Analīze: Latvija pret Turciju - kas neriskē, tas nedzer šampanieti

Pahars izvēlas Ikaunieku un Dubru un maina shēmu
Salīdzinājumā ar iepriekšējo spēli Latvijas izlases pamatsastāvā bija piecas izmaiņas. Viena no tām, protams, bija piespiedu – diskvalificētā Artjoma Rudņeva vietā devās Eduards Višņakovs. Vēl pamatsastāvā pēc slimības atgriezās viens no vidējās līnijas līderiem Artūrs Zjuzins un iespēja tika dota arī 30 gadus vecajam Aleksejam Višņakovam un Antonam Kurakinam, bet divas lielākās Pahara izšķiršanās droši vien bija par valstsvienībā krietni mazāk pieredzējušo Kaspara Dubras un Jāņa Ikaunieka sūtīšanu laukumā.

Dubras iziešanai pamatsastāvā it kā nevajadzētu būt nekādam pārsteigumam, jo Kaspars klubā demonstrē stabilu sniegumu, savukārt Naurim Bulvītim pēdējie mači izlasē bija visai neveiksmīgi. Un tomēr Bulvītis līdz šim valstsvienības pamatsastāvā bija devies 15 spēlēs pēc kārtas, ieskaitot pilnīgi visas cīņas Pahara vadībā. 19 gadus vecajam talantam Ikauniekam tā bija debija izlasē – ne viens, ne otrs nepievīla, turklāt liepājnieks kļuva par vienu no visas spēles spožākajām zvaigznēm.

Tikmēr turku treneris Fātihs Terims turēja doto vārdu – pamatsastāvā nebūs vairāk par divām izmaiņām, un nebija arī. Vārtos Tolgu Zenginu nomainīja Volkans Babadžans, bet centra pussarga Selčuka Inana vietā spēlēja Oguzhans Ezjakups. Viena no turku mediju paredzētajām izmaiņām gan nepiepildījās – nominālais balsta pussargs Mehmets Topals turpināja spēlēt kā centra aizsargs. Kamēr Pahars shēmu no 5-3-2 mainīja uz 4-4-2, Terims palika uzticīgs 4-2-3-1.

Joprojām daudz aizsargājamies, taču šoreiz krietni drosmīgāk
Ja salīdzina bumbas kontroles statistiku, lielas atšķirības starp spēlēm pret Islandi un Turciju nebija – pirmajā bumbu kontrolējām 34% laika, bet pret turkiem rādītājs pieauga tikai līdz 38%. Taču kardināli mainījās tas, kā aizsargājāmies un kā devāmies pretuzbrukumos. Pret islandiešiem regulāri nosēdāmies ārkārtīgi zemu – piemēram, Valērijs Šabala un Rudņevs pat pretinieku uzbrukuma sākumfāzē bieži sedza balsta pussargus, nevis traucēja centra aizsargus.

Netika izdarīts praktiski nekāds spiediens ne uz centra, ne malējiem aizsargiem, ļaujot Islandei visai viegli nokļūt mūsu laukuma pusē un turklāt to darīt skaitliski lieliem spēkiem. Pat tad, kad Latvijai bumbu izdevās atņemt, ļoti bieži vienīgā iespēja, kā iziet no savas zonas, bija ar tālo piespēli – vai nu tādēļ, ka Islande uzreiz mēģināja bumbu atgūt, vai arī tādēļ, ka bumbu atņēmām pārāk zemu. Toties otrās bumbas pēc tālajām piespēlēm gandrīz vienmēr palika islandiešu rīcībā, jo uzbrukumā trūka palīdzības – Šabala, komandai aizsargājoties, sēdās tik zemu, ka vairākkārt bumbas atņemšanas brīdī bija praktiski blakus Viktoram Morozam.

Turpretī pret Turciju abi malējie pussargi Aleksejs Višņakovs un Ikaunieks spēlēja salīdzinoši augstu. Tādējādi pretuzbrukumu ievadā parādījās jauna izvēles iespēja – proti, meklēt partneri flangā. Joprojām gan bieži tika izmantotas tālās piespēles, taču arī tām tagad bija cits svars – uzbrucējam nākot pretī bumbai, gan Jānis, gan Aleksejs bieži skrēja brīvajā zonā aiz šī uzbrucēja muguras, vai arī varēja, piemēram, izvēlēties diagonālo piespēli adresēt tieši tempu uzņēmušajam malējam pussargam. Pret Islandi pretuzbrukumos izmantot flangus bija praktiski neiespējami. Pirmkārt, abi malējie aizsargi Andrejs Kovaļovs un Vladislavs Gabovs bija pārāk nodarbināti ar saviem pretspēlētājiem, un, otrkārt, ne Aleksandram Fertovam, ne Ritvaram Ruginam, kuri teorētiski varēja izmantot brīvo telpu flangos, nav tādu ātruma un dribla īpašību kā A. Višņakovam un Ikauniekam.

