Kazakevičs: "Cikla rezultāts ir vidēji statistiskais – ne ļoti labs, ne arī katastrofāls"

- Kāds ir kopsavilkums par spēli un domas par agri ielaistajiem vārtiem?
- Pretī bija komanda, kas labi un ātri strādā ar bumbu un labi rotē pozīcijas, savstarpēji pārvietojas. Mūsu mērķis bija radīt pretiniekiem spiedienu, kas nozīmē, ka bija jāizvirzās pret spēlētāju ar bumbu. Ja runājam par abām [ielaisto vārtu] situācijām, kas atnāca no darbībām centra zonā, tad bija nepietiekama savstarpējā aizvietošana, kad kāds no spēlētājiem virzījās pretī spēlētājam ar bumbu. Pirmajā reizē nepareizu lēmumu pieņēma viens no centra pussargiem – izvirzījās ne tas, kuram vajadzēja to darīt. Tieši viņš pēc tam nepaguva atpakaļ zonā, un neviens no partneriem nepiesedza. Arī otrajā situācijā pietrūka viena konkrēta spēlētāja centra zonā, lai pretinieks šo situāciju nevarētu tik brīvi izmantot.

Divi ielaisti vārti spēles pirmajā daļā ietekmēja mača ritējumu, pretinieki varbūt nedaudz samazināja tempu un deva mums iespēju spēlēt. Ar plusa zīmi varu atzīmēt to, ka mums ļoti bieži izdevās tas, ko gribējām, - būt tuvāk, ciešāk ar pretiniekiem. Ļoti bieži piespiedām pretiniekus kļūdīties, sist autā, dot neprecīzas piespēles. Spēles organizācijas ziņā nospēlējām daudz labāk nekā pirmajā spēlē [Rijekā, 0:5]. Mūsu ideja otrajam puslaikam pēc neveiksmīgā spēles sākuma bija spēlēt pacietīgi, būt disciplinētiem un meklēt variantus uzbrukumā. Sajūta ir divējāda. No vienas puses, izdevās diezgan daudz priekšnosacījumu labiem uzbrukumiem, bet pievīla noslēdzošā stadija – tik labu momentu kā Horvātijā mums šovakar nebija, kaut gan epizožu, kurās ar kvalitatīvākām darbībām šie momenti varēja rasties, bija krietni, krietni vairāk nekā Horvātijā.

Laukumā atstājām visus spēkus pret motivētu un ļoti spēcīgu pretinieku, bet epizodēs, kurās mēs momentus neizveidojām, bet pretinieki guva vārtus, laikam izpaudās meistarības starpība. Vēl gribu sevišķi atzīmēt līdzjutējus un pateikt paldies visiem līdzjutējiem par atbalstu, bija ļoti laba atmosfēra – šis atbalsts, kad pēc diviem ielaistiem vārtiem mums bija grūti, palīdzēja atgriezties spēlē un pretendēt uz to, ka paši veidojam kvalitatīvu pretspēli.

- Jau iesāki par pēdējo trešdaļu – daudz nogādājām bumbu abos flangos, bet, šķiet, nebija nevienas labas piespēles soda laukumā…
- Jā, noslēdzošā sadaļa bija problēma – arī standartsituācijās, kurās no centrējumiem neizdevās izspiest tik daudz, cik varējām. Bieži bijām augšējās pozīcijās, bija daudz situācijas risinājuma iespēju – arī spēlētāju skaitliski bija daudz, bet piespēles kvalitātes pietrūka. Domāju, tas saistīts ar to, ka arī pretinieks mūs spieda spēlēt ātrāk, nekā ikdienā esam pieraduši. Ko mūsu spēlētāji daudz zemākā tempā ir spējīgi izpildīt, to šeit ātrākā tempā – lēmumu pieņemšana, bumbas pieņemšana, un ne tikai uzbrukuma trešdaļā, bet to varēja redzēt arī pirmajā puslaikā, kad ātrumiem vēl nebijām adaptējušies un kad kļūdas radās vai nu no nepietiekami ātras lēmuma pieņemšanas, vai arī no tā, ka nevarējām šo lēmumu izpildīt.

