Viedoklis: Rudens klāt, bet izlases spēlētāju klubu karjera regresē

Labā ziņa ir, ka izlases futbola mačos lielā mērā izšķiroša būs komandas sadarbība, cīņasspars un arī veiksme, nevis atsevišķu spēlētāju klubu karjeras līkloči, taču vienmēr esmu uzskatījis, ka ilgtermiņā izlases sekmes tiešā veidā korelē ar futbolistu situāciju klubu līmenī. Līdzīgu domu sarunā ar Sportacentrs.com pērn pauda arī izlases treneris Marians Pahars:

Tieši tā arī ir! Pat viens un tas pats spēlētājs nieka dažu mēnešu laikā, mainoties situācijai klubu karjerā (piemēram, čempionāta nomaiņa uz vājāku vai izkrišana no pamatsastāva uz rezervi), var zaudēt vajadzīgo spēļu ritmu, līmeni un galu galā pārliecību par saviem spēkiem. Atsaucoties uz virsrakstā minēto, nav nekādas vēlmes pirms jaunā atlases cikla un jaunām cerībām celt paniku, taču bezkaislīgi palūkosimies, kas notiek ar Latvijas izlases futbola spēlētāju karjerām klubos.

Vārtsargi.
Andris Vaņins arī 36 gados ir uzticama un stabila vērtība, un viņš labi iesācis jauno sezonu (piecās spēlēs tikai vieni ielaisti vārti!), taču tā vairs nav Šveices Superlīga, bet gan Šveices otrā līga. Mazāki ātrumi, zemākas kvalitātes uzbrūkošie spēlētāji pretinieku rindās. Galu galā – Andrim neatradās vieta nevienā Šveices Superlīgas klubā, un arī tas pat tik pieredzējušam vīram atbildīgā izlases spēlē var nedaudz sašķobīt pārliecību par savu vietu futbola kartē.

Reālas alternatīvas, ņemot vērā, cik vārtsarga pozīcijā noteicoša ir pieredze, nav. Pāvels Šteinbors un Kaspars Ikstens uz diviem izlasē aizvadījuši vienu spēli , turklāt Šteinbors šobrīd ir Polijas Ekstraklases komandas Gdiņas “Arka” rezervists.

Centra aizsargi.
Vēl pirms mēneša bija ticība, ka Kaspars Dubra ar BATE kvalificēsies Čempionu līgas grupu turnīram un iegūto pārliecību pārnesīs arī uz Latvijas izlasi. Tomēr BATE, būsim godīgi, kvalifikācijā izgāzās, zaudējot pieticīgajai Īrijas čempionei un tagad ir tuvu tam, lai neielēktu arī Eiropas līgas grupu turnīrā (0:2 Kazahstānā pret “Astana”). Latvijas izlases kontekstā tā vēl nebūtu nekāda traģēdija, jo BATE ir un paliek Baltkrievijas futbola flagmanis, kurā Dubra ir pamatsastāva vērtība. Taču šajās dienās kļuvis zināms, ka viņš traumas dēļ 4-5 nedēļas nespēlēs.

Tiesa, arī šis apstāklis, cerams, Latvijas izlasei neko ļaunu nenodarīs, jo septembrī kvalifikācijas cikla ietvaros paredzēta tikai viena spēle, un tā būs pret pēdējā groza komandu Andoru. Svarīgākais, lai Dubra ir pieejams oktobrī pret Fēru salām un Ungāriju. Tomēr arī Dubras sakarā jāņem vērā viens svarīgs faktors – Baltkrievijas čempionātā BATE aizsargiem bieži vien darba nav daudz, kamēr Latvijas izlasē ir pretēji. Smaga aizsardzības darba dēļ vien svētīgi būtu, ja BATE rudenī tomēr spēlētu vismaz Eiropas līgas grupu turnīrā, kurā līdz izlases atbildīgajām oktobra spēlēm notiks divas kārtas.

Otrs centra pamataizsargs Kaspars Gorkšs respektējamo Čehijas čempionātu nomainījis pret “Liepāju”, kuras sastāvā Virslīgā pēdējā mēneša laikā piedzīvojis ļoti nepatīkamus mirkļus, laikam varam tos saukt pat par murgu (4:3, 2:3, 2:3, 2:3, 1:1), ņemot vērā čempionu statusu un ambīcijas un arī pirmspēdējo pretinieku (“Metta”/LU). Izlases kapteinis ir izlases kapteinis, un Gorkša sakarā nav ne mazāko šaubu, ka ar motivāciju un pat pārliecību, aizstāvot sarkanbaltsarkanā karoga krāsas, nebūs ne mazāko problēmu, bet… vai futbola meistarība šai karjeras fāzē joprojām būs pietiekami augstā līmenī? Tas jau ir satraucošs jautājums.

