Starkovs: "2004.gada izlasē vieta atrastos Cauņam, Gorkšam un Šabalam"
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, F64
Aleksandrs Starkovs bija Latvijas futbola izlases galvenais treneris 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Nu jau pagājuši 10 gadi, šobrīd viņš nevada nevienu komandu un strādā ar jaunajiem spēlētājiem. Sarunā ar žurnālu "Sports" pieredzējušais speciālists no tagadējās izlases izceļ Aleksandru Cauņu, Kasparu Gorkšu un Valēriju Šabalu.
Vai mūsu futbolā kādreiz vēl būs tāds panākumu kā Euro 2004? "Varbūt pēc desmit, varbūt pēc piecpadsmit gadiem. Svarīgi, lai šajā laikā līdzjutēji nebeigtu mīlēt valstsvienību, lai turpinātu to atbalstīt. Pat tad, kad ciešam zaudējumus, varbūt pat kaunpilnus, jo gadās arī tādi. Ir vajadzīgs laiks. Cita lieta, ka atkal ir jāsagatavo labi spēlētāji, jābūt labam trenerim, kurš ņemtu vērā mūsdienu futbola jaunumus. Atceros, ka 2004. gadā panākumus palīdzēja gūt ātrums, mums bija lieliski sprinteri, kuri ar bumbu ļoti ātri varēja aizskriet izrāvienā - Māris Verpakovskis, Imants Bleidelis, Andrejs Rubins, Marians Pahars," norāda Aleksandrs Starkovs (58) un atzīst, ka tajā izlasē vieta atrastos arī dažiem no tagadējās izlases. "Skaidrs, ka arī Euro 2004 vieta sastāvā atrastos Aleksandram Cauņam, viņš ir futbolists bez vājām vietām. Protams, arī Kasparam Gorkšam. No uzbrucējiem redzu, ka Valērijs Šabala varētu ienest jaunas vēsmas."
Starkovs tagad strādā Latvijas Futbola federācijā, kur ir Nacionālo izlašu komitejas priekšsēdētājs. "Ar Latvijas izlasi nostrādāju ilgu laiku, tā bija liela slodze. Tagad nestrādāju ar kādu vienu komandu, bet arī nesēžu bezdarbībā. Strādāju federācijā, kur izveidota jauno talantu attīstības programma, kas paredzēta 14-20 gadus veciem jauniešiem. Vadu viņiem individuālos treniņus meistarības paaugstināšanai, kas mūsdienu futbolā ir ļoti svarīgi. Visu laiku kontaktējos ar visu vecumu Latvijas izlašu treneriem. Joprojām dzīvoju futbolā, tikai tas varbūt nav tik publisks darbs. Ļoti ilgu laiku strādāju saspringtā darba grafikā, tagad jūtos atpūties no visiem stresiem," saka futbola speciālists. "Nu jau sāk rasties vēlēšanās atkal sākt strādāt ar kādu komandu. Neslēpšu, ka ir bijuši piedāvājumi - gan pirms pusgada, gan burtiski tikko, bet man tie nelikās interesanti. Nesēžu pie loga un negaidu, kad kāds pieklauvēs pie durvīm, esmu apmierināts arī ar pašreizējo situāciju, jo vēl joprojām esmu Latvijas futbolā. Tagad daudz strādāju ar pavisam jauniem puišiem, ko agrāk nedarīju, un tas man ir interesanti."
Izmantotie resursi:
Žurnāls "Sports"
Divu spēļu summā- Zviedrija, kura izcinija medaļas PČ- 1994.
Zviedrija- EČ 2004 tika 1/4, no 2000-2008 spēlēja 5 finālturnīros pēc kārtas, kur 2x tika PČ- top16 un Euro 2004 1/4.
Turcija- PČ 2002 bronza, netika arī uz PČ- 2006, bet Euro 2008- tika 1/2.
Pasaules mērogā- Trinidada un Tobago, kur ar 1mlj, bet ar 16k registrētiem spēlētājiem tika uz PČ, nospēlēja niču ar Zviedriju, bet zaudēja divas spēles. Šeit tomēr atsķirība- pārliecinoši pirmais sporta veids un vieglāk tikt uz turnīriem.
Togo PČ 2006, bet arī pirmais sporta veids un vairāk spēlētāju, zaudējumi visos mačos PČ un arī vieglāk tikt uz finālturnīru.
Slovēnija- 30k reģistrētu futbolistu un pirmais sporta veids valstī, bet sasniegumi ļoti ievērojami- 2 PČ, 1 EČ, bet Slovēnija ir izcila visur- handbolā EČ- 2 vieta, PČ- 4 vieta, basketbola- EČ top4, PČ- top8.
OS hokejā- top8.
Jamaika arī tikusi uz PČ, bet tas bija tad, kad arī tur futbols bija pirmais sporta veids valstī, arī vairāk spēlētāju.
Skaidrs, ka šie sporta veidi- nestāv tuvu tai atpazīstamībai, kas ir futbolam.
Un Šabalu nevajag šobrīd ne celt saulītē, ne norakstīt - drīz jau redzēsim, uz ko būs spējīgs augstā līmenī Beļģijā. Izlasē ar Gauraču ir pēdējā laika spilgtākie uzbrucēji pēc Verpakovska.