- Divi agri ielaisti vārti, pēc tam spēle kļuva mierīgāka un vienmuļāka, bet pirmās maiņas atkal bija ļoti vēlu. Šī tēma ir jau ilgāku laiku – kādēļ maiņas tiek veiktas tik vēlu?
- Manuprāt, diezgan skaidri jāsaprot – kad tiek veikta maiņa? Vismaz man šķiet, ka maiņa maiņas pēc parasti netiek veikta. Tā tiek veikta vai nu tādēļ, ka redzam, ka kāds no laukumā esošajiem nevar turpināt spēli, vai nu viņa tā brīža snieguma dēļ – ja uz soliņa esošais varēs nospēlēt labāk. Attiecīgi tā arī ir mana atbilde kopumā. Tātad tas nozīmē vienu – tā daļa spēlētāju, kas bija uz soliņa, kas gatavojās konkrētajai spēlei un konkrētajai stilistikai, nepārliecināja, ka var pastiprināt spēli. Un tikai tad, kad redzējām, ka maiņa ir absolūti nepieciešama funkcionālu iemeslu dēļ, to veicām. Tāda šobrīd ir realitāte – mums vēl nav ļoti plaša cilvēku skaita, lai viņus varētu regulāri, vienmēr laist uz maiņu. Vēl jo vairāk, ka [izlases logu] pirmajās spēlēs nogurums parasti vēl nav sakrājies un vairāk cenšamies izmantot pamatsastāva spēlētājus. Vēl viens moments – nevar tik vienkārši noprognozēt, cik labi kurš varēs iziet uz maiņu ļoti sarežģītā spēlē pret dominējošu pretinieku. Vērtējot apstākļu kopumu, lēmumi ir tādi, kādus redzam visoptimālākos konkrētai spēles gaitai.

- Runājot par maiņām, varētu arī noriskēt – pamainīt struktūru, uzspēlēt ar diviem garajiem uzbrucējiem. Pēdējā spēle ciklā, mājās, valsts svētkos – vai nebija domas kādā brīdī riskēt?
- Ziniet, kas ir foršais stāsts? Tajā brīdī, kad tev nav atbildības par to, kas notiek, tavas ideju variācijas ir ļoti plašas. Tajā brīdī, kad ir jāuzņemas atbildība, un pavisam nesen mēs arī uzriskējām – pagājušajā spēlē [Turcijā, 0:4]. Pamēģinājām atspēlēties, gūt vārtus, izdarīt spiedienu un attiecīgi izlaidām citus spēlētājus, pamainījām struktūru, bet šis risinājums nenostrādāja. Mēs objektīvi vērtējam, kurā brīdī uz ko esam gatavi. Kad redzam, ka to varam, ja, piemēram, atceraties jūnija spēles, kad spēlētājiem bija citas kondīcijas, un kad redzam, ka uz soliņa ir spēlētāji, kuri ar lielu varbūtību to var izdarīt, tad tam ir jēga. Ja tas tā nav, tad tā vienkārši ir tāda mistiska ideja. Apakšā tomēr ir jābūt kādam objektīvam rāmim – tāda ir mana atbilde.

- Par pamatsastāva centra aizsargu duetu kreiso aizsargu – kādēļ Dubra rezervē, cik sāpīga bija izšķiršanās Jurkovska sakarā?
- Ja skatās uz spēli, domāju, ka abi lēmumi attaisnojās. Ņemot vērā pretinieku līmeni, centra aizsargu pāris diezgan labi tika galā, arī kreisā mala bija pietiekami efektīva. Ideja bija vienkārša. Aizsardzības centrā gribējām kustīgāku, mobilāku pāri – pirmajā spēlē mums bija milzīgas problēmas, kad mūs apspēlēja laukuma malās, pusflangos tika veidots skaitliskais pārsvars un centra aizsargi ne vienmēr paspēja šajās zonās un drošināt. Lai to atrisinātu, gribējām kustīgāku līniju un gan aizsargu, gan pussargu līniju vērtējām tieši no konkrētā spēles stila viedokļa. Tādēļ izvēle bija par labu Antonijam [Černomordijam] un Danielam [Balodim]. Savukārt kreisajā malā šie spēlētāji, īpaši uzbrukuma darbībās, bumbas kontrolē, abi ir kreiļi, mums dod daudz labākas opcijas. Neslēpšu – bija vērtēšana, diskusija, lēmums nebija vienkāršs, bet kopsummā sapratām, ka tieši Eduarda [Dašķeviča] ātrums un ar kreiso kāju spēlējošais Andrejs Cigaņiks mums var dot iespējas pretspēlē.

