Vitālijs Meļņičenko: "Mani iedvesmoja Karavajevs un Grigjans..."

Vispirms nepieciešama neliela atkāpe. Vitālija sekmēm futbola vārtos sekoju varbūt nedaudz vairāk nekā dažiem citiem tā iemesla dēļ, ka jau sen un labi pazīstu viņa tēvu Juriju Meļņičenko, pie kura savulaik pats nedaudz trenējos futbolā viņa trenera karjeras pirmsākumos (pats tad vēl arī nedaudz spēlēja). Jurijs 70. gadu vidū bija viens no Daugavpils "Ķīmiķa" pussargiem, bija Latvijas (PSR) čempions un kausa ieguvējs, viens no komandas līderiem un to gadu "Ķīmiķa" sastāvu zinājām ne sliktāk par Rīgas "Daugavas" meistarkomandas sastāvu.

Vārtsargs Kaļiņins, Opekunovs, Grigorjevs, Meļņičenko, Iļjašovs, Lavrenovs, Sverdlovs, bombardieris Kuņickis, Maksimčuks, Jurlovs, Paršins, brāļi Morozovi, Kovba, Jakimovs... Bez skatīšanās arhīvā (līdzjutēju gadagrāmatiņās "Futbols", kas tika izdodas pirms katras sezonas) vairākus varu nosaukt arī tagad. Jā, vēl arī galvenais treneris Vladimirs Riba. Lieki teikt, ka vārtsarga Vitālija Meļņičenko parādīšanās "Skonto FC" rindās radīja asociāciju ar Juriju Meļņičenko. Jā, dēls.

Līdz jūnija vidum viens jo pēdējo sezonu Latvijas virslīgas labākajiem vārtsargiem (2014. gada sezonā - 11 "sausas" spēles Jūrmalas "Spartaka" vārtos) Vitālijs Meļņičenko bauda atvaļinājumu dzimtajā Rīgā, bet tad atkal dosies uz Krievijas jūras kara flotes šūpuļpilsētu Voroņežu. Līgums ar "Fakel" ir vēl uz nākamo sezonu.

- Voroņežas "Fakel" bija vienīgais variants turpināt karjeru?
- Tajā brīdī vienīgais reālais, bet vēlāk parādījās varianti no Rumānijas un Slovēnijas. Nolēmu palikt Voroņežā līdz treniņnometnes beigām, redzēju, ka man ir iespēja tikt sastāvā. Neviens man neko nesolīja, taču redzēju, ka iespēja man būs. Trenējāmies Sočos un varēja nojaust, ka mani treneri redz pirmā numura lomā, un vajadzēja tikai pašam pacensties iespēju izmantot.

- Lieki teikt, ka iespēju izmantoji - līdzjutēji tevi atzina par komandas labāko spēlētāju, par ko biji ļoti pārsteigts...
- Tas man patiešām bija liels pārsteigums, jo aizvadīju taču tikai 12 spēles. čempionāta pirmajā pusē manis taču komandā vēl nebija. Patīkami, ka ieguvu tādu līdzjutēju atzinību.

- Ventspilī pēc pagājušās sezonas palikt nepiedāvāja?
- Gaidīju, ka piedāvās... Atgriezās Uvarenko un acīmredzot viņu redzēja turpmāk atkal pirmā numura lomā. Kā otrais es nemaz pats nebūtu palicis, jo gribēju spēlēt. Gribējās arī kaut ko jaunu pamēģināt, pārbaudīt sevi citā un cita līmeņa turnīrā.

- Tev jau bija reiz pieredze leģionāra lomā, kad pussezonu spēlēji Solnokas klubā Ungārijā. Vari salīdzināt?
- Ungārijas virslīgas labāko komandu līmenis laikam tomēr bija mazliet augstāks, tā tomēr bija virslīga nevis pēc ranga otrā līga, taču kopējais līmenis bija līdzīgs.

