lai viņš dabū kādu privātskolotāju. Pašam arī gribas iemācīties valodu. Bet tā – daudz ko varu saprast, vārdi ir līdzīgi krievu, tikai galotnes reizēm pamainās. Taču, kad atradīs kādu, kas no krievu valodas uz poļu varēs man mācīt, tad mācīsimies!

- Starp citu, kāpēc esi izvēlējies 99. numuru?
- Vispār bez nekādām domām paņēmu [smejas]. Parasti jau visi labprātāk ņem kādu numuru līdz 15. Tā kā 7. un 9. vienmēr ir aizņemti, tad man bija vienalga. Šoreiz izdomāju, ka būs 99., un viss.

Vladimirs Kamešs pirms debijas spēles Ščecinas "Pogon" rindās (Foto: pogonsczeczin.pl).

- Spriežot pēc pieejamās informācijas internetā – esi nokļuvis skaistā pilsētā, finansiāli stabilā klubā ar ļoti labu treniņbāzi, bet pasliktu stadionu. Kādi pašam ir pirmie iespaidi par jauno vidi?
- Pilsētā vēl daudz ko neesmu redzējis. Aizejam ar komandas biedriem paēst un tad pa mājām. Man šķiet, ka pilsēta ir baigi skaista – cik nu tur esmu bijis, liekas līdzīga Vecrīgai. Par bāzi – komandas biedri teica, ka esot labākā Polijā, par ko biju pārsteigts. Ir taču citas komandas ar lielākiem budžetiem, kam tādas bāzes nav. Par stadionu – viņiem jau laikam šeit nebija Eiropas čempionāta spēļu, tāpēc tā. Taču solīds stadions. Protams, ja salīdzina ar citiem klubiem, kam ir jauni stadioni… Taču kopumā foršs stadions.

- Polijā spēlē daudzi mūsu futbolisti. Ar Rakelu un Šteinboru kādreiz spēlēji kopā Liepājā, droši vien pazīsti arī citus…
- [Pārtrauc]. Protams, visus zinu! Nav jau arī tik daudz.

- Černomordiju arī?
- Ā, nē. Mēs pat lidojām kopā uz Turciju vienā lidmašīnā, taču tā nu iznāca – šķiet, ka ar acīm tā kā sasveicinājāmies, taču viens pie otra nepiegājām. Viņu īsti nepazīstu.

- Bet ar citiem pirms līguma parakstīšanas runāji?
- Ar Rakelu reizēm sazināmies. Bet īstenībā jau pirms tam biju daudz skatījies un sekojis līdzi – kad tas pats Tjoma Rudņevs spēlēja, sekoju līdzi arī Rakelam, Šteinboram. Kad ir laiks, paskatos, kā savējiem sokas. Ņemot vērā, ka te nebiju vēl spēlējis, jau diezgan daudz par Poliju zināju un biju redzējis. Novembrī biju Rakela klubā un pirms tam vasarā "Slask" uz pārbaudi. Un ar Liepāju spēlējām pret "Legia". Sekoju viņiem līdzi, jo tā, var teikt, ir Latvijai tuvākā komanda, kas diezgan iespaidīgi spēlē un arī iziet no grupas [Eiropas līgā].

"Tagad vairāk meklēju, kam atdot piespēli"

- Ar Permas "Amkar" tev vēl bija spēkā pusgada līgums, kuru lauzi. Vairs nebija iespējas tikt pirmajā komandā?
- Vienmēr jau lauzt līgumu un aizbraukt ir vienkāršākais. Sākumā gribēju uzzināt, vai būs iespēja sevi pierādīt un vēl spēlēt Permā. Taču, kā jau Krievijā tas notiek – atnāk jauns treneris, kurš atved savus spēlētājus, un citus viņam nevajag. Tad arī uzreiz ar aģentu runājām, ka jāmeklē jaunas iespējas, jo sēdēt dublieros vēl pusgadu galīgi negribētos. Vasarā nepietika laika atrast jaunu klubu, tāpēc nācās tur palikt līdz ziemai. Protams, ja nebūtu iepriekšējo pusgadu spēlējis dublieros, tad nezinu, kur būtu šobrīd – droši vien Liepājā. Spēlēju gandrīz katrā spēlē, tā ka arī tas man palīdzēja formu nepazaudēt pavisam.