- Vai bija izšķiršanās arī labajā malā – starp Raivi un Robertu? Un Jurkovskis izgāja kā malējais pussargs – šāda pozīcijas izvēle ir iespēja arī tālākai nākotnei?
- Jā, jā, eksistēja arī opcija labajā [aizsardzības] malā. Runājot par malējā pussarga pozīciju, to vairāk diktēja šī konkrētā spēle, kurā viņu gribējām kā svaigu, pieredzējušu spēlētāju, kurš var iedot arī ātrumu. Tā varbūt nav globāli regulāra opcija, drīzāk atsevišķs risinājums, bet viņa izvēles iespēja arī labajā aizsardzības malā [ne tikai kreisajā] eksistē, jā.

- Ja salīdzina ar laiku pirms traumas, Raivis ir atgriezies savā labākajā formā?
- Nu, teikšu, ka viņam vēl vajag mazliet laika. Viņš nav sliktākajā formā, bet optimālo formu tomēr vēl nav sasniedzis.

- Bija jautājums par aizsardzības centru, kreiso malu – vai bija vēl kāda pozīcija, kurā bija izvēle, vai tomēr visas bija acīmredzamas?
- Vēl viena pozīcija bija tāda, kurā domājām par izvēli, un, iespējams, nākamajā spēlē tas kļūs saprotams. Tagad vēl neteikšu.

- Cikls beidzies ar vienu uzvaru un zaudējumiem pārējās spēlēs. Kāds ir rezultāta un atsevišķi snieguma vērtējums?
- Cikls izdevās smags – emocionāli smags. Ar visu to, kāda bija arī sabiedrības reakcija cikla gaitā par rezultātu, varbūt kādam arī par sniegumu. Ja globāli vērtējam ciklu no rezultātu viedokļa un paskatāmies tīri analītiski uz sešiem Eiropas čempionātu vai Pasaules kausu cikliem, tad šis bija pirmais cikls, kurā grupā bija piecas, nevis sešas komandas, līdz ar to nebija vienas nosacīti [vājās] komandas, kā Lihtenšteina, Gibraltārs vai Andora, pret kurām parasti ciklā savācam 4-6 punktus. Ja vērtē pārējās pretinieces, tad Latvijas parastais rezultāts bija 1-4 punkti. Tātad šie trīs punkti ir tāds viduvējs rezultāts no punktu viedokļa. Paši sev bijām izvirzījuši mērķi, ka gribam pretendēt uz punktiem pret visām komandām. Objektīvi skatoties, pret Horvātiju diezin vai bijām tuvu tam, bet pret Velsu un Turciju tas, ka neizcīnījām vēl 2-3 punktus, ir mūsu mīnuss. Paši uz to pretendējām un uzskatījām, ka tas ir reāli izpildāms uzdevums.

Rezultāts droši vien ir vidēji statistisks – to nevar atzīt par ļoti labu, bet tas nav arī katastrofāls. Uz tādu šobrīd bijām spējīgi. No visām cikla spēlēm – spēle Horvātijā bija vāja, tā mums neizdevās, arī izbraukuma spēle Armēnijā man nepatika, arī tā mums neizdevās, spēles pret Velsu, mājas spēle pret Armēniju un arī izbraukuma spēle Turcijā, par spīti katastrofālajam rezultātam, bija diezgan labā līmenī, un arī šodienas spēli daudz vairāk varam vērtēt ar plusa zīmi nekā ar mīnusa. Vēl jo vairāk, ka šā cikla laikā esam turpinājuši – man nepatīk vārds atjaunināt, bet mums cikla beigās ir parādījušies trīs jauni pamatsastāva spēlētāji: Balodis, Saveļjevs, Dašķevičs. Tuvāko divu trīs nometņu laikā, domāju, parādīsies vēl viens divi spēlētāji parādīsies kā izvēles iespēja.