Simboliski, ka tieši Ikaunieks un A.Višņakovs nokārtoja Latvijai 11 metru soda sitienu. Lai arī tas nenotika pretuzbrukumā, viss sākās tieši ātrā pārejā. Ikaunieks pretuzbrukumā pēc sieniņas izspēles bija nokļuvis centra zonā, kur palika arī sekojošajā pozicionālajā uzbrukumā, neatgriežoties savā flangā. Tā kā Ardas Turana nepalīdzēšana aizsardzībā ļāva Latvijai viduszonā izveidot skaitlisko pārsvaru, Ikaunieks palika pilnīgi nepiesegts un bumbu no Zjuzina saņēma lepnā vientulībā starp centra aizsargiem un centra pussargiem. Par laimi Ikauniekam, E. Višņakovs bija sev piesaistījis tuvāko centra aizsargu Topalu, tādēļ pretī Jānim bija spiests nākt labās malas aizsargs Gekhans Genils, kurš tādējādi brīvu pameta A. Višņakovu. Ikaunieka piespēle, Alekseja sprints, un Ozans Tufans soda laukumā to apturēja tikai ar noteikumu pārkāpumu.

Latvijas vārtu guvuma atslēga - Jānis Ikaunieks saņem bumbu "kabatā", apstrādā to un piespēlē tālāk Aleksejam Višņakovam (kreisajā malā paslēpies ārpus kadra).

Ievainojamība aizsardzībā
Pret Islandi šādā izvietojumā spēlēt nevarējām, jo pretiniekiem bija divi centra uzbrucēji – Marians Pahars preses konferencē atzina, ka vēlējies spēlēt ar četriem aizsargiem, tomēr viena liekā centra aizsarga nodrošināšana acīmredzot bija pārāk svarīga. Un vēl viens iemesls, kāpēc vecākā Višņakova un Ikaunieka sūtīšana laukumā nav tik acīmredzama, ir viņu trūkumi aizsardzības darbībās. Arī pret turkiem bieži bija epizodes, kad viens vai otrs neaizgāja līdzi savam malējam aizsargam vai arī to darīja novēloti, vai arī to izdarīja, taču tik un tā tika apspēlēti vai ļāva izdarīt centrējumu. Taisnības labad gan jāsaka, ka pēc smagā sākuma Aleksejs un Jānis šajā jomā ievērojami progresēja un brīžiem spēlēja pat negaidīti disciplinēti.

Iepriekš rakstā pieminēto drosmi brīžiem gan laukumā nomainīja neliela avantūra, un aizsardzībā Latvijas izlase bija daudz ievainojamāka nekā pret Islandi (vienādos sastāvos). Lai arī turki, neskatoties uz pietiekami augsto individuālo meistarību, neprata pilnvērtīgi izmantot mūsu vājās vietas, teicamu izdevību izcelties viņiem netrūka. Un problēmas bija ne tikai spēles gaitā, bet arī pēc standartsituācijām, pēc kurām turki tika pie vairākām divsimtprocentīgām izdevībām. Jāizceļ, ka tas vairākkārt notika pēc uzbrukuma otrā viļņa, raidot soda laukumā no tā tikko izsisto bumbu.

Viena no šādām epizodēm bija jau astotajā minūtē, kad Latvija tika galā ar centrējumu, taču iegāza neveiksmīgā pārgrupēšanās. Eduards Višņakovs, Ikaunieks un piespēles brīdī arī Aleksandrs Fertovs devās augstāk savu pozīciju virzienā, Kurakins atgriezās aizsardzības kreisajā malā, bet starp Šabalu/Dubru un Kasparu Gorkšu palika liela, neaizpildīta plaisa, kurā atradās pat divi turki. Par nelaimi, neizdevās izveidot arī mākslīgo aizmuguri, jo Gorkšs pēc iepriekšējā centrējuma bija palicis visdziļāk un nepaguva laicīgi izskriet ārā. Pēc Turana piespēles aiz spēlētāju mugurām Buluts nokļuva viens pret Koliņko, bet bumba lidoja garām vārtiem.

Mums veicās, taču veiksmi bijām pelnījuši
Gan pirms, gan pēc spēles Terima preses konferencēs augstprātība vēlās pāri malām, tomēr zināma taisnība viņam bija – Turcijai bija vairāk momentu, un Latvijai brīžiem veicās. Neliekuļosim – Latvija jau mača sākumā varēja ielaist vienus vai divus vārtus, spēle, iespējams, jau būtu galā un pozitīvas emocijas un apsveikumus pēcspēles komentāros ziņu portālos un sociālajos tīklos nomainītu līdzjutēju lamas un prasības pēc jauna trenera.

Taču tajā pašā laikā veiksme nebija vienvirziena – pretēji Terima teiktajam, arī mums bija savas izdevības bez 11 metru soda sitiena, piemēram, Dubras standartsituācija vai E. Višņakova pretuzbrukums pēc fantastiskas Zjuzina tālās piespēles. Un pendele pierādīja, ka tovakar bijām spējīgi arī atspēlēties, nevis tikai cerēt, ka iesitīsim pirmie. Futbols vienmēr bijis atsevišķu momentu spēle – jo mazāka starpība starp komandām, jo vairāk izšķir sīkas epizodes un prasme izmantot pretinieku kļūdas. Šoreiz šie sīkie momentiņi spēles gaitu un iznākumu padarīja labvēlīgāku mums un mūsu plusi izrādījās spēcīgāki vai vismaz vienlīdzīgi mūsu mīnusiem - netrūka ne vienu, ne otru. Domājams, ka šajā grupā pārsteigumu netrūks arī turpmāk, un gribētos ticēt, ka to radīšanā pozitīvā nozīmē savu roku pieliksim arī mēs.

A grupa