- Bez "Pogon" bija arī citi varianti?
- Kad parādījās šis [variants], uzreiz braucu un domāju tikai par to. Man baigi gribējās tikt uz Poliju. Jau ilgi skatos Rakela un Šteinbora spēles, te tomēr ir baigā atmosfēra, pavisam kas cits. Jau trīs, četras dienas pirms spēles futbolistus intervē, notiek gatavošanās, cilvēki nāk klāt… Atbalsts visas 90 minūtes dzen uz priekšu. Ja nesanāktu ar "Pogon", tad ceru, ka būtu bijis vēl kāds cits variants, taču nez vai daudzi – neesmu jau kādu laiku nekur sevi pierādījis. Taču atbraucu, man uzreiz patika gan treniņi, gan pārējais. Parādīju sevi diezgan labi, un tad pusi nometnes laika gaidīju, kad viss ar papīriem būs kārtībā. Ar "Amkar" nekādu problēmu nebija – viņi arī gribēja, lai eju.

- Algu ziņā droši vien pat Krievijas 1. divīzijā var nopelnīt labāk nekā Polijā, taču tur ne tuvu nav tādas atmosfēras, un arī sadzīve ir grūta?
- Ja neskaita pāris lielākās Polijas komandas "Legia", "Lech" un varbūt "Lechia", tad domāju, ka Krievijas 1. divīzijā klubiem ir vairāk naudas. Manuprāt, tur ir daudzi klubi, kuriem naudas ir divas vai pat trīs reizes vairāk nekā "Neftekhimik", kur es spēlēju. Protams, nepatika, ka nācās braukt uz Habarovsku, kad pēc 11 stundu lidojuma uzreiz kāpām autobusā un braucām uz spēli, kas sākās pēc pusotras stundas. Arī dušas kā 1965. gadā… Neesmu gan dzīvojis tad, taču šķiet, ka tādas bija arī toreiz [smejas]. Viss vecs, laukumi tādi… Taču neteikšu, ka pavadītais laiks 1. divīzijā bija tik slikts.

- Pirms diviem gadiem aizbrauci uz Krieviju, būdams labākais Virslīgas spēlētājs. Pirmajā pusgadā Krievijas premjerlīgā regulāri spēlēji. Sākumā viss ritēja kā plānots?
- Tā sanāk. Treneris, kurš mani ņēma, uzticējās. Viss bija forši, jutu uzticību, bet pēc pusgada viņu nomainīja, un viss aizgāja… Taču šā vai tā – acīmredzot jaunajam trenerim vai kādam citam vairs nepatiku. Ne jau es viens biju tāds. Tas pats Janušs Gols pie Čerčesova bija labākais spēlētājs, bet pie nākamā trenera netika pat pamatsastāvā. Tā notiek. Bet domāju – ja būtu palicis treneris, kurš mani ņēma uz Permu, tad būtu vēl bijis spēles laiks un iespējas sevi pierādīt tālāk.

- Pēc pirmā pusgada atnāca tagadējais Maskavas "Dinamo" treneris Staņislavs Čerčesovs, un pie viņa tiki laukumā labākajā gadījumā uz maiņu.
- Jā, bet īstenībā tas man bija… Kā lai pareizi pasaka – varbūt pat labs posms. Čerčesovs ļoti daudz deva, baigi solīds treneris. No visiem, kas man karjerā bijuši, viņu noteikti varētu izcelt. Pilnībā viss bez izņēmumiem pie viņa bija kārtībā, ieskaitot disciplīnu. Acīmredzot pats nerādīju savu labāko sniegumu, jo pie Čerčesova patiešām spēlēja tie, kas bija labākie. Pie viņa gribētos vēl reizi dzīvē patrenēties un spēlēt, jo guvu prieku no pilnībā visa. Treniņprocess bija interesants, varu teikt tikai labāko – no sīkumiem līdz nozīmīgām lietām viss bija solīdi.

