Mūsu futbolistu prieki un bēdas Kauņā

Sporta Pasaule 2010-04-01 17:19

Jau Rīgas stacija nokavējas Tauriņš, daži mūsu futbolisti to uzskatīja par sliktu zirni. Slavišens aizmirsis pasi Rīgā. ,Kad tik nu labi izietu, nekad neko neaizmirstu". . Pipari uz mēles", kāds viņu izrāj. Labi, kā pārstāvis ir miertiesnesis un tā Slavišens tiek bez šķēršļiem pāri robežai.

„Ja būs jāguļ "Kontinents" viesnīcā, es negulēšu" Lidmanis nosaka. Citi piekrīt. Izved no stacijas un aizved uz . . . "Kontinentu". Es Nesaprotu, kas par nelaimi, kāpēc nemierā.— . Būs visu nakti jākaujas ar blusām. Pagājušo reizi mani gandrīz apēda", paskaidro vārtsargs Kļava.

Kontinents" ir žīdu viesnīca. Trūcīga. Visā viesnīcā 1 vanna. Nav ķēķa. Brokastis pagatavo uz trim primusiem. "Labāk graužu kājbumbu, nekā ēdu šīs viesnīcas ēdienus", kāds sirdīgi nosaka.

Pēc ieiešanas istabās norisinās interesanti skati. Katrs futbolists nometies ceļos pie savas gultas, un tura uzdedzinātu sērkociņu pie gultas stūra. "Ko jūs dariet?" . Panāci šurp un apskaties, kā no karstuma sprāgs." "Kas tur sprāgs ?" Blaktis! Bet nesprāgst nekas - šoreiz istabā tādi zvēri nav. Otrā rītā Bērziņš gan žēlojās, ka neesot varējis gulēt. Visu nakti cīnījies. Ķēris ciet, licis uz palaga un kāvis not. Iztaisījis viesnīcai skādi. Jāmazgā palags.

Futbola laukums mazs, vietām ar zāli apaudzis. Vieni vārti kalnā, otri lejā. Pirmā puslaika sākumā no kāda laukuma stūra nonesa vairāk kilogramu smagu akmeni, kuru neviens nebija ievērojis. Otrā puslaikā, kad sāka lietus līt, laukums atgādina slidotavu, kur dubļainās biksītēs slidinājās jauni cilvēki.

Kad Pētersons pirmā puslaika beigās soda laukumā rupji tika nogāzts zemē, tad tiesnesis lēnām no centra dodas uz soda laukumu domādams: "Ja dos sodu, publika būs dusmīga", un viņš deva strīdus balli. Pēc kritiena Pētersons viesnīcā sēdēja uz puskrēsla, jo bija nodauzījis ... Tā tagad viņš sēžot arī Rīgā, Nacionālā teātra birojā.

Pēc uzvaras lietuvji sajūsmā paceļ uz rokām savu futbolistu Lingi, kas iesita vienīgos vārtus no soda sitiena, un ienesa to ģērbtuvē. Izrādījās ka kāds sporta fanātiķis lielā sajūsmā izrāvis no Lingis sporta biksiņām lielu robu un aiznesis droši vien mājās par piemiņu.

Priekš spēles uz laukuma uznākot, komandām spēlē abu valšķu himnas. Uznākot tiesnesim visi pieceļas kājās un gaida igauņu himnu, bet nav. Izrādās, ka muzikanti nav paņēmuši līdzi notis. . . Rīkotā banketā pēkšņi atskan Igaunijas himna. Visi nesaprašanā. Izrādās, ka lietuvju pārstāvis gribējis atvainoties par nepatīkamo starpgadījumu, kur aizmirsts nospēlēt himnu, un ka tāpēc to nospēlēšot šeit. Pēc atvainošanās orķestrs nospēlē himnu divas reizes (atkal pārskatīšanās!).

Bankets lielisks. Var redzēt, ka uzvarētāji rīkojuši. Pēc piecelšanās no galdiem, pēdējie izskatījās tik pat bagātīgi kā sākumā. Mūsu pārstāvis Daukša kungs pasniedza uzvarētājiem ceļojošo dāvanu, bet Lietuvji pasniedza par piemiņu sudraba statuju ar karodziņu. Balva tika pasniegta arī tiesnesim par "objektīvu" tiesāšanu.

No rīta iebraucot Rīgā mūs sagaida sportisti ar vārdiem „Tāda izskatās tā komanda, kas paspēlēja lietuvjiem." Jā tādi nu mēs laikam izskatījāmies.

Nikolajs Seglenieks, Sporta Pasaule: Pirmdiena, 19. septembris, 1932