Ja par sniegumu, tad arī sniegums bija nevienmērīgs. Bija ļoti labas epizodes un labi posmi, bet neizdevās visu maču aizvadīt stabili un bez kritumiem. Objektīvi ņemot vērā visus apstākļus, lai gan daudziem brīžiem krīt uz nerviem manis sacītais, jo negribas dzirdēt manu redzējumu – es to arī neuzspiežu, citam var būt arī absolūti pretējs viedoklis, bet objektīvi mēs spēlējām grupā, kurā trīs komandas bija piedalījušās iepriekšējos divos Eiropas čempionātos. Grupā bija labas komandas, bet mēs paši nebijām ideālākajā situācijā – trāpījām pārveides stadijā, kad atsevišķa spēlētāju grupa pabeidza un viņu vietā pamatsastāvā un, kas nav mazsvarīgi, arī uz maiņu nāca ne tik pieredzējuši spēlētāji. Tam visam vajadzēja laiku, bet tieši ar spēles kvalitāti un sniegumu drīzāk esmu apmierināts nekā neapmierināts – taču pietrūka vienmērības un stabilitātes.

- Atšķirībā no kovida laika, šajā ciklā bija pilni stadioni – kā treneru štābs tika galā ar šo spiedienu?
- Tas nav jāvērtē man, to droši vien vērtēs sabiedrība. Kā jau esmu teicis, katram ir savs redzējums uz katru situāciju. Reizēm varbūt mums bija sajūta, ka strādājam pēc labākās sirdsapziņas un [citi] ne vienmēr to ievēro, bet kādēļ gan kādam tas būtu jāievēro – par to nevaram pārmest. No mums prasa rezultātu, prasa uzvaras – tas droši vien ir pozitīvi, ka tic tam, ka mums būtu jāapspēlē horvāti vai turki. Vienā konkrētā spēlē tas jau arī nav nekas tāds, par ko nebūtu jārunā, bet apstākļu sakritība, mūsu pašreizējais meistarības līmenis to neļāva izdarīt. Jāsaka atklāti, domāju, ka šis emocionālais fons mums vairāk traucēja nekā palīdzēja. Ar šo negatīvo fonu vajadzēja tikt galā, un tādai mazai valstij vajadzētu nedaudz vairāk lepnuma par saviem čaļiem, mazliet vairāk atbalsta un pozitīvisma. Nesaku, ka tā būtu jādara, bet man šķiet, ka tas būtu labāks ceļš, lai mēs visi kopā varētu virzīties uz priekšu. Nevis kaut ko darīt par spīti kādam, bet lepoties un vienoties visiem kopā citam par citu. Ceru, ka šai situācijai tiksim pāri ar savu sniegumu, un katrā nākamajā spēlē centīsimies pierādīt, ka mūs ir vērts atbalstīt un ka mums ir vērts ticēt. Arī tie, kuri ir skeptiķi un noskaņoti negatīvi, - katram ir tiesības uz savu viedokli, mēs to cienām. Ceram, ka ar savu darbu spēsim pārliecināt arī viņus, ka esam cienīgi, lai mūs atbalstītu.

