Gibraltārs: dēka ar akmeni

2004. gada vasara – neaizmirstams laiks. Latvija pirmo reizi Eiropas 16 spēcīgāko komandu vidū! Valsts pirms mēneša uzņemta Eiropas Savienībā. Latvijā ienāk zemo cenu aviokompānija “Ryanair” – nākamajos gados kontinenta rietumi un dienvidi kļūs daudz, daudz pieejamāki.

Pirmā spēle pret Čehiju. "Forum Cinemas" piedāvā notikumiem Aveiru sekot uz lielā ekrāna. Pirmsspēles video – dabas skati un politiķu tikšanās “Karību jūras pirātu” tēmas pavadībā. Māris Verpakovskis iesit pirmos vārtus. Čehi atspēlējas un uzvar, taču sajūsma nemazinās – Latvija ir uz pasaules futbola lielās kartes!

Dažas dienas vēlāk – pēc sensacionālā neizšķirta Portu pret Vāciju – izlidoju uz Portugāli. Astoņas stundas, gaidot pārsēšanos, paiet, ar Latvijas karogu staigājot pa Amsterdamas ielām – holandieši ir mūsu nākamie pretinieki.

KLM lidmašīna Lisabonā ielido naktī. Pirmais skats pēc bagāžas saņemšanas – visos termināla stūros dažādās pozās atlūzuši Anglijas valstsvienības fani. Portugāļu taksisti spēlē kārtis. Sagaidu pirmo rīta gaismu un kājām dodos uz samērā tuvo pilsētas centru.

Lisabona vēl guļ. Teju katrā trešajā logā – mazāki un lielāki Portugāles karogi. Tuvojoties centram, rosība kļūst lielāka. Pirmo reizi izstaigāju centra paugurus un nonāku līdz Težu upei. Saule sāk cepināt. Kopā ar horvātu faniem sameklēju autoostu un nopērku biļeti līdz Portu.

Dažas stundas vēlāk autobuss pārjoņo pāri Douru upei, skatam atklājot iespaidīgos Portu tiltus. Pārsēšanās un īss pārbrauciens līdz Bragai. Izejot no autoostas, paceļu labās rokas īkšķi – nākamās divas nedēļas paredzēts ceļot ar “balsošanas” palīdzību.

Divi laipni vietējie noved lejā no kalna un izsēdina blakus klintī iebūvētajam Bragas stadionam. Uzdāvinu katram pa t-kreklam ar milzīgu E burtu – tie palikuši pāri no nesen notikušajām Eiropas parlamenta vēlēšanām.

Portugāļi pārsteidz...ar alkatības trūkumu. Par teltsvietu divām naktīm improvizētā kempingā ar iespēju nomazgāties siltā dušā jāmaksā tikai četri eiro. Šķiet, ka apmetnē cenas nav uzskrūvētas nekam. Pēc vakariņām turpat var padzenāt bumbu ar portugāļu bērniem.

Spēles dienā Bragu pārpilda “Oranžā arrmija”. Līksmi un skaļi, holandiešu fani redzami visur. Daudziem galvās oranžās cepures, bet rokās cits populārs suvenīrs – gumijas āmurs. Portugāļu puikas izklaidējas, pieskrienot gājējiem no aizmugures un izdarot vieglus sitienus pa galvu.

Pirms spēles uzkāpju netālu no Bragas esošajā “Bom Žežuš” pakalnā – uz tā virsotnē uzcelto baziliku ved iespaidīgas kāpnes ar baroka laikmeta rotājumiem. Seko spēle pret Nīderlandi. Latvija izstājas, taču ceļojums tikai sākas.

Portugāle kopš Napoleona karagājienu laikiem atradās Britu impērijas aizbildniecībā. Iznākums – vietējie angliski runā labāk nekā itālieši, francūži vai spāņi. Stopēšanas laikā iespējams sarunāties ar ne vienu vien atsaucīgu šoferi.

Uz ziemeļiem ved jauna, nesen uzcelta autostrāde. Portugāles robežupi Miņju izdodas sasniegt ātri. Starp diviem tiltiem – veco un jauno – izvietojies Rekonkistas laika cietoksnis, kura mūros...iekārtojies tirgus.

“Galisija nav Spānija” – aiz robežas bieži sastopams uzraksts. Te stopēšana kļūst lēnāka. Kādā benzīntankā jāgaida divas stundas. Pievakarē izdodas tikt līdz Vigo un – līdz ar tumsas iestāšanos – arī līdz Santjago de Kompostelai.

Šoreiz kempingu nemeklēju. Uzkāpju augstāk blakus esošajā nogāzē un uzsleju telti tur. Nākamajā dienā, sekojot labi marķētajam svētceļnieku maršrutam, divreiz dodos uz Santjago – līdz Obradoiro laukumam un slavenajai katedrālei ir tikai trīs kilometru gājiens.

