Viedoklis: Izlase celsies. Ar Starkovu vai bez viņa

Neatminos, kad tik ilgi pēc spēles būtu gaidījis futbolistus, iznākot no ģērbtuves, lai tiem uzdotu jautājumus par aizvadīto cīņu. Pagājušās trešdienas vakarā tās bija vismaz 20 minūtes, bet varbūt pat pusstunda, līdz pamazām ārā sāka nākt mačam nepieteiktā trijotne, bet vēl vēlāk arī paši vakara varoņi. Četrus gadus Latvijas izlases līdzjutēji nebija gaidījuši, lai beidzot Rīgā pārbaudes spēlē pavērotu tādu pārmaiņu periodā esošo valstsvienību, kura publikai pretī nepagrieza seju. Jo nedz sejas, nedz rokraksta izlasei vienkārši nebija.

Daudziem futbolistiem, iespējams, aiz muguras bija vissmagākā pēcspēles sapulce karjerā, un vairums pēc sarunas ar Starkovu (precīzāk – pēc trenera monologa) ātrā solī nozuda no skatiena, kaut ko no tā vakara stundās pastrādātā komentēt atsakoties (uzlecošā zvaigzne Artjoms Rudņevs gan pēc izlases mačiem runāt nepiekrīt jau tradicionāli, uzskatot, ka tas nav viņa pienākums). Tie, kuriem pietika dūšas ar preses starpniecību notikušo raksturot jau tā nelielajam līdzjutēju skaitam, solījās septembrī laboties, piebilstot, ka sapulces saturam jāpaliek komandas iekšienē. Cik kļuvis zināms, Starkovs komandas priekšā katru futbolistu nolamājis individuāli, emociju varā spļaujot ārā visu, kas uz mēles. Vieglāk visam cauri ticis vienīgi vārtsargs Andris Vaņins, kurš pie izlases (ne)parādītā vainojams vismazāk. Tomēr zaudē visa komanda, un tās tēls šobrīd iedragāts pamatīgi.

Iemesls pārdomāt savu attieksmi (kā tas var būt, ka trīs nedēļas pirms septembra atlases cīņām komanda savā laukumā necīnās?!) gan ir ne tikai spēlētājiem. Izlases treneri pāris dienu laikā nevar neko mainīt apstāklī, ka vairumam komandas bumbas apstrādei slapjā laukumā nepieciešami vismaz trīs pieskārieni. Uzreiz neizmainīt arī to, ka viens otrs pirms piespēles skatās uz bumbu, lai pa to trāpītu, nevis plānoto piespēles telpu, kurā jau smīnot dežūrē pretinieks, lai uzsāktu pretuzbrukumu. Taču, ja Starkovs vairs nekontrolē valdošo situāciju izlasē un nespēj pielietot savu līdzšinējo trumpi – noskaņot komandu tā, lai katrs plēšas par savu vietu valstsvienībā un tās rezultātu laukumā –, tad varbūt laiks paaudžu maiņai arī uz komandtiltiņa? Jo ar dzirdēto Starkova piebildi pēc zaudējuma, ka statistiski augustā izlase vienmēr spēlē švaki, diezin vai kādu nomierināt un likt raudzīties šķietami spožākā nākotnē.

Visticamāk, lielisku atbildi dos cīņas septembrī. Naivi cerēt, ka taktikas arsenālā pēkšņi varētu parādīties kāds cits izkārtojums – piemēram, 4-5-1, kas mums varētu ļaut iegūt lielāku bumbas kontroli un ar piespēlēm apgādāt to pašu Rudņevu. Daudzi brēc, ka viņam sava potenciāla īstenošanai valstsvienībā blakus trūkst meistarīgu pussargu. Daļa taisnības ir, taču – vai tad Rudņevam nebija iespēju gūt vārtus līdzšinējos mačos? Bija vairākas, taču pietrūka meistarības! Droši vien jebkuram, kam "Skonto" stadionā pagājušajā trešdienā bija iespēja klātienē pašausmināties, kā pāris epizodēs bumba no Polijas Ekstralīgas zvaigznes atlēca kā no krituša koka bluķa, tapa skaidrs – arī Artjomam līdz zvaigznes statusam, kādā uzbrucēju gatavs iecelt ne viens vien līdzjutējs, vēl tāls ceļš ejams. Der gan atzīmēt, ka ne visai populārais daugavpilieša lēmums uzsvērt savu krievu tautību, vismaz Polijā lūdzot turpmāk viņu dēvēt bez vārda un uzvārda latviskās galotnes -s, ir viņa izvēle. Taču, kamēr futbolists metīsies aizstāvēt mūsu valsts godu un riskēs ar veselību, lai palīdzētu Latvijai – viņš būs savējais. Kaut arī vienīgā valsts oficiālā valoda viņam ir krietni svešāka par to pašu poļu mēli – viņš pārstāv tādu valsti, kādā dzīvojam, ne tikai latviešu kopienu.