- Pēc pusgada tiki izīrēts 1. divīzijas vienībai Ņižņekamskas "Neftekhimik". Pats meklēji variantus, lai spēlētu vairāk, vai arī klubs nāca ar tādu piedāvājumu?
- Ja nemaldos, bija otrais sbors Turcijā, viss gāja normāli, un no trenera nebija arī signāla par to, ka man būtu jādodas prom. Taču mēs komandā bijām ļoti daudzi – vienā pārbaudes spēlē aiz vārtiem sildījāmies ap 11 spēlētāju, taču pie iespējas netikām. Domāju, ka vēl pusgadu gaidīt būtu grūti, jo nezinu, vai tiktu laukumā. Tajā laikā treneris, kurš mani paņēma uz "Amkar", gribēja, lai esmu "Neftekhimik" komandā un spēlēju tur. Izdomāju, ka tas ir ideālākais variants, jo nevajadzēja pat nekādu pārbaudi, turklāt sezonas otrā puse ir īsāka par pirmo – vien nepilni trīs mēneši. Aizbraucu uz viesnīcu, parunājām, treneris apsolīja spēles laiku. Izlēmu nospēlēt tās 10 spēles, un domāju, ka tas ir vairāk nekā būtu bijis "Amkar" tajā gadā. Kaut gan arī tur Čerčesovs aizgāja, un atnāca dublieru treneris, kurš visiem deva iespēju. Trīs mačus Ņižņekamskā nevarēju spēlēt, jo vēl nebiju piereģistrēts. Pārējās spēlēs biju sākumsastāvā. Viss normāli, vienīgi iesist varēju vairāk, jo iespējas bija.

Kamešs divcīņā Latvijas izlases rindās spēlē pret Japānu un Gotoku Sakai (Foto: AFP/Scanpix).

- Tava statistika Krievijā tomēr nebija tik spoža, lai varētu pamatoti cerēt uz lielāku spēles laiku premjerlīgā. Tur vārtus neguvi kopā 17 mačos, bet 1. divīzijā iesiti tikai vienus desmit spēlēs.
- Es jau sen sāku just, ka nez kāpēc vairāk gribas dot piespēles, nevis sist iekšā – kā, piemēram, tas bija Liepājā. Tur gribējās pašam skriet un sist, bet tagad nez kāpēc… Varbūt Krievijā nejutos tik pārliecināts par saviem spēkiem, kā tas bija agrāk Latvijā. Tagad, kad ir bumba, vairāk meklēju, kam atdot piespēli.

- Vēl pirms īres uz Ņižņekamsku gandrīz avarēja lidmašīna, ar kuru Permas "Amkar" devās uz premjerlīgas spēli Maskavā. Pastāsti par to!
- Es jau tur nebiju… Aizlidoju uz Maskavu no rīta ar dublieriem – mums bija spēle divos, un pēc tam uzreiz braucu pie pirmās komandas. Bet pārējie no rīta trenējās un lidoja vēlāk. Runāju ar citiem. Pilots sēdās, bet – nezinu, kā! – neredzēja, ka tur apakšā jau ir lidmašīna. Vai otrādāk – tas, kas brauca pa lidlauku, neredzēja, ka no augšas nāk vēl viena lidmašīna. Pirms nosēšanās pilots paspēja "paraut" uz augšu un uzlidoja gaisā, citādi būtu baigi… Tāpat jau bija pēc tam baigi, baigi – vairākiem jau tā ir bail no lidošanas, bija pēc tam ļoti nobijušies.