Vēlāk atgriežos Bragā, pēc tam dodos uz Porto. Ar veiksmīgas kaulēšanās palīdzību tieku pie superlētas biļetes uz ceturtdaļfināla spēli “Dragao” stadionā. “Auf wiedersehen, auf wiedersehen, Denmark, Denmark, auf wiedersehen,” čehu fani līksmo par uzvaru ar 3-0.

Līdz lidojumam uz mājām vēl sešas dienas. Pusi no tām iecerēts pavadīt Lisabonā, bet otru pusi – ceļojumam uz vēl vienu kārotu mērķi. Leģendārajiem Hērakla stabiem. Majestātisko klinti, virs kuras lepni plīvo “Union Jack” – Gibraltāru.

Taktika ir vienkārša. Sagaidīt pirmo mašīnu pie kempinga vārtiem. Tikt ārā no pilsētas. Doties uz dienvidiem, cik tālu vien iespējams. Izdodas – pēc vairāku stundu gaidīšanas aiz 11 kilometrus garā Vašku da Gamas tilta vienā rāvienā tieku līdz Algarves piekrastei. Dienā veikti 600 kilometri.

Rīts sākas ar gājienu uz tuvējo “Lidl” veikalu. Stopēšanā jauni panākumi – ātrs brauciens līdz Taviras pilsētai, tālāk līdz robežupei Gvadjanai. Atlantijas okeāna piekrastes šoseja pirms upes pagriežas uz ziemeļiem un pievienojas lielceļam.

Spānijā kādu brīdi jāgaida, kamēr savā īrētajā mašīnā uzņem kanādiešu ģimene. Viņu ceļš garām Seviljai ved uz Madridi. Der! Kanādieši interesējas, kā tieku uz priekšu karstajā laikā. Parādu divas lielās ūdens pudeles.

Nesasniedzot Sevilju, pagriežamies uz ziemeļiem – “Ruta de la Plata”. Kanādieši izlaiž pie kāda benzīntanka. Tagad vēlreiz jāmēģina tikt uz dienvidiem.

Pie vientuļā apvedceļa stopēšanas panākumi beidzas. Termometrs ēnā rāda 42 grādus pēc Celsija. Tveice, mašīnu maz un tās pašas nestājas. Labi, ka benzīntankam ir jumts un var papildināt ūdens krājumus.

Eju klāt retajiem smago automašīnu vadītājiem. Atsaucības nav. Gibraltāra virzienā neviens nebrauc. Siestas laikā satiksme maza un vakarā nepalielinās. Karstumā nekur iet nav jēgas. Vakarā gar šosejas malu eju uz tuvējo ciematu. Tas ir nepatīkamākais kilometrs ceļojuma laikā.

Andalūzijas ciemats. Baltas mājas. Uzposušies večuki. Izeju cauri ciematam un nonāku pie maza, tukša benzīntanka. Tukšums un klusums, dzirdamas tikai cikādes.

Iekārtojos guļammaisā. Pēc kāda laika mani pamodina "Guardia Nacional" patruļa. "Portugal. Futebol," atbilde gvardus pārliecina un varu gulēt tālāk.

Nākamajā rītā atgriežos ciematā. Sameklēju piepilsētas autobusu un braucu uz Sevilju. Izkāpju pie Gvadalkiviras upes. Nopērku divus sulīgus apelsīnus. Upe ir zaļa un duļķaina. Pretējā krastā redzami vecpilsētas torņi. Pāreju pāri tiltam un vairākas stundas staigāju pa centru.

Katedrāle. Iespaidīgais Spānijas laukums. Alkazars un Indijas arhīvs. Pēcpusdienas svelmi pārlaižu Muriljo dārzos. Jupis rāvis to Gibraltāru – braukšu ar autobusu uz Lisabonu!

Braucot cauri Estremadūras kalnainajam pustuksnesim, temperatūra pakāpeniski krītas. Robežpilsētā Badahosā pārsēšanās – 26 grādi, tukšas ielas un patīkams vēsums. Četros naktī autobuss iejoņo Santjago Kalatravas projektētajā, spoži izgaismotajā Austrumu stacijā. Šoks – tikai 14 grādi!

Nolūkotais kempings atrodas Lisabonas rietumu daļā, kalnainā parkā. Tajā ir peldbaseins un citas ērtības. Kaimiņu teltī apmeties omulīgs pusmūža anglis. Meklē biļeti uz finālu. Viņam garšo “Kentucky Fried Chicken”.

Lisabona ir jauka. Izstaigāju centru – Portugālē daudzi cietokšņi apskatei pieejami bez maksas. Ar vilcienu aizbraucu līdz Eštorilai. Apēdu “dienas zupu”. Autobuss pa kalnu serpentīniem aizved līdz “Cabo da Roca” – Eiropas galējam rietumu punktam. Saņem, Gibraltār!