Esmu pārliecināts, ka izlase septembrī celsies no šībrīža pozīcijām un cīnīsies – katrs par savu un komandas godu. Kauns par augusta darbiem, jādomā, ir ikvienam, kas tajos pielika savu pirkstu, un arī tiem, kam tādas iespējas nebija. Tāpēc nekādas muļķa laišanas būt vairs nedrīkstētu. Lai tā notiktu, gan jau kandidātu sarakstā atgriezīsies pāris pieredzējušo spēlētāju uzvārdi, kas varētu dot pozitīvu efektu uz konkurenci. Cita lieta – vai Starkovs beidzot pierādīs, ka atkal spēj sagatavot tādu izlasi, kas līdzīgi cīnās (nevis tikai atsitas) arī pret FIFA ranga 30-nieka komandām? Kā pagājušajā atlases ciklā, kad vadošās lomas spēlēja gandrīz tie paši, kas tik nevarīgi izskatās tagad! Ja ne, pareizākais lēmums droši vien būtu ļaut sajust jaunas vēsmas arī treneru vidū (paskatieties pēdējo spēļu bilanci…).

Kāds brēks, ka Latvijā nav atbilstošas kandidatūras un ka LFF vairāku miljonu budžets neatļaus noalgot labu treneri? Par Latviju taisnība. Kazakevičam un Babičevam līdz šim bijusi darīšana vien ar pusprofesionāļiem, bet Pahars vēl pacīnīsies, lai ar Starkova apzeltītajiem jauniešiem aizķertos trijniekā. Pertiju pie izlases nedrīkst laist kaut vai reputācijas dēļ, kaut gan gruzīns ar savu runas mākslu vien spētu pārliecināt slotaskātu izšaut vairākkārt… Citiem ārzemju treneriem sevi te vēl jāapliecina. Bet ārzemēs? Mourinju nenoalgot, arī tikko no kluba atlaistajam Donadoni nesanāks, taču neesiet naivi – Starkovs izlasē nestrādā par pliku paldies, un arī pārdesmit latu nav tā summa, ko viņš te saņem. Ir pietiekami daudz eiropiešu treneru, par kuru kvalifikāciju nav jāšaubās, bet kuriem sevis apliecināšana izlases līmenī būtu izaicinājums, no kā atteikties negribētu pat tad, ja pretī nesola miljonus.

Pirms diviem gadiem sarunā ar Sporta Avīzi mūsu futbola galva Indriksons izteicās, ka federācija trenerim varot piedāvāt kvalifikācijas līguma summu ar četrām nullēm, kaut Starkovs būtu pelnījis ciparu ar sešām. Jādomā, īpaši nekas šajā ziņā mainījies nav. Treneru sakarā šodien sazinājos ar LFF ģenerālsekretāru Jāni Mežecki, kurš atzina, ka par to, vai Starkova līgums, kas ir spēkā līdz šī cikla beigām, tiks pagarināts, nopietni tiks spriests tikai pēc cikla beigām. Pagaidām bijušas neoficiālas sarunas, kurās Starkovs apliecinājis vēlmi runāt arī par tālāko sadarbību. Ja tomēr puses šķirsies, jauns treneris visdrīzāk varētu tikt meklēts ārzemēs, tā Mežeckis.

Taču, ja valstsvienība septembrī un oktobrī neatkarīgi no rezultāta viesīs atlikušajos līdzjutējos cerību par nākotni un izpelnīsies aplausus pēc spēles – visu cieņu, Starkovam būs jāturpina iesāktais!