"Latvijā klubu ģērbtuves ir labākas nekā Krievijas 1. divīzijā"

- Krievijā sanāca līdzīgi kā Latvijā – no Liepājas toreiz aizbrauci uz zemāku līgu un mazāku pilsētu Gulbeni, bet tur – no Permas uz Ņižņekamsku.
- Toreiz runāju ar Čerčesovu pirms braukšanas uz 1. divīziju. Viņš uzreiz mani "nolika uz zemes". Teicu, ka braukšu uz turieni, lai censtos pierādīt sevi utt. Un viņš: "Nemaz nedomā, ka tur būs kaut kāds sētas futbols. Tur spēlē vīrieši, kas tad, ja neatdosi piespēli, tev kājas "nogriezīs" par pazaudēto naudu [prēmijās] par trijiem punktiem." Uzreiz lika noprast, ka būs divreiz grūtāk. Ar Latviju to pat nav jēgas salīdzināt. Arī Polijā, kur spēlējām nometnē ar otrās un trešās līgas klubiem… Likās – tā taču otrā, trešā līga. Nē, "grauž" un "ēd" kājas nost, pavisam cits futbols. Lielajā ekstraklasē bišķi ar galvu spēlē, bet zemāk ir grūtāk. Tāpat kā Krievijā – 1. divīzijā ir sišanās, cīņas, "bez acīm" lido, kājas var salauzt [smejas]. Tur uzreiz skrien virsū – pat, ja nebūs bumbas, tāpat pa kājām "iešaus".

- Kā mainījās tava dzīve, no miljonu pilsētas Permas nokļūstot salīdzinoši mazajā Ņižņekamskā, kurā, šķiet, nav nekā daudz cita kā vien daudzstāvu mājas un naftas pārstrādes teritorijas?
- Mazliet smieklīgi sanāk – Liepājā laikam pēdējoreiz, kad skaitīja, bija ap 50 tūkstošiem iedzīvotāju, Ņižņekamskā – ap 400 tūkstošiem. Taču pati pilsēta ir ļoti maziņa un izskatās sliktāk nekā Liepāja. Nav pat īsti parka, kur pastaigāt, toties no Turcijas iet tiešais reiss uz Ņižņekamsku. Nekad nebūtu domājis, ka tāds uz turieni vajadzīgs. Ir gan Ņižņekamskā arī KHL komanda.
Taču laiks tur man baigi patika – spēlēju, arī komandas biedri bija labi. Vasarā kaut ko var padarīt – sadraudzējāmies visi, varējām ar riteņiem pabraukāt. Bet citādi tāpat kā Permā. Puse dienas jau paiet treniņā. Pēc tam var aiziet paēst, uz kino. Un tā arī tā diena paiet – jau vakars klāt. Paskaties TV, un viss. Perma it kā ir lielāka, taču arī tur pusotra gada laikā nebiju paguvis redzēt visas vietas. Man ļoti patīk kino, un tur pāris dienu pēc filmas iznākšanas jau varēja tās redzēt. Citādi viens ceļš uz stadionu, vēl var aiziet kaut kur paēst, pastaigāt pa parku, nekas īpaši nemainījās.

- Jau teici par 11 stundu lidojumiem un vecajām dušām. Ko vēl 1. divīzija "piedāvāja" infrastruktūras ziņā?
- Ar Latviju pat nav, ko salīdzināt – mēs esam Eiropā. Mūsu pirmajām piecām komandām ģērbtuves ir labākas. Habarovskā vai kaut turpat Ņižņekamskā… Sen, sen es atceros – kad bijām turnīrā Rēzeknē, tad tur bija tādas dušas. Bet Krievijā tā ir vēl joprojām. Tualetē nav, kur apsēsties – visu laiku jāstāv [smejas]. Nezinu, kāpēc viņi to negrib mainīt – nauda taču ir! Izskatās, ka par to īpaši neuztraucas. Labi, par laukumiem nerunāsim, tur vajag vairāk naudas, taču normālas ģērbtuves uztaisīt nemaksā tik dārgi. Spēlētāji taču tur gatavojas un mazgājas, bet apkārt viss ir pavisam švaki. Un pārsvarā tā bija visur – neatceros, kur būtu bijis normāli. Pat "Mordovya", kas tagad spēlē premjerlīgā. Sagaidīsim pasaules čempionātu, tad jau noteikti viss būs solīdi. Ja čempionāts notiks. Bet pat Polijā jūtams, ka ir pilnīgi citādi, uzmanību pievērš visiem sīkumiem, reģenerācijai utt. Uz Krieviju taču brauc labi spēlētāji, naudas ir pietiekami, taču neviens īpaši nedomā kaut vai par ēšanu. Nezinu, kā to izskaidrot. Atbrauc spēlētājs, iedod daudz naudas, un tālāk – lai viņš spēlē. Lai gan labākie jau paši seko visam līdzi, ir profesionāli.