Vienubrīd cerīgs šķita Vitālijs Jagodinskis, kurš ikdienā spēlēja Ukrainas Premjerlīgā, bet Latvijas izlasē aizvadīja cienījamas 90 minūtes gan pret Turciju (1:1 viesos), gan pret Nīderlandi (0:2 mājās). Bet kas tagad? Kopš tālā 9. aprīļa kluba rindās aizvadīta tikai viena spēle, un šobrīd mūsu aizsargs ir bez kluba (laikam jau par izmisumu jāsauc spēlētāja aģenta pūles atrast Vitālijam klubu… ar sludinājumu palīdzību “Linkedin”) un tātad arī spēļu prakses. Tas pats ir ar Mārci Ošu, kurš izlasē nemaz nav debitējis. Protams, ir, piemēram, Deniss Ivanovs, ar kuru tagad Gorkšs ikdienā spēlē, bet par “Liepājas” iekšējām ķibelēm jau sacīts. Tāpat pagaidām Pahars nav izšķīries par Naura Bulvīša (pārcēlies uz Anglijas ceturto līgu) un/vai Renāra Rodes (nupat debitējis DĀR čempionātā) atgriešanu izlasē.

Malējie aizsargi
Labās malas aizsargs Vladislavs Gabovs savos 29 gados, manuprāt, vairs neprogresē, taču viņam vismaz ir spēļu prakse respektējamajā Polijas Ekstraklasē – dalība visu sešu kārtu spēlēs, četrreiz pamatsastāvā - komandai Kieļces “Korona” astoņi punkti un vieta tabulas vidū. Turklāt, ja Latvijas futbola leģionāru vidū bieži novērota parādība ir noturēšanās pussezonu vai sezonu (tas attiecas arī uz Poliju), tad Gabovs pirmajā sezonā savu lietderību ir pierādījis un spēlē arī otrajā sezonā, kas jau ir laba zīme. Tāpat aizsardzības labajā malā ir Gints Freimanis, kurš kopā ar “Jelgavu” šajā sezonas nogrieznī ir teicamā formā. Freimanim gan pēdējā mačā lauzts deguns.

Kreisajā malā ir Pahara augstu vērtētais Vitālijs Maksimenko, kurš spēcīgajā Austrijas Bundeslīgā piecās kārtās četrus mačus nospēlējis no zvana līdz zvanam, palīdzot nopelnīt vienu uzvaru. Lai gan malējo aizsargu pozīcijā arī nav dziļu rezervju (Antons Kurakins izrādījies nevajadzīgs Skotijas Premjerlīgas klubam “Hamilton Academical”), vismaz pamatsastāva aizsargi spēlē normāla līmeņa čempionātos.

Pussargi.
Balsta pussargu pozīcijā izvēle skaitliski ir liela un visi izlasē spēlējuši krietni – Oļegs Laizāns (33 mači izlasē), Artis Lazdiņš (25) un Igors Tarasovs (15). Taču atkal negribīgi jālūkojas klubu karjeras virzienā. Laizāns, no 2012. gada vasaras līdz 2015. gada pavasarim izspēlējies Krievijas 1. līgā, šo sezonu aizvada “Riga”, kas vismaz manās acīs ir sezonas vilšanās, un arī pats Laizāns šai bālajā komandā nespīd. Arī Lazdiņš spēlē Virslīgā un, ja runājam par starptautisko izlašu līmeni, pirms iepriekšējā vārda “Virslīga” tā vien gribas kabināt “tikai”. Tiesa, Lazdiņa gadījumā var runāt par kvalitatīvu sniegumu – viņš ir viena no tām figūrām, kas sekmējusi “Jelgavas” atdzimšanu no pelniem pēc vājā sezonas sākuma. Tarasovs? Grūti spriest par Turcijas pēc spēka otro līgu, bet noteikti tas ir solis atpakaļ salīdzinājumā ar Polijas Ekstraklasi.