- Krievijas Nacionālajā futbola līgā komandās laukumā drīkst būt tikai trīs ārzemnieki un ļoti reti viens no tiem ir vārtsargs...
- Divi ārzemnieki "Fakel" jau bija (ukraiņi - aizsargs Pavlo Stepanecs un pussargs Aleksandrs Kasjans - A.K.), viņi meklēja trešo un tā sakrita, ka vajadzēja arī tieši vārtsargu. Tētis arī ieteica braukt uz Voroņežu un mēģināt tikt sastāvā (starp citu, savulaik "Fakel" pamatvārtsargs bija arī viens no Vitālija elkiem Oļegs Karavajevs - A. K.).

- Kā Krievijas Nacionālajā futbola līgā jeb NFL izskatītos labākie Latvijas futbola klubi?
- Slikti neizskatītos. Būtu turnīra tabulas vidū. NFL komandu spēku samērs ir diezgan līdzīgs, atšķirība starp līderiem un vidusdaļas komandām ir maza, arī ar lejasgala komandām nav viegli spēlēt - īpaši jau to laukumos.

- Tavu tēti vēl labi atceros kā vienu no labākajiem pussargiem tā laika Latvijas čempionāta virslīgā, bet tu kļuvi par vārtsargu. Kāpēc tāda izvēle?
- Tā notika gandrīz nejauši. Ko visbiežāk liek vārtos - resnāko vai to, kurš vissliktāk spēlē laukumā... Nebiju ne viens, ne otrs un vārtos iestājos pats. Tētis tad strādāja FK "Rīga", bieži gāju uz treniņiem un man ļoti patika kā spēlē Oļegs Karavajevs un Ēriks Grigjans. Var teikt, ka viņi mani iedvesmoja kļūt par vārtsargu. Tētis mani arī daudz trenēja, mēs daudz strādājām papildus un iesist viņš prata pat ļoti labi...

- Voroņežas komandai šī bija laba sezona un nākamajā līdzjutēji gaidīs vēl labāku. Atgriešanos Premjerlīgā?
- Uzdevums pirms sezonas bija ieņemt 10. vietu, mēs ieņēmām - sesto, taču, no otras puses, pirmajā riņķī komanda bija pat trešā un klusībā cerēja tikt četriniekā, lai varētu piedalīties pārspēlēs par tikšanu Premjerlīgā. Tā ka varējām būt arī augstāk. Nākamsezon noteikti būs mērķis tikt augstāk. Premjerlīgā? Runas par to ir, galvenokārt jau līdzjutēji par to runā. Pilsētā komandu ļoti mīl, cilvēki nāk klāt uz ielas, veikalā un citur, novēl labu, apsveic ar uzvarām, atbalsta pēc zaudējumiem. Uz maču ar Tulas komandu atnāca 20 tūkstoši līdzjutēju, bet ap desmit tūkstošiem - tā ir norma. Patīkami tādā gaisotnē spēlēt.

- Varbūt tagad Voroņežā ir interese arī par citiem Latvijas futbolistiem?
- Interese ir, taču tā izpaužas caur manu aģentu, tieši man neko nav prasījuši.

- Viena no tavām intervijām lasīju, ka savulaik esi mācījies japāņu valodu...
- Jā, tas bija tagadējā Rīgas Kultūru vidusskolā. Tā bija tēta ideja. Viņš mani savulaik veda angļu valodu mācīties, tad es arī moderno valodu fakultātē studēju, tā ka uz valodām man laikam ir ķēriens (tāpēc nav jābrīnās, ka Vitālijs lieliski runā latviski - A.K.) un man arī patīk tās mācīties. Latvijas virslīgā kaut ko teicu japāņu futbolistiem un viņi ļoti brīnījās - kā, Latvijā kāds futbola laukumā runā japāniski?! Rakstīt japāniski arī mācījos.

- Uz Voroņežu tagad dosies viens vai ar līgavu?
- Gita jau bija kopā ar mani Voroņežā arī tagad, taču ik pēc mēneša vajadzēja pagarināt vīzu. Cerams, ka izdosies izkārtot darba atļauju. Tuva cilvēka atbalsts ikdienā ir ļoti svarīgs.