- Pēc Ņižņekamskas pagājušajā vasarā parādījās ziņa, ka esi šķīries no "Amkar", taču tur tomēr paliki līdz ziemai un spēlēji dublieros.
- Jā, lasīju, taču nezinu, no kurienes tādas ziņas. Atbraucu atpakaļ, "Amkar" bija jauns treneris. Aizbraucām uz treniņnometni Austrijā, viss gāja normāli. Dažas dienas pirms beigām viņš man un [Igaunijas izlases pussargam Konstantīnam] Vasiļjevam pateica, ka varam meklēt jaunus klubus, jo redzēt mūs komandā vairs negrib, un viss. Negribu par sevi īpaši runāt, taču tad bija obidno [krievu valodā – sāpīgi], jo jutos labi, komandas biedri arī teica, ka labi trenējos. Nebija pat domas, ka varētu notikt kas tāds, citādi neuztrauktos. Neviens nebija par mani neko sliktu teicis, ritēja parasts treniņprocess. Mazliet satraumējos tur, taču nedomāju, ka tas tāpēc. Atnāca menedžeris un prasīja, uz kurieni pirkt biļetes. Biju šokā, aizgāju pie trenera, un viņš teica – ņemsim krievu spēlētājus, meklē jaunu komandu. Tā tas notiek. Aizbraucu uz mājām dažas dienas, tad saārstēju kāju, kamēr aģents centās kaut ko sameklēt. Patrenējos nedēļu ar "Amkar" dublieriem un braucu uz pārbaudi uz Vroclavas "Slask". Sanāca vien pabūt tur četras dienas, jo vērās ciet transfēru logs. Nācās braukt atpakaļ un pusgadu spēlēt dublieros.

- Pie dublieriem pēdējā pusgada laikā ne tikai spēlēji, bet arī trenējies?
- Jā, pilnībā. Man šķiet, ka jebkurā citā valstī tomēr būtu dota iespēja [pirmajā komandā]. Dažreiz neļāva man spēlēt pat pie dublieriem. Viņiem bija vienalga tikai tad, kad saprata, ka nekur nebraukšu, bet palikšu līdz decembrim. Spēlēju diezgan labi, treneris vienmēr skatījās – droši vien ne uz mani, bet jaunajiem puišiem, taču varēja ļaut man vismaz trenēties ar pirmo komandu. Bija kādi divi mēneši, kad ļoti daudziem tur bija traumas – pat aizsargs spēlēja vidējā līnijā. Dod tad vismaz sākumā sēdēt un pa desmit minūtēm, bet neļāva nemaz... Domāju, ka tā var būt tikai Krievijā.

- Tobrīd lauzt līgumu "Amkar" nepiedāvāja?
- Viņi par to runāja visu laiku – sāka jau tad, kad prasījos uz Ņižņekamsku. Braucu uz turieni, lai sevi pierādītu. Taču viņi pie katras iespējas cenšas lauzt līgumu, jo – cik treneru ik pusgadu nāk, tik ņem līdzi jaunus spēlētājus.

- Dīvaini, ka viņi jau pēc gada grib lauzt līgumu, ja reiz par tevi samaksāja Liepājai labu naudu.
- Nezinu, kāpēc, taču tā notika ar daudziem, kamēr tur biju. Tas pats [Nikolaoss] Karelis, kurš ar Māri [Verpakovski] spēlēja "Ergotelī" un tagad parakstīja [līgumu] ar "Panathinaikos". Viņam bija tikai 20 gadu, un man šķiet, ka "Amkar" nopirka arī viņu. Tas pat nav svarīgi. Taču arī lauza līgumu, kaut arī spēlētājs ļoti labs.