Uzbrūkošā pussarga pozīcijā daudz labu spēļu tieši izlasē ir aizvadījis Artūrs Zjuzins, tomēr arī viņa klubu karjera ir pamatīgi iestrēgusi. Varbūt nevajadzēja doties Krievijas virzienā? It kā jau neko sliktu nevar pateikt par četriem pavadītajiem gadiem Kaļiņingradas “Baltika” – no 20 līdz 24 gadu vecumam kārtīgi izspēlējās starp sūriem večiem Krievijas 1. līgā, gandrīz nepārtraukti bija pamatsastāva spēlētājs, izpildīja standartus. Taču pagājušajā sezonā tās pašas līgas komandas “Gazovik” sastāvā aizvadīja smieklīgas trīs spēles starta vienpadsmitniekā un pēc Orenburgas kluba iekļūšanas Premjerlīgā izrādījās nevajadzīgs. Tagad pārgājis uz 1. līgas jaunpienācēju “Tambov” un pat tur sezonas sākumā kuplināja rezervistu pulciņu, bet pamatsastāvā iekļuva tikai pēdējās divās (8., 9.) kārtās. Nezinu, nezinu…

Grūti spriest par aizkulisēm un visiem apsvērumiem (cerams, drīzumā skaidrību ieviesīs pats Pahars), bet jocīgi šķiet, ka vakar paziņotajā sastāvā netika iekļauts Virslīgas līderes Jūrmalas “Spartaka” viens no vadošajiem futbolistiem Jevgeņijs Kazačoks. Jā, atkal tikai Virslīga, jā, tikai 21 gads, jā, U-21 izlasei pret Melnkalni un Moldovu viņš varēs dot lielāku pienesumu nekā lielajai izlasei. Taču viņš tiešām Virslīgā izceļas un progresē, turklāt Latvijas izlasei tieši centrālā ass gadiem ir izteikti problemātiska, plus Kazačoks ir tendēts uz vārtu gūšanu (arsenālā ir labs tālsitiens, kas izlasē ilgstoši ir Ahilleja papēdis), kas tik ļoti būs vajadzīgs pret Luksemburgu, Andoru un Fēru salām. Ja kāds no U-21 sasaukuma brašuļiem būtu pelnījis paaugstinājumu, tad tas ir tieši Kazačoks - vismaz šajā karjeras nogrieznī. Galu galā izlases ierindā nav taču arī savainoto Aleksandra Cauņas un jaunpilsoņa Kristiana Torresa…

Malējie pussargi.
Prieks par Dāvja Ikaunieka startu spēcīgajā Čehijas līgā, taču viņam PK2018 cikla priekšvakarā nav pienācīgas pieredzes lielajā izlasē. Par Gļebu Kļuškinu nemaz nerunājot – “Jelgava” ir mūsu futbola pozitīvais piemērs, tomēr Kļuškins un lielā izlase pagaidām ir visnotaļ sveši jēdzieni. Tikmēr pretējais pols, izlasē 68 mačus nospēlējušais Aleksejs Višņakovs, savos 32 gados, manuprāt, pamazām regresē un to daļēji apliecina, ka leģionāra maizē vairs neizdodas iekosties un pat Virslīgas līderes savās rindās viņu nepaņēma (tiesa, RFS Višņakovam solīdi maksājot).

Jānis Ikaunieks? Arī šeit būtu jāliek čatos tik iecienītais bēdīgais smaidiņš. Pagājušajā sezonā kuldīdznieks vismaz spēlēja “Metz” dublieros, tagad – pilnībā bez spēļu prakses. Jānis gaida, kad viņu varētu izīrēt, taču vismaz vēl pirms dažām dienām šai sakarā nebija nekādas skaidrības. Tikmēr sezona gandrīz visur jau sākusies... Jāpiemetina, ka Pahars ilgstoši palīgā nesauc Ivanu Lukjanovu, kuram Krievijas 1. līgas sezonas sākumā deviņās kārtās astoņas spēles pamatsastāvā un trīs gūti vārti.

Deniss Rakels kandidātu sarakstā izsaukts kā uzbrucējs, bet pieļauju, ka izlasē viņš atkal pildīs malējā pussarga/uzbrucēja lomu. Jēkabpilietis cerīgi pabeidza iepriekšējo sezonu Anglijas Čempionātā, bet jaunās sezonas sākumā, ar komandu aizvadot pilnvērtīgu gatavošanās posmu, četrās kārtās tikai reizi izgājis pamatsastāvā, vēl reizi uz maiņu, vienreiz palika rezervē, bet pēdējā spēlē nebija atrodams spēles pieteikumā. Rakels neatsaucās uz šo rindu autora lūgumu sniegt informāciju, kāpēc tā. Varam tikai nenopietni pajokoties, ka varbūt “Reading” jaunais galvenais treneris Jāps Stams, tuvojoties izlašu pārtraukumam, beidzot noskaidroja, ka Rakels ir Pahara padotais Latvijas izlasē. Gan mēs visi, gan noteikti arī Stams labi atceras, kā Marians mačā pret “Manchester United” pazemoja tolaik pasaules dārgāko aizsargu…

Pēc materiāla tapšanas Rakels vakar izgāja pamatsastāvā Anglijas kausa mačā, taču guva savainojumu un ātri tika nomainīts. Vēl viens robs izlasei?