- Par to, ka tas vairāk traucēja nekā palīdzēja: tev kā trenerim vai sajuti, ka arī spēlētājus tas ietekmēja?
- Nezinu, kā ir personīgi jums. Varbūt, ir daudz cilvēku, kuri [dzīvo] negatīvismā, kritikā, kad visu laiku viņus mēģina padarīt sliktākus, nekā viņi ir. Varbūt, ka ir kāds, kas ļoti izbauda šo procesu. Manā skatījumā tā jau būtu mazohisma pazīme. Kamēr tabulā bija nulle punktu, tas bija saprotams – nulle punktu ir nulle punktu. Bet pēc uzvaras pār Armēniju, kurā pielikām visus spēkus un panācām rezultātu, laikam bijām gaidījuši drusku lielāku atbalstu. Bet varbūt, ka atbalsts arī bija, negribu tagad dramatizēt, jo arī šodien "Skonto" stadionā jutām atbalstu. Man personīgi šādas emocijas īpaši daudz netraucē. Tas nav nekas patīkams, nevajag to slēpt, bet tā ir manas un daudzu treneru profesijas sastāvdaļa. Visi gribētu, lai mūs atbalsta un grūtā brīdī pieliek plecu, bet citreiz kāds iedod pa balsta kāju.

- Droši vien arī nepatīkamais jautājums – vai ir pārliecība, ka nākamgad vēl vadīsi Latvijas izlasi?
- Tur nav nekā nepatīkama. Vai kādam ir pārliecība, ka viņš rīt no rīta atmodīsies un nebūs miris? Tev ir tāda pārliecība par sevi? Tādas pārliecības nevar būt. Pārliecība man ir viena – atkal kādam tas var patikt un var nepatikt, bet mēs, kā komanda, esam vienota, visi strādājam, lai iepriecinātu mūsu līdzjutējus, darām visu, lai rādītu savu labāko sniegumu pēc labākās sirdsapziņas. Katra paša ziņā ir dot savu vērtējumu, vai viņiem tas šķiet forši vai ne. Visticamāk un visbiežāk tikai pēc tam ilgākā vēstures nogrieznī varēs kārtīgi novērtēt, kuram bija taisnība.

- Atgriežoties pie cikla vērtējuma, vai vienā teikumā to atbildi var rezumēt, ka, tavuprāt, sniegums bija labāks nekā rezultāts?
- (Ilgi domā) Tas ir sarežģīts jautājums, jo rezultāts jau vienmēr beigās ir uz tablo. Vai nu iesit, vai neiesit. Vai nu ielaid, vai neielaid. Globāli domāju, ka situācijā, kurā nonācām, mēs parādījām pietiekami labu sniegumu pret spēcīgām komandām, bet arī nevaram teikt, ka mēs būtu daudzās spēlēs dominējuši un nepaņēmuši punktus. Droši vien, ka mājas spēle pret turkiem un arī izbraukuma spēle Armēnijā bija spēles, kurās varēja būt punkti, un turku spēlē droši vien arī vajadzēja būt – pēc snieguma. Tāpēc, jā, ja skatās, ka ir tikai trīs punkti un varēja būt mazliet(!) vairāk, tad varbūt var teikt, ka bijām pelnījuši vairāk. Taču atšķirība nebūtu ļoti liela, jo nebija spēles, kurā mēs būtu vienmērīgi kvalitatīvi, dominējoši pret spēcīgu pretinieku. Pret Armēniju nebijām tālu, ko arī parādīja divu spēļu rezultāti.

- Vai vari nosaukt trīs spēlētājus, kuri šajā ciklā bija komandas līderi un kurus gribi uzteikt?
- (Domā) Arī cikls ir ilgs, bija dažādi posmi, tādēļ šoreiz laikam izvairīšos atbildēt. Lai vērtējumu iedod līdzjutēji, arī jums, žurnālistiem, būs iespēja nobalsot par gada labāko Latvijas futbolistu. Ceru, ka tur visi arī parādīs savu vērtējumu. Domāju, ka tie, kuri seko līdzi spēlēm, jo brīžiem ir tādas aizdomas, ka daļa viedokļu izteicēju ne visas spēles ir redzējuši, - man ir tādas aizdomas, varbūt, ka tā nav tiesa, jo arī futbolu jau var redzēt dažādi. Taču reizēm šķiet, ka viedoklis par Latvijas izlasi ir arī tiem, kuriem īsti nav izdevies atrast laiku noskatīties spēles.