Pagaidām vienīgos vārtus Kamešs Latvijas izlasē guvis mačā pret Lihtenšteinu 2013. gada martā (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Kādu iespaidu kopumā uz tevi atstājuši divi gadi Krievijā?
- Pat īsti nezinu. Esmu redzējis un bijis dažādās situācijās. Tagad jau trešais klubs [ārzemēs], varbūt labākais [pieredzētais] jāņem un "jāsūc iekšā". Dažreiz pats par sevi esmu šokā, ka pieņemu nepareizus lēmumus. It kā esmu bijis Krievijā – gan premjerlīgā, gan 1. divīzijā. Jānomierinās. Arī vakardienas spēlē bija mīnusi, bez kuriem varētu iztikt. Skaidrs, ka laiks Krievijā devis spēles un dzīves pieredzi.

- Atskaties uz tiem diviem gadiem ar pozitīvām emocijām?
- Jā, protams. Sanāca kā sanāca. Taču toreiz tas arī bija vienīgais variants, kur varēju tikt, jo Liepāja arī gribēja dabūt kaut kādu naudu. Neko nemainītu. Varbūt gan tagad ietu pakāpeniski, ja būtu varianti. Tā, kā darīja Rudņevs. No Latvijas uzreiz uz Krieviju ir grūtāk visādā ziņā. Taču tagad esmu šeit, kas ir liels pluss pēc diviem gadiem, kurus par spilgtiem nosaukt nevar. Ir dota vēl viena iespēja, jācenšas sevi pierādīt.

- Tomēr vietu izlasē pa diviem gadiem esi zaudējis – pēdējoreiz tiki izsaukts 2013. gada rudenī mačā pret Slovākiju…
- Tāpēc varbūt arī domāju, ka tagad ietu pakāpeniski. Protams, izlase man ir ļoti, ļoti svarīga, jo tā ir mūsējā. Kad skatos spēles, gribas tur būt, jo nedomāju, ka esmu sliktāks par citiem. Ļoti gribas tur būt, un ceru, ka tāda iespēja tagad būs. Tas man ir svarīgi. Skatos fotogrāfijas, kad viņi satiekas, skatos spēles, jūtu līdzi – gribas būt tajā visā iekšā. Kļūdas ir pieļautas, pret to pašu Igauniju diezgan slikti nospēlēju. Atbraucu no Krievijas, nebiju spēlējis un biju sliktā formā. Domāju, ka labi nospēlēšu, bet sanāca ļoti slikti. Neko darīt. Pluss ir, ka tagad esmu šeit. Jāpierāda sevi. Ja būšu pamatsastāvā un labi spēlēšu, tad domāju, ka izsaukums būs.

- Kamēr spēlējis "Amkar" dublieros, droši vien izsaukumu nemaz negaidīji?
- Jā, tas ir loģiski un normāli. Tad labāk paņemt kādu no Latvijas. Par dublieriem arī neviens neraksta, kaut arī spēlēju un dažreiz situ golus. Par izsaukumu tad nedomāju, taču sekoju līdzi visu laiku.

- Tev ar Ščecinas "Pogon" ir divu gadu līgums. Ko vēlies sasniegt šajā laikā?
- Man līgums ir spēkā uz pusgadu. Pa to laiku jānospēlē konkrēts minūšu skaits, jāpierāda sevi. Ja tā būs, līgums automātiski tiks pagarināts uz vēl pusotru gadu. Ja nespēlēšu, tad ilgāk par vasaru nepalikšu.
Gribu spēlēt stabili un gūt prieku no futbola! Ja būs prieks, tad būs arī rezultāts. Galvenais – nemocīties [smejas]. Esmu pussargs, jādala piespēles, bet gribas arī iesist. Ja daudz vinnēsim, bet es nesitīšu, tad… Ieguldījums ir lielāks, ja iesit arī vārtus. Kad vakar iesitām, stadionā bija tik liels prieks, tie desmit tūkstošu uzsprāga. Gribas pašam to sajust, iesist un skriet, gūt emocijas!