Uzbrucēji.
Ja neskaitām Rakelu, izsaukti četri uzbrucēji. Jau minēts, ka septembrī (un arī 7. oktobrī pret Fēru salām) sevišķi svarīgas būs spēlēšana par pirmo numuru, uzbrūkošās darbības un vārtu gūšana. Izlasē atgriezies pie kluba tikušais Artūrs Karašausks, kurš tuvākajos mēnešos diez vai izlasē spēlēs pirmo vijoli. To pašu var teikt par “Riga” uzbrucēju Sergeju Vorobjovu – uzplaiksnījumi Virslīgā ir, bet ar to ir daudz par īsu. Atkal tikai uz U-21 izlasi izsaukts Vladislavs Gutkovskis, kurš, lai gan ir cita tipa uzbrucējs (bet pret masīvu aizsardzību veidojošajām mazajām izlasēm tieši varētu būt stipri noderīgs...), Polijas Ekstraklasē visus mačus aizvada no līdz. Žēl, ka pēc rezultatīviem sitieniem pirmajās divās kārtās Vladislavs klusējis nākamajās četrās. Tikmēr loģiska ir Eduarda Višņakova neizsaukšana - Beļģijas čempionāts ir sācies, "Westerlo" viņš jau ilgu laiku nav vajadzīgs un arī jauns klubs nav atrasts. Visā 2016. gadā Beļģijas čempionātā nospēlējis vienu maču...

Subjektīvi Artjomu Rudņevu uzskatu par vienīgo no izlases kodola spēlētājiem, kura kluba karjera pēdējā laikā gājusi uz augšu. Protams, īstā mēraukla būs, kad sāksies Vācijas Bundeslīgas sezona, taču, ja vēl šī gada pavasarī šķita, ka daugavpilietim nāksies pāriet uz vājāka līmeņa turnīru, jo Bundeslīgā nevienam nebūs vajadzīgs, tad tagad perspektīvas rādās visai saulainas. Rudņevs spēja noslēgt līgumu ar Ķelnes klubu, bet nupat kausa mačā bija pamatsastāvā. Artjoms visu laiku ir ar galveno komandu un pagaidām savas iespējas ir izmantojis pietiekami sakarīgi. Arī izlases rindās viņš jūnijā guva vārtus, un tas viss vieš optimismu. Ļoti iespējams, ka tieši no Rudņeva Latvijas izlase septembrī un oktobrī būs tik atkarīga kā vēl nekad.

Savukārt Valērijs Šabala pēdējo trīs gadu laikā pārstāv jau septīto(!!!) klubu un pagaidām šajā laika posmā nevienā no septiņiem klubiem nacionālajā čempionātā nav aizvadījis pat 10 spēles un nevienā ārzemju klubā nav guvis vairāk par trim vārtiem. Bēdīgi, ja salīdzinām ar to, ko gaidījām pēc Briges pirkuma… Jācer, ka Polijas 1. līga bija viņa karjeras dzelme, kaut arī, godīgi sakot, šobrīd Valērijs pārstāv Slovākijas čempionāta pārliecinošo pastarīti DAC (0-1-5) un jāšaubās, vai viņš gūst baudu no spēlēšanas šādā komandā, un vai pārliecība netiek iedragāta vēl vairāk. Divas labas ziņas Šabalas gadījumā gan var atrast – pirmkārt, Slovākijā pagaidām viņš tiek pamatsastāvā visos mačos, otrkārt, izlasē Valērijs nav pievīlis pat tad, kad klubu karjera klibo. Ir tāda spēlētāju kategorija, kas noteiktos brīžos (šai gadījumā – pārstāvot izlasi) allaž spēj izšaut.

Uz augšu, uz vietas vai uz leju?

Rezumējot, salikšu subjektīvus vērtējumus par to, kā pēdējā pusgada laikā mainījusies to spēlētāju klubu karjera, kuri kaut reizi izgājuši pamatsastāvā Latvijas izlases pēdējās sešās spēlēs (“Euro2016” pret Kazahstānu, pārbaudes spēles pret Ziemeļīriju, Slovākiju un Gibraltāru, kā arī Baltijas kausa mači pret Lietuvu un Igauniju).

↓ - uz leju
↑ - uz augšu
↔ - uz vietas
* - savainojuma vai sportisku iemeslu dēļ nav izsaukts uz izlasi uz septembra spēlēm.

Kopā

Izlases kandidātu sastāvs vēl var tikt papildināts.